Aplenktā Kolka

Dzintars apakškomisijas sēdē pastāstīja, ka uz šo filmu devies kopā ar sievu un vēlāk priecājies, ka viņiem līdzi nav bijuši bērni, jo filmas laikā tēli bieži lamājas, lieto alkoholu, ēd saulespuķu sēkliņas un tamlīdzīgi. Viņš gan uzsvēra, ka kopumā režisora Jura Poškus filma viņam likusies interesanta un viņš to nenosoda, kā arī nevēlas iejaukties mākslā. Tomēr, pēc viņa domām, ir būtiski runāt par valsts līdzekļu izlietojumu, gūstot pārliecību, ka ir atbalstīti projekti, kas ir sabiedrībai saistoši.

BNS, 10. janvārī

Kad Jura Poškus filmas “Kolka Cool” reklāmas kampaņai šogad negaidīti pieslēdzās Raivis Dzintars, profesionālais kretīnisms lika man uzdot sev kādu jautājumu. Proti: par kurām partijām Saeimas vēlēšanās varētu balsot Simona, Andža, Boga, Gvido un pārējie filmā redzamie kolcenieki? Atbilde šķiet vienkārša. Ja viņi vispār aizietu uz vēlēšanām un nebalsotu par “savējo” kurzemnieku Lembergu, viņi visdrīzāk balsotu tieši par Nacionālo apvienību. Lai nu kas, bet viņi visi taču ir kārtīgi letiņi un nebalsos nedz par krieviem, nedz par kosmopolītiskajiem Rīgas snobiem. Tā ka var gadīties, ka politiķis, nosodoši izteikdamies par nemitīgo dzeršanu, lamāšanos un saulespuķu sēkliņu ēšanu filmā, neapzināti aizskar savu paša elektorātu. Taču liksim mieru Raivim Dzintaram un nevaicāsim, kādēļ viņš apsver iešanu ar bērniem uz filmu, kurai visās afišās ir piekabināta norāde “16+”.

Minētais atgadījums un arī citi komentāri par “Kolka Cool”, iespējams, kādam varētu likt domāt, ka mums ir darīšana ar sociālkritisku darbu. Tā sacīt, izgaismojam šodienas Latvijas realitātes ēnas puses. Taču tas ir aplams vērtējums. “Kolka Cool” tikpat maz kritizē šodienas realitāti Kurzemē, cik, teiksim, Maika Lī agrīnās filmas kritizē britu strādnieku šķiras dzīvi 20. gs. 70. gados. Protams, filmas darbība norisinās noteiktā vidē, kura piešķir tai īpašu kolorītu. Taču tās centrā noteikti nav deģenerējošā vide, kuru Latvijas laukos ir radījusi pēdējo divdesmit gadu vētrainā attīstība. Tās centrā ir dzīve kā tāda un cilvēku attiecības. “Kolka Cool” ir laba un profesionāla art house filma, kura kopumā dara godu Latvijas kinematogrāfam. Tā liek aizdomāties par eksistenciālām problēmām, mīlestību un cilvēka likteni, vienlaikus nezaudējot komēdijai raksturīgo vieglo ritējumu.

Kolka, kas iekļuvusi nosaukumā, patiesībā filmā parādās kā tīri jauka vietiņa, ne ar ko ne sliktāka un varbūt pat krietni labāka par ļoti daudziem Latvijas nostūriem. Ārā silts, jūra tepat pie rokas, neskarta daba un apkārt jauki cilvēki. Visi strādā naturālā saimniecībā (kolektīvās ābolu mizošanas aina); mamma saņem pensiju (Vara Piņķa lieliskais Bālais prasa mātei: “iedo’ piecīti”); bračka Gvido ir jūrnieks, kurš atved māsai treniņtērpu un cienā pagasta meičas ar šampanieti. Benzīna ieliešanai gan ne vienmēr pietiek naudas – taču pats mašīnas esamības fakts liecina, ka parasti benzīns tomēr ir. Jā, darba varbūt jaunajai paaudzei uz laukiem nav, jo vairs nav kolhoza. Taču vai tāda dzīve, kādu dzīvo Simona un Andža, noteikti ir sliktāka par lielā lata pelnītāja Rīgas japīša dzīvi, kurš strādā garlaicīgu darbu 14 stundas dienā un nedēļas nogalēs spēj atslābt tikai caur kokaīnu, – par to vēl varētu pastrīdēties.

Ja tiešām gribētu, Latvijas laukos varētu atrast tādas šausmas, kurām līdzās nobālētu jebkurš Linčs vai Kronenbergs un jebkura “Kolka Cool” liktos pilnīgs bērnudārzs. Tādēļ iespējams, ka uztraukumu par šķietami degradētās vides rādīšanu filmā raisa ne tik daudz rādāmā realitāte, cik tas, kā filmas varoņi runā. Jaunais Rīgas teātris ir ieviesis Latvijas teātra mākslā paražu runāt tā, kā cilvēki runā ikdienā mūsdienu Latvijā, – atšķirībā no agrāk mūsu teātrim raksturīgās īpašās, eksaltētās “skatuves runas”. Šī metode nu jau stabili ir nonākusi arī kino. Filmā dzirdamā ir normāla ikdienas latviešu runa – un nevis kaut kāds īpašs deģenerātu slengs. Protams, ir jau visur tie krievu spēka vārdi, par lielu nožēlošanu Raivim Dzintaram. Taču, ja paklausīsieties t.s. “Rīdzenes” sarunas” vai palasīsiet Jūrmalgeitas transkriptus, ātri zaudēsiet ilūziju, ka Latvijas elites privātās sarunas atšķiras no Andžas un Gvido leksikas. Taču filmas varoņu runā ir vēl kas interesants. Vispirms, kurzemnieki tradicionāli ir tikuši uzskatīti par nerunīgiem. Tas filmā ir parādīts visai dabiski. Lielais vairums varoņu runā tā, it kā ar katru pateiktu vārdu izdarītu sarunas biedram kādu lielu un nepelnītu pakalpojumu.

“Kolka Cool” raisītā diskusija par valsts finansējuma un mākslinieka autonomijas attiecībām, jāatzīst, bija krietni banālāka un garlaicīgāka par pašu filmu. Skaidrs, ka beigu beigās tā ir politiska izšķiršanās starp divām pieejām nacionālās kultūras atbalstīšanai – propagandas un nacionālā prestiža pieeju. Nosacīti raugoties, vienu un to pašu naudas summu ir iespējams novirzīt gan “Kolka Cool”, gan “Rīgas sargiem”, un abos gadījumos nauda netiks izmesta vējā. Pirmajā gadījumā tiks radīts produkts, kuru spēs baudīt ierobežots cilvēku skaits; taču tas tiks labi novērtēts starptautiski kā autentisks un kvalitatīvs Latvijas kultūras produkts. Otrajā gadījumā tiks radīta populāra filma, kuru varēs sekmīgi rādīt skolēniem Latvijas vēstures mācībstundās; taču kino speciālisti labākajā gadījumā pieklājīgi paklusēs par tās mākslinieciskajām kvalitātēm. Patriotiskā audzināšana ir svarīga, tajā ir jāinvestē līdzekļi un ar to ir jānodarbojas speciālistiem. Taču ne mazāk svarīgi ir arī panākt, lai civilizētās Eiropas apritē formāli iekļautā Latvija kārtējo reizi neizskatītos pēc pagasta nabagiem un varētu parādīt sev un citiem kaut ko mākslinieciski augstvērtīgāku par “Rīgas sargiem” – piemēram, “Kolka Cool”. Kas valstij šobrīd ir vairāk vajadzīgs – grūti pateikt, taču ir jāatceras dažas skumjas lietas. Pirmkārt, t.s. “augstā” jeb ekspertu kultūra Latvijā ar retiem izņēmumiem spēj izdzīvot, tikai un vienīgi pateicoties valsts finansējumam, taču valsts maciņš ir paplāns. Otrkārt, mūsu politiķu vairākuma kulturālais horizonts ir tik šaurs, ka ekspertu kultūras argumentiem viņu acīs vienkārši ir nulles vērtība.

Ļaunākais jau nebūtu naudas atņemšana kvalitatīvam kino un novirzīšana patriotiskajai audzināšanai. Ļaunākais būtu politiski centieni padarīt pašu mākslu par patriotiskās audzināšanas formu, brīvprātīgi obligātā kārtā spiežot māksliniekus pelnīt naudu ar aģitpropu. Tas būtu patiesi nejauki, ņemot vērā, cik nesenas un trauslas Latvijā vispār ir neangažētās mākslas tradīcijas. Pietiek palasīt presi, lai redzētu, ka īsteni latvisku ždanovu mums apkārt nebūt netrūkst, un arī labi paraugi kaimiņos ir atrodami pārpilnībā. Galu galā, vēl nesen Vladimirs Vladimirovičs mācīja Iļjam Glazunovam pareizi gleznot. Lai šādus plānus īstenotu, galvenais ir saglabāt valstī aplenktā cietokšņa atmosfēru, nemitīgi meklējot iekšējos un ārējos ienaidniekus. Tad būs arī vieglāk cilvēkiem iestāstīt, ka jebkura brīvdomība, estētiski meklējumi un kritika patiesībā nozīmē apvērsumu attiecībā pret valsts svētākajiem pamatprincipiem un tādēļ ir apkarojama. Galu galā – kam spriedelēt par franču jauno vilni laikā, kad visiem jāliek galvā ķivere, jāstājas taisnās līnijās un jāklausa pavēlēm? Vai gadījumā Poškus frivolā filmele negrauj latviešu cīņas sparu un, ja grauj, vai režisors pats nav maskējies FSB aģents? Par to derētu painteresēties kompetentām iestādēm, vai ne? Un tā tālāk, pa jau iestaigātu taciņu. Patriotismu jau var audzināt dažādi. 21. gadsimtā to parasti audzina kā lepnumu par savas valsts ekonomiskajiem, sociālajiem un kultūras sasniegumiem – ar to visu mums tā pagrūtāk. Taču varam atgriezties 19. gadsimtā, kad patriotismu audzināja ar cenzūru, militāru disciplīnu un nemitīgu ienaidnieka tēla veidošanu kā nacionālās identitātes pamatu. Pats grūtākais ir iesākumā noslēgt robežas. Pēc tam uzreiz kļūs vieglāk, esiet droši.