Viena glāzīte par daudz

Dažas likstas, no kurām regulāri cieš cilvēce, ir nenozīmīgas, taču, kaut arī pārejošas, tik sāpīgas, ka gribot negribot jābrīnās - kā tas iespējams, ka vēl šobaltdien nav izdevies atrast pret tām zāles? Zinātnieki pagaidām nav atklājuši, kā ārstēt vēzi, to var saprast. Bet iesnas? Bet mēnešreižu spazmas? Viena no šādām sērgām ir arī paģiras. Tā, protams, ir kaite, ko iespējams novērst - nevajag dzert. Tomēr cilvēki visos laikos pamanījušies atrast vismaz pēc pašu domām pietiekami labus iemeslus, lai ķertos pie alkohola. Viens no dzeršanas vilinošākajiem aspektiem ir vienkāršs - alkohols palīdz atlaist bremzes, ļauj mums beidzot spert vaļā visu, ko domājam par savu kaimiņu, vai izteikt nepiedienīgu piedāvājumu viņa sievai. Tāpat alkohols var iedvest pārliecību, ka esam izpratuši dzīves dziļāko būtību - tā ir sajūta, kas sniedz lielu gandarījumu un reti pieejama skaidrākos brīžos. Raugoties caur alkohola prizmu, pasaule šķiet jaukāka. (“Es dzeru, lai citi kļūtu interesantāki,” mēdz teikt teātra kritiķis Džordžs Neitans.) Visu augšminēto iemeslu dēļ dzeršana cilvēkus padara līksmākus. Skatīt Zālamana pamācības 31:6-7: “Dodiet [..] vīnu noskumušām sirdīm, lai viņas dzer un aizmirst savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi.” Un tas patiešām palīdz, taču vēlāk, nākamajā rītā, klāt jau cita nediena.

Paģiras savu kulmināciju sasniedz stadijā, kad organismā iepumpētais alkohols no tā beidzot ticis izvadīts, proti, kad tā līmenis asinīs atgriezies pie nulles. Toksīna nu vairs nav, taču tā nodarītie postījumi nekur nav zuduši. Vairums cilvēku, kas jebkad cietuši no paģirām, būs vienisprātis, ka tās mēdz izpausties kā galvassāpes, gremošanas traucējumi, slāpes, pretīgums pret ēdienu, nelaba dūša, caureja, trīce, nogurums un vispārēja nožēlojama pašsajūta - dažādās kombinācijās.

Zinātnieki pagaidām nav uzgājuši visus šī ciešanu komplekta cēloņus, taču piedāvā dažādus pieņēmumus. Viens no tiem ir abstinence - tā izskaidro trīci un svīšanu. Otrs faktors varētu būt atūdeņošanās. Alkohols traucē organismam ražot hormonu, kas kavē urinēšanu. Tieši tā izskaidrojama bāros un ballītēs vērojamā dzīvā satiksme mazmājiņu tuvumā. Sekas - atūdeņošanās - izraisa slāpes un apātiju. Vienlaikus alkohols var būt arī hipoglikēmijas (zema asins cukura līmeņa) cēlonis, bet tā savukārt liek par sevi manīt ar galvas reiboņiem un muskuļu vājumu - sajūtu, ka mūsu kauli pārvērtušies par recekli. Tikmēr organisms, pūloties alkoholu sašķelt, izdala ķīmiskas vielas, kas var būt vēl toksiskākas par pašu alkoholu; tām mums jāpateicas par nelabumu un tamlīdzīgiem simptomiem. Visbeidzot - alkohols izraisījis iekaisumu, bet šis process liek baltajiem asinsķermenīšiem piepludināt asinsriti ar molekulām, ko sauc par citokīniem. Izrādās, tieši šie citokīni liek izjust visas tās sāpes, smeldzes un miegainību, kas reizēs, kad mūsu organismam uzbrucis vīruss vai, iespējams, alkohols, mudina mūs nevis doties uz darbu, bet gan palikt gultā, šādā veidā pataupot organisma enerģiju balto asinsķermenīšu vajadzībām cīņai ar iebrucēju. Zinātniskos eksperimentos atklājies, ka peles, kurām injicēts citokīna veicinātājs, demonstrē radikāli netipisku uzvedību. Pieauguši tēviņi nebiedrojas ar krātiņos jau pienākušajiem jaunajiem tēviņiem. Peļu mātes cieš no midziņu būvēšanas prasmes traucējumiem. Daudzi cilvēki lieliski sapratīs, kā šīs nabaga peles jūtas.

Tomēr paģiru simptomi nav tikai fiziski, tiem ir arī kognitīva daba. Paģirainiem cilvēkiem raksturīga aizkavēta reakcija, grūtības koncentrēt uzmanību un traucēta vizuāli telpiskā uztvere. Grupa lidmašīnas pilotu, kuriem nākamajā rītā pēc noplītētas nakts lika vadīt simulētu lidojumu, demonstrēja prasībām neatbilstoša līmeņa sniegumu. Tieši tāpat arī automašīnu vadītāji paģiru rītā par simulētubraucienu saņēma zemu novērtējumu. Lieki piebilst, ka tas ir bīstami, un ne jau tikai tiem, kuri sēž pie stūres. Automašīnas vadīšana reibuma stāvoklī ir aizliegta ar likumu, bet uz paģirām tas neattiecas.

Paģirām ir arī emocionāls aspekts. Kingslijs Eimiss, kurš pats sevi aprakstīja kā vienu no sava laika varenākajiem pļēguriem un dzeršanai veltīja trīs grāmatas, šo fenomenu nosaucis par “metafiziskajām paģirām”: “Kad tev pamazām piezogas šis vārdos neaprakstāmais depresijas un skumju (tas nebūt nav viens un tas pats) sajaukums ar naidu pašam pret sevi, sakāves sajūtu un bailēm par nākotni, atkārto pats sev, ka tās ir tikai paģiras. Tev nav asinsizplūduma smadzenēs, tev tīri labi veicas darbā, tavi tuvinieki un draugi nav sadziedājušies vāji maskētā vienprātībā par to, kāds mēsla gabals tu esi, tu neesi beidzot ieraudzījis dzīvi patiesā gaismā.” Dažiem tā arī neizdodas sev to iegalvot. Kafkas stāsta “Pārvērtība” ievadu, kurā varonis atklāj, ka ir kļuvis par kukaini, Eimiss nosaucis par visu laiku labāko paģiru aprakstu literatūrā.

Tas, cik smagas ir paģiras, protams, atkarīgs no tā, cik jūs iepriekšējā vakarā esat izdzēruši, tomēr tas nav vienīgais faktors. Ko vēl, ja neskaita alkoholu, jūs lietojāt vakardienas ballītē? Ja iejauktas arī citas narkotiskās vielas, paģiras var būt ļaunākas. Un kādu alkoholu jūs dzērāt? Tumšākos dzērienos, tādos kā sarkanvīns un viskijs, lielākoties ir augstāks fermentācijas procesā radušos vai garšas vairošanai pievienotu piejaukumu līmenis nekā gaišas krāsas dzērienos, piemēram, baltvīnā, džinā un degvīnā. Jo vairāk piejaukumu, jo skarbāks uzaust rīts. Vēl jāņem vērā individuālās iezīmes, piemēram, dzeršanas ieradumi. Netaisnīgā kārtā tieši cilvēkiem, kuri regulāri patērē lielus alkohola daudzumus, paģiras mēdz būt maigākas. Svarīgs arī dzimums. Sieviete, kura centīsies turēt līdzi vīrietim, piedzersies ātrāk nekā viņš - daļēji tāpēc, ka viņas organismā ir mazāk ūdens un mazāk enzīma, ko sauc par alkohola dehidrogenāzi: tas sašķeļ alkoholu. Izrādās, balsstiesības ir arī jūsu gēniem, tāpat arī genofondam. Gandrīz četrdesmit procentiem austrumāziešu organismā atrodams kāds mazāk efektīvs aldehīda dehidrogenāzes variants (vēl viens alkohola pārstrādāšanai nepieciešams enzīms). Šī iemesla dēļ ļaunu vēstošas pazīmes, teiksim, dramatisks pietvīkums, viņu gadījumā vērojamas jau pēc dažiem malkiem, un šie cilvēki piedzeras ļoti ātri. Tas sagādā nopietnas neērtības dažiem japāņu un korejiešu biznesmeņiem, kuriem liekas, ka derētu iedzert kopā ar Rietumu kolēģiem. Tad viņi ātri vien nogāžas no kājām, un no rīta viņus sagaida nepatīkamas telefona sarunas.

Jādomā, ka paģiras ir tikpat senas kā paradums lietot alkoholu, un tas aizsācies jau akmens laikmetā. Daži antropologi izteikuši pieņēmumu, ka alkohola gatavošanas iemaņas izkoptas vēl pirms lauksaimniecības pirmsākumiem. Šā vai tā, nav šaubu, ka tās veicinājušas šīs nozares attīstību, jo daudzviet pasaulē lielākā daļa no graudaugu ražas tikusi patērēta alus darīšanai. Citi aizvēstures eksperti spriež, ka alkohola intoksikācija piederējusi pie tālaika cilvēkiem neizskaidrojamiem fenomeniem, tādiem kā vētras, sapņi un nāve, kas rosinājuši organizētas reliģijas rašanos agrīnajās sabiedrībās. Senie ēģiptieši, kuri pratuši brūvēt septiņpadsmit dažādus alus veidus, ticēja, ka šo tīkamo dzērienu izgudrojis viņu dievs Ozīriss. Mirušajiem viņi deva līdzi alus krājumus, lai tie varētu iestiprināties arī aizkapa dzīvē.

Alkohols bija viens no mūsu senču svarīgākajiem dziedniecības līdzekļiem. 1960. gadā žurnālā New Yorker publicētajā Bertona Rušē rakstā par alkoholu citēts ievērojamais vācu 15. gadsimta mediķis Hieronīms Brunšvigs, kurš uzskaita veselu klāstu dažādu miesas kaišu, ko esot iespējams ārstēt ar brendiju: galvassāpes, bālumu, plikpaurību, kurlumu, letarģiju, zobu sāpes, mutes čūlas, smakojošu elpu, pietūkušas krūtis, elpas trūkumu, gremošanas traucējumus, gāzes, dzelteno kaiti, tūsku, podagru, urīnpūšļa iekaisumu, nierakmeņus, drudzi un suņu kodumus; tā varot atbrīvoties arī no utīm un blusām. Tāpat zināmi arī daudzi gadījumi, kad alkohols bijis viens no nedaudzajiem šķidrumiem, ko nav bīstami dzert. Ūdens piesārņojums ir sena problēma.

Dažās valodās vārdi, ar kuriem apzīmē paģiras, gluži prozaiski piesauc šīs parādības cēloni: ēģiptieši saka, ka viņi ir “vēl pilnā”, japāņi - “divas dienas pilnā”, bet ķīnieši - “visu nakti pilnā”. Zviedri dabū “bliezienu no pakaļpuses”. Taču tikai pievēršoties tām valodām, kurās aprakstītas sekas, nevis cēlonis, mēs sākam saskatīt paģiru patieso poētisko potenciālu. Salvadorieši pamostas “taisīti no gumijas”, francūži - “ar koka muti” vai “matu sāpēm”. Vācieši un holandieši saka, ka viņiem esot “runcis” - jādomā, ka no tiem, kas naktīs auro. Poļi izjūtot “kaķēnu brēkšanu”, bet mani personīgie favorīti ir dāņi, kuriem šādās reizēs “galvā strādā namdari”. Mēdz teikt, ka inuitiem esot deviņi dažādi vārdi sniegam, un tieši tāpat ukraiņi zina vairākus nosaukumus paģirām. Un, kā jau varētu gaidīt saskaņā ar priekšrakstiem, kas ebrejiem aizliedz lietot alkoholu, ivritā šīs parādības apzīmēšanai vēl gluži nesen nebija neviena paša vārda. Tad Telavivas Ivrita akadēmijas eksperti izlēma, ka šāds termins tomēr esot vajadzīgs un to arī izdomāja: tas ir hamarmoret, atvasinājums no vārda, kurā sauc fermentāciju. (Vārds hamarmoret līdzinās apzīmējumam, kas atrodams Jeremijas Raudu dziesmās (1:20) un tiek tulkots ar frāzi “Manas iekšas saraujas sāpēs.”) Faktam, ka ebreji mēdz atturēties no alkohola lietošanas, ir bioķīmisks pamats. Daudzi no viņiem - pēc dažām aplēsēm, piecdesmit procenti - ir cita alkohola dehidrogenāzes gēna varianta nesēji, tāpēc viņi, tāpat kā austrumāzieši, alkoholu panes ļoti vāji.

Ja runājam par līdzekļiem pret paģirām, tādu ir vesels leģions. Vairumam tomēr ir zināms vienojošais elements. Ja jūs jebkur visā plašajā pasaulē vaicāsiet cilvēkiem, kā tikt galā ar paģirām, visticamāk, pirmā atbilde būs - salāpoties.

Pārbaudīts līdzeklis šajā kategorijā ir vecā labā Asiņainā Mērija, taču grāmatās par paģiru ārstēšanu aprakstīti arī krietni sarežģītāki brīnumdzērieni. Daudzus no tiem tādās vietās kā Antiba izgudrojuši bārmeņi, kam vārdā Žans Marks vai tamlīdzīgi. Angļu izcelsmes rokasgrāmatā, Endrjū Ērvinga “Kā izārstēt paģiras”, dažādām paģiru lāpīšanas receptēm veltītas gandrīz simt lappuses, kurās minētas tādas dziras kā “Maitasgabala mocības” jeb Suffering Bastard (džins, brendijs, laima sula, biters un ingveralus), “Līķu atdzīvinātājs” jeb Corpse Reviver (perno, šampanietis un citronu sula) un “Tomass Aberkrombijs” (divas tabletes Alka-Seltzer dubultā tekilas mēriņā). Kingslijs Eimiss ierosina lietot biteru Underberg, stipri alkoholisku diģestīvu: “Ir vērts kļūt par liecinieku sekojošajām vieglajām konvulsijām un šoka kliedzieniem. Taču pēc tam seko apmierināta tīksme.” Taču visbiežāk cilvēki vienkārši vēlreiz iedzer tieši to pašu, kas brūķēts iepriekšējā vakarā. Mans ukraiņu izcelsmes informants savu parasto šņabja paģiru ārstēšanas procedūru apraksta šādi: “Divas glāzītes šņabja, tad cigarete un tad vēl viena glāzīte šņabja.” Kāds informācijas avots no Japānas ierosināja panēsāt uz sejas sakē izmērcētu ķirurga masku.

Varbūt rodas iespaids, ka šāda lāpīšanās palīdz, apreibinot tiktāl, ka paģiras vienkārši vairs nevar pamanīt. Tomēr Veins Džonss no Zviedrijas Tiesu medicīnas laboratorijas apgalvo, ka šajā gadījumā bioķīmiskie procesi tomēr esot sarežģītāki. Džonsam ir teorija, ka aknas, pārstrādājot alkoholu, vispirms ķeras pie etanola, tātad pie īstā alkohola, un tikai tad pāriet pie metanola, daudzu vīnu un spirtoto dzērienu sekundārā ingredienta. Metanols šķeļoties pārvēršas par ārkārtīgi toksisko skudrskābi, tāpēc tieši šīs otrās stadijas laikā paģiras ir visnežēlīgākās. Ja šajā brīdī jūs iestiprināties ar jaunu alkohola devu, organisms no jauna ķeras pie etanola pārstrādes. No paģirām tas nepaglābs - metanols (kura tagad ir vēl vairāk) tik un tā gaidīs jūs aiz ceļa līkuma, tomēr paši nepatīkamākie simptomi tiek aizkavēti, iespējams, arī mīkstināti.

No otras puses, jūs jau atkal esat kunga prātā, un var rasties zināmas grūtības ar dienišķo došanos uz darbu.

Savukārt bezalkoholiskie paņēmieni cīņā ar paģirām iedalāmi trīs kategorijās: tie lietojami pirms dzeršanas vai dzeršanas laikā, pirms gulētiešanas vai arī nākamajā rītā. Daudzi jums ieteiks pirms dzeršanas vai tās laikā kārtīgi paēst, izvēloties ēdienu, kas satur daudz olbaltumvielu un taukvielu. Ja tas nav iespējams, izdzeriet vismaz glāzi piena. Āfrikā tādu pašu efektu panāk, ēdot riekstu sviestu. Otrs populārākais šīs kategorijas ieteikums ir dzert daudz ūdens pirms alkohola lietošanas vai tās laikā. Šīs stratēģijas aizstāvji pamāca, ka reizē ar katru alkoholisko dzērienu jāpasūta arī ūdens glāze, kas kaut vai piespiedu kārtā jāsalej sev rīklē pirms ķeršanās pie grādīgā.

Pēdējā laikā gan Āzijā, gan Rietumos iecienīts tāds līdzeklis kā sporta dzērieni; tos lieto vai nu nākamajā rītā vai, visbiežāk, uzdzīves laikā. Bāros tagad bieži pasūta enerģijas dzērienu Red Bull sajaukumā ar šņabi vai zāļu liķieri Jägermeister. (Otro kokteili sauc par “Jēģerbumbu”.) Daži apgalvo, ka Red Bull paģiras turot pa gabalu, taču laikam gan tas galvenokārt iedarbojas, notrulinot alkohola depresīvo triecienu - un kas tur ko brīnīties, zinot, ka nepilnā glāzē enerģijas dzēriena ir vairāk kofeīna nekā divās skārdenēs kokakolas. Red Bull cienītāji apgalvo, ka, dzerot šādus kokteiļus, varot plosīties visu nakti.

Vai ir kas tāds, ko jūs, pārnākuši mājās, varētu vēl pirms gulētiešanas darīt lietas labā? Tiem, kuri vispār vēl spējīgi uzdot sev šādu jautājumu, vēlreiz var ieteikt dzert spaiņiem ūdens un iedzert arī C vitamīnu. Korejieši šādā situācijā izdzer bļodiņu ūdens ar medu - acīmredzot, lai novērstu hipoglikēmiju. Jauniešu vidū iecienīts nelāgo seku mazināšanas veids ir seno romiešu metode, tīši izraisīta vemšana. Nika van Outshorna “Paģiru rokasgrāmata” (1997) izpalīdzīgi piedāvā vemjamo zāļu recepti - izšķīdiniet ūdenī sinepju pulveri. Ja jums šķiet, ka gulta griežas, guliet ar vienu kāju uz zemes.

Un nu pārejam pie nākamā rīta bēdu stāsta. Vispopulārākais ieteikums - ja neskaita vēl vienu ūdens kūres seansu - ir ķerties pie labi treknām brokastīm. (Amerikāņu filozofijas profesors:

“Paēdiet brokastis kādā no Denny’s ēstuvēm.” Britu pusaudzis: ‘Apēdiet divus McDonald’s hamburgerus. Viņi tur liek klāt kaut kādu slepeno sastāvdaļu pret paģirām.”) Populāri ir asie meksikāņu ēdieni, tāpat arī olas - kā jau minētajās Denny’s brokastīs. Vēl viens dziedinošs līdzeklis, kam pamatā olas, ir kokteilis “Prērijas austere”, kurš sastāv no etiķa, Vusteras mērces un jēla olas dzeltenuma, kas jānorij vesels. Daži saka, ka no rīta vajagot vēlreiz atjaunot cukura līmeni. Laikraksta Times reportieris: “Iztukšojiet kokakolas sešpaku.” Citi iesaka apelsīnu sulu. Skotijā iecienīts kāds bezalkoholisks dzēriens, ko sauc Irn-Bru; kāds turienietis stāstīja, ka tas garšojot pēc kausētas plastmasas. Irn-Bru skotiem tiek reklamēts kā “otrs jūsu nacionālais dzēriens”. Plaši tiek likti lietā arī piena dzērieni. Pusaudži iesaka piena vai augļu un jogurta kokteiļus. Mans paziņa Kalkutā teica - paniņas. “Tās var uzgāzt sev arī uz galvas,” viņš piemetināja, “ļoti nomierinoši.”

Citviet starptautiskajā frontē, piemēram, Āzijā un Tuvajos Austrumos, daudzi dzer stipru tēju. Itāļi un francūži dod priekšroku stiprai kafijai. (Kontaktpersona Itālijā: “Vajag pievienot citronu.” Francūzis: “Labāk sāli.” Alkohola pētnieki: “Turieties tālāk no kafijas. Tā ir diurētiķis, un jūs tikai vēl vairāk atūdeņosieties.”) Vācieši uzkož marinētu siļķi, japāņi ķer pēc marinētām plūmēm, vjetnamieši dzer ķirbju sulu. Marokāņi ieteic kumina (romiešu ķimeņu) sēklas, Andu iedzīvotāji - kokas lapas. Krievi dievojas, ka neesot nekā labāka par gurķu sālījumu. Lūk, kāda izbijuša padomju baletdejotāja ieteikums: “Gurķu sālījums vai šņabja mēriņš, vai gurķu sālījums ar šņabja mēriņu.”

Daudzi no tautā iecienītiem brīnumlīdzekļiem pret paģirām ir zupas: menudo Meksikā, sopa de mondongo Puertoriko, i,kembe corbasi Turcijā, patsas Grieķijā, khashi Gruzijā. Fakts, ka visu minēto ēdienu receptēs prasīts izmantot spēķes, iespējams, nav nejaušība. Ungāri dod priekšroku kāpostu un žāvētas gaļas virai, kas reizēm skaidri un gaiši tiek dēvēta par “paģiru zupu”. Krievu paģiru rīta strebeklis soļanka, protams, tiek gatavots, dāsni izmantojot minēto gurķu sālījumu. Japāņi jau izsenis meklējuši glābiņu miso bļodiņās.

Šo gastronomisko pretpaģiru līdzekļu sarakstu es nolasīju Manuelai Neimanei, kanādiešu zinātniecei, kura pēta kaitējumu, ko alkohols nodara aknām. Viņa iesmējās tikai brīdī, kad es pieminēju sešas kokakolas kārbas. Neimane pieļāva, ka daudzi no šiem līdzekļiem darbojas pēc tāda paša organisma uzmanības novēršanas principa kā lāpīšanās. “Ņemsim kaut vai pikantus ēdienus. Tie novērš organisma uzmanību no cīņas ar alkoholu, pievēršot to cīņai ar garšvielām - arī tās ir toksīni. Jums tagad ir jaunas problēmas - ar kuņģi, barības vadu, elpošanu; jūs nevarat pievērst uzmanību savām galvassāpēm vai faktam, ka ik pēc piecām minūtēm jāskrien uz mazmājiņu.” Uz mata tāpat iedarbojas arī ēdieni ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu, viņa teica. Organisms pievēršas ēdienam un uz laiku aizmirst par alkoholu, tā aizkavējot paģiras - iespējams, pat atvieglinot tās. Runājot par to, ka tiek ieteikti tik daudzi un dažādi ēdieni, Neimane sacīja, ka jebkuras zemes iecienītais pretpaģiru līdzeklis, tāpat kā pārējās kultūras paražas, ir pielāgošanās konkrētajai videi. Meksikā brīvi pieejami čili pipari, bet Āfrikā - riekstu sviests. Cilvēki liek lietā to, kas viņiem pa rokai. Neimane norādīja arī, ka dažādie līdzekļi atspoguļo arī vietējo iecienīto alkohola veidu īpatnības. Krievi dod priekšroku gurķu sālījumam, un viņiem droši vien ir taisnība, jo viņu dzēriens ir šņabis. “Degvīns ir ļoti tīrs alkohols. Tam nav tādu piejaukumu kā, teiksim, ziemeļamerikāņu viskijam. Arī tie ir toksiski, pilnīgi neatkarīgi no alkohola, un atstāj uz organismu paši savu iespaidu. Ja jūs dzerat degvīnu, sekas būs tīri alkohola izraisītas, un viena no būtiskākajām ir atūdeņošanās. Krievi pie šņabja piedzer daudz ūdens, un tas palīdz cīnīties ar dehidrēšanos. Gurķu sālījums iedarbojas tieši tāpat. Tas ir sāļš, tātad cilvēki dzers vairāk ūdens, un tieši tas viņiem ir vajadzīgs.”

Daudzi no līdzekļiem, ko iesaka cīņai ar paģirām - zupas, treknas brokastis - ir sātīgi un mierinoši mājas ēdieni, un visticamāk, ka tieši tā ir to galvenā dziednieciskā īpašība. Turpretim daži citi drīzāk atgādina “Makbeta” raganu iztēles augļus. Kingslijs Eimiss ieteica liellopa gaļas koncentrāta Bovril un šņabja maisījumu. Dzirdēti padomi, ka vajagot ēst piededzinātus grauzdiņus. Tas uzvedina uz domām, ka dažs labs paģiru upuris meklē ne tik daudz atvieglojumu, cik grēku izpirkšanu. To pašu var teikt par zināmiem paģiru apkarošanas līdzekļiem, kas nav saistīti ar gastronomiju, piemēram, fizisku slodzi. Kāds no avotiem apgalvo, ka vajagot veltīt sportošanai 40 minūtes, kāds cits liek noskriet 10 kilometrus. Šādām nodarbībām paģiraina cilvēka acīs ir visai maz valdzinājuma. Papildus tiek ieteikts pagulēt pieslēgtiem pie fizioloģiskā šķīduma sistēmas vai veikt nieru dialīzi. Nerunājot par to, ka šīs procedūras neliekas sevišķi vilinošas, tās nemaz nav tik vienkārši pieejamas.

Pastāv arī citi līdzekļi, kas nav jāliek lietā caur gremošanas traktu. Interneta veikals Amazon pārdod sasaldējamu sejas masku, aromterapijas inhalatoru un Svētās Vivianas vinila statuju. Svēto paģiru upuru aizbildni saņemsiet kopā ar visu podestu un īpašas lūgšanas tekstu.

Nav šaubu, ka visplašāk izmantotais bezrecepšu medikaments, ko izmanto cīņai ar paģirām, ir aspirīns. Advils jeb ibuprofēns un Alka-Seltzer - ir arī īpaša formula pret paģirām, Alka-Seltzer Wake-Up Call - daudz neatpaliek.(Tailenolu jeb acetaminofēnu gan nevajadzētu lietot, jo alkohols vairo tā kaitīgo ietekmi uz aknām.) Tiek ieteikti arī C un B kompleksa vitamīni. Taču tie jau ir gluži vai mājas līdzekļi. Pēdējos gados farmaceitiskās kompānijas izstrādājušas daudz specifiskākas formulas: Chaser, NoHang, BoozEase, PartySmart, Sob’r-K HangoverStopper, Hangover Prevention Formula un tā tālāk. Dažos gadījumos, teiksim, Sob’r-K un Chaser galvenais ingredients ir ogle, kas, vismaz tā apgalvo ražotāji, uzsūc toksīnus. Citi ir ārstniecības augu maisījumi, kuros ietilpst, piemēram, žeņšeņs, mārdadži, gurķenes, kaktusu, artišoku un gvajaves lapu ekstrakti. Šiem un citiem bezrecepšu līdzekļiem it kā vajadzētu stimulēt bioķīmiskās vielas, kas palīdz organismam tikt galā ar toksīniem. Dažos gadījumos šādam pieņēmumam ir zinātnisks pamatojums. Manuela

Neimane laboratorijas izmēģinājumos atklājusi, piemēram, ka mārdadžu ekstrakts, kas ietilpst arī NoHang un Hangover Helper sastāvā, tiešām sargā šūnas no alkohola nodarītiem bojājumiem.

Pirms pieciem gadiem presē sacēlās varena jezga ap jaunu bezrecepšu medikamentu, ko sauc RU-21. Mediji ziņoja, ka šīs brīnumzāles esot 25 pedantisku pētījumu gadu auglis; Krievijas Zinātņu akadēmija tās esot izstrādājusi īpaši VDK aģentiem, kuriem bijis nepieciešams palikt skaidrā, vienlaikus piedzirdot savus ziņotājus, lai izvilinātu no tiem pēc iespējas vairāk informācijas. Mums stāstīja, ka Aukstā kara gados medikamenta formula bijis valsts noslēpums, taču 1999. gadā tā tikusi atslepenota. Un nu tā ir mūsu! “BEIDZOT VIENA KOMUNISTU SAZVĒRESTĪBA, KO VAR ATBALSTĪT ARĪ AMERIKĀŅI,” vēstīja Washington Post virsraksts. “PECIŅU GAISĀ - PAR MŪSU DRAUGIEM KRIEVIJĀ!”, gavilēja Klīvlendas Plain Dealer. Un tomēr tas, ko par RU-21 var izlasīt, likās pārāk noslēpumains. Ja jau formula izstrādāta, lai ļautu saglabāt skaidru galvu, kāpēc tik bieži tika pieminēts, ka šis līdzeklis nenomāc alkohola ietekmi? Liekas saprotami, ka patiesībai var atbilst vai nu viens, vai otrs. Kad uzdevu šo jautājumu Emīlam Čjaberi, vienam no RU-21 ražojošās Kalifornijas kompānijas Spirit Science dibinātājiem, viņš atbildēja: “Nē, nē, nē. Tas tiesa, ka dzintarskābe” - viena no galvenajām RU-21 sastāvdaļām - “tika izmēģināta Krievijas Zinātņu akadēmijā, tajā skaitā slepenajās laboratorijās, kas strādāja VDK labā. Taču rezultāts nebija tāds, kāds viņiem bija vajadzīgs. Šis preparāts neļāva dzerot palikt skaidrā, tāpēc pie VDK cilvēkiem tam nebija panākumu. Tomēr pašsajūtu tas nedaudz uzlabo. Krievijā es daudzreiz esmu redzējis, kā cilvēki izder tik daudz, ka nokrīt zem galda - tur alkoholu lieto savādāk -, taču, ieņēmuši pāris tabletes, atkal spēj piecelties un staigāt, varbūt pat izdzert vēl pāris glāzītes. Tomēr - nē, tas, ko šie zinātnieki gluži nejauši atklāja, bija līdzeklis, kas ļauj novērst paģiras.” (Tāpat kā daudzus citus bezrecepšu medikamentus, RU-21 vislabāk lietot pirms dzeršanas vai tās laikā, nevis nākamajā rītā.)

Vairums paģiru zāļu, pat vairums apgalvojumu par paģirām nav zinātniski pārbaudīti. Rakstā, kas 2000. gadā publicēts žurnālā Annals of Internal Medicine, Džefrijs Vīss ar kolēģiem ziņoja, ka iepriekšējo trīsdesmit piecu gadu laikā iespiesti vairāk nekā 4700 raksti par alkohola intoksikāciju, taču tikai 108 no tiem runāts par paģirām. Pilnīgi iespējams, ka koledžu laikrakstos - tas varētu būt bagātīgs izziņas avots - par paģiru ārstēšanu var izlasīt vairāk nekā zinātniskajā literatūrā. Turklāt tie pētījumi, kas tomēr tikuši publicēti, bieži ir ļoti vāji. Pulciņam zinātnieku, kuri bija nolēmuši izvērtēt pieejamo literatūru par pretpaģiru līdzekļiem, izdevās savākt tikai piecpadsmit rakstus; metodoloģisku kritēriju dēļ viņi bija spiesti no daudziem atteikties, paturot tikai astoņus. Pēdējos gados gan parādījušies jauni zinātniski darbi, taču kopumā paģiras nav temats, kas iekarojis zinātnieku sirdis.

Un tas liekas interesanti, jo ikviens, kurš atklātu plaši iedarbīgu līdzekli paģiru mazināšanai, nopelnītu lielu naudu. Taču šādi pētījumi nav viegli. Veikt laboratorijas izmēģinājumus ar šūnu paraugiem, arī ar dzīvniekiem, ir salīdzinoši vienkārši, un tādi tiešām ir notikuši. Eksperimentā, kurā zināmu skaitu žurku mocīja mākslīgi izraisītas paģiras,

90 procenti dzīvnieku nomira, taču tās, kurām iepriekš tika injicēti B un C vitamīni, kā arī cisteīns (aminoskābe, ko satur daži bezrecepšu līdzekļi), visas kā viena palika dzīvas. (Nezin kāpēc šis fakts neliekas īpaši mierinošs.) Taču izšķirošais pārbaudījums ir klīniskie izmēģinājumi ar cilvēkiem, un tas jau ir krietni sarežģītāk. Šim nolūkam būtībā jādara sekojošais: jāpiedāvā pulciņam cilvēku pamatīgs alkohola daudzums, jāliek lietā attiecīgās paģiru zāles un nākamajā rītā jāvērtē eksperimenta dalībnieku pašsajūta pēc vairākiem rādītājiem, salīdzinot ar citiem cilvēkiem, kuri patērējuši tādu pašu alkohola daudzumu, taču nav saņēmuši nekādu pretlīdzekli. Tomēr te jāņem vērā virkne papildus faktoru: eksperimenta dalībnieku dzimums, vispārējā veselība, ģimenes vēsture, līdzšinējā pieredze ar alkoholu, patērētā alkohola tips, pārtikas un ūdens daudzums, ko šie cilvēki patērē pirms dzeršanas, tās laikā un vēlāk, apstākļi, kādos grādīgie dzērieni tiek lietoti un vēl daudz citu mainīgo lielumu. Ideālā situācijā “paraugam” vajadzētu būt ļoti lielam - vajag tiešām daudz dalībnieku.

Tas viss maksā naudu, un to zinātnieki nevar pagrābt no kabatas. Viņi ir atkarīgi no finansējošām institūcijām, parasti universitātēm, valsts aģentūrām un fondiem. Visos šajos gadījumos stipendijai nepieciešams ētikas komisijas apstiprinājums, taču šādu komisiju ētika bieži vien nepieļauj domu, ka cilvēkus varētu ņemt un vienkārši piedzirdīt. Pirmkārt, atbildīgajām amatpersonām ir bail, ka eksperimenta dalībnieki varētu sev kaut ko nodarīt. (Visos pētījumos, ko esmu lasījusi, tika īpaši atzīmēts, ka brīvprātīgie, devuši savu ieguldījumu zinātnē, vēlāk nogādāti mājās taksometrā vai limuzīnā.) Turklāt daudzi ir pārliecināti, ka cilvēkiem, kas nesaprātīgi lietojuši alkoholu, nākamajā rītā tiešām vajadzētu pamocīties - proti, ka tas ir lietderīgs bremzējošais faktors. Nacionālās alkoholisma un narkotiku atkarības padomes prezidents Roberts Lindsijs man teica, ka viņš gan par to neesot drošs. Lindsija iebildumi pret pētījumiem, kuros meklē zāles pret paģirām, esot vienkāršs - tā ir nesaprātīga līdzekļu izmantošana. “Piecpadsmit miljoni cilvēku šajā zemē ir atkarīgi no alkohola. Tas ir satriecošs skaitlis! Viņiem vajadzīga palīdzība - ne jau cīņā ar paģirām, bet gan ar to cēloni, atkarību no alkohola.” Roberts Svifts, alkohola pētnieks no Brauna universitātes, viņa viedokli atspēko šādi: ja zinātnieki, pa matojoties uz pētījumiem, varētu piedāvāt sabiedrībai labāku informāciju par kognitīvajiem traucējumiem, ko izraisa paģiras, mēs varētu novērst neskaitāmus nelaimes gadījumus. Viņš salīdzina šo situāciju ar kampaņām pret bezmaksas prezervatīvu izplatīšanu, kas savu nostāju pamato ar apgalvojumu, ka tas tikai veicinot gadījuma sakarus. Taču fakti liecina par ko citu - bezmaksas prezervatīvi nebūt neizraisa šādas sekas. Tie samazina nevēlamu grūtniecību un seksuāli transmisīvu slimību skaitu.

Bezrecepšu paģiru zāļu ražotāji sāpīgi reaģē uz argumentu, ka viņi veicinot pļēgurošanu, un savā literatūrā bieži brīdina no pārmērīgas dzeršanas. Tomēr viņi nekautrējas savu sakāmo izteikt visai neviennozīmīgā formā. NoHang ražotāji savā interneta lapā atkārto to, ko jebkuram no mums sacītu māte: ‘Alkoholu ieteicams lietot mēreni un atbildīgi.” Tajā pašā laikā viņi pastāsta arī to, ka, lietojot NoHang, jūs varat cilāt glāzīti līdz rīta gaismai, un uzskaita dažādos iesaiņojumus, kādos iespējams iegādāties viņu produktu: “Plosts” (divpadsmit tabletes), “Ballīšu karalis” (divdesmit četras) un “Kaut kur ir pusdienlaiks” (četrdesmit astoņas). Starp publicētajām atsauksmēm lasāms arī kāda čikāgieša Čeda S. atzinums: “Sestdien visu dienu metis pa lampu, svētdienas rītā es pamodos bez mazākajām paģiru pazīmēm.” Zinātnieki šim jautājumam nepieiet gluži tik divkosīgi. Vīss ar kolēģiem apraksta kaitējumu, ko nodara paģiras; pēc viņu datiem, paģiru izraisīta neierašanās darbā vai nekvalitatīvs darbs ASV ekonomikai izmaksā 148 miljardus dolāru gadā (citas aplēses min krietni mazākas, taču tik un tā iespaidīgas summas). Viņi piemin arī eksperimentus ar pilotiem, un to rezultāti spēj nobiedēt kuru katru. Taču Vīss aizrāda arī, ka eksperimentos nav novērots - paģiru atvieglošana pamudina uz turpmāku dzeršanu.

(Viņš būtu varējis piemetināt, ka šajā jautājumā konkrētu datu vispār nav) Manuela Neimane ir noskaņota apcerīgāk un saka, ka ir cilvēki, kuri laiku pa laikam lietos pārāk daudz alkohola, lai ko jūs viņiem arī stāstītu, un ka būtu jācenšas atvieglot šādas rīcības izraisītās ciešanas. Šķiet, ka ar tādiem viedokļiem sarunās ar iestādēm, no kurām atkarīgs finansējums, neko panākt neizdodas. Visus trūcīgos pētījumus, ko esmu lasījusi par šādu vai tādu paģiru zāļu iedarbīgumu, vismaz daļēji bija apmaksājušas farmaceitiskās kompānijas.

Patiesi iedarbīgu līdzekli pret paģirām tik drīz droši vien neizdosies atklāt. Bet pagaidām nav viegli just līdzi stingrās līnijas atbalstītājiem, kuru, piemēram, Savienotajās Valstīs ir tik daudz. Šķiet, viņiem visiem trūkst humora izjūtas un, galvenais, dzīves traģisma apziņas. Cik noprotams, viņiem nav ne jausmas, ka cilvēka dzīvē ir tik daudz kā tāda, ko gribētos aizmirst. Runājot angļu aforista Viljama Bolito vārdiem: “Īsākais ceļš, kā tikt prom no Mančestras, ir [..] pudele Gordon’s džina.” Kaut arī šis atvieglojums ir īslaicīgs, reformu atbalstītājiem nebūtu viegli piedāvāt kādu paliekošāku risinājumu. Tāpat liekas apšaubāms atturīgā dzīvesveida atbalstītāju liktais uzsvars uz morālo aspektu, viņu pārliecība, ka dzert - tas nozīmē noiet no pareizā ceļa, tas ir grēks, it kā dzīves augstākais sasniegums būtu nenokavēt laiku vai nodzīvot simt gadus. Viņi aizmirst, kā alkohols saistīts ar biedriskumu, ar dalīšanos un tostu uzsaukšanu. Arī tam ir sakars ar morāli. Pat paģirām ir zināms sakars ar mierinājumu, ko sniedz saviesīgas situācijas. Alkohola pētnieki apraksta visu slikto, ko cilvēki mēdz pastrādāt paģiru rītos. Ženevjēva Eimza un viņas pētnieku grupa no Bērklija universitātes Alkoholisma novēršanas izpētes centra ziņo, ka paģiraini konveijera strādnieki biežāk izpelnās priekšniecības kritiku, iesaistās konfliktos ar kolēģiem un vienkārši jūtas draņķīgi. Vispirms - šādi secinājumi mums pastāsta tikai to, ko mēs jau tāpat labi zinām. Tie ir arī visai nepilnīgi, jo nekādi neatspoguļo joku plēšanu pīppauzēs - sajūtu, ka tu piederi pie kādas brālības, iedomāto goda vimpeli par lielāko plostu. Jā, ir arī nekaitīgāki veidi, kā izpelnīties cieņu, bet cik lielā mērā tie vairumam cilvēku pieejami?

Ārpus Savienotajām Valstīm vērojamas mazāk pamācošas pirksta kratīšanas. Britu autori, iesakot kādu līdzekli pret paģirām, šad tad mēdz piebilst, ka tas palīdzot justies pietiekami labi, lai varētu iet un iedzert vēl. Pastāv arī lielākas izredzes, ka viņi pastāstīs par mērenas dzeršanas labvēlīgo ietekmi uz veselību - par to, kā tā mazina sirds kaišu, Alcheimera slimības un citu nelaimju draudus. Britu daiļliteratūrā iedzeršana bieži attēlota kā visnotaļ pieņemams dzīvesveids. P G.Vudhausa stāstu ciklā par Džīvsu un Vusteru paģiras noved pie kāda gauži laimīga notikuma - Bērtijs pieņem darbā Džīvsu.

Pēc kāda “ieilguša vakara” Bērtijs šaušalīgās ciešanās vārtās pa dīvānu, un šajā brīdī pie durvīm piezvana Džīvss. “Mani sūta aģentūra, ser, - viņš sacīja. - Ja esmu pareizi sapratis, jums vajadzīgs sulainis.”

Bērtijs atbild, ka viņam labāk noderētu cilvēks no apbedīšanas biroja. Džīvss uzmet Bērtijam vienu skatienu, aizspraucas viņam garām un nozūd virtuvē, no kuras pēc mirkļa atgriežas, nesot uz paplātes glāzi. Tajā ir “Prērijas austere”. Bērtijs turpina: “Torīt es būtu ķēries pie pēdējā salmiņa. Es šo brūvējumu noriju. Vienu mirkli man bija sajūta, it kā pa manu rīkli kāds nesteidzīgi pastaigātos ar degošu lāpu rokā, un tad piepeši likās, ka viss atkal ir vislabākajā kārtībā. Pa logu spīdēja saule, koku galotnēs čivināja putni un, vispārīgi runājot, man atkal uzausa cerība. - Jūs esat pieņemts, - es teicu.” Šeit paģiras ir komēdija - vai vismaz daļa no dzīves. Tā tas, domājams, bijis kopš akmens laikmeta, un tā tas, visticamāk, vēl kādu laiciņu turpināsies. 

Publicēts The New Yorker, 2008. gada 26. maijā No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola