Ziloņi nāk

Ziemassvētku rīts. Pamostos nogurusi no eņģeļmatiem un “svētku gara” - lukturīšu virtenēm, tirdzniecības centru Santaklausiem un 50 % atlaidēm... astoņos no rīta izbrauc valsts transporta kompānijas autobuss uz Vajanadu.

Tas ir dienas autobuss - ar daļējām ērtībām un bez gaisa kondicionētāja. Galu galā, kurš tad Pirmajos Ziemassvētkos kaut kur brauks - ja nu vienīgi cilvēks, kurš nopietni apsver iespēju aizlaisties lapās.

Otrā ejas pusē sēž kāds pāris. Viņai - nedaudz pāri divdesmit, viņam - pāri četrdesmit. Labi ģērbušies; pa brīdim tiek raidīti zaglīgi skatieni.

Tūlīt pēc iekāpšanas viņi aši pārlaiž acis autobusa salonam, meklējot pazīstamas sejas. Atvieglojums, kad kļūst skaidrs - nav jāuztraucas par to, ka viņus kāds varētu pazīt.

Klusībā nosmīkņāju. Arī viņi bēg no savas dzīves realitātes!

Aiz loga garām traucas lauku ainava, taču es visu uzmanību veltu pārītim. Viņam - India Today, viņai - Femina. Divi pāri austiņu, viens pleijeris. Rokas sadotas, vaidziņi mīlīgi saglausti. Viņi izstaro jaunas mīlestības rāmo pašapmierinātību. Kad viņa iemieg viņam uz pleca, viņš pagriežas un apber viņu ar mazām bučiņām. Es jūtos kā lūriķe un, novērsusi acis, sastopos ar konduktores skatienu.

Viņai šorīt bijušas darba pilnas rokas: kāds bērnelis izvēmās, bet vecāki izlikās neko nemanām. Kad viņi ignorēja konduktores klusos lūgumus to visu satīrīt, viņa pati noslaucīja gan sēdekli, gan bērnu. Kāds cits pāris man aiz muguras īgni kurn hindu un angļu valodas sajaukumā - viņi aizstāv konduktori un ir sašutuši par vecāku neiejūtību un sliktajām manierēm.

Taču tēvs tikai noloba apelsīnu, māte pažvadzina auskaru zvārgulīšus, un abi apņēmīgi turpina vērties kaut kur tālumā. Konduktore pasmaida. Ja viņas vietā būtu vīrietis, diez vai viņš būtu tik piedodošs.

Pusdienlaikā vīrietis no ejas otras puses grib, lai autobuss apstājas pie jauna restorāna tūlīt aiz Nandžangudas. Autobusa vadītājs atsakās. Viņš piestāj pie nelielas būdiņas aiz Gundulpetas. Tā ir piedūmota, un sienas klāj netīrumu kārta, taču ēstuve ir pilna ar cita autobusa pasažieriem.

Mēs ar pārīti sēžam pie viena galda. Viņi ēd no viena šķīvja un baro viens otru ar ceptas zivs krikumiem. Es izvēlos olu kariju, parotas un iespēju viņus vērot. Mans olu karijs krāsas, konsistences un aromāta ziņā šķiet visnotaļ līdzīgs gan zivs, gan jēra karijam, ko ēd pie blakus galdiņa. Taču es ciešu klusu. Turklāt šī maltīte kopā ar tasi stipras kafijas man izmaksā nepilnas divdesmit rūpijas.

Kad šķērsojam Karnatakas un Keralas štatu robežu, ir agrs vakars. Mani pamodina konduktore. “Vēl viena stunda,” viņa saka.

Braucot pa kalnu ceļiem, es nemaz nepamanu elektriskos žogus. Varbūt tajos nav nekā tāda, kas uzvedinātu uz domām par kaut ko neparastu. Vismaz ne iesākumā.

Tomēr pamazām vien dzeloņstiepļu kilometri, kas nepārtraukti vīd kaut kur redzes lauka perifērijā, rada jaunu atmosfēru. Tumsa; gaisā jaušas kaut kāds smagums, kaut kādas klātbūtnes nojauta: tas viss liek domāt, ka tepat tuvumā, aiz šī koku biezokņa, aiz šī bambusu pudura, slapstās zilonis - vientuļš, no bara nošķīries tēviņš. Vajanadā es sastopos ar Endija Vorhola 15 slavas minūšu teoriju. Vajanadā ceļš uz slavas lauriem vienmēr sākas ar ziloni. Šeit ikvienam, gandrīz ikvienam, krājumā ir kāds stāsts par ziloņiem - kādas ziloņu gudrības, kas jāpalaiž tautā, ziloņu teorijas, kas jāiztirzā, un kādas atmiņas par sadursmi ar ziloni (“Nudien nezinu, kā man izdevās palikt dzīvam, lai jums to pastāstītu”).

Batherija (jeb Sultāna Baterija, savulaik pēdējais sultāna artilērijas postenis šajā rajonā) ir pavisam parasta neliela pilsētiņa Keralas štatā. Par unikālu to var uzskatīt tikai un vienīgi kinnath appam dēļ. Kinnath appam, tvaicētu saldo ēdienu no rīsu miltiem, brūnā palmu cukura un kokosriekstu piena, var iegādāties tikai divos no neskaitāmajiem veikaliem, kas sarindojušies abās galvenās ielas (vienlaikus arī šosejas) pusēs. Tomēr Batherijā ir papilnam visa kā cita: plastmasas spaiņu, pīļu olu, rotaslietu, čuguna pannu un Sangli audzētu violetu vīnogu bez sēkliņām. Tam visam vēl pieskaitiet apziņu, ka šo veikalu rinda nav nekas vairāk par fasādi. Aiz tās slēpjas džungļi, tumšs snaudošs zvērs. Dienā pa tā lapotajiem locekļiem šaudās pērtiķi. Naktī tas atdzīvojas zaglīgās gaidās. Zem tā smagajām kājām brakšķ zari. Kauc šakāļi.

Mūs sasniedz ziņa, ka Andžhammailzā (pilsētiņas nosaukums burtiski nozīmē “piecjūdžu akmens”) manīts vientuļš snuķainis.

Dienasgaismā, kad viss šķiet tik skaidrs, nav grūti atrast drosmi. Man izdodas piedabūt savu naktsmāju saimniekus - veterināro ķirurgu un viņa sievu, kurus es saucu par Trako Mammu un Amaji - doties nelielā vienas dienas ceļojumā. Izvēle ir bagātīga. Visi 344,44 Vajanadas kvadrātkilometri ir meža rezervāts. Divdesmit piecus kilometrus tālāk atrodas Pulpalli, vieta ar neapstrīdamām tiesībām uz slavu, lai cik apšaubāmu: apkārtnes mežos ar vīlušos un saniknotu jaunu dumpinieku starpniecību reiz valdīja Če Gevara un Kastro. 1969. gadā Adžita, viena no Keralas naksalītu kustības pusdievietēm, noslepkavoja vairākus policistus un atstāja savas asiņainās plaukstas nospiedumu uz Pulpalli policijas iecirkņa sienas.

Paliekam pie Čethalajamas apkaimes. Pie Andžammailzas ceļš apmet līkumu ap biezu bambusu audzi. Abās ceļa pusēs kokiem noaugušās nogāzes ved uz daudz biezākiem mežiem. Lai gan ir pusdienlaiks, visu tin plāna migliņa. Trakais Mamma norāda uz svaigiem ziloņa mēsliem. Un pār mani ar piepešu izbīli nāk atskārta, ka mēs atrodamies kāda snuķaiņa tuvumā.

Gaiss sāk pulsēt. Man pārskrien tirpas. “Kas tas par troksni?” es vaicāju.

“Mani lopi purina galvas!” paskaidro gabaliņu tālāk sēdošs vīrs.

Lopiem kaklā kar bambusa cilindrus, kuros iebērti oļi. Kad dzīvnieks kustas, grabulis rada troksni, kas vibrē gaisā vēl ilgi pēc pašas skaņas. “Tas aizbaida panteras, un es vienmēr zinu, kur ir mani lopi,” vīrs piemetina.

Ravunni Četi ģērbies kreklā ar krāsas traipiem un izbalējušos haki šortos; kājās viņam nobružātas plastmasas kurpes. Tomēr viņā jaušas liela pašcieņa, tāda kā klusa spēka aura. Tas ir cilvēks, kurš neskaitāmas reizes skatījies acīs nāvei un zina, ka vienīgais veids, kā no tās izbēgt, ir piemānīt, paslēpjoties ēnās. “Nekādu strauju kustību! Tās ziloni nobaida un pamudina uzbrukt.”

Viņam krājumā ir sava tiesa mednieku stāstu. Es sēžu uz celma un klausos, bet Ravunni stāv, atspiedies pret koka stumbru, un no viņa plūst bidi dūmi un atmiņas - par tiem laikiem, kad viņš vēl varēja agrā pēcpusdienā paņemt šauteni, doties uz mežu un pārnākt mājās tikai tad, kad bija sagādāta gaļa visam ciemam. “Šajos laikos tie mežu cilvēki ir tik stingri, ka lāgā nedrīkst notēmēt pat uz mēnesi,” viņa lūpas izstiepjas greizā smaidā. “Redzat to tur?” viņš norāda uz milzu skudrupūzni. “Tur iekšā jūs atradīsiet visgardāko medu. Nākamnedēļ atbrauciet atkal - uz tempļa svētkiem manā ciemā. Es jums pietaupīšu drusku medus, un, ja gribēsiet, ievedīšu dziļi mežā.” Solījumi birst kā pupas. Tas ir viņa - tēva, kurš nespēj noslēpt vilšanos vai saprast, kāpēc viņa dēli, zīmēšanas skolotājs, bārddzinis un autobusu apkopējs, novērsušies no meža - pēdējais mēģinājums nodot tālāk pasaulei savu meža zināšanu un mīlestību.

Ravunni Četi pieder pie vienas no Vajanadas pirmiedzīvotāju grupām - četi; otra grupa ir adivasi. Tagad grūti gūt priekšstatu par iezemiešiem - visur ir plantācijas un ieceļotāji. Tomēr te, nogāzēs un ieplakās, nepamanīti un ēnā palikuši, vēl joprojām mājo šie kalnu ļaudis. Plašākās ielejās īpaši izveidotas adivasu kolonijas, kur šī kopiena, piejaucēta un savažota, pārtiek no žēlastības dāvanām.

Malajali valodā iznākošie laikraksti aizgūtnēm ziņo par zvēriskiem noziegumiem, kas regulāri tiek pastrādāti pret adivasiem: jaunas meitenes - izvarotas, vīrieši - piekauti, lauki - buržuāzisko zemes īpašnieku (mothalali) konfiscēta... Vajanadā var dzirdēt citu versiju. “Viņi zina, ka pārstāv plašu elektorātu un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem to izmanto. Viņi izvairās no darba un slaistās, sagaidot, ka mēs viņus pabarosim par nekā nedarīšanu. Ja ar viņiem iznāk konflikts, neiejaucas pat policija. Paskatieties uz to tur,” man saka kāds paziņa, norādot uz adivasu sievieti, kura, smagi piedzērusies, vārtās ceļa malā.

“Pat ja es vienkārši palīdzētu viņai piecelties kājās, jau rīt mani saņemtu ciet par izvarošanas mēģinājumu.”

Es šeit esmu jau gandrīz trīs dienas, taču vēl joprojām nevienu ziloni neesmu redzējusi. Kāds Trakā Mammas draugs, saukts par Doktoru Dž., piesakās kļūt par mūsu gidu, un mēs dodamies izpētīt Muthangas rezervātu. Doktoram Dž. ir mazliet spokainas brūnas acis, kas urbjas jūsos tik ilgi, līdz jūs beidzot saprotat, ka viņš kārtējo reizi pajokojis. Mēs iebraucam mežā. Pāri ceļam pārskrien briežu bars. Pāvi, meža putni, atkal brieži. “Kur tad ziloņi?” es stingri noprasu.

“Neizaiciniet likteni,” atbild Doktors Dž. “Pēdējo reizi, kad es to atļāvos, man nācās glābt dzīvību bēgot. Pirms divām dienām biju skatu tornī vērot ziloņus. Mājupceļā noslāpa džipa motors. Šoferis mēģināja to iekurbulēt, bet troksnis laikam nokaitināja kādu ziloni, kurš bija aizklīdis no bara, un tas pēkšņi metās uz mūsu pusi.” Viņš uz brīdi apklusa. “Es nekad mūžā nebiju tā jozis. Un viņš.” Doktors Dž. piemetināja, norādot uz plati smaidošo bruņoto sargu, “gribēja, lai es kāpjot kokā. Es teicu, ka labāk ļaušu, lai zilonis mani saplosa ar ilkņiem, nekā mēģināšu uzrāpties kokā!”

Doktors Dž. stūrē uz vietu, kur dzīvnieki nāk dzert. Ilgi gaidīt nenākas. Lūst sausi žagari, koku zari pašķiras. No ziloņiem mūs šķir tikai ūdens un dažas pēdas dubļaina purva. Trīspadsmit ziloņi. Tēviņš, septiņas mātītes un pieci zilonēni. Mātītes no visām pusēm ielenc tēviņu - tautas stāstos vienmēr teikts, ka tieši tā arī notiekot. Dzīvnieki līdz ceļiem iebriduši ūdenī un saceļ pamatīgu ūdens ņirboņu. Viena no mātītēm uz mums brīdi pablenž, tad strauji metas uz priekšu, tomēr dažus soļus tālāk piepeši apstājas. Pēc dažām minūtēm ziloņu bars aiziet. “Tiklīdz mēs būsim prom, viņi atgriezīsies,” saka Doktors Dž., steidzinot mani atgriezties džipā. “Kā jums patiktu, ja vesels bars cilvēku stāvētu un skatītos, kā jūs mazgājaties?” Nakts Vajanadā iestājas strauji. Kalniem šeit ir savādi stingra un skaista forma. Tie ir lieli, vareni un drūmi pievilcīgi. Tie slejas, atkāpušies tālumā un ietinušies dzidri ledainajā gaisā, it kā mēģinātu pamazām arvien vairāk un uz visiem laikiem norobežoties no ainavas. Mikli zilos kalnus savā tvērienā sagrābusi milzīga ēna.

Mēnesī jaušas kaut kas velnišķīgs. Pārņem acumirklības un gaidu sajūta. Šķita, ka kuru katru brīdi jānotiek kaut kam dramatiskam. Jāsākas jukām, jānotiek sprādzienam, apvārsnī jāatveras plaisām. es zināju tikai vienu: man bija prieks, ka varēšu piedalīties.