Slikta anekdote

Žerārs Depardjē spēlēja ekscentrisko krievu mūku Grigoriju Rasputinu franču-krievu filmā 2011. gadā.

BBC, 2013. gada 5. janvārī

Starp Rietumu slavenībām, kuras Kremļa balstītais Čečenijas līderis bija ielūdzis uz savas dzimšanas dienas svinībām, bija arī filmu “Sirano de Beržeraks” un “Zaļā karte” zvaigzne.

The Telegraph, 2013. gada 5. janvārī

Pirms pāris dienām Ričs Lourijs National Review Online ievietoja satriecoši nepārdomātu rakstu, kurā Žerāru Depardjē, kurš jau labu laiku tiek kritizēts par viņa aizdomīgajiem sakariem ar Krieviju, centās iztēlot kā sava veida svēto mocekli, nežēlīgās un plēsīgās Francijas valsts un tās mandarīnu piekoptās bagātnieku nīšanas ideoloģijas upuri.

Marks Adomanis, Forbes, 2013. gada 5. janvārī

Stāsts par to, kā Žerārs Depardjē un Brižita Bardo (iespējams, arī vēl kāda no vecajām franču zvaigznēm – piemēram, Mireija Matjē) devās pēc Krievijas pasēm taisnā ceļā pie prezidenta Putina, ļoti daudz ko atklāj par to, kā iekārtota mūsdienu Eiropa, mūsdienu Krievija un vispār – to cilvēku apziņa, kas apdzīvo “Eiropas kontinentu” (“no Atlantijas līdz Urāliem”, kā mēdza teikt ģenerālis de Golls). Šis stāsts tiek plaši apspriests, tikai – ak, vai! – ne no pašas interesantākās puses.

Viss sākās tad, kad Francijas prezidents sociālists Olands paziņoja par nodomu ieviest 75 procentu nodokli pilsoņiem, kuru gada ienākumi ir lielāki par vienu miljonu eiro. Izklausās iespaidīgi, drosmīgi un pat kaut kā draudīgi – tostarp arī tiem, kuru ienākumi ir visnotaļ pieticīgi un kuriem bieži nepietiek pat dzīves pamatvajadzību apmierināšanai.
Tiešām, 75 procenti – tas ir ļoti daudz. Bet, ja mēs nopietni par to aizdomātos un atmiņā pārcilātu dažus eiropiešu (tai skaitā franču) dzīves faktus, mēs atklātu, ka līdzīga mēroga nodokļa likmes šajā kontinentā (vispirms jau skandināvu valstīs) nav nekas ārkārtējs; ka Olanda iniciatīva skar tikai saujiņu bagātnieku; ka runa patiesībā ir nevis par 75, bet par mazliet mazāku skaitli un ka galu galā Francija ir sociālistiska valsts ar stipru birokrātiju, spēcīgu valsts atbalsta sistēmu maznodrošinātajiem, ar vienu no labākajām izglītības sistēmām Eiropā, augsti attīstītām eksaktajām zinātnēm, vērienīgu valsts atbalstu nacionālajai kultūrai un tā tālāk, un tā joprojām. Tā tas vēsturiski ir izveidojies: Francija – tā nav ASV un pat ne Lielbritānija, kur enerģiskā Tečere tā arī nespēja līdz galam piežmiegt sociālismu, ko šajā valstī uzreiz pēc Otrā pasaules kara ieviesa leiboristu premjerministrs Klements Etlijs. Francija ir pieredzējusi vismaz piecas revolūcijas, šeit atradās kreiso kustības centrs 60., 70. gados, šeit pastāv jaudīgas arodbiedrības un ietekmīga sociālās kritikas tradīcija. Ja to visu (un vēl daudz ko citu) ņemam vērā, tā saucamie 75 procenti ir daudz, bet ne nesamērīgi daudz. Jo vairāk tāpēc, ka līdzīgas situācijas ar superbagātnieku draudiem pārbēgt uz nodokļu ziņā taisnīgāko (viņu ieskatā) Beļģiju jau ir bijušas iepriekš.

Žerārs Depardjē izlēma, ka pasaules slava, ko viņam atnesuši nevis tiešām izcilie aktierdarbi tādās filmās kā “Sirano de Beržeraks” vai “Valsējošie”, bet gan pastulbās komiksfilmas par seno gallu varoni Asteriksu, liks pasaulei aizmirst franču nacionālo kontekstu. Jo viņš taču ir kārtīgs vecis, self-made man, vīndaris un motociklists, turpretim Olands – bāla administratīva niecība. Taču atlika Depardjē sākt karu ar prezidentu un sabiedrības viedokli (tas ir, sākumā tikai ar prezidentu, jo sabiedrības viedoklis – Depardjē nosprieda – būs viņa pusē), kad viņš pārstāja būt par situācijas noteicēju, nododams sevi Eiropas lietu pašreizējā stāvokļa nepielūdzamās loģikas varai. Tieši tāpēc šis salīdzinoši nenozīmīgais gadījums man liekas tik svarīgs; kā īgņa Žerārs sadzīvos ar sīkumaino Volodju (tāpat arī – kad tieši Depardjē klusiņām, bez trokšņa atgriezīsies mājās), jau ir desmitās šķiras jautājums.

Sižeta loģika ir šāda. Sākumā Depardjē uzklupa Olandam, publicējot atklātu vēstuli, kurā uzdeva sevi par krietnu puisi no strādnieku šķiras, kas pie savas mantības ir ticis ar godīgu darbu. Šajā vēstulē, starp citu, nebija pieminēts kāds būtisks apstāklis: ja Francijai nebūtu savas no valsts budžeta bagātīgi dotētas kino industrijas, kura deva iespēju vietējiem 70., 80. gadu aktieriem filmēties, un ne tikai lētās komercfilmās, nekādas tādas mantības Depardjē nebūtu. Ja viņu tas interesē, lai paskatās uz savu vienaudžu aktieru likteni valstī, kas nekad nav pabalstījusi nacionālās izklaides sfēru, – proti, Lielbritānijā – un salīdzina. Franču “jaunā viļņa” anarhistiskie šedevri, tāpat kā jaukās antiburžuāziskās komēdijas, kurās Depardjē spēlēja kopā ar savu draugu Pjēru Rišāru, Apvienotajā Karalistē vienkārši nevarēja tikt uzņemtas tīri ekonomisku iemeslu dēļ.

Un, lūk, mūsu varonis, kā jau tas Francijā pieņemts, nolemj atteikties no savas franču pases un kļūt par beļģieti. Taču Beļģija nav Maldīvu salas; tā ir Eiropas Savienības valsts un vienkārši tāpat piešķirt pilsonību bēgļiem no kaimiņvalsts nevēlas. Beļģija nav arī tāda, kas dos savus dokumentus ārzemniekiem, lai arī bagātiem un slaveniem, pēc pirmā pieprasījuma. Bet Depardjē vēlējās šo lietu nodarīt ātri. Tā bija viņa otrā kļūda – nauda un slava Eiropas Savienībā nozīmē daudz, taču ne visu. Var līdz nemaņai lamāt eirobirokrātiju, taču tā dara savu darbu: uztur kārtību, kurā valsts (un valstu savienības) intereses stāv augstāk pat par vislielāko slavenību histērijām.

Un te, lūk, uz skatuves parādās Krievija, turklāt uzreiz divās savās hipostāzēs – krievu “liberāļu” un Krievijas “valsts” personā. Pirmie pamodās tieši liberāļi. Sociālie tīkli un mediji bija pilni ar visdedzīgāko liberāļu jūsmīgiem komentāriem par Depardjē un Olanda strīdu. Visas simpātijas, protams, bija pirmā pusē: kā gan uzdrīkstas šī nožēlojamā sociķu ute atņemt naudu krutākajam Francijas džekam, kurš pats sevi par tādu ir izveidojis? Šeit atklājās kāda pārsteidzoša mūsdienu krievu liberāļu (un vispār Putina opozīcijas) īpatnība. Tās liberālisms un demokrātisms pastāv tikai “pretstatos” – tie ir nevis ontoloģiski, bet situatīvi. Krievu liberāļi un demokrāti savā vairākumā ir tie paši putinieši ar visu viņu mačismu, slēptu rasismu, vājākā nicināšanu, lētu sentimentalitāti, neapvaldītu nekaunību – starpība tikai tāda, ka viņi neieredz Putinu.

Tā nu Depardjē tika apdziedāts kā varonis, kas cīnījies pret neizskatīgo laupītāju sociālistu Olandu (un visu kreiso Francijas valdošo eliti reizē). Taču šeit krievu liberāļus pārsteidza negaidīts un sāpīgs sitiens. Kļuvis nikns uz Beļģiju par tās vilcināšanos, Depardjē griezās tieši pie sava senā paziņas Putina. Bet tas it kā to vien bija gaidījis; Krievijas pasi aktierim uzcepa pāris dienu laikā (kas tur ko neiespiest bezjēdzīgu papīra gabalu?). Un, lūk, mūsu varonis (kuru ar Krieviju jau vienoja noturīgas saites, sākot ar Rasputina lomu krievu filmā un beidzot ar haltūrām Kadirova pasākumos Čečenijā) jau publiski slavē Vladimiru Vladimiroviču personīgi un visu “lielo krievu demokrātiju” kopumā.

Beigu beigās šis stāsts pārauga reti pretīgā muļķības un nelietības sajaukumā. Depardjē tajā uzstājās ciniska muļķa lomā – pat to cilvēku acīs, kuri sākumā juta līdzi viņa tirādēm par “vienkāršo strādnieku puisi, kurš izsities ļaudīs”. Krievu liberāļi kārtējo reizi apliecināja sevi kā padomju “trešā viļņa” emigrācijas jaunu kopiju, tādu kā jaunu Braitonbīču – tas ir, kā cilvēkus, kuri mīl tikai bagātos, bet “asiņaino Putina režīmu” neieredz tīri personisku motīvu dēļ, kuri atrodas nevis pasaules uzskata, bet visbanālākā “psihisma” (lietojot Pjatigorska izteicienu) sfērā. Nerunājot nemaz par to, ka viņi publiski padarījuši sevi par muļķiem ne mazāk kā pats Depardjē. Kas attiecas uz Krievijas valsts pārvaldi – un Putinu tai skaitā –, šis stāsts tik vien kā apliecinājis jau sen zināmo. Krievijas ārējās (un iekšējās) PR aktivitātes (bet citu aktivitāšu tai nemaz nav) ir vērstas uz to, lai, līdzīgi parazītiem, barotos no svešu, mirušu jēgu līķiem. Putina režīms parazitē uz visu: uz Krievijas pirmsrevolūcijas laika vēsturi, uz padomju simboliku un retoriku, uz pareizticīgo tradīciju un “dižās krievu kultūras mantojumu”, uz jau sen norietējušām ārvalstu zvaigznēm, uz rūpniecību, zinātni, izglītību un tehnoloģijām, ko radījuši vai nu jau miruši cilvēki, vai tie, kuri dzīvo (ģeogrāfiski vai mentāli) aiz režīma aizsniedzamības robežām. Tagad tas ar baudu tiesā nost cildenā Sirano līķi.

Bet kurš tad ir vinnētājs? Izrādās – tie paši birokrāti, garlaicīgie sociālisti, kas dīvainā kārtā mūsdienu Eiropā iemieso veselā saprāta un kārtības paliekas. Un arī tas, spriežot pēc visa, notiek pēc inerces.