Aiz burtiem debesīs

Bulatovs ir izteikti tradicionāls krievu mūsdienu mākslinieks. Zinoši ļaudis varētu iebilst: kā tad tā, viņš taču ir slavenā, savulaik neoficiālā padomju Maskavas konceptuālisma un 90. gados tik populārā krievu jaunās mākslas virziena – socārta – pārstāvis, kuram ar krievu profesionālās mākslas vēsturi šķietami maz sakara. Un tomēr iedrošinos apgalvot, ka Ēriks Bulatovs ir tradicionāls, piedevām viena vienīga iemesla dēļ, un šis iemesls nav glezniecība.

Viņš ir piederīgs krievu kultūrai un mākslai tās literārajā šķautnē. Daudzi izcili 20. gadsimta krievu mākslinieki ir apgalvojuši un turpina apgalvot, ka krievu kultūra ir sakņojusies literatūrā, valodā, vārdā. To pašu apgalvo arī franču mākslas kritiķi un paši mākslinieki. Ērika Bulatova dzīves gājums to iemieso gluži vai simboliski – 1933. gadā dzimis Sverdlovskā, Urālos, bet kopš 90. gadu sākuma dzīvo un strādā vispirms neilgi Ņujorkā, bet pēc tam – Parīzē.

Krievu 20. un 21. gadsimta māksla, ja neņemam vērā sociālistisko reālismu un postimpresionistiskās virtuozitātes, ir cieši saistīta ar 20. gadsimta sākuma krievu avangardu. Un viens no būtiskiem šī avangarda virzieniem sakņojas vārdu mākslā. Jau ap 1913.–1915. gadu vārdus savos vizuālās mākslas darbos ieviesa Aleksejs Kručonihs un Ivans Puni, un tajā pašā laikā Kazimirs Maļevičs gleznoja “Melno kvadrātu” – kā viņš sacīja pats, tas ir visa sākums (istok) gluži bībeliskā nozīmē, kur vārdam ir lielāka nozīme nekā tēlam. Vēlāk avangards turpinājās padomju laika pirmsākumos, un tā propagandiskajā lokā vārds parādījās un uzplauka Gustava Kluča un citu fotomontāžistu darbos.

Mākslinieki, pārsvarā grāmatu ilustratori, ar kuriem Ēriks Bulatovs sāka tikties 60. gados, visi savos darbos iekļāva tekstus vai vārdus. Šodien no viņu vidus starptautiski vispazīstamākais ir Iļja Kabakovs. Zīmīgi, ka Iļja Kabakovs uzsver metafizikas nozīmi tā laika sajūtās un sarunās, savukārt mākslas pētniece Margarita Tupicina zina teikt, ka Kabakovs, Monastirskis, Bulatovs ir kvazireliģiozi mākslinieki. Pats Bulatovs ir rakstījis, ka māksla nevar izrietēt no sociuma, ka tā ir ceļš, ne mērķis.

Atgriežoties pie socārta, kas bija krievu popārta variants, jāuzsver tā darba materiāls. Popārta māksliniekiem tā bija populārā kultūra un tās plaši tiražētie tēli, bet socārta meistariem tā bija visaptverošā padomju ideoloģija un tās ikdienas absurdā pielietojamība. Tomēr Ēriks Bulatovs nav politisks mākslinieks – viņš, runājot krievu kritiķes Holmogorovas vārdiem, ir sociālais metafiziķis. Viņš cenšas attīrīt ainavu un visu dzīvi, parādot visu lieko caur vārdiem, lai nonāktu pie dvēseles miera.

Helēna Demakova

Rīgas Laiks: Lasot jūsu esejas, man radies priekšstats, ka, no jūsu viedokļa, publika jūsu darbus neuztver pareizi. Ja tas tā ir, tad kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?

Ēriks Bulatovs: Tas notiek tāpēc, ka man galvenais ir gleznas telpa. Nevis gleznā attēlotie priekšmeti, bet attiecības, kas starp šiem priekšmetiem rodas telpā, proti – dziļums, kustība dziļumā un atpakaļ. Nelaime tā, ka cilvēki mūsdienās telpu uztver kā kaut ko otršķirīgu, kā kaut ko līdzīgu soloinstrumenta klavierpavadījumam, galvenais viņiem ir attēlotie priekšmeti. Ja tā skatās uz manām gleznām, tad tās zaudē jebkādu jēgu. Es jums tūlīt atnesīšu kādu savu katalogu, lai jūs saprastu, par ko ir runa.

RL: Jā, jā, protams.

Bulatovs: Lūk, glezna “Slava PSKP”, kas man pašam liekas viens to tādiem, kā saka, maniem atslēgas darbiem. Tā tiek uztverta ļoti vienkārši – nu, kā komunistisks lozungs, visīstākais. Un man prasa: bet kāpēc jūs neesat PSRS tautas mākslinieks vai kaut kādas tur Staļina prēmijas laureāts? No otras puses, tie, kuri zināja, ka es esmu nonkonformists, ka es neizstādos, oficiālajā mākslā nepiedalos, viņi šajā gleznā meklēja ironiju. Bet te nav nekādas ironijas, tas ir vienkārši plakāts... Lūk, šie burti debesīs. Bet, ja tas ir tā, tad tas ir amerikāņu popārts, tikai veidots no padomju politiskā materiāla... Starp citu, reprodukcijās manus darbus skatīties ir grūti, jo reprodukcijās telpu var sajust ļoti slikti, gandrīz vispār nevar. Tās padara gleznu plakanu, bet man svarīgs ir dziļums.

Tad lūk, ja mazliet ieskatās, var redzēt, ka šie burti neguļ uz mākoņiem, starp burtiem un mākoņiem ir zināma telpa. Izrādās, ka burti ir uzrakstīti nevis debesīs, bet uz gleznas virsmas, savukārt mākoņi aiziet dziļumā – tur ir cita telpa, cita dzīve. Un burti it kā neļauj mums saskatīt tos mākoņus, debesis, tie it kā traucē, tie mūs nelaiž tur iekšā, dziļumā. Bet šo kustību dziļumā, debesīs es saprotu kā brīvību. Lūk, brīvība un, lūk, aizliegums turp doties. Lūk, kur visa tā sāls, tieši šajā telpiskajā konfliktā. Konfliktā starp gleznas priekšplānu – šiem sarkanajiem, ļoti agresīvajiem burtiem, kuri vārda tiešā nozīmē metas mums virsū, – un to dziļumu, kas plešas aiz šiem burtiem.

RL: Jūsu gleznām ir skatītāji arī ārpus vietām, kur cilvēki saprot, kas tur ir rakstīts, un zina, ka tie ir padomju plakāta burti. Sakiet, bet, ja to visu nezina un uz to skatās tikai kā uz lieliem, sarkaniem burtiem, vai tādā gadījumā šī glezna tiks uztverta tieši tāpat?

Bulatovs: Ne jau tur tā lieta. Runa ir par to, ka nevar nepamanīt kontrastu starp šiem sarkanajiem burtiem, kuri metas mums virsū, un zilajām debesīm, kuras aiziet dziļumā. Lūk, arī viss, neko citu es negribu pateikt.

RL: Bet šis uzraksts ir ņemts no padomju laikiem, kādreiz tas bija izlasāms uz katra žoga.

Bulatovs: Jā...

RL: Tātad cilvēkam, kas uzaudzis šeit, šis uzraksts jau droši vien vairs neko nenozīmēja, tie viņam bija tikai burti vai kaut kādi sarkani traipi, taisnība? Neviens taču necentās to lasīt un domāt par komunistisko partiju – šie burti bija tikai tāds bezsaturisks padomju laika ikdienas ornaments. Bet mūsdienās daudzi krievu jaunieši vispār nezina, ko tas nozīmē – КПСС.

Bulatovs: (Domā.) Ja mākslinieks ir spējis izteikt laiku, ja viņš ir spējis atrast sava laika vizuālo tēlu, tad... tas dzīvos vienmēr. Lai kādas pārmaiņas nāktu, lai cik pamatīgi tiktu aizmirsta konkrētā sociālā situācija, ja laiks ir noķerts, tad tas ir apstādināts, un neko tur vairs neizdarīsi. Mēs skatāmies uz Vermēra gleznām, kurās viņš rūpīgi un ar neticamu mīlestību attēlojis holandiešu 17. gadsimta sadzīvi. Tā viņam bija gandrīz vai kā reliģija, tā bija viņa ticība un pārliecība. Kāda mums šodien daļa gar tām holandiešu mēbelēm, visām tām lietām, kuras viņš tik ļoti mīlēja? Viņa gleznas mūs saviļņo, tās mums ir neprātīgi interesantas. Kāpēc?

RL: Kāpēc?

Bulatovs: Tāpēc, ka viņš notvēris savu laiku. Un tāpēc arī viņa gleznas ir dzīvas un vienmēr būs dzīvas.

RL: Bet kā jūs to atšķirat? Tajā laikā Holandē taču strādāja daudz visādu mākslinieku – iespējams, daži no viņiem bija tikpat labi kā Vermērs, tikai mēs viņus nezinām. Kāpēc cita mākslinieka gleznas mums nešķiet dzīvas, bet tieši Vermēra gleznas tādas šķiet?

Bulatovs: Neviens no viņiem nespēja notvert savu laiku, bet viņš notvēra, tur tā lieta. Un viņš to izteica. Laiku ir nepieciešams izteikt, to ir nepieciešams... Nu, nezinu, to ir grūti izskaidrot... šeit jau mēs ieejam neverbālā situācijā, tā vairs nav literatūra. Vai nu jūs to redzat, vai neredzat.

RL: Gleznas dzīvumu nosaka spēja to ieraudzīt?

Bulatovs: Spēja izteikt. Ar ieraudzīšanu vien nepietiek. Ieraudzīt un prast ieraudzīto arī adekvāti izteikt. Tas ir ļoti sarežģīti... Nu, teiksim, pieci mākslinieki glezno viena cilvēka portretu. Visos portretos viņš izskatīsies pēc sevis, tikai vienā gadījumā tas būs dzīvs cilvēks, bet pārējos četros – nedzīvs. Māksla ir māksla. Tajā ir, lūk, šis noslēpums – jau no paša iesākuma, ja gribat.

RL: Labi, bet, aprakstot savas gleznas, jūs negribējāt runāt par vēsturiskā konteksta klātesamību tajās. Savukārt attiecībā uz Vermēru teicāt, ka viņš notvēris, izteicis savu laiku. Ko tas nozīmē – notvert laiku? To, ka glezna ir labi uztaisīta?

Bulatovs: Nē, tas ir apstādināts mirklis. Kā lai to pasaka... Viss nepārtraukti mainās. Dzīve mainās, viss mainās, bet mākslai piemīt spēja apstādināt mirkli – nu, tāda faustiska situācija. Apstādināts mirklis – tas arī ir mākslas darbs. Saprotiet, kā gribat.

RL: Kā jūs domājat, vai gleznas ar laiku var mainīties? Piemēram, Vermēram tā sieviete pie loga – nu, viņa tur stāv un stāv. Vai šajā ziņā glezna var kaut kā mainīties?

Bulatovs: Es nezinu, vai tā var mainīties šajā ziņā. Tas, kas noteikti mainās, ir mūsu apziņa. Mūsu apziņa mainās, un gadās, ka kāds mākslas darbs tiek saprasts tikai pēc 200 gadiem vai vēl vēlāk, bet gadās arī, ka tas tiek saprasts uzreiz. Kāpēc tā notiek, es nezinu, bet jebkurā gadījumā visu izlemj tikai laiks, vairāk nekas.

RL: Ko nozīmē – izlemj laiks? Saprot vai nesaprot?

Bulatovs: Vai darbs ir dzīvs vai nav. Vai tā ir māksla vai nav. Lūk, Vermēram vajadzēja 200 gadu. Dzīves laikā viņš bija viens no daudziem...

RL: Nu, arī dzīves laikā viņa darbus pirka par visai pieklājīgām summām.

Bulatovs: Jā, bet beigās viņš vienalga nomira, jo nespēja neko pārdot. Ilgu laiku uzskatīja, ka viņa gleznas īstenībā pieder Pīteram de Hoham. Vispār jau viņa vārds tā pa īstam uzpeldēja tikai 20. gadsimta sākumā, turklāt lielā mērā pateicoties fašistiem, lai cik dīvaini tas būtu – pateicoties Hitleram, kurš viņu mīlēja vairāk par visiem. Nu, tas jau ir cits jautājums. Šā vai tā, viņam nācās gaidīt pāris gadsimtu, bet, teiksim, Velaskesu uzreiz atzina, ļoti augstu novērtēja un visnotaļ taisnīgi. Rembrantu arī – kamēr viņš vēl nebija pilnībā izveidojies kā mākslinieks, kamēr viņš vēl bija tāds nenoteikts, viņu dievināja, mīlēja, taču, kad viņš uzgleznoja savu galveno šedevru, no viņa novērsās, viņu pilnīgi aizmirsa. Tā notiek. Taču, tā vai citādi, pienāk laiks, kad viss nostājas savās vietās. Tas, kurš savulaik bijis pārvērtēts, noslīd no pjedestāla, bet tas, kurš nenovērtēts, – paceļas.