Starptautisks kultūras pasākums

Un, proti. Katru vakaru attiecīgajā robežas vietā tiek sarīkota tāda kā abu valstu ceremoniāla sadursme, kas, saulei rietot, oficiāli paredzēta nacionālo karogu nolaišanai pie robežvārtiem, bet tikpat oficiāli uzkurina un rīvē daudzgadīgās sāncenšu attiecības starp abām kaimiņzemēm, kuru starpā pastāvošā spriedze tā arī nekad līdz galam nav atslābusi visā nu jau vairāk nekā sešdesmit gadus ilgajā abu valstu pastāvēšanas vēsturē.

Lai kaut vai tikai lielos vilcienos iezīmētu 1947. gada Sadalīšanos, kuras rezultātā izveidojās divas neatkarīgas valstis - Indija un Pakistāna, jāatgriežas pie daudzus gadus ilgušajām brīvības cīņām, kas atsvabināja indiešus un vēlākos pakistāņus no Britu Indijas. Mohanda Gandijs (vēlāk saukts arī par Mahatmu - “Lielo dvēseli”) un viņa cīņu biedri, pie kuriem noteikti pieskaitāms arī Visindijas Musulmaņu līgas vadītājs Muhamads Ali Džinahs - vēlākais Pakistānas izveidotājs un nācijas “tēvs” - gan kopīgi, gan atsevišķi ar neatkarības ideju strādāja jau kopš gadsimta pirmajām desmitgadēm.

Gandija ideja bija ideālistiska - ar unikālu metodi - miermīlīgu, bet ilgstošu un nelokāmu civilo iedzīvotāju nepakļaušanos atpestīt Indiju no ārzemju virskundzības un izveidot neatkarīgu Indijas valsti, kurā plecu pie pleca sadzīvotu dažādās milzīgo teritoriju apdzīvojošās tautas un reliģiskās kopienas. Taču jau agri 20. un 30. gados musulmaņu iedzīvotājus pārstāvošie politiķi nonāca pie secinājuma, ka nekā nebija - musulmaņiem vajadzīga pašiem sava - islāma valsts, jo ar hinduistu skaitlisko un reliģisko dominanci jaunajā veidojumā viņi nespēs samierināties. Tā arī mūsdienās ir galvenā atšķirība starp Indiju un Pakistānu. Indija ir sekulāra valsts ar reliģisko brīvību, kas ierakstīta tās konstitūcijā, bet Pakistāna ir stingri reliģiska islāma republika.

1947. gadā notikumi bija attīstījušies tiktāl, ka briti beidzot bija gatavi aiziet un atstāt savas senās Impērijas austrumu sastāvdaļu neatkarību izcīnījušajiem iezemiešiem. Tikai mēnesi pirms paredzētās karoga nolaišanas, britu parlaments pieņēma Indijas Neatkarības aktu. Kaut arī Gandijs vēl mēģināja pierunāt musulmaņu līderi Džinahu turēties kopā un mīļā miera labad bija gatavs pat piešķirt viņam Indijas pirmā premjerministra posteni, tika izlemts, ka tiks dibinātas divas atsevišķas valstis, un starp tām bija jānovelk robeža. Visas puses - gan indieši, gan topošie pakistāņi, gan aizejošie briti saprata, ka tas būs ārkārtīgi grūts uzdevums un jebkurš iznākums būs sāpīgs. Robežas izveidei briti atsūtīja savu pārstāvi - seru Sirilu Redklifu - juristu, kurš nekad agrāk Indijā nebija bijis un to nepazina (kas, brituprāt, bija pozitīvs faktors, lai “sadalītājs” neietekmētos no vienas vai otras puses). Redklifs vadīja Pendžabas un Bengālas - abu sadalīšanai lemto provinču - Robežas komitejas, kurās bija pa diviem pārstāvjiem - tiesnešiem no katras - musulmaņu un ne-musulmaņu puses, taču pēdējais vārds piederēja viņam vienam. Laika bija smieklīgi maz - tikai piecas nedēļas, netika pieaicināti nedz speciālisti, nedz arī veikta kāda nopietna izpēte, taču visas puses uzstāja, ka sadalīšanai jānotiek līdz ar britu aiziešanu un tālab kavēties nedrīkst. Visi iesaistītie bija vienisprātis arī par to, ka pēc iespējas jāsamazina potenciālais cilvēkupuru skaits un, cik nu iespējams, jāsadala zeme, ceļi, ūdens un elektrības avoti tā, lai tie apgabali, kurus apdzīvo musulmaņu vairākums, piekristu Pakistānai, un otrādi. Kas, protams, bija neiespējami. Pēc kādiem apsvērumiem galu galā vadījās Redklifs, kad novilka robežu tur, kur viņš to novilka, daudzos gadījumos burtiski pāršķeļot ne tikai ciematus, bet pat mājas, atstājot pa istabai un puspagalmam vienā vai otrā pusē, nav īsti skaidrs, jo tūlīt pēc tam viņš no Indijas aizbrauca, sadedzinot visus savus robežveidošanas dokumentus.

Un tā ar dažu stundu starpību 14. augustā tika nodibināta Pakistāna, bet 15. augustā, savukārt, Indija. Miljoniem cilvēku atstāja savas mājas, iedzīvi, kaimiņus, laukus, biznesus un pārcēlās uz to - otro valsti. Simtiem tūkstošu gāja bojā badā un starpreliģiskos kopienu slaktiņos, kas spēcīgi uzbangoja gan pilsētās, gan laukos. Gandijs izmisumā lūdza cilvēkus nākt pie veselā saprāta, taču tas nelīdzēja. Gadsimtiem ilgušais abu pušu nacionālistu naids bija neizmērojams, bet sadalīšanās dēļ tas uzliesmoja ar jaunu sparu. Vienkāršos cilvēkus uzkurināja izdarītās slepkavības un nebeidzamā atriebību virkne.

Kopš tā laika Indija ar Pakistānu izkarojušas jau trīs karus. Ir bijuši brīži, kad attiecības uz kādu laiku uzlabojas, kā tas bija vērojams vēl 2006.-2007. gadā, taču nu jau atkal - pēc pērnā gada nogales terora aktiem Mumbajā, kas kā daudzi indiešu politiķi uzskata, tika īstenoti ar Pakistānas valdības atbalstu - starpvalstu attiecībās ir pasperti vairāki soļi atpakaļ un spriedze ir atkal jo liela.

Stāvam pie Vagas robežas priekšvārtiem Indijas pusē, gaidām. Pierobežā izvietojušies biznescilvēki no mums jau izspieduši, ko nu vien varējuši, spēlējot uz jūtām, mušām un karstumu un tādējādi veiksmīgi pārdodot mums uzcenotus dzeramos, ēdamos, diskus ar robežpasākuma videoierakstu, kā arī citus priekšmetus. Bērni tirgo vicināmos karodziņus. Es atsaku kādai meitenītei pirkt viņas uzstājīgi pastiepto un, kā izskatās, jau daudzkārt lietoto preci, aizbildinādamās, ka es jau, redz, neesmu indiete, man, tā teikt, karogs nav jāvicina. Uz ko mazā asprātīgi atcērt: “Tad varbūt tu pakistāniete esi?” Šeit pēc scenārija paredzēts, ka es nokaunos un karogu tomēr nopērku.

Plkst. 16.30 Indijas pusē tiek atvērti priekšvārti ceļā uz robežu. Skatītāju pūlis, kas saplūdis šurp no tuvējās Amritsaras un citām tuvākām un tālākām pilsētām, tiek sadalīts divās daļās - sievietēs un vīriešos, kas Indijai nav nekas neparasts - visur, kur pavīd potenciāla iespēja starpdzimumiski pamīcīties (biļešu rindās, masu pasākumos, koncertos), šis drauds tiek novērsts jau priekšlaikus - lai nespiežas un neuzbudinās. Sievietes starpzonā tiek ielaistas pirmās un, lai cik dīvaini tas liktos, mudinātas skriet - tak jau laikam, lai ieņemtu labākās vietas. Mudinātāji un visa pasākuma organizētāji ir brašie indiešu robežsargi, un, labi zinot, ka vidējais indiešu vīrietis ir neliela auguma un kalsns (izņemot labi noaugušos sikhus), šie ir īpaši atlasīti eksemplāri - 1, 80 līdz divus metrus gari brašuļi lustīgi dizainētās uniformās ar sekstēm pie galvassegām.

Kamēr es sīkā riksītī kopā ar pārējām sievietēm (kas pārsvarā pinas savos garajos sari) nesteidzīgi dudinu uz priekšu, tiek atvērta vārtu otrā sekcija un puiciskā azartā mūs apskrien vīriešu bars. Robežas sargātāji draudzīgi mudina nekavēties, un mēs, ne pārāk apzinoties, kas mūs tajā galā sagaida, arī nekavējamies. Tā nu plecu pie pleca ar vīriešiem pienesamies pie speciāli izbūvētām tribīnēm, kas atgādina tādu kā Riodežaneiro sambas karnevāla arēnu, tiesa, mazāku. Tribīnes ierīkotas tā, lai ļoti tuvu varētu sekot vakarā paredzētajiem robežpunkta notikumiem, proti, uzmanības centrā ir abu valstu robežvārti, kurus vienu no otra šķir labi ja 30 centimetru atstarpe. Tribīnes, protams, atkal ir iedalītas vīriešu un sieviešu zonās. Tās strauji pildās, un svilinošā pēcpusdienas saule tur neko nevar padarīt.

Tribīnēm ir vēl vairāki atsevišķi nodalījumi - Indijā, protams, ir demokrātija, bet demokrātija, kas saglabā tradīcijas, tātad, šķiru demokrātija - ir VIP zona ar baltiem plastmasas krēsliem, kuros pēc nofotografēšanās ar mugurām pret Pakistānas pusi, sēžas svarīga izskata vīrieši šlipsēs. Ir arī speciāls nodalījums baltajiem tūristiem. Vecos un slimos sabiedrības locekļus, kā arī brīvi klaiņojošos svētceļotājus un mātes ar mazuļiem sēdina ielas otrā pusē uz trotuāra apmales. Vislabākajās vietās. Visu izrīko un apdullinošā skaļumā atskaņota (tiešām uzmundrinoša) marša pavadībā vada robežsargi, kas brīžiem gan sarauc bargas pieres, bet patiesībā ir mīļi kā tēvoči, un uzskrullētajās ūsās smaidus slēpdami, padod zīmītes un limonādes pudeles no vīriešu nodalījuma uz sieviešu un ar īsiem uzsvilpieniem savalda haotiskāk skraidelējošus bērneļus.

Tauta ir top noskaņojumā - labākajos tērpos kā uz operas izrādi uzposta un līksmi čalojoša. Pasākumam ir arī savs tamada-zapevala, kurš prasmīgi un piemērotos brīžos pielej šovam pa eļļas šļakatai, tādējādi neļaujot atslābt gaidošās publikas uzmanībai. Te viņš dīdžejo jau agrāk pieminētos maršus, kas pakāpeniski tiek nomainīti pret patriotiskiem hitiem, kuriem ļaudis var dziedāt līdzi, te iemēģina vēlāk čakli izmantoto sasaukšanos, kā dziesmu svētku gājiena virsvadītājs seksīgi piesmakušā balsī iekliegdamies: “Hindustāāān!” Uz ko pūlis tikpat aizrautīgi un vienoti atskandē: “Dzingabāād!” (Tas nozīmē aptuveni, nu, ka Hindustāna uzvarēs.) Apmēram 40 minūtes pirms galveno solistu - notikumu virzītāju - iznākšanas, tamada-zapevala no robežsardzes posteņa ofisa iznes divus lielus un krāšņus Indijas karogus. Publika atsaucīgi uzgavilē. Baltā kreklā tērptais vadītājs pārlaiž skatītājiem vērtējošu skatienu un iespiež karogkātus divu skolnieču rokās. Tās sākumā sakautrējas un mazliet apmulst no parādītā goda, bet, tūliņ jau, tamadas iedrošinātas, ar plīvojošajiem nacionālajiem simboliem rokās aizrautīgi skrien līdz pašiem Pakistānas vārtiem un tad kā bultas atpakaļ. Lieki piebilst, ka tauta aplaudē kā traka un drīz vien uz laukuma jau stāv vesela rinda skriet gribētāju. Tie ir gan dažāda vecuma bērni - vecāku lepnums, gan pieaugušie un visādi tantuki - viena sieviete pat kliba būdama skrēja, karogā pīdamās. Karogi pa to laiku parādījušies jau 6 gabali. Un arī temperatūra ievērojami augusi - “Hindustāāāān - Dzingabāād” (2x) papildināts ar turpinājumu: “Ban-dē!”(tā - tamada) - “Māteram!” (tā - tauta) (2x) - tā ir otrā rinda no nemirstīgā bengāļu poēta Rabindranata Tagores sacerētās Indijas himnas un slavina tēvzemi. Un tā uz pilnu klapi ar apmēram 8-10 minūšu intervālu.

Taču mēs neesam vienīgie.

Otrpus baltajiem vēsturiskās mogulu impērijas labākajās tradīcijās būvētajiem vārtiem ar uzrakstu “Pakistāna” spītīgi un klusi uzslienas zaļi balts karogs, kas tiek sparīgi vicināts. Iespējams, ka nebūt ne klusi, taču mūspuses apdullinošais skaņu fons neļauj īpaši novērtēt viņējo muzikālo noformējumu. Lēnam pildās arī pakistāņu puses tribīnes otrā robežas pusē, bet cik nu var saskatīt - šodien laikam nav viņu diena - vīd daudzas tukšas vietas tribīnēs un īpaši pamanāms, ka sieviešu nav (vai to nav pārāk daudz). Indiešu šķiet krietni vairāk - kāds pusotrs tūkstotis cilvēku visā greznībā - kā nākas.

Tālāk mūspusē seko dejas. Kāda skolotāja izvelk savus skolas bērnus kā cālēnus vidusplacī un ierāda diskokustības, pati vīdamās pa priekšu kā zīda lente. Pēc trim minūtēm placis ir pilns ar dejotājiem (meitenes pa labi, puikas pa kreisi), kas, atbildot uz kārtējo “Hindustāāān”, saskaņoti uzšauj rokas gaisā un norēcas gluži kā Latvijas hokejfani Pēterburgas ledushallē, bez piepūles pārbļaujot no tāluma ar apbrīnojamu regularitāti plūstošo: “Pakistāāāāān... ”

Visu šo vērojot, esmu spiesta sev ik pa laikam atgādināt, ka neatrodos vis kaimiņskolu hokeja ar bumbiņu finālmačā, bet gan valsts (divu valstu) robežu sargātāju svētajā darba postenī.

Beidzot tā stunda ir situsi. Pusducis robežsargu gatavojas iznācienam. Karavīri-performansisti (citādi viņus grūti nosaukt) ar šautenēm plecos nostājas rindiņā un viņu komandierim (vienīgajam bārdainim turbānā - sikhs kā nekā) pie mutes tiek pielikts mikrofons. Viņš uzsāk garu, izaicinošu saucienu sacensību “Zelta mute” garā - proti, kurš ilgāk izturēs bez elpas ievilkšanas. Man viņa sauciens izklausās vienkārši pēc ooooooooooo, taču tas noteikti kaut ko arī nozīmē. Tamada aicina atbalstīt. Ovācijas. Dzirdam, kā pakistāņi velk savu oooooooo, uz ko mūsējā publika reaģē, nicinoši un uz leju krītošā frekvencē atņurdot kaut ko līdzīgu fū. Tas atkārtojas vairākas reizes.

Viens pēc otra ar intervāliem, bet žigli kā irbītes, robežsargi, augsti cilādami kājas aizsprinto līdz vārtiem, kuri atveras un top redzams, ka otrā pusē stāv, pavei, tāds pats robežsargs, tikai melnā tērpts un ar šleifēm. Abi kā divi gaiļi izdejo niknu pantomīmas deju viens otram degungalā, augsti izcilājot un spēcīgi piecērtot kājas. Tā sacīt: “Es esmu krutāks!”, “Nē - es!” Te nu man jāieslīd absolūtā neobjektivitātē un jāsaka, ka tumšbārdainie pakistānieši un vēl melnā patiesi izskatās krietni drūmāki nekā indiešu haki-sarkanie smailūsaiņi ar gludajiem zodiem, pusīsajām biksēm un baltajām getrām.

Aizsoļo nākamā porcija (viens vai pāris kareivju), atkal atveras vārti un atkal gaiļu tango. Var redzēt, ka horeogrāfija ir precīzi saskaņota. Pie tam no abām pusēm. Un arī emocijas šķiet īstas. Te nav nekādu “mēs”, te ir strikti “mēs” pret “viņiem”. Nobeigumā robežsargi aizsoļo līdz vārtiem visi kopā un pēc kārtas satiekas aci pret aci ar saviem pretiniekiem. Un pēc pēdējā dusmīgā palēciena žigli pasniedz viens otram roku. Tomēr - piedodiet par sīkumainību - padotās rokas saskaras kā divi naži - uz pussekundi un drīzāk atgādina beigtas zivs iebikstīšanu nekā koleģiālu sarokošanās procesu.

Viss beidzas ar to, ka sinhroni tiek nolaisti abu valstu karogi pie vārtiem. Sinhroni - tas nozīmē sinhroni uz milimetru, jo pirms tam tiek samērīti un novienādoti auklu garumi, lai nedod die’s viena karogs nenonāktu zemē ātrāk nekā otra... Kā karogs pie zemes, tā to - caps! - paķer robežsargu nodaļas komandieris un savu kaujinieku pavadībā ar augsti paceltu galvu steidzīgajā irbes solī atnes un noglabā drošībā - robežsardzes posteņa ofisā. Viss. Robeža ir slēgta līdz rītdienai, kad mastos atkal uzvīsies karogi.

Mēs - skatītāji tiekam pielaisti pie pašiem robežas vārtiem un varam tur pastāvēt un patīksmināties par pakistāņiem otrā pusē, kuri kā zooloģiskajā dārzā aiz metāla vārtu restēm tieši tāpat blenž uz mums. Atrodas ne mazums tipu, kuri viens otru nofotografē.

Iznākot no pasākuma, man galva ir galīgi dulla. Varbūt pārkarsusi saulē, bet varbūt apmulsusi, sēžot klaustrofobiskās izjūtas raisošajās urrā-tribīnēs. Bet varbūt arī tāpēc, ka neko provokatīvāku un bērnišķīgi lecīgāku divu valstu attiecībās vēl nebija nācies pieredzēt.