Un tas ir – kas?

Pirmais jautājums šajā intervijā ir tīra patiesība – un tas patiešām bija pirmais jautājums, un es patiešām zvanīju Noršteinam, lai cita starpā apjautātos, kuru interesantu “personāžu” viņš ieteiktu intervijai. Es biju pārsteigts, kad izdzirdu: “Juriju Rostu,” – jo man šķita, ka viņš vairāk piederas, teiksim, aizvēsturiskajai Vladimira Poznera pasaulei. Patiesībā es biju viņu vienkārši aizmirsis. Kopš 1982. gada pirmās padomju Everesta ekspedīcijas, kurā Rosts piedalījās kā fotogrāfs (tikai no apakšas, viņš pazemīgi piebilst), viņš kļuva par manas jaunības varoni, ierindojoties to vērienīgo Maskavas 70. gadu bohēmistu un piedzīvojumu meklētāju aprindās, kādus viņus ir aprakstījis, teiksim, rakstnieks Aksjonovs un kuru vidū kādreiz tā gribējās nokļūt pašam. Pašam aizjāt zirgā ciemos pie dzejnieces Bellas Ahmaduļinas cauri Maskavai. Pašam uzrāpties Petropavlovskas torņa smailē, lai “nokļūtu tuvāk eņģelim”. Un spēlēt burvīgus neliešus Otara Joseliani un Georgija Danelijas filmās.

Fotogrāfs un rakstnieks Jurijs Rosts (1939), kurš reiz centās iestāties Kanalizācijas un ūdensapgādes institūtā, taču, par laimi, neiestājās, prot skaisti stāstīt par savu bērnību (“Mūsu pagalms Kijevā bija pazīstams ar saviem zagļiem. Reiz zaglis Toļiks Sarkangalvīte, kurš tēloja, ka ir suvorovietis, saderēja ar zagli Igo, ka bez roku palīdzības tirgū izkodīs no kādas sievas tīkliņa tomātu.”) un savu fotogrāfiju varoņiem: ar daudziem no tiem viņš ir draugos, bet daudzi no tiem vairs redzami tikai viņa fotogrāfijās. Attiecībā uz fotografēšanu Rosts sauc sevi par “amatieri” (любитель, “es bildēju nevis to, ko vajag, bet to, ko redzu”); vēlme rakstīt un fotogrāfiju nepietiekamība likusi viņam strādāt sevi papildinošā žanrā: gan uzņemtās, gan neuzņemtās fotogrāfijas pavada viņa paša apraksti.

Savu vientulību (Rosts dzīvo brīnišķīgā namiņā, bijušajā stallī, kādā Maskavas pagalmā netālu no Latvijas vēstniecības) viņš kliedē ar sarunām un rakstīšanu. Rosts ir no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuri novecojuši izskatās skaistāki nekā jaunībā: ar kaut ko šāda laime ir jānopelna, lai arī viņš pats apgalvo, ka ir pašizdomāts varonis (“lūk, šī šalle – es to sāku valkāt tādēļ, ka kādreiz, kad vēl mācījos Fizkultūras institūtā, kāds gudrinieks man teica: “Paklau, tu esi tāds pamatīgs puisis, bet kakls tev ir tieviņš...””). Varbūt tas tā arī ir, taču mūsu tikšanās reizē Rosta stallī no sniegainā āra ienāca neliela auguma cilvēks Griša, sētnieks, parādīt Jurijam savus jaunos zobus. Kājās kaukāzietim Grišam bija smalkas kurpes ar gariem purngaliem uz augšu. Pēc iepazīšanās ar Jurija ciemiņiem Griša atvadījās, Rosta teiktā pavadīts: “Ienāc vēlāk vakarā, Griša, izmērīsim spiedienu.”

U.T.

Rīgas Laiks: Reizēm es prasu Noršteinam, lai viņš iesaka kādu interesantu cilvēku sarunai. Šoreiz viņš norādīja uz jums.

Jurijs Rosts: Nu, Jurijam Borisovičam var ticēt.

RL: Prusts romāna “Atrastais laiks” beigās saka: “Dzīve, beidzot uzietā īstā dzīve – tā ir literatūra.” “Man dzīve ir fotogrāfija,” saka Kartjē-Bresons. Bet kas jums ir dzīve?

Rosts: Kustība. Pret Kartjē-Bresonu izturos ar milzu cieņu, man pat bija laime viņu pazīt. Viņam bija izstāde “Kartjē-Bresona izvēle”, tur bija, šķiet, 77 fotogrāfijas, pa vienai no katra fotogrāfa. Un viņš mani uz šo izstādi uzaicināja, un tur bija arī viena mana fotogrāfija.

RL: Kura?

Rosts: Desmit brāļi, kas karoja un visi palika dzīvi. Bet, runājot par dzīvi, gan fotogrāfiju, gan literatūru es uzskatu par dzīves produktiem. Engelss savulaik teica, ka dzīve ir no olbaltumvielām veidotu ķermeņu eksistēšanas veids. Man dzīve ir kustība.

RL: Prusts, protams, nepiekristu, viņš sacītu, ka dzīve tieši ir literatūras produkts.

Rosts: Viņam – varbūt. Iespējams, Prusts ārpus literatūras vispār nejutās dzīvs. Lai gan es domāju, ka Kartjē-Bresons arī ārpus fotogrāfijas jutās visnotaļ dzīvs. Vienkārši fotogrāfija viņam deva iespēju pārliecināties, ka ap viņu arī daudzi citi ir dzīvi.

RL: Kartjē-Bresons saka, ka fotogrāfijai ir kaut kas kopīgs ar atminēšanos. Kā jūs to saprotat?

Rosts: Es nudien neņemos spriest, ko domā kāds cilvēks, kad viņš kaut ko dara. Nav zināms. Taču Bresons redzēja bildi, redzēja situāciju. Viņam šķita, ka ir vērts to nofiksēt uz filmiņas. Taču viņš ir īpašs tādēļ, ka pirmām kārtām ir cilvēks un tikai pēc tam mākslinieks. Tāpēc viņš iet pa ielu un redz to, ko neredz citi. Viņš visu laiku fotografē ar acīm. Reizēm, kad viņam rokās bija fotoaparāts, pārsvarā Leica, viņš bildēja, pārāk sevi neapgrūtinot ar objektīva maiņu.

RL: Nē, nu divi objektīvi viņam tomēr bija.

Rosts: Tam nav nozīmes. Cilvēks var bildēt gan ar gara fokusa attāluma, gan platleņķa objektīviem. Kā viņš redz, tā arī bildē. Kā Prusts juta vārdu, tā viņš arī rakstīja. Vai tā bija dzīve? Nu, ja reiz viņš saka, ka bija, ticēsim viņam.

RL: Vai jūs bildējāt Merabu Mamardašvili?

Rosts: Nē.

RL: Kāpēc?

Rosts: Mēs ar viņu draudzējāmies. Es cerēju, ka dzīve ir diezgan gara padarīšana, un nekas neliecināja... Lidojām no Amerikas ar lidmašīnu, sēdējām blakus, visu laiku runājāmies. Mēs iepazināmies neilgi pirms viņa nāves. Es tieši plānoju ar viņu pasēdēt, parunāt un pafotografēt. Viņš bija neparasti fotogēnisks. Un ar Pjatigorski man bija tieši tāds pats stāsts. Es paņēmu kameru un aizlidoju uz Parīzi, uz Otara Joseliani filmas “Salašņas” uzņemšanu, kur filmējās arī Pjatigorskis. Man bija viņš jānofotografē. Taču viņš neatlidoja uz Parīzi, bet nomira.

RL: Ar Kartjē-Bresonu jūs iepazināties Maskavā?

Rosts: Maskavu viņš apciemoja vairākas reizes. Un, starp citu, uztaisīja lielisku grāmatu par Maskavu. Es ar viņu satikos arī Parīzē.

RL: Kā jūs saprotat viņa “izšķirošo momentu”?

Rosts: Nezinu, bet varu tagad izdomāt, ja vēlaties.

RL: Lūdzu. Izdomājiet!

Rosts: To katrs nosaka brīdī, kad nospiež slēdzi. Es pateicu to viņam, un viņš piekrita.

RL: Pasakiet arī man.

Rosts: Pateikšu. Es uzskatu, ka fotogrāfija ir brīža nāve. Nevis nāves fiksācija, bet pati nāve. Nospiežot slēdzi, jūs šo brīdi nogalināt, jums par to paliek tikai atmiņas. Tas izbeidz savu attīstību. Tiesa, ir iespēja nospiest vēlreiz, bet tas būs jau cits brīdis.

RL: Kāds tam sakars ar fotogrāfu?

Rosts: Fotogrāfam vispār nav nekāda sakara, viņš šai dzīvē ir svešais.

RL: Bet, ja bildētu bez filmiņas, tā arī būtu brīža nāve?

Rosts: Protams, ne. Ar ko atšķiras, piemēram, filmas fotogrāfija no digitālās? Digitālajā fotogrāfijā nav apslēptā. Bet no filmiņas mums tēls vēl ir jāizvelk. Turklāt jūs to izvelkat trīsreiz: pirmo reizi – attīstot, otro reizi – kad pētāt negatīvu... Ir izvēle. Manuprāt, tieši izvēlēšanās arī ir fotogrāfija.

RL: Izvēle no vairākiem negatīviem?

Rosts: Pirmkārt, izvēle notiek jau slēdža nospiešanas brīdī. Bet es runāju par slēpto attēlu. Kad tas parādās, jūs skatāties un atrodat to negatīvu, kas tobrīd šķiet atbilstošs jūsu priekšstatam par šo cilvēku vai šo brīdi. Jo nefotografē jau cilvēku, fotografē savu priekšstatu par viņu.

RL: Es tikai nesaprotu, kā tas ir saistīts ar brīža nāvi.

Rosts: Viss, viņa nav. Brīdis ir aizgājis. Es to nogalināju.

RL: Bet jūsu priekšstatā tas saglabājas?

Rosts: Jā, bet man ir priekšstats arī par mirušiem cilvēkiem, vai ne?

RL: Jā. Šeit (norāda uz bildēm pie sienas) to ir diezgan daudz.

Rosts: Diemžēl, jā. Un tas ir priekšstats, kuru es sev esmu izvēlējies.

RL: Bet kā šis priekšstats atbilst oriģinālam?

Rosts: Tūlīt jums pateikšu. Ko nozīmē “sakrīt”? Tas nozīmē, ka mans priekšstats par cilvēku sakrīt ar viņa priekšstatu par sevi. Tas neizraisa īgnumu. Tur pie sienas ir Bulata Okudžavas fotogrāfija. Tā man patīk. Tāpat kā daudzas citas manas fotogrāfijas, tā uzņemta nejaušā situācijā, šeit esmu Kartjē-Bresona sekotājs, un es mēdzu pasvītrot, ka esmu amatieris, jo bildēju nevis to, ko vajag, bet to, ko redzu. Es ar lepnumu parādīju fotogrāfiju Bulatam, bet viņš saka: “Es zinu šo fotogrāfiju, tā man nepatīk.” Dabiski, ka es pajautāju, kāpēc tad tā viņam nepatīk, un viņš atteica: “Tāpēc, ka tā ļoti līdzinās man.” Proti, cilvēks ne vienmēr vēlas, lai tu uzmini to tēlu, ko viņš sevī nes. Varbūt viņam šķiet, ka viņš nes citu tēlu.

Es diezgan ilgi izvēlos, kura no bildēm ir īstā. Lūk, ņemsim Saharova fotogrāfiju. No 30 kadriem, kurus es uzņēmu, tikai viens atbilda manam priekšstatam par Saharovu tajā brīdī.

RL: Bet mēs taču pārsvarā sevi neredzam. Īpaši vecumā vairs negribas skatīties spogulī. Varbūt Okudžava ieraudzīja fotogrāfijas un...

Rosts: Viņš redz savas fotogrāfijas. Un redz sevi spogulī. Taču cilvēks vienmēr sevi redz nepareizi. Pirmkārt, viņš redz sevi no acu augstuma. Un tikai no tā rakursa, no kura spēj.

RL: Atradīsies sievietes, kas sacīs, ka spogulis nav pareizs.

Rosts: Un viņām būs taisnība. Spogulim nav taisnība. Tāpēc, fotografējot sievieti, labāk negatīvu apgriezt otrādi, izveidot spoguļattēlu, lai viņa sevi pazīst. Bet man tas nav pārāk būtiski – es fotografēju cilvēkus, kurus mīlu, tāpēc nevaru viņus nobildēt slikti. Tiesa, es varu viņus nobildēt nepareizi. Natašai Ņesterovai, pieņemsim, var nepatikt, ka viņa ir tik skumja, lai gan viņa man nav to teikusi. Bet, piemēram, dižajai ukraiņu māksliniecei Primačenko vispār bija vienalga. Visbiežāk cilvēks nepievērš man uzmanību. Viņš vienkārši man uzticas.

RL: Es lasīju, ka Saharovs pat ļāva jums staigāt viņam pakaļ.

Rosts: Jā, jā. Es domāju, viņš pret mani attiecās cilvēcīgi. Viņš neuztvēra mani kā fotogrāfu, jo zināja, ka es lielākoties rakstu. Es nekad neesmu fotografējis kādas redakcijas uzdevumā, nekad neesmu bildējis kādu pēc pasūtījuma. Es pat neilustrēju svešus tekstus. Lūk, es nobildēju Petju Fomenko, lūk, augšā. Tas ir fotografēts bez gaismas, parastos apstākļos. Daļēji tāpēc, ka es neuzticos mākslīgai gaismai, tā izrauj cilvēku no konteksta.

RL: Par kādu kontekstu jūs runājat?

Rosts: Par dzīves kontekstu. Tagad šeit ir pilnvērtīga gaisma. Bet, ja es uzstādīšu mākslīgo, es izraušu cilvēku no tās vides, kurā viņš atrodas. No šīs ainavas. Un vēl – ļoti būtisks ir gaiss.

RL: Ko jūs dēvējat par gaisu?

Rosts: Par gaisu es saucu gaisu. Vai jūs apmierina šāda atbilde?

RL: Tas ir interesanti, bet ar to nepietiek.

Rosts: Nu labi. Cilvēks aizņem kaut kādu apjomu no gaisa. Taču viss pārējais gaisa apjoms arī iedarbojas uz viņu. Jo viņš eksistē šajā apjomā.

RL: Bresons saka, ka daži par veiksmīgām uzskata fotogrāfijas, kur cilvēks notverts kādā dīvainā situācijā. Viņiem šķiet, ka veiksme ir tieši tajā. Jūsu fotogrāfijās tā nav. Jūs necenšaties to noķert.

Rosts: Fotogrāfijas pirmsākumos, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bija lielas kameras, nebija reportāžu, nebija jutīgu filmiņu, kur nu vēl digitālo kameru. Cilvēks parasti fotografēšanai gatavojās. Viņš redzēja, ka viņu fotografē.

RL: Un uzvedās rāmi.

Rosts: Jā. Fotogrāfa vara pār viņu bija ļoti neliela. Objekts pats ieņēma pozu. Fotogrāfs varēja sacīt: noliec šo roku šeit vai tur. Bet nejauša kadra nebija. Pievērsiet uzmanību vecām fotogrāfijām ar ilgu ekspozīciju. Gandrīz visi viņi ieņēmuši vienu un to pašu pozu, katrā ziņā sižetu tur nav daudz. Pat pornogrāfiskās fotogrāfijas ir ļoti smieklīgas. Cilvēks, sēžot objektīva priekšā, pieņemsim, 40 sekundes, agri vai vēlu nonāk pie sava dabiskā stāvokļa. Viņam bija vieglāk būt par sevi pašu. Pat ja iztaisnoja muguru, viņš bija līdzīgs tam, kāds viņš bija patiesībā.

RL: Kādā veidā?

Rosts: Pamēģiniet minūti nosēdēt ar tādu smaidu. Senāk fotografējot izmantoja tādus galvas turētājus, lai galva nekustētos. Taču momentfotogrāfijā var notvert attiecīgu mirkli un pieķert cilvēku pašā neizdevīgākajā no viņa rakursiem, kas patiks skatītājam vai lasītājam. Ja kādai slavenai aktrisei, nosacīti runājot, pārplīsīs zeķbikses, jūs varat to nobildēt.

RL: Vai nobildēt Gorbačovu, speciāli pievēršot uzmanību dzimumzīmei.

Rosts: Jā, jā. Tādas lietas.

RL: Vai jūs kadrējat savas fotogrāfijas?

Rosts: Nē, cenšos bildēt, kā ir.

RL: Interesanti. Saharovam uz rokas ir pārsieta brūce. Tas kadram piešķir kaut kādu papildu situativitāti.

Rosts: Nu jā, es jau neliku viņam apsaitēt roku.

RL: Es nevēlos jūs salīdzināt ar Kartjē-Bresonu, tomēr...

Rosts: Nekas, mani tas neaizskars. Un viņu arī ne. Ziniet, man ar viņu bija diezgan gara saruna.

RL: Jūs runājat franciski?

Rosts: Nē, Otars Joseliani tulkoja. Lai viņš tulkotu pareizi, viņam iedeva viskija pudeli. Sākumā es rādīju Bresonam fotogrāfijas. Bet viņa sieva, arī fotogrāfe, sacīja: “Viņš tak neskatīsies! Dieviņ tētīt, viņam ir 90 gadu, savā mūžā viņš tās fotogrāfijas ir atskatījies.” Tomēr viņš paskatījās un sāka taujāt: “Un tas ir – kas?” Un es sāku viņam stāstīt to cilvēku stāstus. Tas prasīja pusotru stundu. Pēc tam viņš izgāja, iznesa savu lielo grāmatu “Eiropieši” un uzrakstīja: “Eiropietim no eiropieša.” Vārdu sakot, man bija ļoti patīkami, ka viņš novērtēja fotogrāfijas ne tikai kā attēlus, bet arī kā stāstu. Būtībā tas arī ir mans žanrs. Pārsvarā blakus bildēm ir teksts. Tas var būt garāks, var būt mazs. Šī simbioze arī ir mans žanrs. Man ir ļoti svarīgi, lai fotogrāfija un teksts eksistētu, viens otram netraucējot, bet reizēm pat viens otru papildinot. Taču es ne vienmēr paskaidroju, kas attēlā notiek. Reizēm es vispār par to nerunāju.

RL: Šai ziņā jūsos izpaužas kaut kāds vecmodīgums.

Rosts: Jūs esat brīnišķīgs. Jūs man izteicāt komplimentu.

RL: Arī Otara filmās pārāk daudz nerunā. Viņš neuzskata, ka filmu būtu nepieciešams papildināt ar tekstu.

Rosts: Kaut ko viņš papildina. Mēs ar viņu draudzējamies 40 gadus, tāpēc es zinu visu, ko viņš papildina. Lieta tāda, ka filma principā ir vardarbīga māksla. Tev nav izvēles, tu skaties uz ekrānu un redzi to, ko tev rāda. Neko citu tu neredzi.

RL: Nu, tāda ir kino specifika.

Rosts: Jūs tagad attaisnojat kino?

RL: Jā.

Rosts: Malacis, tas mani priecē. Bet tas ir fakts. Ja jūs vēl attaisnosiet arī to, ka viņi no mums prasa naudu par to, ka sēžam tumsā...

RL: Bet es jau pats maksāju. Es gribu sēdēt kinozāles tumsā.

Rosts: Bet jūs vēlaties redzēt attēlu. Taču sēžat tumsā minūtes divdesmit.

RL: Kāpēc?

Rosts: Tāpēc, ka kadra maiņas brīdī jūs esat tumsā. Tikai jūs to vienkārši nezināt.

RL: Aha, Mamardašvili arī teica, ka pats vērtīgākais mūsos ir tā tumsa, kuru mēs nezinām.

Rosts: Mana izstāde “Puškina nav mājās” notika pilnīgā tumsā. Tur bija tāda telpa ar pusarkām. Es aizbraucu uz Sanktpēterburgu, nofotografēju reāla dzīvokļa logus no iekšpuses uz āru, izdrukāju tos uz puscaurspīdīgas plēves, ieliku tajās arkās, aizdrapēju un tik tikko izgaismoju. Cilvēkam bija sajūta, ka viņš atrodas dzīvoklī. Citas gaismas nebija. Cilvēki staigāja ar svecēm. Ļoti interesantas sajūtas. Plus vēl murmināšana fonā. Mēs izbūvējām nelielu daļu no kabineta, tur bija statīvi ar iekārtiem zvaniņiem. Tā kā Puškina nebija mājās, tātad viņš kaut kur bija, kaut kur rikšoja. Cilvēki tumsā grūdās virsū tiem statīviem, zvaniņi skanēja, bija skaisti. Brīnišķīgi. Bet pēc tam ugunsdzēsēji sacīja, ka ar svecēm nedrīkst, un es sapirku bērnu lukturīšus.

RL: Šis ir jūsu dzīvoklis vai darbnīca?

Rosts: Tā ir darbnīca, bet es šeit dzīvoju.

RL: Bet, kad jūs neesat mājās, kas te notiek?

Rosts: Agrāk te putniņš bija, Šuriks, tas bija saimnieks. Pirms viņa bija kaķene Dusja – re, kur viņa ir, redzat? Bronzā. Tēlnieks Žora Franguljans uztaisīja. Es uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem viņa darbiem. Viņa tupēja šai vietā, un viņai patika, ka visi uz viņu skatās. Bija arī zirneklīši Mitja un Motja.

RL: Šķiet, jūs arī radāt kaut kādu mistisku atmosfēru – ja runājam par izstādi “Puškina nav mājās”. Bet arī šeit ir daudz tādu, kuru vairs nav dzīvajos. Vai tā arī ir brīža nāve?

Rosts: Par viņiem es nesaku šo vārdu, jo tai mirklī, kad es viņus bildēju, viņi bija dzīvāki par mums. Jauni. Un man tādi viņi arī paliks. Viens ne pārāk gudrs cilvēks atnāca un sacīja: “Ko tu dzīvo kā tādās kapenēs? Te visapkārt miroņi.” Es teicu: “Tu esi sajucis prātā? Kādi miroņi? Viņi ir dzīvi.”

RL: Joseliani reiz stāstīja par savu veco draugu, gruzīnu sociāldemokrātu, kurš savu mūžu beidza Parīzē. Joseliani viņu apciemoja, kad viņš bija jau ļoti slims un vecs. Un reiz viņš atnāca, vecais vīrs gulēja, bet pamodies teica: “Eh, Otar, tu tas esi! Bet es gulēju un sapņoju, redzēju savu jaunību, redzēju savu ģimeni, pēc tam atnāca mana sieva... Un pēkšņi es pamostos un redzu tevi. Kaut kā skumji, muļķīgi viss...” Kad es domāju par šiem absolūti brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus jūs esat fotografējis, tāda sajūta, ka...

Rosts: Negribas mosties?

RL: Jā. Es par jums neko nezinu, bet varu iztēloties, ka arī jūs nevēlaties mosties.

Rosts: Ja papūlas, tad šo sapni – vispār tā ir dzīve, te nekāda sapņa nav – var paturpināt. Šogad es atklāju pieminekli, lūk, tas tur aiz loga karājas. Tas ir piemineklis Maļeviča “Melnajam kvadrātam”, “Melnais kubikmetrs”. Es to izgatavoju pats. Tas ir pasaulē vienīgais piemineklis gleznai. Tas ir tas pats kvadrāts, tas pats punkts, tas pats melnais brīdis un melnais kadrs, par ko mēs runājām. Un tā sanāca, ka mēs to atklājām tieši uz gleznas simtgadību. Tas bija lieliski. Mums bija patafons un pusotrs spainis šņabja. Atnāca mani draugi, norobežoja pagalmu. Tā bija svētdiena, bija ļoti labi. Es runāju par to, ka sapni var pagarināt.

RL: Uz jūsu fotogrāfijām raugās cilvēki, un jūs droši vien cerat atstāt uz viņiem kaut kādu ietekmi vai vismaz stāties ar viņiem kādā kontaktā.

Rosts: Nu, jā. Man bija izstāde Manēžā. Es ar to lepojos, jo to apmeklēja 35 tūkstoši cilvēku. Mēs neko tādu negaidījām. Visas fotogrāfijas tur bija ar tekstu. Nevienas fotogrāfijas bez teksta. Un šis milzīgais daudzums cilvēku, kas tur staigāja, visi pabija izstādē trīs četras stundas. Viņi lasīja tekstus pie fotogrāfijām.

RL: Tas taču ir grūti.

Rosts: Nē, tas nav grūti. Ja tas būtu uz melna paspartū, tad būtu grūti. Bet teksti bija uz baltām planšetēm.

RL: Var izrādīties, ka jūsu fotogrāfijas ir ietekmējušas arī manu dzīvi. Jo jūs taču bijāt ekspedīcijā uz Everestu?

Rosts: Pašā Everestā es neesmu bijis. Manas fotogrāfijas bija tikai no apakšas.

RL: Skaidrs. Es ļoti uzmanīgi sekoju šai ekspedīcijai, bet pēc tam arī pats sāku nodarboties ar alpīnismu – starp citu, ne bez jūsu grāmatas ietekmes. Tā, manuprāt, bija pirmā padomju ekspedīcija uz Himalajiem. Un piepeši es lasu, ka jūs esat piedalījies zirgu skriešanas sacīkstēs. Vai jūs varat pastāstīt, kā jūs nonācāt pie zirgiem?

Rosts: Es vienkārši tur dzīvoju.

RL: Blakus hipodromam?

Rosts: Jā, mana māja bija blakus hipodromam.

RL: Tur bija daudz māju. Bet ne visi taču metās jāt.

Rosts: Man bija interesanti. Es ļoti bieži gāju uz hipodromu. Tā bija viena no nedaudzajām vietām, kur durvis vienmēr bija vaļā. Tāpēc, ka zirgu treniņi vasarā sākās piecos no rīta. Sākumā jājamzirgi līdz septiņiem, bet pēc tam jau sacīkšu zirgi. Un es tur bieži biju. Reiz piegāju pie hipodroma direktora un saku: “Vai pie jums nevarētu pavizināties?” Viņš saka: “Nu labi, ejiet tur.” Tas bija tāds Mihails Nisonovičs Efross, interesants onkulis. Viņam kabinetā bija Marksa, Engelsa, Ļeņina un Stiprinieka portreti. Stiprinieks bija Orlova šķirnes zirgs. Saku: “Kas tur jums, Mihail Nisonovič?” Viņš atsaka: “Tie man ir visi pamatlicēji.”

Viņš mani nosūtīja uz desmito stalli. Es atnācu uz pieņemšanas nodaļu, un man iedeva zirgu, vārdā Leksikons. Tāds vidējs bija zirdziņš. Ne pārāk ātrs, bet... Un es no rītiem nācu, trenēju viņu, vizinājos un piedalījos trīs sacīkstēs. Pirmais skrējiens bija ļoti vājiņš, un zirgs mani pats aizveda. Es viņu neaiztiku, viņš pats skrēja un aizskrēja. Otrreiz tas bija ziemā, uz ledus, un man bija kļūda soļos. Viņam bija jāskrien rikšos. Taču, tikko tu viņu nedaudz palaid vaļīgāk, šis metas lēkšos. Bet lēkšos nedrīkst. Mani noņēma, es izgāzos. Bet īsts triumfs man bija pavasara sezonas atklāšanā. Cilvēku bija ka biezs, visi spēlē, liek likmes. Un visvairāk liek uz amatieriem. Jo viņus nevar uzpirkt. Tas ir godīgs skrējiens. Un es jāju. Atminos, man bija zaļš kamzolis, ķivere un melnas piedurknes. Leksikons pienāca pie finiša ceturtais vai piektais. Un tur bija puiši, kas strādāja žurnālā Zirgkopība un zirgu sports. Viņi tur visi pa hipodromu dzīvojās. Viņi man uzreiz iedeva iesauku Bezrocis, jo melnas piedurknes. Kad es solī jāju uz hipodromu, tur stāvēja Dima Etingovs un slavenais jātnieks Viktors Ratomskis. Un es viņam jautāju, kā lai es braucu. Viņš jautā: “Tas ir Leksikons?” Viņš pazina visus zirgus. Es saku: “Jā.” Un viņš atbild: “Viņam nepatīk pūlis, jāj pa laukiem.” Pa laukiem – tas ir tuvāk tribīnēm, ne centram. Tur labāk jāt, kad izej no virāžas. Un es jāju un turējos, man bija būtiski, lai viņš noturas grupas vidū, nu, tā, ne pārāk atlaižot favorītus, kas uzreiz izrāvās uz priekšu. Un, kad pametu virāžu, es sajutu to, ko viņi sauc par peisu. Tā ir jātnieka un zirga saplūšanas sajūta. Un man bija sajūta, ka es viņu nesu, nevis viņš mani. Es jāju, kā viņš bija teicis, gar tribīnēm. Bija drausmīga svilpšana, es nekad nebiju dzirdējis, ka hipodromā būtu tāds troksnis. Es izrāvos un vinnēju par galvas tiesu.

RL: Tas ir, par zirga galvas?

Rosts: Citiem priekšā.

RL: Vai var vinnēt par visu ķermeni?

Rosts: Par korpusu, jā. Bet var vispār apsteigt par diviem korpusiem. Taču triks ir tāds, ka visi bija likuši uz favorītiem, bet uz mani – ļoti maz. Tie, kas bija likuši uz mani, dabūja 107 rubļus par 1 rubli. Vārdu sakot, es esmu atjājis, un viņi stāv, Etingovs ar Ratomski. Es jāju lēni, lai varētu izdzirdēt kādus sajūsmas saucienus. Jo saprotu, ka patiešām esmu varonis. Bet Ratomskis uz mani neskatās, pagriežas pret Dimu un saka: “Skaties, Dima, sūds, bet noskrēja kā meistars.”

RL: (Smejas.) Kā jūs domājat, kāpēc Danelija un Joseliani jums vienmēr dod kaut kādu neliešu lomas?

Rosts: Tāpēc, ka kaitnieki.

RL: (Smejas.)

Rosts: Nevienu pašu reizi nevienu pozitīvu lomu nav iedevuši. Allaž kaut kādus neliešus žaketēs. Nē, vienreiz Danelija mani nofilmēja bez žaketes. Filmā, kur tēloju dakteri. Kādas trīspadsmit sekundes. Es norunāju tekstu: “Krupozā pneimonija.” Viss.

RL: (Smejas.) Kurā filmā tas ir?

Rosts: “Ērglis un ģerbonis”. “Fortūnā” gan vairāk. Bet tur es biju rajona komitejas sekretārs, patīkams cilvēks. Bet pie Otara “Salašņās” es esmu kaut kāds vēstniecības maita.

RL: Ko jūs gribētu nospēlēt?

Rosts: Nevienu. Kāda man starpība? Filmēties pie Danelijas un Joseliani un vēl izvēlēties lomu? Tas būtu kaut kā dīvaini.

RL: Labi, Jurij, liels paldies.

Rosts: Jums paldies. Par šo to parunājām.