Vuajerista motelis

Es pazīstu precētu vīrieti, divu bērnu tēvu, kurš pirms daudziem gadiem iegādājās kādu Denveras apkaimes moteli, lai kļūtu par tā pastāvīgo vuajeristu. Ar sievas palīdzību viņš vairāk nekā ducim istabu griestos izzāģēja 15 x 35 cm lielus taisnstūrus. Tad viņš šīs atveres aizklāja ar alumīnija plāksnīšu pārsegiem, kas izskatījās pēc ventilācijas restēm, taču patiesībā bija novērošanas lūkas, kas ļāva viņam, tupot bēniņos uz grīdas, vērot numuru iemītniekus. Ar šādu novērošanu viņš nodarbojās vairākus desmitus gadu, rūpīgi pierakstot visu redzēto un dzirdēto. Visu šo gadu laikā viņu nevienu reizi nepieķēra.

Par šī cilvēka eksistenci es uzzināju, kad savās mājās Ņujorkā saņēmu ar roku rakstītu eksprespasta vēstuli bez paraksta, datētu ar 1980. gada 7. janvāri. Tā sākās šādi:

Godātais Talīza kungs!

Esmu uzzinājis, ka Jūsu topošajā grāmatā “Sava tuvākā sievu” tiks iekļauts sen gaidīts valsts mēroga pētījums par amerikāņu seksuālo dzīvi. Manā rīcībā ir svarīga informācija, kas varētu būt būtisks ieguldījums šīs vai Jūsu nākamo grāmatu saturā.

Tālāk vēstules autors aprakstīja moteli, kura īpašnieks tolaik bija bijis jau vairāk nekā desmit gadus.

Iegādāties šo moteli mani pamudināja vēlēšanās apmierināt savas vuajeristiskās dziņas un dziļa interese par visām cilvēku dzīves pusēm gan sociālā, gan seksuālā aspektā. [..] Mani motivēja tikai un vienīgi neizsmeļama zinātkāre un nekādā ziņā ne garīgi nelīdzsvarota lūriķa tieksme.

Viņš paskaidroja, ka precīzi fiksējot “novērojumus par lielāko daļu šo indivīdu” un apkopojot interesantu statistiku par katru no viņiem, t.i., ko viņi darīja, ko sacīja, kādas ir viņu īpatnības, vecums un miesasbūves tips, no kuras valsts daļas viņi ieradušies, un kāda ir viņu seksuālā uzvedība. Tie bija visdažādākie cilvēki. Uzņēmējs, kurš pusdienas pārtraukumā ved uz moteli savu sekretāri (šajā industrijā to sauc par “karsto palagu” biznesu). Precēti pāri, kas ceļo no vietas uz vietu vai nu darījuma, vai atpūtas nolūkos. Pāri, kas nav precējušies, bet dzīvo kopā. Sievas, kas krāpj vīrus, un otrādi. Lesbisms, kam esmu pievērsis īpašu uzmanību. [..] Homoseksuālisms, par kuru maz interesējos, taču novēroju, lai ievāktu ziņas par motivāciju un pašu procesu. 70. gadu beigās priekšplānā izvirzījās jauna seksuālā novirze, proti, grupveida sekss, kuru es novēroju ar vislielāko interesi. [..]

Manu acu priekšā līdz dabiskam noslēgumam novests vairums cilvēka emociju visā to komismā un traģismā. Runājot par seksuālo jomu, šo 15 gadu laikā esmu pieredzējis, nepastarpināti novērojis un ārpus laboratorijas apstākļiem pētījis pašas labākās neinscenētās dzimumattiecības pāru starpā un lielāko daļu iedomājamo seksuālo noviržu.

Galvenais iemesls, kāpēc vēlos piegādāt Jums šo konfidenciālo informāciju, ir pārliecība, ka tā var būt vērtīga cilvēkiem kopumā un jo īpaši seksa pētniekiem.

Tālāk viņš rakstīja, ka, lai gan sen jūtot vēlēšanos pavēstīt pasaulei savu stāstu, tomēr neesot apveltīts “ar pietiekamām rakstnieka dāvanām”, turklāt baidoties tikt atklāts. Viņš uzaicināja mani sarakstīties ar pasta nodaļas starpniecību un ierosināja aizbraukt uz Kolorādo, lai klātienē pavērotu, kā darbojas viņa motelis:

Patlaban biznesa interešu dēļ nevaru atklāt savu identitāti, taču stādīšos Jums priekšā, ja varēsiet man apliecināt, ka šī informācija tiks glabāta visstingrākajā slepenībā.

Izlasījis šo vēstuli, nespēju izlemt, vai atbildēt, un uz dažām dienām noliku to malā. Es esmu dokumentālās prozas autors un savos rakstos un grāmatās vienmēr lietoju cilvēku īstos vārdus, tāpēc zināju, ka šādu anonimitātes noteikumu pieņemt nevaru. Un tas, kā vēstules autors nodevis savu klientu uzticēšanos un ielauzies viņu privātajā dzīvē, manī izraisīja dziļu sarūgtinājumu. Vai šāds cilvēks vispār var būt uzticams informācijas avots? No otras puses, pārlasot vēstuli, nācās atzīt, ka viņa “pētnieciskajām” metodēm un motīviem bija zināma līdzība ar manu paša pieeju, vācot materiālus grāmatai “Sava tuvākā sievu”. Teiksim, es pierakstīju savus novērojumus, vadot masāžas salonus Ņujorkā un biedrojoties ar Sandstounas nūdistu kolonijas svingeriem Dienvidkalifornijā (ar vienu būtisku atšķirību: cilvēki, kurus novēroju un aprakstīju, man bija devuši savu piekrišanu). Un mana 1969. gadā izdotā grāmata “Valstība un vara” par laikrakstu The New York Times sākās ar teikumu: “Vairums žurnālistu ir nemiera dzīti vuajeristi, kuri saskata visus pasaules defektus – cilvēku un vietu nepilnības.”

To, vai mans sarakstes partneris no Kolorādo bija, runājot viņa paša vārdiem, “garīgi nelīdzsvarots lūriķis” (kaut kas līdzīgs Hičkoka Normanam Beitsam vai slepkavnieciskajam kinorežisoram Maikla Pauela “Tomā Lūriķī”), gluži nekaitīgs, lai arī dīvains cilvēks, kura dzinulis ir “neizsmeļama zinātkāre”, vai varbūt vienkāršs pīlīšu pūtējs, es varēju uzzināt, vienīgi pieņemot viņa ielūgumu. Tomēnes biju iecerējis apmeklēt Fīniksu, tāpēc nolēmu aizsūtīt viņam zīmīti ar savu telefona numuru un ierosināt satikties, kad caurbraucot iegriezīšos Denverā. Pēc dažām dienām viņš man automātiskajā atbildētājā atstāja ziņu, ka gaidīs mani lidostā, bagāžas saņemšanas zālē.

Pēc divām nedēļām, tuvojoties bagāžas slīdlentei, es ieraudzīju kādu vīrieti, kurš smaidot sniedza man roku. “Laipni lūdzu Denverā,” viņš teica, kreisajā rokā pavēcinot manis sūtīto zīmīti. “Mans vārds ir Džeralds Fouzs.”

Mans pirmais iespaids bija tāds, ka šis draudzīgais svešinieks ir visai līdzīgs daudzajiem vīriešiem, ar kuriem biju lidojis vienā lidmašīnā no Fīniksas. Likās, ka viņš ne ar ko īpaši neizceļas. Apmēram 45 gadus vecajam Fouzam bija zaļganbrūnas acis; viņš bija mazliet vairāk nekā metru astoņdesmit garš un nedaudz korpulents. Viņš bija ģērbies bēšā žaketē un kreklā ar atpogātu apkaklīti, kas likās vienu izmēru par šauru viņa druknajam, muskuļotajam kaklam. Fouzam bija kārtīgi apcirpti tumši mati; sejai aiz brillēm raga ietvaros bija draudzīga izteiksme – visnotaļ atbilstoša viesnīcniekam.

Kad bijām pārmijuši pieklājības frāzes, es pieņēmu Fouza uzaicinājumu dažas dienas paviesoties viņa motelī.

“Mēs jūs iekārtosim vienā no istabām, kuras man nav tā privilēģija novērot,” viņš teica ar dzīvespriecīgu smaidu un piemetināja, ka uzvedīšot mani arī savā īpašajā bēniņu novērošanas postenī – taču tikai vēlāk, kad viņa sievasmāte Viola, kura motelī palīdzēja ar kantora darbiem, būs devusies pie miera. “Mēs ar Donnu, manu sievu, ļoti uzmanāmies, lai viņa neatklātu mūsu noslēpumu. Tas pats, protams, attiecas uz mūsu bērniem,” viņš teica.

Fouzs izņēma no kabatas salocītu papīra lapu un pasniedza to man. “Ceru, jums nebūs iebildumu izlasīt un parakstīt šo te,” viņš sacīja. “Tas man ļaus būt pret jums pilnīgi atklātam, un man nebūs nekādu problēmu izrādīt jums visu moteli.”

Tas bija mašīnraksta dokuments, kurā bija teikts, ka apņemos bez viņa rakstiskas atļaujas neizpaust viņa vārdu vai publiski kaut kā saistīt viņa moteli ar jebkādu informāciju, ko viņš man varētu sniegt. Es dokumentu parakstīju. Biju jau izlēmis, ka ar šādiem ierobežojumiem par Džeraldu Fouzu nerakstīšu. Uz Denveru atbraucu vienīgi tāpēc, lai satiktu šo cilvēku un apmierinātu savu ziņkārību.

Mašīnā pa ceļam uz moteli Fouzs izmantoja izdevību īsumā izklāstīt savu dzīvesstāstu. Viņš paskaidroja, ka Donnu saticis jau vidusskolā fermeru mazpilsētā Oltā, aptuveni 100 kilometrus no Denveras, un ka abi ir precējušies kopš 1960. gada. Viņa vecākiem, strādīgam vācu izcelsmes amerikāņu pārim, piederējusi ferma. Viņš aprakstīja viņus kā sirsnīgus cilvēkus, kuri dēla labā bijuši gatavi uz visu – “tikai ne runāt par seksu”. Fouzs stāstīja, ka māte ik rītu ģērbusies savā garderobes istabā, un viņš nekad neesot manījis, ka vecāki izrādītu jebkādu interesi par seksu. “Jau agros pusaudža gados mani ārkārtīgi interesēja sekss – un kā gan lai izvairās no domām par seksu, ja apkārt ir tik daudz mājlopu? –, un es sāku skatīties tālāk par paša mājām, mēģinādams pēc iespējas vairāk uzzināt par citu cilvēku privāto dzīvi.”

Meklēt nevajadzēja nekur tālu, Fouzs stāstīja, stūrējot mašīnu uz Denveras priekšpilsētu Ororu, kur atradās viņa motelis. Kad viņš bijis zēns, turpat kaimiņu saimniecībā dzīvojusi precētā mātesmāsa Katrina. Deviņu gadu vecumā viņš sācis tanti novērot. Katrinas tantei toreiz bijuši nepilni 30 gadi. Vakaros viņa guļamistabā bieži staigājusi kaila, neaizverot slēģus, un viņš ik vakaru kādu stundu tanti vērojis, slēpjoties zem logiem – “kā naktstauriņš, ko pievilinājusi viņas liesma”. Šādi viņš Katrinas tanti izspiegojis piecus vai sešus gadus un tā arī nav ticis pieķerts. Viņai paticis izģērbties un sēdēt pie tualetes galdiņa, kārtojot savu miniatūro porcelāna lellīšu vai “vērtīgo uzpirksteņu” kolekcijas.

“Reizēm tur bija viņas vīrs, mans tēvocis Čārlijs, – parasti dziļi aizmidzis,” teica Fouzs. “Viņš daudz dzēra. Reiz gan es redzēju, kā viņi mīlējas, un ļoti pārdzīvoju. Biju greizsirdīgs. Viņa ir mana, es domāju.”

Es klausījos, nekā nekomentējot, lai gan Džeralda Fouza vaļsirdība mani pārsteidza. Mēs bijām pazīstami labi ja pusstundu, un viņš jau kratīja man sirdi par savām masturbēšanas fantāzijām un vuajerisma tieksmju pirmsākumiem. Neatceros, ka savās žurnālista gaitās jebkad būtu saticis sarunu biedru, kurš no manis prasītu vēl mazāk nekā viņš. Runāja tikai viņš, bet es sēdēju un klausījos. Auto bija viņa biktskrēsls.

Fouzs stāstīja, ka visus vidusskolas gadus palicis nevainīgs. Tikai uzsācis dienestu kara flotē – kuģojot pa Vidusjūru un Tālajiem Austrumiem un mācoties par zemūdens spridzināšanas speciālistu –, viņš bāra meiču vadībā paplašināja savas zināšanas par seksu. Taču Fouzs nebeidza arī fantazēt par Katrinas tanti.

Atgriezies no dienesta, viņš sāka satikties un drīz apprecējās ar Donnu, kura bija medmāsa Ororas slimnīcā. Fouzs sāka strādāt par izbraukuma revidentu Conoco. Viņš darbā jutās nelaimīgs, caurām dienām sēžot šaurā būcenī un reģistrējot naftas līmeni tvertnēs. Lai paglābtos no garlaicības, viņš sācis pēc tumsas iestāšanās doties, kā pats to sauca, “vuajeristiskās ekskursijās” pa Ororu. Viņš klejojis pa priekšpilsētas rajoniem, reizēm kājām, reizēm ar auto, izspiegojot cilvēkus, kuri nebija pacentušies nolaist logiem priekšā žalūzijas. Savu vuajerismu viņš no Donnas nav slēpis. “Jau pirms kāzām es viņai atzinos, ka tas man dod zināmu varas apziņu,” viņš stāstīja. Šķiet, ka viņa to sapratusi. “Donna, tāpat kā vairums citu medmāsu, ir brīva no aizspriedumiem,” Fouzs teica. “Viņas ir redzējušas pilnīgi visu – nāvi, slimības, sāpes, dažādas novirzes. Vajag kaut ko īpašu, lai šokētu medmāsu.” Viņa reizēm pat pievienojusies Fouzam šajās vuajeristiskajās ekskursijās, un tieši Donna mudinājusi viņu pierakstīt novērojumus.

“Tuvojamies motelim,” Fouzs teica, braucot pa Austrumu Kolfaksa avēniju, garām veikaliem, treileru stāvvietai, vairākām ātro uzkodu ēstuvēm un autodarbnīcai. Viņš stāstīja, ka vienstāva moteli Manor House savai laboratorijai savulaik izvēlējies ēkas slīpā jumta dēļ: pateicoties tam, bēniņu griesti bija pietiekami augsti, lai pa tiem varētu pārvietoties nepieliecoties, un tas viņam ļāva piepildīt sapni par “novērošanas posteni”, no kura varētu ielūkoties viesu istabiņās. Ēku viņš toreiz iegādājās par 145 000 dolāru. “Donna nebija neko priecīga, ka nāksies pamest mūsu māju un ievākties moteļa pārvaldnieka dzīvoklī,” Fouzs stāstīja. “Bet es apsolīju, ka nopirksim jaunu māju, tiklīdz varēsim to atļauties.”

Fouzs iebrauca moteļa automašīnu stāvlaukumā. Motelis bija zaļbalti krāsota ķieģeļu ēka; uz katru numuru, kopā divdesmit vienu, veda atsevišķas oranžas durvis. Viņš novietoja auto pie blakus ēkas, kurā atradās moteļa kantora telpas un īpašnieka dzīvoklis. Kantorī mūs sagaidīja Donna, neliela auguma sieviete ar gaišiem matiem un zilām acīm, ģērbusies medmāsas tērpā. Viņa posās uz slimnīcu, kur todien strādāja nakts maiņā.

Pa ceļam uz manu istabu Fouzs pastāstīja, ka viņu dēls esot pirmā kursa students Kolorādo Kalnrūpniecības augstskolā, bet meitai, kura piedzimusi ar elpceļu slimību, nācies pamest mācības vidusskolā, lai ārstētos īpašā klīnikā, kur viņa šobrīd arī dzīvoja. Viņš atvēra numura durvis, ieslēdza gaisa kondicionētāju un nolika uz grīdas manas somas, sakot, ka pēc stundas iegriezīsies, lai aizvestu mani vakariņās. “Pēc tam mēs varam atgriezties un nedaudz apskatīt bēniņus,” viņš sacīja.

Izkravājis mantas, es sāku pierakstīt pirmos iespaidus par Džeraldu Fouzu. Mana interese par šo cilvēku nebija atkarīga no iespējas iekļūt viņa bēniņos. Es cerēju saņemt atļauju izlasīt tos simtus lappušu, ko viņš teicās pierakstījis pēdējo 15 gadu laikā, un tad varbūt kādu dienu viņš atļautu uzrakstīt arī par sevi. Zināju, ka Fouzs sevi iztēlojas par seksuālās dzīves pētnieku, kaut ko līdzīgu Alfredam Kinzijam, un pieņēmu, ka šajos pierakstos galveno vietu ieņem lietas, kas viņu seksuāli uzbudina, taču bija pilnīgi iespējams, ka viņš piereģistrējis arī daudz ko tādu, uz ko viņa dziņas neattiecas. Vuajerista galvenā motivācija ir gaidas; viņš pavada bezgalīgas stundas cerībā, ka ieraudzīs to, ko vēlas redzēt. Tomēr katrai erotiskai epizodei, par kuras liecinieku viņš kļūst, līdzi nāk simtiem gluži ikdienišķu darbību, kas pieder pie visparastākās cilvēka dzīves rutīnas: cilvēki pārslēdz televīzijas kanālus, krāc, čurā, kopj sevi un dara vēl daudzas citas lietas, kas realitātes televīzijai liekas pārāk garlaicīgi reālas.

Mani intriģēja doma, ka vuajerists, ielaužoties cilvēku privātajā pasaulē, neviļus kļūst arī par sociālo vēsturnieku. Nesen biju izlasījis literatūras kritiķa Stīvena Markusa grāmatu “Citādie Viktorijas laika ļaudis”. Viens no tās galvenajiem varoņiem ir labās aprindās dzimis 19. gadsimta anglis, kurš savu Viktorijas laika audzināšanu ar uzviju kompensē, nododoties seksuāliem piedzīvojumiem (arī vuajeristiskiem) ar iespaidīgu skaitu sieviešu – kalponēm, prostitūtām, citu vīriešu sievām, kā arī ar vienu marķīzi. Saviem sakariem un dēkām viņš veltījis apjomīgu memuāru sējumu, ko nosaucis “Mana slepenā dzīve”. Savus memuārus šis cilvēks privāti – un anonīmi – publicējis kaut kur kontinentā. Alternatīvajās literārajās aprindās izplatījās pirātiski šīs grāmatas izdevumi, un tā pamazām kļuva skandalozi slavena. 1966. gadā Grove Press laida klajā pirmo legālo izdevumu ASV. Markuss uzskata, ka tā ir īsta bagātību krātuve, kas ļauj ielūkoties tālaika sociālajā vēsturē.

““Mana slepenā dzīve” ne vien izklāsta faktus, bet arī parāda, ka līdztekus mums pazīstamajai Viktorijas laikmeta Anglijas pasaulei un zem tās virskārtas .. sabiedrība dzīvoja kādu citu, reālu, taču slēptu dzīvi slepenā seksualitātes pasaulē,” Markuss raksta. Un, kā savos memuāros apgalvoja anonīmais autors, “cilvēkam nekad nebūs gana ar to cilvēka dabu, kas paveras viņa acīm”. Es cerēju, ka Fouza manuskripts, ja vien man izdotos saņemt atļauju to izlasīt, varētu izrādīties par tādu kā “Manas slepenās dzīves” turpinājumu.

Fouzs aizveda mani uz restorānu Black Angus Steakhouse. Pasūtījis margaritu un filejas steiku, viņš apsolīja, ka atsūtīs man pa pastu sava manuskripta fotokopiju. Viņš teica, ka sūtīšot to pa daļām, jo rēķinājās ar to, ka fotokopijas vajadzēs pasūtīt publiskajā bibliotēkā, drošības labad – pa dažām lappusēm vienā reizē.

Es jautāju Fouzam, vai viņš nekad nav juties vainīgs par to, ka izspiego viesus. Fouzs gan atzinās, ka dzīvojot pastāvīgās bailēs tikt pieķertam, taču nepieļāva domu, ka viņa bēniņu izdarības kādam varētu kaitēt. Viņš sacīja, ka apmierinot savu zinātkāri sava īpašuma sienās un, tā kā viesi par to neko nezina, tad tas viņus arī nekādā veidā neskar. “Ja neviens nesūdzas, tad ielaušanās privātajā dzīvē nav notikusi,” Fouzs sprieda. Tomēr viņš pielika lielas pūles, lai netiktu pieķerts, un raizējās, ka tad pret viņu varētu ierosināt krimināllietu.

Pie vakariņām Fouzs aprakstīja, kā mēnešiem ilgi strādājis, lai ierīkotu motelī novērošanas lūkas, kas būtu “ideāli drošas”. Iesākumā viņam bijusi doma ierīkot griestos vienpusēji caurredzamus spoguļus, taču šo ieceri Fouzs atmetis, baidoties, ka pieķeršanas gadījumā tas būtu neapstrīdams pierādījums. Tad viņam ienāca prātā, ka varētu uzstādīt viltus ventilatorus, un viņš metāla darbnīcā pasūtīja 15 x 35 cm lielus režģotus lūku pārsegus. Vienīgi Donna, kura par visu bija informēta, varēja palīdzēt Fouzam tos uzstādīt. Katrā izraudzītajā numurā viņa pakāpās uz krēsla, lai varētu vajadzīgajā vietā noturēt metāla pārsegu, aizklājot caurumu, ko Fouzs bija izzāģējis griestos ar elektrisko zāģi. Tikmēr viņš, apgūlies uz bēniņu grīdas, ar garām skrūvēm piestiprināja pārsegus pie saplākšņa grīdas un šķērssijām. Bēniņu grīdas centrālo daļu viņš nosedza ar trim kārtām paklājseguma; naglām, ar ko paklājs bija piestiprināts pie grīdas, bija gumijas galviņas, lai noslāpētu jebkādu soļu skaņu.

Kad pārsegi bija piestiprināti, Fouzs lūdza, lai Donna ieiet katrā istabā, apguļas gultā un paraugās uz augšu, uz ventilācijas lūku, pa kuru viņš skatījās. “Vai tu mani redzi?” viņš sauca. Ja sieva atbildēja piekrītoši, Fouzs ar knaiblēm pielieca pārsega plāksnītes tādā leņķī, kas noslēpa viņa klātbūtni, vienlaikus ļaujot no augšas skaidri pārredzēt gultu un vannas istabas durvis.

“Šis izmēģinājumu un kļūdu process prasīja vairākas nedēļas,” Fouzs turpināja. “Tas bija ļoti nogurdinoši: man vajadzēja nemitīgi kāpelēt augšā un lejā, no bēniņiem uz istabām, un no visas tās pārsegu pielāgošanas ar knaiblēm man sāpēja rokas.”