Smīnēt bārdā

Londonas bīskaps atzinīgi izteicies par diviem Tauerhamletsas rajona mācītājiem, kas ataudzējuši bārdas, lai “paspertu soli pretī” vietējiem musulmaņiem.

The Huffington Post, 22. janvārī

Divi bārdaini Parīzes lidostas apsargi atlaisti no darba, jo izraisījuši nepatīkamas sajūtas pasažieros.

Russia Today, 2015. gada 18. decembrī

Tadžikistānas policija pagājušajā gadā noskuvusi aptuveni 13 000bārdu un slēgusi 160 tradicionālo musulmaņu apģērbu veikalus, šādi cīnoties ar tā dēvēto ārzemju ietekmi.

Al Jazeera, 21. janvārī

Pogonofobi (cilvēki, kam bail no bārdām) guvuši apstiprinājumu savām ļaunākajām aizdomām ziņojumā par kādu pētījumu Ņūmehiko, kurā vīriešu bārdās konstatētas baktērijas, kas parasti dzīvo zarnās.

The Independent, 20. janvārī

Bārdas uztveres tradicionāli pretrunīgā struktūra pārdzīvo nopietnas izmaiņas – tā varētu īsumā komentēt šo mediju marginālijās pamanīto ziņu kopu. Attieksme pret bārdu dažādās sabiedrībās un dažādos laikos ir bijusi pakļauta divu atšķirīgu procesu ietekmei. Viens ir psiholoģiskais aizsargmehānisms, ko cilvēks pārmantojis no agrīnajiem primātiem vai delfīniem, īsti nav zināms, taču skaidrs ir tas, ka mūsu priekšstatu par svešinieku, ko satiekam mežā vai uz ielas, lielā mērā nosaka tas, cik skaidri un saprotami mēs varam novērtēt viņa nolūkus un “draudzīgumu” vai “naidīgumu”. Ja ne-uzsākam sarunu (un ar svešinieku visbiežāk mēs to nedarām), liela nozīme mūsu priekšstata tapšanā ir cilvēka sejai un mīmikai. Pirms saulesbriļļu izgudrošanas bārda un ūsas kalpoja par dabisku aizsegu, kas neļauj mums ātri un precīzi pamanīt signālus, ko raida sejas muskuļi, tāpēc bārdainu cilvēku mēs noteiktās situācijās joprojām mēdzam uztvert kā noslēpumaināku, nesaprotamāku un arī bīstamāku. Nodzenot bārdu un atsedzot seju, cilvēks jau ir veicis “draudzīgu” žestu un tāpēc tiek uztverts kā lojāls. Ne velti biznesa sarunu psiholoģijas rokasgrāmatās var izlasīt ne tikai padomus par to, kā ģērbties, ko runāt un kur skatīties, bet arī nepārprotamu ieteikumu būt gludi noskūtam. Ja vēlaties nodarboties ar biznesu, protams.

No otras puses, bārda izsenis ir kļuvusi arī par kultūras klišeju un tiek uztverta kā noteiktu sociālu un kultūrvēsturisku zīmju valodas elements. Austrumos, kur dažādu fizioloģisku vai endokrinoloģisku (citiem vārdiem sakot, hormonālu) īpatnību dēļ vīriešu ķermeņa apmatojums ir retāks un parādās vēlāk, bārdaini vīrieši visbiežāk ir veci. Bārda kā vecuma pazīme ātri vien kļuva arī par gudrības zīmi, jo cilvēkam, kurš skarbos seno laiku apstākļos bija spējis nodzīvot līdz sirmam vecumam, noteikti bija jābūt gudrākam, prasmīgākam, bagātākam vai kā citādi izcilākam par citiem, un kā tāds viņš baudīja lielāku cieņu pārējo starpā. Rietumeiropā vīriešiem bārdas auga kupli un no mazām dienām, tur sejas apmatojums liecināja par testosterona klātbūtni un ļāva sazīmēt “vīrišķīgākus”, līdz ar to arī fiziski stiprākus, kareivīgākus vīriešus. Ienaidnieks ar bārdu noteikti bija bīstamāks barbars, vikings vai vandalis par tādu, kam bārda neauga.

Te parādās pirmā būtiskā pretruna starp dažādās kultūrās iesakņojušos bārdas semiotiku un ikonogrāfiju. Dziļāks kultūras nospiedums sākās līdz ar dažādu garīgu prakšu un askēzes formu izplatīšanos (arī tām pirmsākumi meklējami Austrumos), kur, no vienas puses, atteikšanās no tādām smalkām lietām kā matu kopšana un skūšanās bija tipiska vientuļnieka askēta pazīme, taču tikpat plašu izplatību guva arī tradīcija apvienoties askētu komūnās vai klosteros, kur vispārējas higiēnas un utu profilakses vārdā tika ieviesta skūšanās, kas noveda pie pavisam cita “svēta cilvēka” tēla un citas šī tēla interpretācijas iespējas. Cilvēks, kas atteicies no matiem un bārdas, ikdienas apģērba un personiskajām mantām, ir nolicis nost visu “laicīgo” un var pievērsties tikai garīgām un mūžīgām lietām.

Musulmaņu tradīcija cienīt bārdu un tās iekļaušanās Rietumu civilizācijas zīmju sistēmā saskaras ar vairākām psiholoģiskām un kultūrvēsturiskām problēmām. Pateicoties tam, ka kapitālisma apstākļos veiksmīga biznesa karjera kļuvusi par noteicošo “vīrietības” apliecinājumu, bārdai mazinājusies saistība ar maskulīno pazīmi. Šobrīd pat hipsteru izskūtie bakeni un ūsiņas, metroseksuāļu pavedinošie trešās dienas rugāji un lumberseksuāļu izkoptais mežcirtēju bārdainums neliecina par vīrišķīgāku, bet drīzāk tieši pretēju sociālās uzvedības modeli – tie ir vīrieši, kas rūpējas par “stilu”, “izskatu”, ir mākslinieciski un radoši noskaņoti, kas jebkurā klasiskā iedzīvotāju aptaujā tiktu atzīta par noslieci uz “sievišķību”.

Tas gan netraucē aizvien plašāk izplatīties fobijai, kas attīstījusies 21. gadsimta globālā terorisma draudu ietekmē. Pateicoties televīzijas, kino un interneta mediju iedzīvinātajam “musulmaņu terorista” tēlam, kam melna bārda ir neatņemama kaujas kostīma sastāvdaļa, veidojas jauns katalizējošs efekts – nepazīstams, svešs cilvēks, kura mīmiku un nolūkus ir grūti “nolasīt” un kurš acīmredzot pieder pie agresīvas reliģiskas kopienas, izraisa tiešākas un grūtāk pārvaramas bailes. Tipisks rietumeiropietis vai, vēl jo vairāk, amerikānis bārdainā svešiniekā redz vairs ne “svētā vīra” tēlu, bet tikai maskulīno un iracionālo agresivitāti, kas labākajā gadījumā apvienojusies ar vecmodīgu laucinieciskumu un karnevālisku izrādīšanos pašiņu un sociālo tīklu inspirētajā maskuballē.