Šo lomu es uzņēmos apzināti

Vitalijs Manskis ir dzimis un mācījies Padomju Savienībā, Ļvovā, 1990. gadā beidzis VGIK ar operatora diplomu. Tā joprojām bija PSRS, taču nu jau pavisam cita PSRS.

Manska režisētā debijas filma “Ebreju laime” uzņemta Pirmo un eksperimentālo filmu studijā pēc Gennadija Ostrovska scenārija. Šajā studijā debitanti Alekseja Germana virsvadībā, kā mēdza runāt, mācījās strādāt par valsts naudu. Uzturot harmoniskas attiecības ar padomju kinoindustrijas profesionāļiem (Manska debijas filmas operators bija Sergejs Jurizdickis, kurš tobrīd bija pazīstams, pateicoties darbam ar Sokurovu, bet galveno lomu atveidoja Jevgeņijs Steblovs), studija ļāva režisoriem baudīt padomju laika materiālo bezatbildību apvienojumā ar samērā liberālu pieeju mākslai.

Nosaukums “Ebreju laime”, proti, bad luck, ir atsauce uz 1925. gada filmu ar Mihoelsu galvenajā lomā, bet pašā filmā skatītājs priekšvēstures vietā redz izdomātu ebreju izdomātās laimes fragmentus izdomātā 1936. gada paraugvalstī. Filmas galvenais varonis grib kļūt –repatriējoties – par lielās pasaules daļu; viņš atgriežas bērnības pilsētā, un, kā debijas filmās nereti mēdz gadīties, nejauša nāve tā arī neļauj varonim atrauties no saknēm, kuras arī ir vien vakardienas iedoma. Te varētu pajokot, ka iestudētā eksperimenta rezultāts bija autora pievēršanās dokumentālajam kino, kā arī tas, ka pēc tam viņš kļuva daudz uzmanīgāks nosaukumu izvēlē. “Svētlaime” – tā saucās viņa nākamā filma.

Manska otrā filma nāca klajā 1995. gadā, tas bija dokumentāls kopražojums ar Somiju. Lai gan skatītāji asi reaģēja uz nekārtību alkoholiķu pāra mājās un uz vecenītes Mašas dīvaino ārieni (trīs gadu vecumā viņu nobūra, un viņa pārstāja augt), filmai bija veiksmīgs festivālu liktenis, un to bieži mēdz iekļaut iecienītāko sarakstā. Tas ir stāsts par Svētlaimes ciemu, tik svētītu, ka pat vācieši līdz tam neaizgāja, un līdz filmēšanas brīdim nebija atnākusi arī briesmīgā pēcpadomju zemes dalīšana. Mazapdzīvotā ciema vienīgajai jaunajai skaistulei brīnumainā kārtā iestājas grūtniecība. Tieši tā uz to skatās ciema iedzīvotāji – un priecājas. Kamēr māja vēl nav sabrukusi, kamēr zirgi, rukši, vistiņas vairojas, upe tek, zemi klāj migla un Praskovja rūpējas par Mašu, tikmēr te var dzīvot, pat nedaudz iedzerot, pat neaugot. Ja autora darbus skatās, sākot ar jaunākajiem, bet pēc tam paskatās šo, var iegūt negaidītu atslēgu uz Manska daiļradi.

No 1995. līdz 1997. gadam Manskis veidoja televīzijas autorraidījumus, aizvien biežāk par kino, bet 1996. gadā kļuva par kompānijas REN-TV-НВС galveno producentu. Kanāls sāka raidīt visā valstī, iegūstot savu raidīšanas frekvenci. Darbu televīzijā 90. gados vēl neuzskatīja par anatēmu, bet kanāls REN-TV Irenas un Dmitrija Ļesņevsku laikā bija sapņu darbavieta kinematogrāfijas studentiem, kuriem nebija sakaru lielajā kino.

Viens no Manska raidījumu cikliem bija “Ģimenes kinohronikas”. Apmēram tajā pašā laikā režisors izveidoja arhīvu, kurā krāja amatieru kinomateriālus, filmētus no “pēckara laikiem” līdz deviņdesmitajiem, bet 1999. gadā nāca klajā filma “Privātās hronikas. Monologs” – stāsts par izdomātu padomju cilvēku no dzimšanas brīža līdz izšķīšanai nebūtības ūdeņos. Filmu kritizēja par to, ka vēstījums pirmajā personā “izvaro” videorindas vēstījumu, un par to, ka skaņa arī kaut ko tur “izvaro”. Bet slavēja par to, ka ar šo asprātīgo gājienu autors aktualizējis jautājumus par dokumentālisma, laika un nebrīvības nedalāmību. Vēlāk Manskis izveidoja vēl daudz filmu, katru ar savu vēstījumu un sižetu, bet bez pārspīlējuma var teikt, ka tās visas turpina raidīt tajā pašā frekvencē.

Televīzijas producenta karjera, mijoties ar autordarbiem, Manskim rezultējās veiksmīgā kino produkcijā. Studija Vertovs. Reālais kino, kurā Manskis pats ir arī producents, bet viņa sieva – ģenerāldirektore, strādā gan ar Krievijas kanāliem, gan ar Eiropas izplatītājiem un producentiem (Krievijā tas ir neierasti), gan ar Krievijas Federācijas Kultūras ministriju. Studija laidusi klajā vairāk nekā divsimt filmu. Starp tām ir arī milzīgais “kā aptvert neaptveramo” projekts “Krievija–sākums” (kompilācija no divdesmit sešām 26 minūtes garām dažādu režisoru filmām, kas tiek atjaunota ik pēc 2–3 gadiem), filmas par Jeļcinu, Gorbačovu, Putinu. Baumas un nostāsti par tām bija saistīti ne tik ļoti ar to saturu, cik ar iemesliem, kāpēc tieši Manskis guva pieeju viņu “ķermeņiem”. Vai iespējams, ka vienkāršs cilvēks?... Un turklāt visus trīs vienlaicīgi?... Atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams: pat vispatiesākajai patiesībai te neviens nekad neticēs.

Artdokfest, par kura prezidentu kļuva Manskis, bet par programmu direktori – kinokritiķe Viktorija Belopoļska, ir ieņēmis unikālu nišu. Kā vēsta festivāla manifests, tas ir “dokumentālā mākslas kino publicēšanas instruments”, turklāt piedalīties festivāla konkursu programmā var filmas no visas pasaules, ja tās uzņemtas krievu valodā. Līdz ar to iznāk, ka Artdokfest jau iepriekš paredzēja krievu skatītāja sastapšanos ar nekrievu skatījumu uz Krievijas realitāti. Festivāls ar visiem tam piemītošajiem ierastajiem festivāla atribūtiem, tādiem kā pastāvīga norises vieta, personīgais stils, aizvien pieaugošs darījumu programmu klāsts, balvas autoriem no dažādām valstīm, neiekļāvās Krievijas reakcionārajās tendencēs, taču nez kāpēc tomēr noturējās ilgi un saņēma valsts finansējumu. 2014. gadā nosaukums tika nomainīts no “Krievijas” uz “Starptautisko”. Klīda baumas, ka ne jau dalība Krievijas televīzijas akadēmijā TEFI, ne jau saistība ar kinoakadēmiju Nika, bet tieši filmas par valsts līderiem ir Manska un viņa festivāla drošības garants.

Taču jebkurā stāstā agrāk vai vēlāk pienāk “te pēkšņi”. Sākoties Maidanam, Ļvovā dzimušais Vitalijs Manskis izdomāja uzņemt filmu “Tuvinieki” – par ģimeni, kuras locekļi dzīvo gan Krievijā, gan Ukrainā, proti, burtiski par saviem tuviniekiem. 2014. gada jūnija beigās šīs filmas projekts pretendēja uz valsts atbalstu un bija iesniegts Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas dokumentālā kino ekspertu padomes konkursā. Konkurss notika. Projekts ieguva 2. vietu. Tas, visticamāk, nozīmēja, ka projekts tiks finansēts. 28. jūnijā režisors savā feisbuka lapā paziņoja, ka projekts ir pazudis no konkursa protokola. Vēlāk viņam paziņoja par finansējuma atteikumu “līdz situācijas stabilizācijai Ukrainā”. Kinoteātri Hudožestvennij, kurā norisinājās Artdokfest, slēdza uz rekonstrukciju. 2014. gada 19. novembrī Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis paziņoja par atteikumu sniegt valsts finansējumu jebkādiem Vitalija Manska projektiem, tajā skaitā arī festivālam Artdokfest.

Jāpiebilst, ka no visas dramaturģiskās mākslas, kas šobrīd Krievijā tiek ražota, patiešām konkurētspējīgi ir tikai divi zīmoli – Театр.doc un Artdokfest programmas. Neraugoties uz to, Vitalijs Manskis no jebkuras Eiropas skatuves runā krieviski. Tas lieku reizi pierāda, ka “pēkšņi” izcēlušais konflikts starp Manski un Krievijas Federācijas kultūras ministru Vladimiru Medinski nebija pret “patriotu” vērstas uzpirkta “rietumnieka” provokācijas rezultāts, bet piesardzīga ierēdņa (Krievija jau bija anektējusi Krimu) reakcija uz skrupulozu režisora darbu, kas uzdeva jautājumus par dokumentālisma, laika un nebrīvības nedalāmību.

Te arī var apstāties – uz mitoloģizējošas un, lai galvenais varonis neapvainojas, optimistiskas nots: mākslinieks, uzņēmējs un viņa iemīļotais garadarbs atbrīvojies no sadarbības ar Putina režīmu. Kas, protams, neatceļ jautājumu par to, kā Krievijai tā gadījās. Vai pie vainas ir viņa filmas “Gorbačovs. Pēc impērijas” galvenais varonis? Vai varonis no filmas “Jeļcins. Cita dzīve”? Vai arī – te jau nu noteikti – filmas “Putins. Garais gads” protagonists? Vai arī tomēr filmas “Mūsu dzimtene” neskaitāmie varoņi, kurus vieno ne tik ļoti skolas kopbilde, cik tas, ka viņi visu laiku kādu vaino, vaino, vaino... Bet viss taču ir labi. Viss patiešām ir labi: Svētlaime.

Taņa Detkina

Rīgas Laiks: Sāksim tā. Pirms kādiem astoņiem gadiem biju Emira Kusturicas koncertā. Es izgāju ārā pēc minūtēm 10, kad viņš sāka dziedāt Padomju Savienības himnu: man šķita, ka Kusturica vienkārši ir prātu izkūkojis. Tāpēc manu uzmanību piesaistīja jūsu izteikums, ka jūs gribētu viņam sadot pa purnu.

Vitalijs Manskis: Kad notika tā saucamā Putina priekšvēlēšanu kampaņa, Kusturica tajā bija iesaistīts ja ne gluži kā uzticības persona, tad tādā kā atbalsta grupā, un, manuprāt, viņš izvēlējās vispazemojošāko argumentu tam, kāpēc Krievijai ir nepieciešams Putins. Viņš teica: “Jā, iespējams, Putins arī būtu slikts Somijai vai Francijai, bet, lūk, Krievijai viņš ir pašā laikā.” Es uzskatu, ka pat krievam nav tiesību uz šādiem apgalvojumiem, bet no ārzemnieka jeb, teiksim tā, nekrieva mutes tas ir...

RL: Un kāpēc tā nedrīkst runāt?

Manskis: Precizēšu. Viņš neteica, ka Putins ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš teica, ka Putins, iespējams, neder somiem un frančiem. Bet tas nozīmē, ka viņš saka: “Jūs esat trešās šķiras cilvēki. Somijai vai Francijai šis cilvēks nav pieņemams, jo viņš rīkojas pretrunā sabiedrības eksistences pamatprincipiem, bet jums tāds ir pašā laikā, jo jūs pēc būtības dzīvojat ārpus civilizācijas robežām.” Ja tu patiešām uztver šo valsti kā... Un tas principā ir redzams pēc paša Kusturicas izdarībām. Viņš taču to nesaka tukšam gaisam: skaidrs, ka viņš uzskata Krieviju par kaut kādu muļķu zemi, kurā var bez gala kāst naudu ar saviem koncertiem, nu jau visnotaļ tāliem no muzikālās daiļrades, ar nebeidzamu līdzdalību visādos valsts pasākumos, kas nav nekas cits kā budžeta izsaimniekošana, proti, legāla zagšanas forma. Un tas ir aizvainojoši. Pa purnu dod par aizvainojumu. Viņa nostāja pret mums, krieviem, ir aizvainojoša.

Kad mēs uzņemam filmas ar, iespējams, smagākām sabiedrības diagnozēm, mēs tās uzņemam, atrodoties šajā dzīvē, piedaloties šajā procesā un, protams, visu izsijājot caur sevi. Mēs it kā atrodamies šīs situācijas gūstā un cenšamies to kaut kā risināt. Vērst par labu. Mēs cenšamies tai pretoties, bet šāds vīzdegunīgs skatījums un vēl ar tādu vektoru...

RL: Bet kā jūs vispār attiecaties pret krieviem... Pret krievu tautu?

Manskis: (Ilgi klusē.) Kaut kādā ziņā es sevi uzskatu par daļu no šīs tautas, lai gan absolūti neesmu krievs pēc tautības, manī ir dažādu tautu asinis un, cik zinu savus radurakstus, ne piles krievu asiņu.

RL: Nē, atvainojiet, es nemaz negribēju runāt par asins piederību...

Manskis: Pašā karjeras sākumā es strādāju ar operatoru, ar kuru mēs mēdzām nonākt nesamierināmos strīdos un konfliktos, un viņš tādos gadījumos teica frāzi, kura daudz ko atrisināja: “Vitalij, vispirms tiksim skaidrībā ar jēdzieniem.” Lūk, kad mēs runājam par Krieviju, es gribētu tikt skaidrībā ar jēdzieniem. Vakar filmas “Caurule” apspriešanas laikā šeit, Rīgā, mēs ar vienu skatītāju pēkšņi noskaidrojām, ka ar jēdzienu “krievi” viņa saprot arī ukraiņus. Bet man šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka starp krieviem un ukraiņiem ir vērā ņemama atšķirība. Tāpēc, kad mēs runājam par krieviem, es gribētu saprast, ko mēs ar to domājam.

RL: Es, jāatzīst, labprāt runātu par tiem krieviem, kuriem vienmēr iznāk radīt tādu valsti, kādu nu iznāk. Proti, viņiem ir tādi līderi, kādi nu ir, un, ja runā par cēloņiem, tad var, protams, spriedelēt par Rietumu valstu sazvērestību, kuras rada šādu sociālu “eksperimentu”, bet var norādīt arī uz krieviem piemītošu tendenci dzīvot tā, kā viņi dzīvo.

Manskis: Jā, bet man uz šiem piedāvājumiem tomēr jāatbild ar zināmu atbildību. Varu minēt piemēru, teiksim, no savas kāpņutelpas Maskavā.

RL: Kur jūs dzīvojat?

Manskis: Es dzīvoju Maskavas centrā, Puškina laukumā, vecā 1913. gada namā. Nu lūk, mūsu kāpņutelpa kopš padomju laikiem nebija remontēta. Mūsu kāpnēs ir pieci dzīvokļi, un, lai cik dīvaini tas būtu, tikai divi cilvēki bija gatavi uz sava rēķina uztaisīt remontu no pirmā līdz piektajam stāvam. Puslīdz pieklājīgu remontu Krievijā nez kāpēc sauc par “eiroremontu”: tad nu mēs ar tadžiku palīdzību uztaisījām visā kāpņutelpā eiroremontu. Tā teikt, izplatījām civilizāciju ārpus savu dzīvokļu robežām. Piekārām lustras, spoguļus. Bet izrādījās, ka cilvēki, kuri eiroremontā nepiedalījās, acīmredzot šajā eirovidē nejūtas ērti. Izrādījās, ka šī “likteņa dāvana” viņus kaitina: bija netīra kāpņutelpa, kļuva tīra. Un lūk, šai eiropeiskajai tīrībai pāri viņi ar melnu uzrakstīja labi zināmo vārdu, kurš beidzot viņus atgrieza atpakaļ ierastā vidē.

RL: Vārds bija no trim burtiem?

Manskis: Manuprāt, no pieciem.

RL: Ak tā! (Smejas.)

Manskis: Es pieļauju, ka korektāk ir teikt “Mēs, krievi”, lai neteiktu “viņi, krievi”. Mēs, krievi, droši vien jūtamies ērtāk tā, kā esam dzīvojuši ne vienu paaudzi vien. Jautājums ir par šī komforta dabu. Es zināju, piemēram, ka Krievijā ļoti liels daudzums sanitāro mezglu ir iekārtoti pēc sūdu bedres principa. Bet nesen ieraudzīju statistiku. Izrādās, mūsdienu Krievijā 32% iedzīvotāju lieto šīs bedres. Ziniet, mēs tagad sēžam brīnišķīgā kafejnīcā, un vispār jau uz galda ir ēdiens, bet es tomēr atļaušos, kā saka, atgādināt katram lasītājam sajūtas brīdī, kad tas personīgi ir gājis sevis pēc uz tādu sūdu bedri. Lūk, šī pašpazemošanās... Bet ja šī sajūta valda no dzimšanas līdz mūža pēdējai dienai?

Un vēl, pārlecot pavisam citas loģikas telpā, mums ir absolūti fenomenāla pacietība. Mums, krieviem. Šajā ziņā mēs uzskatāmi atšķiramies no ukraiņiem, kuri nevēlējās ilgāk ciest un izgāja Maidanā gan 2004., gan 2013.–2014. gadā. Viņi kā nācija nebija gatavi ciest pazemojumu. Jo kas tad notika, ja tā padomā? Kāpēc izcēlās pirmais un otrais Maidans? No nācijas pazemojuma, no necieņas žesta pret nāciju. Nācijai tika pateikts – no jums nekas nav atkarīgs, mēs paši izlemsim, kā jums dzīvot. To pašu teica Krievijā, kad Vienotās Krievijas sanāksmē tika paziņots, ka “mēs te apspriedāmies un nolēmām, ka tagad prezidents būšu es, bet Dmitrijs Anatoļjevičs ies strādāt par premjerministru”. Tas ir spļāviens katra cilvēka sejā. Šis spļāviens tomēr nepalika nemanīts, tas izraisīja noteiktu protesta kustību: Bolotnajas laukums, Saharova prospekts. Bet, ziniet, šāds protests atgādina centienus savaldzināt meiteni, kura šā vai tā būtu palikusi pa nakti. Protams, viņa piecas reizes pateiks “nē”, bet tas nav tas “nē”, un viņa pati to saprot. Un vēl jo vairāk to saprot tas, kurš cenšas viņu iegūt.

RL: Bet, ja jūs kā Venedikts Jerofejevs salīdzināt savas tautas acis ar Gailīšu stacijas tualeti, kāpēc jums jāuztraucas, ja kāds saka, ka Putins...

Manskis: Tāpēc, ka tā nav viņa darīšana.