Starp mums ir galds

Ole Baumans (Bouman) kopš 2007. gada ir Nēderlandes Arhitektūras institūta direktors, pirms tam bijis arhitektūras žurnāla Volume galvenais redaktors, kurators sociāliem pasākumiem, kas saistīti ar izpostītu pilsētu atjaunošanu – Ramallā, Mehiko, Beirūtā, Prištinā. Viena no viņa pēdējām iniciatīvām ir programma, kurai dots nosaukums “Nozīmīguma arhitektūra” (Architecture of Consequence), jo Baumans uzskata, ka arhitektūrai var būt nozīmīga loma, meklējot risinājumus plašām globālām problēmām.

Rīgas Laiks: Kas jūs esat, ja mēs nerunājam par amatu?

Ole Baumans: Es esmu filozofs.

RL: Tiešām?

Baumans: Ne jau profesionāli, bet man liekas, filozofija vispār ir profesija, kas patiesībā nav īsti profesionāla. Filozofijas profesionālais variants ir kaut kas tāds, ko var nosaukt par filozofoloģiju. Būtībā iznāk, ka tā ir attieksme, kas padarīta par zinātni. Un tā ir savā ziņā pretruna. Protams, var iemācīties nodarboties ar filozofiju, bet tas nav tas pats, kas izmācīties par filozofu – apmeklēt pareizās lekcijas, saņemt attiecīgo kvalifikāciju un tādā garā. Runa nav par filozofa diplomu...

RL: Bet ar ko jūs kā filozofs nodarbojaties?

Baumans: Kā filozofam man patīk gremdēties pārdomās.

RL: Pārdomās? Par visām iespējamām lietām?

Baumans: Par mūsu sabiedrību, par citām sabiedrībām. Par mūsu profesijām, attieksmi, mērķiem, nākotni. Domāju, ka esmu filozofs tādā ziņā, ka es mīlu nodoties pārdomām, lai uzturētu dzīvu pārmaiņu garu: lai nepieļautu, ka mūsu domāšana kļūst stīva, ka tā pārkaulojas, – lai nezaudētu zinātkāri. Man šķiet, ka pirmā vērtīgā īpašība, kas nepieciešama filozofam, ir zinātkāre. Un tad varbūt disciplīna. Mums vajadzīga disciplīna, lai nesekotu savai zinātkārei kā skaistam, bet nejaušam piedzīvojumam, un lai mēs turētos pie savu pārdomu objekta un koncentrētos. Bet ja jūs man jautājat, kas es esmu – es domāju, ka esmu filozofs, ar šo vārdu stingri saprotot zinātkāru cilvēku, kurš spēj ilgstoši koncentrēties, lai kaut kā savu zinātkāri izmantotu.

RL: Bet kāds jums kā filozofam ir sakars ar arhitektūru?

Baumans: Man arhitektūra ir metafora daudzām lietām šajā pasaulē. Manā izpratnē tā ir disciplīna ar noteiktu zināšanu kopumu, ar īpašu izglītību un ar zināmu sabiedrisko funkciju. Taču es uz to raugos arī kā uz domāšanas veidu, kas ļauj telpiskot pasauli. Arhitektūra kā domāšanas veids un kā attieksme, kas ļauj saskatīt iespējas šajā telpiskošanas procesā. Teiksim, man arhitektūra nesākas ar ēkas projektēšanu. Arhitektūra sākas ar to, ka mēs analizējam kādu ideju, ko nepieciešams telpiskot. Šis kabinets ir kabineta telpiskojums. Manā izpratnē klients ir tikpat svarīgs kā arhitekts, jo klients nāk ar savu programmu. Saprotat? Ja jums ir ļoti slikts klients, jūs nespēsiet radīt lielisku arhitektūru, jo jums nebūs iedvesmas pacelties augstākā līmenī savā domāšanā par to, kā telpiskot šo programmu. Man arhitektūra ir tik svarīga tāpēc, ka tā mums ļauj būt ļoti precīziem, organizējot savu dzīvi. Tā ir viena no svarīgākajām lietām pasaulē. Vai jūs varat labi organizēt savu dzīvi? Ja nevarat, tad jūs paliksiet zaudētājos. Jūs zaudēsiet daudz laika, enerģijas, koncentrēšanās spēju. Ja jūs labi protat organizēt savu dzīvi, vienalga, vai jūs esat indivīds, kopiena, nācija vai cilvēce – visos mērogos, ieguvums būs lielāks. Savā ziņā te slēpjas spēcīga filozofiska dimensija – arhitektam ir jāinterpretē dzīve, jāsaprot, kā to labāk organizēt. Dzīvi nevar organizēt, nesaprotot, kas vispār nepieciešams – kāda vispār ir dzīve.

RL: Vai jūs pats zināt, kas cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais?

Baumans: Nē. Ja jūs man tā jautājat – nē, es nezinu, kas ir pats svarīgākais. Bet es zinu dažas ļoti svarīgas lietas. Piemēram, eksistenciālās vajadzības. Mums vajadzīga pajumte, vajadzīgs ēdiens, vajadzīgas kustības. Jūs redzat, kas cilvēkam nepieciešams, kādas ir cilvēka dziņas, viņa vajadzības. Tātad nākamais jautājums ir – kā, zinot cilvēka vajadzības, tās pareizāk organizēt? Tiktāl tas attiecas uz cilvēka eksistenci. Bet ir vēl arī augstāka līmeņa jautājumi – kā atsvaidzināties, kā kaut ko mainīt, kā radīt? Un arhitektūra var palīdzēt arī šajā ziņā. Tā ne tikai ļauj apmierināt vajadzības, bet palīdz arī izmantot mūsu potenciālu.

RL: Esmu ievērojis, ka senas ēkas reizēm liek domāt par to, ka tās mani pārdzīvo un pārdzīvos.

Baumans: Jūsu izjūtas attiecībā uz arhitektūru, uz ēkām ir tādas, ka tās ir mūsu mirstīguma atgādinājums. Bet tikpat labi varētu sacīt, ka tās atgādina arī par nemirstību, jo mēs šādi esam transformējuši savu gaistošo eksistenci par kaut ko daudz pastāvīgāku. Ēka ir krietni pastāvīgāka par indivīdu vai cilvēka ķermeni. Tāpēc mēs ar arhitektūras palīdzību savu fizisko ķermeni pārveidojam par materiālu ķermeni. Šī iemesla dēļ var sacīt, ka arhitektūra ir tuvāk nemirstībai. Vēl viens iemesls ir tāds, ka mēs tajā ietveram savas galvenās vērtības, kas mums nozīmē vairāk nekā vienkārša eksistence. Arhitektūra mums palīdz nodot tālāk savas vērtības nākamajām paaudzēm. Tātad arhitektūra mums ir ideāls līdzeklis, lai izteiktu savu nemirstību.

Man šķiet, tāpat, kā tas ir ar jebkuru citu cilvēka darbības veidu, to ik pa laikam vajadzētu pieregulēt, atjaunot iestatījumus. Tā ir arhitektūras “atiestatīšana”. Un uz ko šī atiestatīšana attiecas? Tā ir arhitektūras fokusa maiņa, pievēršoties lietām, kas cilvēkam patiešām nepieciešamas. Nezinu, kā šādus jautājumus pārrunā pie jums, bet daudzās vietās, kur man nācies būt, cilvēki par pašreizējo laiku runā kā par “realitātes testu”. Debates norit ne tikai par ekonomikas sabrukumu; šis brīdis ir arī pamudinājums pārdomāt, kas tad ekonomika vispār īsti ir – izvērtēt, kas mēs paši esam, apsvērt dažādus mūsu identitātes jautājumus. Šāda pārvērtēšana notiek arī uzskatos par cilvēka ķermeni. Mums kā cilvēcei patlaban jāmeklē atbilde uz vairākiem fundamentāliem jautājumiem, kas saistīti ar to, kā mēs vispār dzīvojam. Vai mūsu eksistence ir ilgtspējīga? Vai mēs vispār, tas ir, kā cilvēce kopumā, dzīvojam labā ekoloģiskā līdzsvarā, vai arī mūsu eksistence ir ļoti nelīdzsvarota? Vai mēs dzīvojam ekonomikas izaugsmes vārdā, vai tiecamies uz ekonomisku līdzsvaru? Varētu teikt, ka mums šobrīd jārisina fundamentāli jautājumi ļoti daudzās dzīves sfērās, un paliekošu lomu mūsu dzīvē spēlē arhitektūra, kas reaģē uz šādu realitātes testu.

RL: Vai arhitektūra var dot ieguldījumu šo fundamentālo jautājumu risināšanā?

Baumans: No tīri mākslinieciskas, savrupas jomas – autonomijas, kurā neliels skaits arhitektu spriež par to, kas ir gaume un kas ir stils, kas ir laba arhitektūra, tā kļūst par centrālo disciplīnu, kas pieņem lēmumus attiecībā uz fundamentālām mūsu dzīves organizēšanas formām. Pieņemsim, ka jūs esat arhitekts. Tas, protams, ir ļoti abstrakti, bet pieņemsim, ka jūs esat arhitekts – un jums ir tikai viena karjera. Jūs šo karjeru varat veltīt pats savām radošajām izpausmēm, savai izaugsmei. Jūs varat to veltīt formas mutācijām, būt radošs un pastāvīgi mainīt sava darba vizuālo aspektu. Jūs varat veltīt savu karjeru tam, lai sekotu līdzi vismodernākajām tehnoloģijām – iedvesmoties, izmēģinot jaunus materiālus, jaunas tehnikas, jaunas datorprogrammas, ieviešot to visu arhitektūrā. Bet jūs varat savu karjeru veltīt jautājumam: “Kur es esmu nepieciešams? Kur mani kā arhitektu patiešām vajag?” Un koncentrēties uz problēmām, kas nodarbina miljonus un pat miljardus cilvēku. Teiksim, kur ņemt pārtiku? Kā to ražot? Kā saglabāt veselību? Kā mierīgi sadzīvot ar citiem? Un pavaicāt sev: “Varbūt arhitektūra man šajā lietā var palīdzēt?” Tāds ir šis realitātes tests. Šīs ir galvenās problēmas, kas pastāv reālajā dzīvē, un Nozīmīguma arhitektūra ir tā, kas pavēršas ar skatu pret šo cilvēces problēmu kodolu un saka: “Šajā lietā arhitektūra var kaut ko darīt.” Es jau mūsu sarunas sākumā teicu, ka man arhitektūra ir veids, kādā mēs telpiskojam savu dzīvi.

RL: Sakiet, kas īsti ir šī “nozīmīguma arhitektūra”?

Baumans: Tātad, runa ir par to, kā mēs organizējam savu dzīvi. Un ja jūs paraugāties uz arhitektūru no šī viedokļa, kā uz ļoti noderīgu veidu, kā labāk organizēt dzīvi...

RL: Tas izklausās pēc galēji funkcionālas pieejas arhitektūrai, bet vai tad tam, kādas ir ēkas, nav savas patstāvīgas vērtības?

Baumans: Tam nav nekāda sakara ar zināšanām par to, kā ēkām vajadzētu izskatīties. Runa nav par to, kā tās izskatās, – svarīgi, kā tās ir organizētas un kā tās programmē mūsu dzīvi. Šī atšķirība starp funkcionālo un transcendentālo jau ļoti sen diktē to, kā mēs domājam par arhitektūru, bet patiesībā šis jautājums vairs nav būtisks. Es uzskatu, ka derīgas ir abas pieejas. No vienas puses, pirms cilvēks sāk domāt par transcendenci, viņam kārtīgi jāparūpējas par izdzīvošanas jautājumiem. Te vēl joprojām spēkā vecā labā pieeja par pilno šķīvi: vispirms jāpadomā par to, lai būtu, ko ēst, un tikai tad var sākt domāt par morāli. Tas – no vienas puses. Bet ir vēl otra puse. Lai panāktu radikālu pārmaiņu tajā, kā mēs kā cilvēce organizējam savu dzīvi – kā mēs ražojam pārtiku, rūpējamies par savu veselību, kā mēs risinām digitizācijas jautājumus, novecošanas problēmu, migrācijas lietas, visas šīs lielākās tendences globālajā kultūrā –, mums jābūt radošiem. Tāpēc man liekas absolūti nepareizi uzskatīt arhitektūras radošo jeb transcendentālo aspektu par kaut ko attāli saistītu ar funkcionalitāti. Nevar tā – vispirms uzceļam ēku, tad uztaisām jauku, radošu fasādi. Nē. Lai šo ēku uzbūvētu, mums jāliek lietā viss mūsu radošais gars, kas līdz šim tika pietaupīts fasādes noformēšanai, vizuālajam aspektam.

RL: Vai jūs varēt minēt kādu piemēru šāda tipa arhitektūrai?

Baumans: Es varu minēt kādus 30 piemērus celtnēm, kurās redzams, kā cilvēka ģēnijs, cilvēka doma ļoti funkcionālā situācijā patiešām spēj panākt būtisku atšķirību – izmainīt funkcionālās daļas struktūru. Teiksim, viens piemērs ir Zelta vārtu tilts. Funkcionalitāte ir problēmas risināšanas pirmā stadija. Pilsētā ir trīs galvenās problēmas. Trūkst līdzekļu tilta uzturēšanai, trūkst platības apbedīšanai. Un ir daudz pašnāvnieku. Trīs ārkārtīgi ikdienišķas problēmas.

RL: Un ko arhitekts šajā lietā var darīt?

Baumans: Arhitekta doma apvieno šīs trīs problēmas vienā un piedāvā vienotu risinājumu. Tas ir radikāls, to būs grūti realizēt. Bet lietas būtība ir tāda, ka arhitekts var apvienot trīs dažādas, visnotaļ ikdienišķas problēmas. Un apvienojoties tās transcendē, kļūstot par kaut ko pilnīgi jaunu. Priekšlikums bija sekojošs: rezervēt tilta pašreizējo līmeni tikai automašīnām un izbūvēt zem tā vēl vienu līmeni – kapsētai, kolumbārijam. Tā netālu no pilsētas centra tiek radīta jauna platība, kurā var apglabāt mirušos; tas ir sabiedrībai atvērts plašāks tilta līmenis, no kura vairs nav iespējams nolekt. Un šo platību var pārdot, iegūstot līdzekļus tilta uzturēšanai. Tas ir vienkāršs piemērs, kurā arhitekts saredz... Šim arhitektam nav piezvanījis klients un lūdzis atrisināt problēmu. Jo nav tāda klienta, kuru nodarbinātu trīs pilnīgi dažādas problēmas. Vairākums klientu meklē risinājumu tikai vienai. Viņiem vajag veikala vai biroja telpas, viņiem vajag māju. Bet tādu klientu, kuri būtu atbildīgi par trim pilnīgi atšķirīgām problēmām, mūsu sabiedrībā nav. Bet arhitekts ar savu radošo pieeju var iedomāties: “Es varu apvienot trīs dažādas problēmas un atrast tām vienu risinājumu!” Un tas, manuprāt, ir ģeniāli. Tā arī ir filozofija, tā arī ir jaunrade. Ja jūs esat spējīgs uz šādu abstrakcijas līmeni un jums ir šāda spoža ideja, kas ļauj saskatīt vienojošu faktoru trīs pilnīgi dažādās lietās – tā ir situācija, kurā ar radošu garu tiešām iespējams kaut ko mainīt.

Līdzīgs piemērs Nēderlandē – divas pilsētas, Hāga un Roterdama, starp tām ir zeme, kas agrāk izmantota lauksaimniecībā. Īpaši daudz fermeru uz tās vairs nav palicis, jo pārtikas rūpniecībā norit masu industrializācija un visi sīkie fermeri pamazām pārceļas uz citurieni. Pārtikas rūpniecības racionalizācija atņēmusi šai zemei tās līdzšinējo funkciju. Uz tās vairs neviens ar lauksaimniecību nenodarbojas. Tā ir tukša zeme. Tā kā zeme ir pamesta, neviens te negrib strādāt, te nav nekādu klientu, nekāds bizness nenotiek, arhitektam neviens nelūdz kaut ko ar šo zemi darīt. Bet atrodas arhitekts, kurš saskata šeit zināmas iespējas. Viņš sāk izstrādāt šīs zemes koncepciju, kas paredz to atkal sākt izmantot, lai audzētu pārtiku. Bet te vairs runa nav par industriāliem apmēriem. Viņš zemi sadala nelielos gabaliņos un piešķir tos apkārtējo pilsētu rajoniem. Tā ir sava veida sociālā inženierija: “Ja vēlaties, varat tepat netālu audzēt paši savu pārtiku.” Un Indijā hinduisti šādā veidā sāk iekopt paši savus rīsa laukus. Musulmaņus varbūt interesē kaut kas cits. Tad varbūt kādos apgabalos vietējie iedzīvotāji vēlas audzēt kartupeļus. Tātad tikai agronomijā vien mums jau ir trīs vai četri veidi, kādā izmantot šādu zemi. Tas pats attiecas uz gaļu – cilvēki var sākt turēt lopus, un tā tālāk. Ir iespējams dibināt nelielus vietējos kooperatīvus. Tātad pirmais ieguvums ir tāds, ka zeme atkal sākusi ražot pārtiku. Ne jau industriālos apmēros, bet pamazām. Otrais ieguvums – jūs sagādājat nodarbošanos daudziem, kuriem nav darba. Bezdarbnieki no pilsētu trūcīgajiem rajoniem atkal var sākt darīt sabiedrībai derīgu darbu. Turklāt jūs parādāt dažādām kultūrām, ka tās tiešām ir atšķirīgas, šādi veicinot savstarpēju saprašanos. Tātad zeme jau tiek izmantota trīs dažādos veidos – tiek likts lietā bezdarbnieku rīcībā esošais laiks, tiek izmantots fakts, ka zeme ir brīva, un tiek izmantota sabiedrības kulturālā bagātība: atšķirības dažādu sabiedrības grupu starpā tagad tiek pieņemtas vienkāršāk, jo cilvēki redz un labāk saprot cits citu – to, ka viņiem ir atšķirīgas gaumes, atšķirīga virtuve, atšķirīgs ēdiens. Rodas tirgus, tiek veidotas apmaiņas programmas. Tātad arhitekts saskatījis šajā situācijā zināmas iespējas. Sākumā nekā nav, tukša zeme, kaut kāda starpzona. Paiet tikai pāris gadu, un piepeši te jau ir vērojama ļoti liela rosība.

RL: Jūs runājat par programmu vai arī šī iecere jau ir īstenota?

Baumans: Tā ir programma, ko mēs kā Arhitektūras institūts atbalstām, palīdzot tam visam īstenoties dzīvē. Tātad – šādā situācijā, man šķiet, iespējams pārvarēt atšķirību starp funkcionālo un radošo jeb māksliniecisko. Un tad var redzēt, kā mākslinieciskā iztēle, prasme saskatīt iespējas un pārveidot realitāti par kaut kādu pilnīgi jaunu situāciju tik tiešām maina arī funkcionālo aspektu.

RL: Nozīmīguma arhitektūras manifestā var arī izlasīt, ka tā piedāvā alternatīvu laika izmantošanas veidu, jaunas iespējas, kā radīt, nevis izniekot laiku.

Baumans: Es reiz organizēju pasākumu Ramallā – Palestīnā, Rietumu krasta teritorijā, un runa bija par to, ka kaut kas jādara, lai izmantotu laiku, ko ikviens strādājošais palestīnietis ik dienu zaudē, gaidot rindā pie kontrolpunktiem. Rindas ir garas, un katru dienu šie cilvēki tā pavada divas vai trīs stundas. Iedomājieties, cik nepatīkami ir zaudēt tik dārgo laiku no savas dzīves, vienkārši gaidot, kamēr jums pārbaudīs dokumentus. Tātad priekšlikums bija sekojošs: ko iespējams darīt, lai šo zaudēto laiku pārvērstu par iegūtu laiku? Tas bija ārkārtīgi interesants eksperiments, jo izrādījās, ka daudzi, gaidot rindā, jau ir sākuši domāt, kā izmantot laiku produktīvāk. Daudzi, rindā lēni virzoties uz priekšu, sākuši lasīt grāmatas. Vai kopā dziedāt. Vai skaitīt lūgšanas. Daži bija atvēruši mazus autoveikaliņus. Viņi pamazām jau pievērsās domām par dizainu. Kā būtu jāizskatās labam autoveikalam – veikaliņam, kas lēni brauc gar kontrolpunkta rindu? Tā mēs arvien vairāk sākām domāt par iespējām kaut ko darīt ar šo zaudēto laiku, un izrādījās, ka tādu iespēju ir ļoti daudz. Šajā situācijā jau iepriekš ir zināms cilvēku blīvums; cilvēki dodas vienā virzienā, viņus visus nomāc laika zaudēšana – tātad viņus jau apvieno zināms entuziasms attiecībā uz iespēju ar kaut ko visiem kopā nodarboties, izmantot laiku lietderīgi. Beigās mēs secinājām, ka kolektīvā līmenī šī rindā stāvēšana var tikt izmantota arī kā atbalsts nācijas veidošanā. Ja jūs katru dienu gaidāt ar saviem līdzpilsoņiem vienā un tajā pašā rindā, tas ir spēcīgs nacionālās identitātes nostiprināšanas faktors, jo jūs šo laiku pavadāt kopā. Jūs neesat tikai viens indivīds pasaulē, nē, jūs šajā rindā esat kopā. Jūs varat domāt par pasākumiem vai nodarbībām, kas palīdzētu nācijas veidošanā. Atklājās, ka lielākā daļa šādi, gaidot rindā, esot iepazinušies ar saviem dzīvesbiedriem vai dzīvesbiedrēm. Viņi bija spiesti atzīt, ka šai kara, represiju un drošības līdzekļu situācijai ir arī sava mīlestības, satikšanās un iepazīšanās dimensija. Lūk, par ko es runāju. Sinhronizējot cilvēkus un radot viņiem sajūtu, ka šo laiku viņi pavada kopā, laika zaudējums pēkšņi kļūst par ieguvumu.

RL: Un kāda loma šajā rindas “organizēšanā” ir arhitektam?

Baumans: Kad es saku, ka arhitekts te var spēlēt zināmu lomu, es ar to domāju, ka viņš, kā tas bija iepriek šējos piemēros, var saskatīt iespēju  radīt jaunu vērtību, un tā ir spēja, ko arhitekts var sevī izkopt. Vietā, kur nekā nav, kaut kas var rasties. Un šāds dzinulis ir ļoti vērtīgs. Tā ir jaunrade. Tai ir gan estētiskā un radošā, gan ētiskā dimensija.

RL: Sakiet, vai arhitektūrā tomēr nav runa ne vien par funkcionalitāti, bet arī par skaistumu?

Baumans: Jā – arī par skaistumu. Būtiskas ir daudzas lietas. Filozofijā ir vesela tradīcija, kas nosprauž robežas starp dažādiem filozofijas paveidiem. Teiksim, estētiku, ētiku un metafiziku. Manuprāt, tā ir ļoti muļķīga pieeja mūsu domāšanas organizēšanai. Ja mums ir filozofi, kuru specializācija ir metafizika, un filozofi, kuru specializācija ir ētika, tas ir vienkārši stulbi. Man liekas, ka filozofijai tas ir strupceļš. Kādā brīdī cilvēki bija kļuvuši tik gudri, ka saprata – tās visas ir mūsu realitātes dažādās dimensijas. Bet nākamajā stadijā cilvēki jau sāka specializēties kādā no šīm dimensijām, un tā bija liela kļūda. Manuprāt, viena no lieliskākajām arhitektūras īpašībām ir tā, ka tā neļauj cilvēkiem kļūt tik stulbiem, kādi ir filozofi, jo arhitektūrā vienmēr galvenais ir gala iznākums, kurā jābūt iesaistītām visām dimensijām. Arhitektūra ir varena integrētāja. Saprotat?

RL: Ceru, ka saprotu.

Baumans: Arī šai ēkai, šai telpai ir ētiska dimensija. Un ir arī estētiska dimensija. Ētiskā dimensija ir tajā, kā šis galds novietots istabas vidū, lai mēs ar jums varētu ērti risināt sarunu. Galds nav ielikts kaut kur stūrī, kur mums būtu grūtāk kontaktēties. Tāpēc, lai gan telpas iekārtojums ir diezgan garlaicīgs un vienkāršs, un tajā nav nekā jauna, tas ir visai ētisks. Taču telpai ir arī grezns, dekoratīvs logs, lai tā būtu mazliet īpašāka, neparastāka. Tātad šis nav kaut kāds vispārīgs galds kaut kādas istabas vidū – šī ir konkrēta, neatkārtojama vieta, kas atrodas tieši Rīgā. Te ir abi aspekti. Tāpēc arhitektūra ir tik lieliska lieta – tā rada sajaukumu no fantāzijas, tīri subjektīvas arhitekta iejaukšanās, un pakļaušanās universālām vērtībām. Es tiešām nedomāju, ka iespējams pretstatīt arhitektūras estētisko un ētisko dimensiju. Ja mēs ņemam visus izcilākos pagātnes arhitektūras piemērus, teiksim, Partenonu, Ķīnas mūri, piramīdas, Tadžmahalu, – tie taču ietekmēja cilvēku dzīvi.

RL: Kādā veidā?

Baumans: Pacilājot cilvēku garu, neielaižot barbarus, godinot aizgājušo dvēseles, notverot maksimāli daudz gaismas... Tas ir tieši tas, ko spēj izcila arhitektūra – atstāt iespaidu uz jūsu dzīves garīgo un fizisko realitāti. Tāpēc es neatbalstu šādu pretnostatījumu. Es domāju, abas dimensijas ir savā starpā savijušās. Un laba arhitektūra lieliski nodemonstrē, ko šāda kombinācija spēj panākt. Teiksim, Šartras katedrāle ir izcila celtne. Ne jau tikai tāpēc, ka tā ideāli atbilst liturģijas organizēšanai un sava izmēra dēļ ir ārkārtīgi funkcionāla – lieliski piemērota vieta kopienas reliģiskajai dzīvei. Turklāt tajā ietilpst arī nelielas kapelas, kurās cilvēki var veidot personiskākas dabas kontaktus ar Dievu, un tā tālāk. Bet katedrāle ir izcila arī ar savu spēju notvert gaismu. Tas šai celtnei piešķir tādu majestātiskumu, tādu spēju saviļņot, ka kļūst skaidrs – horizontālajā plaknē tā organizē mūsu funkcijas, bet vertikālajā – mūsu emocijas. Tātad ēka organizē mūsu uzvedību un garīgo stāvokli. Un šīs divas puses ir apvienotas vienā celtnē – tas ir unikāli. Un tas ir tas, ko spēj panākt izcila arhitektūra.

RL: Kā jums liekas, vai arhitektūra ir pašpietiekama vai arī tai vajadzīgs kaut kas no ārpuses?

Baumans: Nu jā... Vai jūs pats zināt atbildi uz šo jautājumu?

RL: Nē.

Baumans: Tā barojas no ārpuses. Arhitektūrai nav kaut kādas savas, savrupas lomas. Arhitektūra ir veids, kā organizēt mūsu dzīvi, es jau iepriekš to teicu. Tā nav kaut kāds rezervāts vai kāda autonoma joma. Arhitektūra manifestējas dzīvē, nevis fantāzijās. Tā ir lietišķā māksla. Arhitektūra var būt māksla tikai tad, ja tā tiek lietota. Lai arhitektūru izmantotu, vajag naudu, vietu, cilvēkus. Tai nemitīgi uzbrūk realitāte. Patiesībā arhitektūra dzimst no realitātes. Es pieminēju Šartras katedrāli, lai parādītu, ka arhitektūra to spēj – tā var ietekmēt mūsu dvēseli un to, kā mēs kopā dzīvojam. Bet es gribu par to runāt, iedziļinoties tajā, ko arhitektūra var panākt. Es negribu iztirzāt savas personīgās simpātijas, jo tas nav interesanti. Domāju, ka mana loma ir izprast, uz ko spējīga arhitektūra, nevis izteikt savu personīgo viedokli. Šādai sapratnei nepieciešama skaidrība, zināma pieticība un gatavība uz kaut kādu laiku atlikt savu spriedumu. Ja es sākšu bārstīties ar saviem vērtējumiem, tad kļūšu vienkārši smieklīgs. Nacionālā Arhitektūras institūta direktors tiesneša lomā – tas jau ir neprāts. Kā tad var apgalvot, ka arhitektūra savā ziņā ir filozofija, ja sarunas beigās mēs nonākam pie secinājuma, ka es esmu tiesnesis. Un es izvēlos filozofisko aspektu, ne legālo pusi vai kaut kādu varas pozīciju. Filozofija nepieļauj varu, bet tiesnesis varu uzņemas. Es jau neesmu vienkārši Arhitektūras institūta direktors, tā ir sabiedriska institūcija, tātad man jākalpo sabiedrības interesēm. Un sabiedrības interesēm nav nekāda sakara ar to, kas kādam arhitektam patīk vai nepatīk.

RL: Klausoties jūsos, man ienāca prātā Marsela Prusta teiktais – ka vienīgais veids, kā iespējams rakstīt visiem, ir rakstīt sev pašam.

Baumans: Jā. Es tam ticu. Es tiešām no sirds ticu tam, ko es runāju. Es to daru sev pašam. Bet tad rodas jautājums – kas tad tu tāds esi? Ja tāda ir tava pārliecība, ja tas tiešām kalpo gan tev, gan sabiedrībai – kas tu tāds esi? Bet izteikt savu viedokli par ēkām, ielām un fasādēm... Ja tev liekas, ka tu runā savā vārdā, tad jau tavs priekšstats par to, kas ir šis “tu”, ir visai šaurs, vai nav tiesa? Ja es saku, ka šī ir garlaicīga fasāde vai istaba, bet tas nu gan ir izcils arhitekts – tas viss ir tik gaistoši. Un tāpēc sacīt, ka man jākalpo labākai arhitektūras izpratnei, nevis kārtējai sensācijai vai kārtējam viedoklim, ir ļoti personiski no manas puses. Bet Prusts bija rakstnieks. Prusts nebija valsts ierēdnis. Prusts bija tikai individualizēts indivīds. Viņš bija sasniedzis sevis apzināšanās augstāko līmeni. Tieši tāpēc viņš tik labi spēja saprast cilvēkus un tik smalki izstrādāt savu grāmatu tēlus. Bet tajā pašā laikā, darot to ar tādu koncentrēšanos un disciplīnu, viņš lielā mērā kalpoja arī sabiedrībai. Viņš, protams, rakstīja sev, bet, darīdams to tik labi, vienlaicīgi arī visiem pārējiem. Mana pārliecība ir tāda, ka būtībā jau tomēr nevienu darbu nav iespējams darīt patiešām labi, ja tu to dari tikai sev. Jā, interesanta atziņa. Varbūt es varētu kā pretargumentu izvirzīt tēzi, ka, ja tas ir jūsu galvenais dzinējspēks, tad jūsu arhitektūra vēsturē neatstās īpaši paliekošas pēdas. Saprotat?

RL: Vai tai būtu tādas jāatstāj?

Baumans: Nu, jā, varbūt tā jau būtu šīs sarunas nākamā stadija, kurā mēs varētu dziļāk papētīt šo impulsu dot savu ieguldījumu, atstāt pēdas ne tikai kādā metafiziskākā vai publiskākā mērogā, bet apzināties, ka tu kalpo kaut kam vēl lielākam nekā vēsture. Teiksim, šo stikla sienu pēc simt gadiem neviens vairs neatcerēsies. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tik ilgi, kamēr vien mēs būsim divi cilvēki ar fiziskiem ķermeņiem un risināsim sarunu, starp mums būs galds.

RL: Tātad galds ir nemirstīgs.

Baumans: Daudz nemirstīgāks.

RL: Man liekas, ka galdam pamatā jau arī ir nemirstības ideja.

Baumans: Jā. Galda ideja ir nemirstīga, ka tad, kad arhitekti domāja par to, kā veidot šīs telpas raksturu, viņiem nācās tajā ielikt galdu. Viņi pakļāvās galda nemirstīgajai vērtībai. Un tā bija viņu radošā iejaukšanās, viņu jaunrade. Lūk, pakļaušanās mūžīgām vērtībām. Un tagad jūs varat jautāt – ar ko tad arhitektam vislabāk vajadzētu nodarboties? Koncentrēties uz šīm lietām – materiāla izvēli, tam, kā pavērst stūrus? Vai pieturēties pie būtiskā – domāt par to, lai mēs šeit varētu sēdēt un sarunāties, palīdzēt mums, parūpējoties, lai tas varētu notikt.

RL: Un kāda ir jūsu atbilde?

Baumans: Es domāju, ka bez šī aspekta tas būtu ļoti virspusēji. Tā ir atkal tā pati kombinācija, kas piešķir arhitektūrai unikalitāti – tā ir pakārtošanās vienlaikus mērķim, tam, kas mums šeit jādara, un atmosfērai, kāda, pēc arhitektu domām, būtu mums pats piemērotākais fons.