Viegli, viegli uzkrāsots ar zilu vai zaļu

Irinai Zatulovskai piemīt reti sastopamā spēja reaģēt uz visu, kas noticis un notiek mūsdienu mākslas pasaulē, un palikt no šīs pasaules pilnīgi neatkarīgai. Šī unikālā spēja liecina par apbrīnojamu māksliniecisku viltību, kas savienota ar pilnīgi neslēptu naivumu.

Ir vērts precizēt, ka viltība šajā gadījumā nav nekas cits kā sengrieķu technē, kas ved mūs uz seno šamaņu un burvju pasauli. Bet, lietojot akadēmiskākas kategorijas, varētu runāt par retu dadaisma un primitīvisma savienojumu, turklāt ar īstas, gandrīz ķīniešu cienīgas, kaligrāfijas piejaukumu. Ne velti viņu tik augstā godā tur japāņi.

Savukārt es Zatulovskas mākslā redzu vienreizēju ironisku parodiju par visu 20. gadsimta mākslu, kurā viņa pārvar šim laikmetam raksturīgo stilistisko deklarāciju un ironisko parodiju kiču.

Viņas glezniecība pēc mēroga ir kā kamermūzika, balss – klusināta, toties kultūras asociāciju diapazons – gandrīz bezgalīgs. Centieni šajā glezniecībā saskatīt surdīnes slāpētu mūziku ne pie kā nenovedīs. Tās mērogs ir iespaidīgs. Taču kompozīcija tiek izpildīta tik ļoti piano pianissimo, ka šis mērogs nevienu nebiedē, lai arī netiek slēpts.

Varētu domāt, ka visas pazīmes liecina par tīšu primitīvismu, kādu lietoja dažas slavenas 20. gadsimta krievu mākslinieces, piemēram, Mavrina, koķetējot ar infantilismu un lubeniskumu. Bet nē, ja viņām tas bija nemaskēts teātris un izšuvums uz audekla, tad Zatulovskai tās ir tikai ēnas, tikai skumju skartas atmiņas par bērnību, skices, kurās meistarības tapšana no neskaitāmām kļūdām un mēģinājumiem vairs nav redzama vai vismaz neduras acīs.

Par bērnību, kuras varbūt nekad nav bijis, vai par bērnību, kura vēl ir priekšā.

Ko redz skatītājs uz šīm skārda plāksnēm? Ēnas, pēdas, sapņus vai gleznojumus, kas radušies, pārvarot Dišānu, Larionovu, Puņī. Skatītājam tiek piedāvāta negaidīta žanra metamorfoze, monumentalizēta skice, piezīmes uz manšetes. Ir arī materiālu paradokss – akvareļi uz granīta, ir arī pustumsa un pusgaisma.

Iespējams, neviens 20. gadsimta krievu mākslinieks vēl nav tik ļoti pietuvojies Pikaso un viņa atsvešinātībai no vēstures un mākslas likumiem. Bet Zatulovska, būdama, protams, sieviete, nekautrējas no savas sievišķības un tādējādi atšķiras no lielajām krievu tēlniecēm, kuras ar savu spēku un jaudu noliek visus večus pie vietas. Līdzīgi kā Pikaso, arī Zatulovska spēlējas pati ar sevi – kā kaķene, kas rotaļājoties ķer savu asti. Un, līdzīgi kā Pikaso, viņa, šķiet, nevienam nepakļaujas, nevienu neapskauž un neatdarina.

Ja nu vienīgi pati sevi un jau pieminēto Dišānu – taču viņa to dara tik naivi, ka tas nemaz nav jūtams. Arī viņa varētu tumšā galerijā izstādīt kādu apbružātu trauku, uz kura malas uzzīmēts portretiņš vai puķīte. Taču viņa sevi nenostāda pretī ne popārtam, ne piegružotajam socārtam, ne dadai – vispār ne-vienam un ne-kam.

Uzskaitot viņas mākslas kvalitātes, kļūst skaidrs, ka viņa un Pikaso ir radniecīgi savā izaicinošajā un gandrīz nemanāmajā vientulībā.

Pikaso, protams, ir spēka simbols, Zatulovska no pirmā acu uzmetiena šķiet vārga, toties veikla. Lai gan, ja ieskatās vērīgāk, šai veiklībai cauri spīd tāds pats spēks.

Aleksandrs Rapaports

Rīgas Laiks: Jūsu izstādē bija daudz kas, tikai ne audekli. Kādēļ tā?

Irina Zatulovska: Nu, bet kāpēc obligāti jāglezno uz audekla? Audekls ir diezgan jauns izgudrojums.

RL: Jūs sākāt gleznot uz citiem materiāliem tikai tāpēc, ka tie nav audekls?

Zatulovska: Nē, vienkārši audekls neder gluži visam. Tas ir tāds... neuzticams materiāls. Tas vibrē.

RL: Vibrē? Kad tam pieskaras?

Zatulovska: Jā, tā nav stingra virsma. Bet man ir svarīgi, lai virsma būtu stingra. Audekls ir kaut kas ierasts; cilvēki uzskata, ka glezniecībai noteikti jābūt uz audekla.

RL: Bet jūs taču gleznojot nespiežat uz virsmas, tas ir tikai viegls pieskāriens.

Zatulovska: Visādi gadās.

RL: Nu, labi, bet audekls parasti ir balts vai varbūt kā citādi nogruntēts, taču principā tas ir tīrs. Bet, kad jūs gleznojat, piemēram, uz skārda, uz tā ar cilvēka vai dabas palīdzību kaut kas jau ir attēlots, proti, izveidojies.

Zatulovska: Nu, jā. Es izmantoju lielu daļu no tā, kas tur jau ir, un pievienoju pavisam nedaudz, gandrīz neko.

RL: Tātad mākslinieka galvenā īpašība ir spēja saredzēt to, kas tur jau ir?

Zatulovska: Jūs runājat tā, it kā tas jūs pārsteigtu.

RL: Jā.

Zatulovska: Kas tur tik pārsteidzošs?

RL: Pārsteidzoši ir tas, ka jūs ne tik daudz gleznojat, cik skatāties...

Zatulovska: Jā, iespējams. Jūs taču labprāt skatāties uz kaut ko, kas jums patīk. Lūk, tā arī man patīk skatīties uz saviem skārda un koka gabaliem.

RL: Kur jūs tos ņemat?

Zatulovska: Labi ļaudis atnes.

RL: Viņi tos atnes tāpēc, ka domā, ka uz tiem ir kaut kas interesants?

Zatulovska: Viņi nes visu, kas pagadās, bet es varu izvēlēties, kas man der. Protams, pati arī meklēju. Reizēm kaut ko noplēšu no mājas.

RL: No kurienes, piemēram, ir tas jumta segums, uz kura attēlots Pirosmani laivā?

Zatulovska: Neatceros, no kurienes. Ir tādi, kas paliek atmiņā, bet ir tādi, kurus vairs neatceros. Saprotiet, tas ir tāds redīmeida un glezniecības savienojums.

RL: Kad jūs sākāt gleznot uz šādiem materiāliem?

Zatulovska: Uz skārda es sāku gleznot 1987. gadā.

RL: Bet pirms tam gleznojāt uz audekla?

Zatulovska: Jā.

RL: Un pēkšņi sajutāt, ka audekls vibrē?

Zatulovska: (Smejas.) Nē, tas nenotika pēkšņi... Stāsts bija šāds: bija sākušies trakie laiki, katru dienu nāca kaut kādi cilvēki, un vienreiz atnāca arī filmu grupa no BBC. Viņi taisīja trīs dokumentālās filmas – par perestroikas mākslu, literatūru un vēl kaut ko, šķiet, teātri. Man tolaik bija cita darbnīca, vēl mazāka nekā šī. Un visa šī milzīgā filmēšanas grupa salīda manā mazajā darbnīciņā un kaut ko filmēja. Tas bija ļoti jautri. Bet pēc tam es aizbraucu uz vasarnīcu, un tur man tieši bija šķūņa jumts – tāds ļoti skaists. Un, tā kā noskaņojums bija labs, es pamēģināju uztaisīt darbu uz šī skārda. Tāpēc, ka bija labs noskaņojums.