Tempļa celtniecības politika

Viens no iebildumiem pret filmu “Pēdējā tempļa hronikas”, ko nācies dzirdēt, ir aptuveni šāds: “Filmā ir redzams trimdas arhitekts Birkerts un viņa ideālistiskā, pat utopiskā vīzija par Latviju, būvceltņa operatore krieviete Taņa, lielākoties slāviska izskata strādnieki bibliotēkas būvlaukumā, kā arī nostalģijā pēc PSRS dzīvojoši ļaudis, kas Uzvaras dienā pulcējas Uzvaras parkā. Tāpat ir redzami protestētāji pret bibliotēkas celtniecību – pa kādam latviešu dīvainim, bet lielākoties arī tie ir krievu tautības. Bet kur šajā filmā ir latvieši? Kur esam mēs?” Uz šo jautājumu, kas tika uzdots intervijā radio, Dāvis Sīmanis atbildēja ar jautājumu: “Patiešām, kur viņi ir?”

Šajā jautājumā viegli saskatīt tādu kā aicinājumu uz jaunu nacionālu atmodu, kopīgu ierosmi un saņemšanos, lai latviešu tauta iegūtu pašapziņu un kļūtu par saimnieci savā zemē. Uz to vedina arī pati “Gaismas pils” metafora un tās nacionālpatriotiskais “iesaiņojums”. Tomēr filmas veidotāji ir spējuši norobežoties no sociālpolitiskās kņadas, kas pavadījusi bibliotēkas projektu un turpina pavadīt jau vairāk nekā divdesmit gadu, tādējādi viņi spējuši arī par to neuzņemt paredzamu, visdrīzāk sliktu filmu. Tāda varētu būt gan propagandas filma (“Gaismas pils un latviešu tautas nākotne”), gan pētnieciskā žurnālistika (“Kur palika Gaismas pilī ieguldītie miljoni?”), gan vēsturisks dokuments (“Ilgais ceļš līdz Gaismas pilij”). Filma, kas atsauktos uz to, ko auditorija jau zina vai vēlas atklāt par bibliotēku.

Norobežošanās no publiskās “diskusijas” par bibliotēkas projektu, no skaidra “par” vai “pret”, no labo vai slikto varoņu izrādīšanas “Pēdējā tempļa hronikās” ir acīmredzama, pat uzkrītoša. Autori nevēlas, lai viņu filma būtu vēl viena epizode visai nomācošajā sabiedriski politisko notikumu virknē, kas apvij bibliotēkas projektu. Darvas melnais filmas pirmais kadrs – televīzijas “Nakts ziņu” sižets par bibliotēkas celtniecību uz pilnīgi melna, tukša ekrāna (dzirdama tikai diktora balss) – ir kā vizuāls klusuma brīdis, sēru vēsts par to, kur novedusi nepieciešamība pieņemt politiskus un sabiedriskus lēmumus par Gaismas pils celtniecību. Jau pirmais kadrs izsaka nogurumu, vilšanos un bezspēcību – sajūtas, ar kādām visdrīzāk filmu noskatīties atnākuši lielākā daļa skatītāju, kas bijuši spiesti sekot līdzi ilgajām bibliotēkas projekta peripetijām, un to vēl jo pastiprina sākuma aina, kurā pavīd guloša, nepārprotami izmisuša kaila cilvēka mugura, kas liek domāt par filmas veidotāju gluži vai ķermenisko vilšanos savā materiālā. Ja filmas autoriem vispār ir kāda pozīcija, tad tā noliedz politiku un visu, kas ar to saistīts.

Varbūt tādēļ filma arī nav par politiku, bet ir par jaunās bibliotēkas arhitektūru un ēkas celtniecību – personībām, notikumiem un procesiem, kas ar tiem tieši saistīti. Redzam divus galvenos protagonistus – celtnes arhitektu Gunaru Birkertu un celtņa operatori Taņu – cilvēkus, kuri ir tik atšķirīgi, cik vien atšķirīgi cilvēki var būt, un kuru vienīgā satikšanās ir iespējama šajā filmā un pateicoties bibliotēkas projektam. Mēs redzam Birkerta ārēji komfortablo dzīvi Amerikā starp augstceltnēm un nozīmīgām sabiedriskām ēkām, kuru vēriens šķiet ietekmējis arī bibliotēkas arhitektūras ambīcijas un mērogu, un mēs redzam Taņas dzīvi Latvijā ar tās divām vertikālēm – fizisko pacelšanos būvceltņa augstajā kabīnē un regulāro došanos uz pareizticīgo baznīcu meklēt, tā sakot, garīgo vertikāli. Kā horizontālāki, tas ir, piezemētāki, tiek parādīti notikumi būvlaukumam tuvajā Uzvaras parkā, kur pulcējas Birkerta nacionālajām idejām acīmredzami naidīgi krievi, kas sēro pēc Padomju Savienības varenības, un lielākoties tās pašas tautības protestētāji pie iebrauktuves būvlaukumā. Arī pašā būvlaukumā strādā lielākoties krievu tautības cilvēki, kuru darba ainas mijas ar dziedošiem latviešiem, kas būvlaukumā ik pa laikam ierodas uz kādu svinīgu pasākumu.

Filmas ass ir būvlaukumā notiekošais, kas spēcīgā vizuālā valodā (operators Andrejs Rudzāts) sasaista procesus būvlaukumā un ārpus tā – Latvijas sabiedrībā un politikā, vēsturē un nākotnē. Cilvēki, notikumi un procesi filmā tiek ilustrēti un sasaistīti ar būvlaukuma tehnikas vērienu, darbu organizācijas tempu, arhitektūras formu ģeometriju, būvmateriālu krāsām un “noskaņu” un citiem celtniecības aspektiem. Filmas laikā neatstāj sajūta, ka katrs būvlaukumā filmētais kadrs parāda ne tikai to, kas tur ir redzams (visbiežāk – kāds tehnisks process, teiksim, vērienīga urbšanās zemē, pāļu dzīšana, celtņu slīdēšana, lielizmēra būvkonstrukciju pārvietošana, metināšanas dzirksteles), bet arī kaut ko “vairāk”. Kas ir šis “vairāk”?

Būvniecība ar tās vērienu, mehāniku, atsvešinātību un nepielūdzamo loģiku nereti izmantota kā sabiedrības un politikas metafora – ne velti mēdz teikt, ka būvē valsti un ceļ pašcieņu, ka katrs cilvēks ir kā “ķieģelītis” vai “skrūvīte” valsts uzbūvē. Būvniecību gan nosaka arhitektūra, un filmas nosaukums liecina, ka Birkerta projekts tiek skaidrots kā templis – kulta celtne kādas dievības vai idejas pielūgsmei, kuras labā cilvēkiem jāziedojas un pat jāupurējas. Tādā ziņā šai arhitektūrai ir uzdevums, un filmā ar tā formulēšanu nodarbojas arhitekts Birkerts. “Gaismas pils” metaforai atbilstošā valodā Birkerts runā par bibliotēkas arhitektūru kā simbolu ideālajai Latvijai, ko viņš izauklējis caur trimdas gadiem, pūloties saglabāt savu identitāti un iesakņotību latviešu kultūrā, vēsturē un folklorā. Birkerts ar savām visai konservatīvajām un nacionālajām pārdomām, mūsdienu cilvēkā reti sastopamu uzskatu noturību, kas pakāpeniski sāk pat saistīt, rada tādu kā gravitācijas lauku, kas filmas veidotājiem ļauj sasaistīt celtniecību, arhitektūru un sabiedriskās norises. Tādējādi rodas iespaids, ka būvobjektā ar adresi Mūkusalas iela 3 tiek būvēta nevis vienkārši ēka – lai cik sarežģīta un dārga tā arī būtu –, bet tiek celta ne vairāk un ne mazāk kā ideālā Latvija – tāda, kādu to vēlas redzēt arhitekts Birkerts un kādai – dīvainā kārtā – piekrīt arī celtņa operatore Taņa. Šīs ēkas spēks ir tik liels – mums apgalvo filmas veidotāji –, ka tā spēj vienot latviešu trimdas arhitektu un krieviski runājošu būvceltņa operatori – cilvēkus, kuriem citādi nebūtu nekā kopīga.

Šķiet, ka filmas autori visā nopietnībā uzskata, ka ar arhitektūras palīdzību ir iespējams risināt sabiedrības problēmas, saskatot netiešu saistību starp bibliotēkas arhitektūru un Latvijas sabiedrību, bibliotēkas celtniecību un Latvijas politiku. Pietiekami vai pat pārāk ilgi politika un sabiedrība ir vērtējusi Birkerta projektu, nu pienācis laiks vērtēt sabiedrību no Birkerta arhitektūras viedokļa. Tādā ziņā režisora jautājums: “Patiešām, kur viņi ir?” ir uzdots it kā no šīs ēkas augstā skatpunkta, kas tiecas iemiesot augstāko, uz ko latviešu tauta ir un var būt spējīga. Rodas iespaids, ka šīs tautas vienīgā, varbūt pat pēdējā iespēja ir “būt” šajā ēkā. Filma īstenojas kā “atdzīvināta” arhitektūra – nevis kā arhitektūras nozīmes vārdisks skaidrojums (kas neizbēgami ietvertu kritiku un izvērtējumu), bet gan kā arhitektūras mākslas darba interpretācija citā – kinematogrāfiskā – mākslas darbā, kas iespējama tieši, bez skaidrojuma, pārvēršoties par tādu kā vizuālu dzejoli, metaforisku meditāciju par ideālās Latvijas celtniecību, kas savij cilvēku likteņus, uzdod jautājumu, kur mēs esam pēc neatkarības atjaunošanas, trimdas paaudzes neatgriešanās Latvijā un jaunās trimdas veidošanās (filmas noslēgumā Taņa aizbrauc strādāt uz Maskavu), “Uzvaras dienas” krievvalodīgo lojalitātes Padomju Savienības “lielajai” idejai, kurai pretim nupat būs tikpat “liela” Gaismas pils. To visu kopā sasaista ne tikai Birkerta runātais, bet arī operatora darbs, kurš šīs ēkas asajos leņķos atklāj Latvijas likteņa līnijas. Citiem vārdiem, pat ja filma sākumā norobežojas no politikas, patiesībā tā vēlas citu, lielu politiku, tai pat šķiet, ka varbūt tieši būvlaukumā notiek “īstā” Latvijas celtniecības politika.

Ja filmas veidotājiem kaut ko var pārmest, tad to, ka viņi kritiski nevērtē vis ēku, bet gan visu pārējo – no šīs ēkas pozīcijām. Viņi ir nonākuši tādā kā šīs ēkas un arī paša Birkerta personības spēka laukā, saskata šajā ēkā arhitekta “gribas triumfu” un nepavisam nevēlas to noliegt, drīzāk uzskatot, ka tas būtu jāpieņem arī mums. Taču sabiedrība nav tik mehāniska kā celtniecība – ēka top saskaņā ar rasējumiem, bet sabiedrība neveidojas pēc plāna, tā ir daudz sarežģītāks mehānisms. Lūk, arī es jau esmu nonācis šajā laukā, jo rakstu “mehānisms”, kas ir būvniecības termins, lai gan domāju, ka tā nav mehānisms, bet drīzāk – organisms.

Ideja par to, ka tautu varētu pārstāvēt totāla arhitektūras forma vai to simboliskā veidā pat “izglābt”, ir estētiski vilinoša, taču politiski problemātiska. Iespējams, ka autori uz to nemaz neaicina – lai arī filmas gaitā neatstāj sajūta, ka filmas autori “kaut ko” grib pateikt, un nav īsti saprotams, tieši kas ir šis “kaut kas”, taču skaidrs, ka tas ir iespējams tikai šajā filmā.

Jautāts par to, kādai vajadzētu būt jaunajai bibliotēkai, filmas režisors intervijā televīzijā izteicās, ka tai vajadzētu būt lielai birojnīcai. “Birojnīca” – tiem, kas nav pamanījuši, – ir jauns “koncepts”, demokrātiska vieta, kas apvieno brīva plānojuma darba vietas, kafejnīcu, lekciju un semināru telpu un ir visai populāra Rīgas jauneklīgajās aprindās. Saprotams, ka templis nav pirmā adrese, kas ienāk prātā birojnīcas izvietošanai. Templis paredz kaut ko ideālu un pieder senatnei, savukārt birojnīca ir kaut kas ļoti reāls un atsaucas mūsdienu cilvēka pieprasījumam. Templis ir kā grāmata, bet birojnīca ir kā iPad. Vai Mūkusalas ielā 3 varēs atrasties gan templis, gan birojnīca, es, saprotams, nevaru pateikt, un var jau būt, ka kādam pēkšņi izdodas šīs divas lietas veiksmīgi savienot. Tas noteikti nav izdevies filmā – precīzāk sakot, filmas autori to nav ne mazākajā mērā mēģinājuši panākt. Taču filma ir spēcīgs mēģinājums runāt par Birkerta arhitektūras nozīmi un liek aizdomāties par to, kur mēs esam. Pie īpaši pozitīviem secinājumiem gan būs grūti nonākt.