Valstsvīru pienākumi

“Ir kāds Aristoteļa citāts, ko nereti mēdz piesaukt un kas, šķiet, kā neviens cits raksturo to, kas šobrīd notiek Latvijā un kas būtu vajadzīgs attiecībā uz prezidentu, valsti un sabiedrību: “Ne parastais cilvēks spēj saskatīt ļaunuma sākumu, bet tikai patiess valstsvīrs”[..] Valsts reprezentācijai tik nozīmīgo vērtību kontekstā ir gana liels pamats šaubām, vai prezidenta runā tā īsti notika ļaunuma, kas šajā gadījumā būtu tēlains apzīmējums gan krīzei un tās sekām, gan tautas un varas attiecībām, gan daudzām citām lietām, sākuma meklējumi. [..] Tādi principi un vērtības kā godīgums un taisnīgums, kas daudzkārt tiek minēti kā problēmu dziļākie cēloņi, nebija starp prezidenta vadmotīviem.”

Jānis Domburs, “Kas notiek Latvijā?”, 28. aprīlī

Kaut arī vārdam “politiķis”, pārtulkojot no grieķu valodas, vajadzētu nozīmēt tieši to pašu, ko “valstsvīrs”, tomēr tā nav. Vairākās Eiropas valodās, arī latviešu, šos apzīmējumus atšķir būtiska nianse. Grieķiskais “politiķis” kļuvis par neitrālu profesijas nosaukumu cilvēkam, kas darbojas valsts pārvaldē vai pretendē uz to, savukārt par “valstsvīriem” mēdzam runāt, ja politiķa darbība novērtēta kā sekmīga, saprātīga, tālredzīga, tātad izdevīga stabilai valsts pastāvēšanai un tās iedzīvotāju labklājībai ilgākā laikā. “Valstsvīra” pretstats ir “politikānis” – politiķis, kurš valsts intereses pakļauj personiskajam izdevīgumam, neskatās tālāk par savu degungalu, proti, tuvākajām vēlēšanām, un gatavs mainīt principus vai katru dienu, ja vien no tā pašam kāds labums.

Tas, ka šobrīd Latvijā pie teikšanas nav īstu valstsvīru (apzīmētājs “īstu” vēl uzsver iepriekš minēto valstsvīra nošķīrumu no politiķa vai politikāņa), ir vispāratzīts viedoklis. Kā par to var pārliecināties? Vienkārši – lai ikviens, kas šim apgalvojumam netic, dodas ārā no mājas un aptaujā pirmos desmit pretimnācējus. Iespējams, atšķirsies viņu viedoklis par to, vai Latvijai vajadzēja iestāties Eiropas Savienībā un vai jālegalizē marihuāna, bet valstsvīru trūkumu svarīgākajos amatos atzīs visi. Liekot lietā vēl mazliet iztēles, gluži ticama šķiet versija, ka aptaujātie varēs nosaukt kādu cienījamu pagātnes politiķi vai šālaika līderi citās zemēs, kurš būtu pelnījis valstsvīra godu. Rodas iespaids, ka mēs gluži labi zinām, kādam jābūt valstsvīram, tikai savās mājās nejaudājam tādu atrast. Skaidrs, ka īsts valstsvīrs ir godīgs, patriotisks un kompetents, ar stingru stāju. Viņa veiktie pasākumi stāvokļa uzlabošanai valstī jau pārskatāmā laikā izraisa pozitīvas pārmaiņas, un tālāk viss notiek saskaņā ar valstsvīra nosauktajiem termiņiem. Viņa pagātnē nav morāli nosodāmas rīcības, viņš prot sarunāties ar sabiedrību, radot pārliecinošu nākotnes vīziju, un zina arī šķēršļus, kas traucē šo vīziju īstenot. Valstsvīrs var godam aizstāvēt valsts intereses starptautiskajā arēnā, un ārzemēs viņu ciena. Krīzes situācijā valstsvīrs spēj būt skarbs un nosaukt vainīgos, kā arī skaidri definēt grūtību pārvarēšanai veicamos pasākumus, pat ja tie ir nepopulāri. Pats svarīgākais – valstsvīrs spēj prognozēt notikumus, viņš stratēģiski redz vairākus gājienus uz priekšu, tāpēc jau laikus var brīdināt līdzpilsoņus par draudošām briesmām. Personīgajā dzīvē valstsvīrs ir pieticīgs un vienkāršs; ja arī viņš ar talantu un darbu spējis nodrošināt sev turību, tad ar to neplātās un neiesaistās apšaubāmos darījumos. Laiku pa laikam valstsvīrs pasaka vai uzraksta prātulas, ko ir vērts iegaumēt un vajadzības gadījumā arī citēt. Piemēram, šādu: “Politiķim jāprot paredzēt, kas notiks rīt, pēc nedēļas, pēc mēneša un pēc gada. Un pēc tam jāprot paskaidrot, kāpēc tas nav noticis” (Vinstons Čērčils). Ar šādu tēlu šķiet saskanīgs arī sengrieķu filozofa Aristoteļa apgalvojums, ka patiess valstsvīrs spēj saskatīt ļaunuma sākumu.

Viedoklis, ka valstsvīru ir daudz mazāk nekā politiķu un daudz, daudz mazāk nekā valsts vadībā neiesaistītu parasto pilsoņu, pauž pesimismu attiecībā uz cilvēku vairākuma spēju aptvert sarežģītus sociālos un ekonomiskos procesus, paredzēt notikumus, ietekmēt un vadīt tos, turklāt pašaizliedzīgi rūpēties par vispārējo labumu. To, ka šādam pesimismam ir pamats, ilustrē neskaitāmi piemēri no antīkās pasaules laikiem līdz mūsdienām. Arī Aristotelis savus valsts pārvaldei veltītos apcerējumus “Politika” un “Atēnu polītija”, kas līdztekus viņa priekšteča Platona “Valstij” un “Likumiem” spēcīgi ietekmēja Eiropas civilizācijas politisko domu, rakstīja laikā, kad Atēnu un citu grieķu polisu iedzīvotāji sūrojās par nebūšanām savās valstīs un īstu valstsvīru trūkumu. Katrs izglītots cilvēks gan zināja tādus nosaukt starp pagātnes dižajiem gariem, bet sava laika valsts pārvaldē saskatīja nekārtības un sairumu. Kā tagad zinām, sūrošanās beidzās ar grieķu polisu pakļaušanu Maķedonijai, un valdnieki Filips un Aleksandrs iedvesmoja vēlāku gadsimtu politologu pārdomas par valstsvīru lomu vēsturē. Nešķiet, ka Aristotelis būtu cerējis atrast īstenu valstsvīru starp saviem laikabiedriem, drīzāk viņš domāja par to, kā tādu izaudzināt nākotnē. Praksē šis nodoms laikam gan neizdevās – pat ja Aristotelis ir bijis Maķedonijas Aleksandra skolotājs un atstājis pēdas topošā valdnieka pasaules uzskatā, vēstures liecības nerada iespaidu, ka jaunās impērijas dibinātājs būtu īpaši vadījies no filozofa uzskatiem, vismaz ne no viņa darbos izlasāmajiem.

Apgalvojumu, ka patiesam valstsvīram jāspēj saskatīt ļaunuma sākums, var izlasīt Aristoteļa “Politikas” 5. grāmatas 7. nodaļā. Šajā grāmatā filozofs aplūko nesaskaņu cēloņus, kuri valstī mēdz izraisīt nemierus un apvērsumus, kā arī varas uzurpēšanu un nonākšanu tirānu rokās. Pēc viņa novērojumiem, likumības pārkāpumi, kas ilgākā laika posmā izraisa valsts sabrukumu, tajā iezogas pakāpeniski un nemanāmi. Tādēļ Aristotelis aicina būt modriem un vairot pilsoņos atbildības sajūtu par draudošajām briesmām – ar šķietami nenozīmīgiem nodarījumiem negraut valsts iekārtu, bet aizstāvēt to visos sīkumos. Viņš to salīdzina ar naktssardzi, kas iztēlojas vēl neesošas briesmas un tieši tādēļ spēj veikt savu pienākumu. Tāpat ar likumdošanu jānovērš sāncensība un ķildas bagāto un ietekmīgo pilsoņu vidū, vēl pirms tās sākušās. Spēja prognozēt iespējamos klupšanas akmeņus un pamanīt ļaunumu jau pašā sākumā, neļaujot tam attīstīties tālāk, pēc Aristoteļa domām, piemīt pieredzējušam politiķim, nevis gadījuma rakstura cilvēkam. Tādējādi runa nav par kāda vispārīga ļaunuma cēloņa meklēšanu, bet par tā pirmsākumu laika nozīmē – par pavisam konkrētām plaisām likumu uzturētajā valsts celtnē, kuras jāaizlāpa, tikko uzietas.

Šādas prasības cilvēkiem, kas darbojas valsts pārvaldē, šķiet visnotaļ reālistiskas. Vēsture liecina, ka iepriekš aprakstītajam valstsvīra ideālam lielākā vai mazākā mērā atbilstošus politiķus var novērtēt tikai pēc kāda laika, nereti pat vairākas desmitgades pēc viņu aktīvās darbības. Savukārt konstatēt to, vai politiķis stingri turas pie savas valsts likumiem un rūpējas par to ievērošanu, jau ir krietni vieglāk. Grūtāks uzdevums ir laikus pamanīt vājās vietas, kur likumdošana nekavējoties jāmaina, tādēļ spēja pamatot un konsekventi atbalstīt iecerētās pārmaiņas arī varētu būt mēraukla valstsvīra nošķiršanai no politiķa un politikāņa. Var piekrist Jānim Domburam, ka valstsvīram piedien runāt par tādām vērtībām kā taisnīgums un godīgums, bet vēl svarīgāk ir panākt, lai šie priekšstati būtu iedzīvināti likumdošanā, kā arī lai likumu pildīšanu visi uztvertu kā tiešas rūpes par valsts labklājību. Protams, ja vien uzskatām, ka Aristoteļa uzskati par valstsvīriem ir vērā ņemami.