Vienkāršā nāves mūzika

Rjazaņas filharmonijā 19. aprīlī notika 16. Viskrievijas kara un patriotisko dziesmu festivāla “Salūts, Uzvara!” galā koncentrs. Pirms koncerta zāle tradicionāli sveica veterānus ar ziediem un aplausiem.

MediaRyazan.ru

Pagājušajā gadā, kad apritēja simt gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma, es internetā uzdūros tālaika mūzikas iegulām. Mūzika bija salikta kopā ar kinohronikas kadriem: šineļos tērpti cilvēki bezbēdīgu polku, valšu, retāk – maršu (un vēl retāk – fokstrotu) pavadījumā gāja uzbrukumā, puva ierakumu šķidrajos dubļos, šāva no monstroziem lielgabaliem, blindāžās vārīja zupu, reizēm smaidīja, dejoja un vienreiz pat uzspēlēja futbolu. Estētiskais efekts sanāca graujošs; man šajā dzīvē reti ir gadījies sastapt artefaktu, kas būtu piesātināts ar tik tīru un absolūtu absurdu, Ļaunuma Absurdu. Bet šausminošākais – man ienāca prātā, skatoties šos videoklipus, – ka Pirmā pasaules kara laika cilvēki šo dziesmiņu un 1914. gada 1. augustā startējušā nāves konveijera salikumā neko īpaši briesmīgu nesaskatīja. Saundtreks atsevišķi, nāve atsevišķi. Vēl vairāk, saundtrekam tieši jābūt samontētam kopā ar nāvi, lai padarītu to pieņemamu, pat ciešamu. Padarīt ciešamu pasauli, kas sastāv no nāves. Interesanti, ka nekas no tālaika dziesmiņām un mūzikas kolektīvajā atmiņā nav saglabājies, ja neskaita, protams, “Lilī Marlēnu”, kura pārceļoja no Pirmā pasaules kara uz Otro. Taču šeit jāņem vērā, ka 1915. gadā Hanss Leips sacerēja tikai tekstu, mūzika tapa krietni vēlāk, 1938. gadā.

Karu – it sevišķi tādu, kādi bija pagājušā gadsimta pasaules kari, – ir psiholoģiski neiespējami izturēt bez popkultūras maigās narkozes. Jau pats nāves fakts izslēdz iespēju ar šo faktu sadzīvot – ja vien, protams, jūs neesat filozofs. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nav filozofi, bet kari mūsu pasaulē notiek bieži, tāpēc popmūzikas, konkrēti – kara popmūzikas, industrija strādā praktiski bez atelpas. Jo varenāka popkultūra, jo lielāka šī industrija.

Pieredze ar Pirmā pasaules kara dziesmām lika man aizdomāties arī par Otrā pasaules kara, konkrētāk – Lielā Tēvijas kara, saundtreku. Es piederu pie pēdējās padomju paaudzes, kurai kara dziesmas ir iesēdušās galvā uz palikšanu. Tiem, kuri dzimuši, teiksim, 1969. vai pat kādā 1975. gadā, “Tēvijas kara dziesmas” nozīmē Tuhmanova fanfarām caurvīto “Uzvaras dienu” (1975) ar neiztrūkstošo maisveida mundieros saģērbto resnīšu kori, kā arī bezgala dvēselisko Okudžavas sacerēto virtuves inteliģences himnu no filmas “Baltkrievijas stacija” (1970) ģitāras pavadījumā. Citiem vārdiem sakot, padomju cilvēki, kas piedzima pēc manis, redzēja karu caur vēlīno padomju laiku “jaunā oficiozā” un “jaunā privātā” dialektikas kaleidoskopu, līdz beidzot 20 gadus pēc PSRS sabrukuma jau pavisam jaunas paaudzes, neredzot atšķirību, sajauca to visu vienā putrā. Nevaru lielīties, ka man sešu gadu vecumā būtu īpaši patikusi Okudžavas dziesma no “Baltkrievijas stacijas” (es vispār pret viņa daiļradi izturos vēsi), taču tā nokļuva manā uzmanības lokā tad, kad tas jau bija diezgan blīvi aizpildīts ar agrākām dziesmām – nevis “dziesmām par karu”, bet gan “kara dziesmām”, tām, kas bija sacerētas un tika izpildītas no 1941. līdz 1945. gadam. Tāpēc tieši šīs dziesmas – “Nejaušo valsi”, “Bombardētājus” un nedaudz jaunāko “Tumša ir nakts” – es uzskatīju par dabisko un vienīgo iespējamo Lielā Tēvijas kara saundtreku. Okudžava un Tuhmanovs tikai pievienoja šai skaņu ainavai mūsdienīgākas krāsas.

Taču tas viss notika manā personīgajā vēsturē. Kas attiecas uz vēlīnās padomju sabiedrības vēsturi, tad šeit notika apbrīnojama īstenības aizstāšana. Atmiņas par karu, tā tēls 70. gados un 80. gadu sākumā tika uzkonstruēti praktiski no jauna, un ar to nodarbojās padomju masu kultūra – vienīgais īstenais Brežņeva laika sasniegums, ja neskaita daudzdzīvokļu namu masveida celtniecību. Visu, kas padomju cilvēkam bija jāzina par savu valsti, tās vēsturi, tās perspektīvām, tās attiecībām ar apkārtējo pasauli, par saviem personīgajiem pārdzīvojumiem, ģimeni, seksu, darbu, ekonomiku, dzeršanu, brīvo laiku, sportu, – to visu piedāvāja tā laika masu kultūra. Pastāvēja ideoloģiskais maskults (kinoepopejas un filmas par partiju, dziesmas par BAM, “jauno Oktobri” un tamlīdzīgi), “tautas” maskults (no seriāla “Ēnas izgaist dienvidū” līdz Gaidaja komēdijām, no televīzijas humoristiem līdz Allai Pugačovai un Visockim), kā arī inteliģences maskults, tas, ko angļu valodā sauc par middlebrow, – no Rjazanova un Danelijas filmām līdz Okudžavas dziesmām un Pikuļa un Orlova grāmatām, Vozņesenska un Ahmaduļinas dzejoļiem, un tā tālāk. Pat samizdats, pagrīdes kultūra un emigrācijas kultūra sniedza ieguldījumu vēlīnās padomju popkultūras gigantiskās ēkas būvniecībā; kā lai te neatceras Villiju Tokarevu, Arkadiju Severniju, Grebenščikovu, Brodski, Juzu Aļeškovski un citus. Apmēram 15–20 Brežņeva un viņa ātri iznīkušo pēcteču valdīšanas gados padomju sabiedrība no visa tā, kas to interesēja un ar ko tā dzīvoja, radīja pati savu tēlu. Kaut kādā ziņā šis tēls joprojām ir dzīvs un līdz šim brīdim iespaido pēcpadomju cilvēka apziņu, taču to nez kāpēc sauc nevis par “padomju”, bet gan par “krievu”. Te arī slēpjas mūsdienu indīgā vārdu savienojuma “krievu pasaule” vienīgā patiesā nozīme – tā ir nevis “krievu”, bet “vēlīnās padomijas” pasaule.

Tādējādi Otrā pasaules kara cilvēciskā katastrofa, šī nāves konveijera drūmā realitāte, atkāpās otrā plānā, tika aizstāta ar jaunāko kultūras produkciju, kas to ievirzīja popkultūras izteiksmes gultnē, piešķīra tai jaunu valodu, padarīja to par Uzvaras svētkiem. Rezultātā tas, par ko nebija iespējams neko pateikt, jo notikušās šausmas nebija aprakstāmas vārdos, tika izgudrots no jauna kā notikums, kas jau bija visnotaļ labi aprakstāms dažādās svinīguma un pacilātības toņkārtās. Pat fakts, ka Uzvaras dienu ar visiem tās militāri memoriālajiem un ideoloģiskajiem rituāliem sāka svinēt 1965. gadā (9. maijs bija vienkārša brīvdiena tikai trīs gadus, no 1945. līdz 1948. gadam, pēc tam arī to atcēla), liecina: Lielo Tēvijas karu sāka “sacerēt no jauna” 20 gadus pēc tam, kad tas bija beidzies. Un pirmām kārtām tas skāra šī kara muzikālo pavadījumu, tā saundtreku. Tie, kuri bija dzimuši pirms Uzvaras dienas pirmajām oficiozajām svinībām (vai uz šīs hronoloģiskās robežas), vēl paguva aizķert iepriekšējās pasaules paliekas, kur karš bija tikai viena daļa – lai arī briesmīga – no tām totālajām ciešanām, kādas pārdzīvoja cilvēki Krievijas impērijas teritorijā (un dažās tuvējās valstīs) 20. gadsimta pirmajā pusē.

Noskatoties Pirmā pasaules kara kinohroniku un tuvāk iepazīstoties ar tās skanisko ainavu, man izdevās atkāpties pietiekami tālu, lai spētu reflektēt par “kara dziesmām”, kas skanēja manā galvā, – īstām, nevis Brežņeva laikā sacerētām. Un lūk, kas noskaidrojās. 1941.–1945. gada padomju dziesmas lielākoties tika sacerētas, lai piesegtu, aizplīvurotu visapkārt notiekošo; nekā slikta šajā funkcijā nebija, gluži otrādi, viena no galvenajām lietām, kas glābj mūsu pasauli, ir “mierinājuma rašana mākslā”. Šajās dziesmās reti bija runa par pašu karu. To sižeti bija savērpti no vienkāršu cilvēku vienkāršajām jūtām neparastos apstākļos; tās ir dziesmas par cerību, ka visas šausmas reiz beigsies un dzīve atgriezīsies ierastajā gultnē. Tās it nemaz nav varonīgas dziesmas, tās ir vienkāršas, buržuāziskas, pat mietpilsoniskas.

Lielā Tēvijas kara saundtreks sastāv no atsevišķu cilvēku izpildītām dziesmām par sentimentālām domām un privātām jūtām. Nekāda patosa, gandrīz nekāda “mēs”. Apbrīnojams paradokss – tieši šāda mūzika pavadīja visnecilvēcīgāko, visnehumānāko, visdepersonalizētāko karu jaunāko laiku vēsturē. Brāļu kapos pie kaujas laukiem, lēģeru izgāztuvēs un cietumu kapsētās gulēja miljoniem mirušo, kuriem tika atņemtas tiesības uz savu dzīvi (ieskaitot tiesības uz bailēm no savas paša nāves), bet pāri visām šīm šausmām tika dziedātas dziesmiņas par klusiem ģimenes un mīlestības priekiem, par savām mājām un tuviniekiem, par tiesībām būt tiem, kas viņi ir, priecāties par dzīvi un mirt nevis kolektīvi (kopā ar nāciju, šķiru), bet atsevišķi un individuāli. Karavīri gāja nāvē tieši par to, nevis par komunisma uzvaru vai tirāna triumfu. Tam visam cauri spīd atbaidoša ironija, 20. gadsimta galvenā īstenības aizstāšana – loloja vienu, bet mira pavisam par ko citu.