Es gribu skatīties uz gaismu

Rīgas Laiks: Saki, Andri, vai tev ir kādas zināšanas vai iemaņas, kuras tu neredzi tajos, kas šobrīd ir pie varas?

Andris Ozols: Drosme.

RL: Šķiet, tu tici tam, ka laba valsts varētu veidoties no tikumiskiem cilvēkiem.

Ozols: Jā. Taču tāds pārspīlējums – visi cilvēki ir tikumiski vai visi cilvēki ir netikumiski – nevar darboties. Vienu valsti no otras atšķir nevis tas, ka abās ir zagļi un abās godprātīgi cilvēki, bet runa ir par proporciju. Un šī proporcija šobrīd ir kritiska.

RL: Vai tas nozīmē, piemēram, ka tu aicini visus būt tikumīgākiem un nezagt?

Ozols: Es pat neaicinu nezagt. Tas būtu naivi. Tādēļ man arī ir zināma skepse pret notiekošo un apātija, kas gan man netraucē ar lielu degsmi darīt manu lielā mērā tehnisko darbu. Mani aizrauj tas, ka es skaidri saprotu, kāda mana rīcība dos labākus rezultātus, man nav jākritizē citi. Es skaidri redzu savu pienesumu. Aģentūrā strādā vairāk nekā 200 cilvēku, kas ir vairāk nekā Satiksmes vai Ekonomikas ministrijā, un mēs strādājam ar konkrētiem projektiem, nevis ar Eiropas dokumentu pārbīdīšanu no vienas mapes otrā. Mēs sava darba augļus redzam ikdienā.

RL: Varbūt tu vari norādīt uz kādu no šiem augļiem?

Ozols: Mēs esam panākuši būtisku attieksmes maiņu valdībā, tagad premjerministrs pats iesaistās investīciju projektu piesaistīšanā. Tā nekad iepriekš nav bijis.

RL: Vai tad nebija tā, ka tieši Dombrovskis “norāva” vairākus investīciju projektus?

Ozols: Nē, Dombrovskis nav norāvis nevienu investīciju projektu. Pirms dažiem gadiem viņš varbūt arī bija samērā kūtrs tikties ar investoriem un vajadzēja ļoti garu saskaņošanas darbu, lai panāktu... lai tiktu atrotītas piedurknes un valsts augstākajā līmenī tiktu veiktas darbības, kas dažkārt piedien vienkāršam projektu vadītājam. Tagad, kopš Polaris procesa iedzīvināšanas, tas ir mainījies. Ir izveidota augsta līmeņa investīciju piesaistes grupa, kur pie viena galda sēž septiņi ministri un visu vadošo struktūru pārstāvji – Latvenergo, Latvijas Valsts ceļi, dzelzceļš, Lattelecom, tiek pieaicināti pašvaldību vadītāji. Kādreiz vajadzēja pusgadu, lai Latvenergo dotu atbildi par elektrības pieslēgumiem sakarā ar kādu iespējamo investīciju projektu, un valdībā sprieda, kā Latvenergo piespiest atbildēt nevis pusgadā, bet, teiksim, divos mēnešos, bet tagad ir iespējams uzdot jautājumu un atbildi saņemt uzreiz. Tātad dzīva, reāla saruna, kā tas varbūt vairāk raksturīgs mazāk demokrātiskām valstīm, teiksim, Baltkrievijai, kur jautājums var tikt izlemts dienas laikā. Mani neapmierina aizbildinājums, ka demokrātiskie procesi vienmēr ir kūtri, lēni un neefektīvi, un ko jūs varat gribēt, demokrātijai ir sava cena... Taču nedrīkst pieļaut, ka demokrātiska pārvaldes forma ir iemesls daudz sliktākam risinājumam salīdzinājumā ar tādu, kuru kāds gudrs monarhs pieņemtu vienā acumirklī.

RL: Atvaino, vai var zemsvītras piezīmi, kas ir Polaris?

Ozols: Tas droši vien būtu atsevišķs sarunas priekšmets, bet, ļoti īsi sakot, tā ir efektīva lēmumu pieņemšanas sistēma saistībā ar investīciju projektiem.

RL: Dzīvojot šeit, es patiešām nesaprotu, kādi ir argumenti, ar kādiem tu mēģini pārliecināt ārzemju investorus, lai tie kaut ko šeit uzsāk.

Ozols: Pieņemot aģentūras pārstāvniecību vadītājus, es esmu viņus ilgstoši tincinājis, kas, viņuprāt, varētu pievilkt Latvijā nopietnu investoru? Kādas, viņuprāt, ir Latvijas priekšrocības pār, piemēram, Igauniju un Lietuvu? Lielākā daļa no kandidātiem uzreiz pieļauj kļūdu, sākot runāt par nodokļu priekšrocībām, par to, ka mēs esam ģeogrāfiski unikālā vietā un tā tālāk. Laba atbilde ir tikai viena. – Iedziļināties konkrētajā projektā un šo projektu atbalstīt nozares griezumā. Paskaidrošu. Piemēram, runājot par rūpnīcu Jeld Wen – kāpēc viņi izvēlējās Aizkraukli. Iemesls bija nevis kāds reitinga aģentūru un mūsu baņķiera Ilmāra Rimševica bieži piesauktais starptautiskais Latvijas kredītreitinga novērtējums, bet ļoti banāla lieta. Skaidas. Viņi ražo tā sauktās “durvju ādas”, angliski door skins. Tas pat nav lamināts. Skaidas tiek sajauktas ar līmi, piemēram, divu centimetru biezā putojošā slānī un tad zem īpašām presēm saspiestas ļoti plānā kārtā. Latvijā tiek izgatavots vairāk nekā 5 miljoni šādu “durvju ādu” gadā.

RL: Tāpēc, ka latvieši saražo daudz skaidu?

Ozols: Tāpēc, ka tas ir koksnes produkcijas ražošanas blakusprodukts, kas klasiski tiktu saspiests briketēs un sadedzināts kurināmajā, bet tagad tiek izmantots ar daudz augstāku pievienoto vērtību. Ja nebūtu šī blakusprodukta, tad šī ražotne Latvijā netiktu izvietota. Kur šeit ir aģentūras nopelns? Aģentūras nopelns ir savākt šo informāciju un pareizā griezumā pasniegt.

Bet šī atbilde par Latvijas priekšrocībām ir par īsu. Latvijā ir meži, puse teritorijas, kas lielāka nekā Beļģija vai Dānija, vai Nīderlande, ir klāta ar mežiem. Skaidrs, ka Latvijā vienmēr būs kokrūpniecība. Tāpat tranzīts un loģistika. Šeit runa nav tikai par autoceļu tīklu vai dzelzceļa tīklu, bet tiešām – lielās firmas, kas vēlas nosegt šo reģionu, izvēlas būt pa vidu, tātad pie mums. Vēl viens svarīgs novērojums ir, ka aizvien vairāk ārvalstu investoru apiet valstu salīdzināšanu un ķeras tieši pie pilsētu salīdzināšanas. Neviens vairs nesalīdzina Latviju ar Igauniju vai Lietuvu, bet salīdzina Jelgavu ar Šauļiem vai Kauņu, vai Narvu.

RL: Es nevaru iedomāties, kas, piemēram, varētu kādu piesaistīt Rīgā.

Ozols: Rīga jau tagad ļoti patīk. Ir kaut kāds vilinājums šajā tautā, kaut kāds tāds tiešums. Arhitektūra patīk. Bet es par to domāju vēl tajā laikā, kad nodarbojos ar dizainu. Ir kaut kas, kas var rasties tikai nabadzīgās valstīs. Ir idejas, kas dzimst dīkdienībā, laiskos apstākļos, daļēji aiz slinkuma. Tāds slinks prāts Vācijā, piemēram, ir daudz retāk sastopams, nekā Latvijā. Es esmu tādu vidi piecus gadus vērojis Dizaina namā – viņi tur arī uzpīpē zāli, pļāpā, kaut ko izspriež... Piemēram, vajadzēja izdomāt, kā reklamēt “draudzīgās līmes”. Un viens izdomāja: mēs piedāvājam Jēzuliņu, kurš sists krustā bez naglām. Es saku, jūs galīgi galvas saspieduši, zēni? Bet tas joks tur tāds, ka, iedomājies, viņš nav pienaglots, viņš ir pielīmēts. Tas taču ir draudzīgi. Draudzīgas līmes. (Visi smejas.)

Bet tas ir piemērs, kā uz to paskatīties. Tā frīku koncentrācija ir lielāka... Kāpēc es to stāstu? Jo atšķirībā no rūpnīcām, kur jāiegulda lielas naudas iekārtās, kuras galu galā kļūst par lūžņiem un prasa arvien jaunus ieguldījumus, radošajās industrijās jau ar pirmo dienu pelna cilvēks. Bet tā ir ļoti īpatnēja struktūra, un arvien vairāk augstas raudzes spēlētāji no tiem, kas izšķir, kur radošās industrijas attīstīsies, kur būs lielā mode, lielie arhitekti, lielie dizaineri, viņi izvēlas strādāt nevis tur, kur ir darbs, bet tur, kur viņiem patīk dzīvot. Un darbs atnāk pie viņiem ar milzu industriju apkārt. Ja Rīga patīk, tas jau ir ļoti daudz.

RL: Mums jau nav vēl to piemēru...

Ozols: Ja mums ir izvēles iespēja, tad mums ir izdevīgi piesaistīt tādas investīcijas, lai no šejienes ir grūti aiztīties. Ja, piemēram, kaut kādos kabinetos ir saliktas šujmašīnas, tad tās aizvākt projām ir viens divi. Kaut kāda smagāka industrija jau ir stabilāka. Radošās industrijas, kas radītas, balstoties uz patikšanas centriem, ir diezgan noturīgas. Ir pat indeksi, kā to mēra. Piemēram, geji. Jo lielāks geju īpatsvars, jo tur vairāk radošo industriju.

RL: Tad jau vajadzētu..

Ozols: Attīstīt homoseksuālismu, lai būtu ražošana? Parasti ir otrādi, vispirms notiek radošo jomu attīstība, bet geji ir tikai šī stāvokļa sekundārā pazīme. Bet svarīga ir pati izšķiršanās, vai mēs vispār uz to mērķtiecīgi ejam, un tāda, radošām personībām pievilcīga vide ne vienmēr dzimst gluži patvaļīgi. Tāpēc, piemēram, centieni attīstīt bijušajā Tabakas fabrikā Miera ielā radošos kvartālus, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi. Pie teiktā varu tikai piebilst, ka, jaunu uzņēmumu attīstības gadījumā vai kaut ko būtiski mainot rūpniecības struktūrā, piemēram, sākot tagad izglītot kādus inženiertehniskos darbiniekus un tā tālāk, atdeve būs ne agrāk kā pēc desmit gadiem. Radošo industriju gadījumā var panākt būtisku ainas izmaiņu jau pēc gadiem diviem.

RL: Labi, bet atgriežoties pie investīcijām. Tu runāji par to, ka ir jāatšķir labas investīcijas no sliktām. Kāda, piemēram, ir bijusi slikta investīcija?

Ozols: Piemēram, Jelgavas cukurfabrika. Dāņu cukura ražotājs iegādājās kontrolpaketi uzņēmumā, lai saņemtu kompensāciju un šo uzņēmumu slēgtu. Protams, ar attiecīgu Latvijas uzņēmumu klātbūtni visā šajā procesā. Runājot par labām investīcijām, jāsaprot, ka ir neskaitāmi ārzemju uzņēmumi, kas ienāk jau ar noslēgtiem piegādes līgumiem. Piemēram, Jelgavā rūpnīca AKG ražo radiatorus automobiļiem, gan mersedesiem, gan dažādām citām slavenām mašīnu markām. Ja mēs ar jums uzbūvētu šo rūpnīcu, neviens no mums tos radiatorus nepirktu, neatkarīgi no mūsu mācēšanas. Te var būt virkne ieguvumu. Tā ir cita darba kvalitāte un darba ētika, citi kvalitātes standarti. Jauni noieta tirgi, kas ienāk reizē ar šīm starptautiskajām zināšanām un starptautiskajiem līgumiem. Tai skaitā arī jaunas darba vietas. Visbeidzot, tie lielākoties ir projekti, kas virzīti uz eksportu, jo reti kad Latvijā ienāk nopietni ārvalstu investori, kas tēmē tikai uz Latvijas iekšējo tirgu. Mūsu mazā pirktspēja gan ir novedusi pie eksporta strauja pieauguma, un politiski tas tiek izcelts kā milzīgs panākums, bet faktiski pamatā tam ir nespēja pārdot iekšējam tirgum. Mūsu straujais algu kritums, iekšējā devalvācija ir novedusi pie konkurētspējas atjaunošanas.

RL: Tad jau labi.

Ozols: Īslaicīgi labi, bet ilglaicīgi tas nedarbosies. Ja mēs atjaunojam konkurētspēju tikai ar darba algu samazināšanu, tas ir, lielāku ekspluatāciju, tas nenoliedzami rada jaunu emigrācijas vilni un...

RL: Ar patriotismu te nebūs līdzēts.

Ozols: Ar patriotismu nebūs. Piemēram, labas investīcijas būtu bijušas uzbūvēt rūpnīcu Ogrē un Ikšķilē, kas ražotu siltumizolācijas materiālu, un rūpnīcā bija plānots ieguldīt vairāk nekā 70 miljonus eiro. Tur ražotu materiālu, ko mūsu valdība deklarē kā prioritāti, runājot par energoefektivitāti, mazāku atkarību no Krievijas, mājokļu siltināšanu. Lai atpelnītu 70 miljonus, vajag saražot produkciju par vismaz 250–300 miljoniem. Izejvielas būtu bijušas Latvijas smiltis – viena no retajām izejvielām, kas mums ir. Rūpnīcas celtniecības teritorija attīstības plānā iezīmēta kā industriāla. Viss it kā būtu, bet tad parādījās patriotiski saukļi, ka nedrīkst piesārņot mūsu likteņupi, kaut arī ar Daugavu šai rūpnīcai nebija nekāda sakara. Bet, atliek tikai Daugavu nosaukt par likteņupi, un tantiņām aizkrīt jumts un viņas parakstās pret šādu celtniecību. Tad kāds tur patriotisms, kāpēc aicināt pirkt, teiksim, Latvijas tomātus, ja šajā gadījumā siltināmo materiālu, ko ražotu tepat, mums tagad par 250 miljoniem būs jāpērk kaut kur citur? Šīs rūpnīcas neuzcelšana, manuprāt, bija ekonomisks noziegums.

RL: Kas tad tur ir vainīgs? Un ko tu darīji, lai to rūpnīcu uzceltu?

Ozols: Piemēram, es tos investorus aizvedu pie premjerministra Ivara Godmaņa. Nu, kaut kā viņš nemācēja viņus pārliecināt.

RL: Tas ir tas gadījums, kad viņš viens pats runāja stundu bez apstājas?

Ozols: Jā.

RL: Pastāsti sīkāk!

Ozols: Man ar viņu ir labas attiecības.

RL: Labi, tad mēs tā arī rakstām.

Ozols: Tā arī varat rakstīt. Ogres pašvaldības vadītājs Edvīns Bartkevičs, manuprāt, plānveidīgi veica tieši tās darbības, kas šo projektu izgāza. Vispirms jau Ogrē nekāda sabiedriskā apspriešana vispār nebija jāveic, jo pilnīgi visa rūpnīca atrastos Ikšķiles teritorijā. Taču Latvijas likumdošana ļauj kaimiņu pašvaldībā veikt sabiedrisko apspriešanu; ja, piemēram, garām braucošo mašīnu troksnis mums nepatīk, mēs drīkstam paust šādus ierobežojumus. Formāli to var darīt, taču tā ir tāda maza cilvēka domāšana.

RL: Šķiet, ka tieši demokrātiskās procedūras ir tās, kas nenormāli sarežģī šādu izdevīgu investīciju piesaistīšanu...

Ozols: Jau Seneka teicis, ka nekas saimnieciski nav labāks kā viena gaiša cilvēka dzelzs dūre. Tikai mans jautājums būtu, kā tad mēs izlemsim, kurš būs tas viedais cilvēks, kuram mēs šo iespēju izmantot dūri dosim. Es esmu domājis tieši par to, kā šajos likuma un loģikas rāmjos iegūt maksimālo teikšanu investīciju piesaistē, kuru, manuprāt, šobrīd valstī vislabāk pārzinu tieši es.

RL: Tu gribētu iegūt lielāku varu?

Ozols: Nē. Varbūt tas iznāca tā tizli, augstprātīgi. Kā lai es tagad to slāpēju... Nē, es vēlreiz varētu pateikt. Vislabāk, ja šī teikšana būtu premjerministram. Bet es esmu novērojis, ja kaut kas tiek virzīts uz Ministru kabinetu un lēmuma lemjošā daļa jau nav uzrakstīta priekšā – par kuru ministriem būtu tikai jānobalso –, tad tā lieta uzkaras. Tātad tas ir jāizdara gudri, rēķinoties ar dažādiem šķēršļiem. Un manā skatījumā labākā investīciju piesaistīšanas stratēģija nav labākā investīciju piesaistīšanas stratēģija, bet labākā paveicamā investīciju piesaistīšanas stratēģija. Tādēļ ir vērts tiekties tikai pēc tādiem projektiem, kas ir īstenojami.

RL: Vai tu varētu norādīt, kādas būtiskas izmaiņas jāveic, lai Latvija kļūtu pievilcīgāka ārzemju investoriem?

Ozols: Ir viena galvenā lieta, kas sevī ietver vairākas. Un tas ir līdzsvars jeb harmonija starp ieguldījumiem infrastruktūrā gan industriālajā, gan dzīves telpā. Ieguldījumi izglītības sistēmā un nenoliedzami arī vidē, kas daļēji ir saistīts ar pirmo, ar infrastruktūru. Jo mešanās no viena grāvja otrā, ka tagad tik nepieciešamas izmaiņas izglītības sistēmā, un viss nokārtosies, ir aplama. Starp citu, tas var tieši radīt situāciju, ka emigrēs labāk izglītoti – par kopējo Latvijas valsts naudu – cilvēki, kuri ekonomisko labumu dos Īrijai, Vācijai un citām valstīm.

RL: Nu, tas tāds pieņēmums.

Ozols: Nē, tas nav pieņēmums, jo, ja 200 tūkstoši cilvēku īsā laika sprīdī ir emigrējuši un starp tiem arī labi izglītoti cilvēki, tas liecina, ka faktiski uzdevums ir cits. Radīt apstākļus šeit, primitīvi sakot, radīt jaunas darba vietas. Smalkāk sakot, radīt vidi, kur šīs jaunās darba vietas rodas pašas, bez īpašas stimulēšanas.

RL: Diez vai vienlaikus iespējams samazināt vēlmi emigrēt no valsts un piesaistīt ārvalstu investorus.

Ozols: Es sapratu. Tad ir vēl jāpakāpjas atpakaļ. Uzdevums nav arī darbavietu radīšana. Manuprāt, pats steidzamākais un pirmais uzdevums ir pārstāt dzīvot pāri saviem līdzekļiem.

RL: Kurš dzīvo pāri līdzekļiem?

Ozols: Latvijas valsts.

RL: Ja valsts pārstātu dzīvot pāri saviem līdzekļiem, tad pārstātu arī maksāt pensijas.

Ozols: Nē. Pieņemsim, ka Latvijas valstij pieder noteikta teritorija, Latvijas Valsts meži, Latvenergo un citi vērtīgi īpašumi. Un mums ir mūsu parādu nasta, ļoti liela summa gadā, kas mūs dzen jaunos parādos. Daļa no tā, ka mēs dzīvojam pāri līdzekļiem, ir parādu apkalpošana. Pārējā, daudz svarīgākā daļa ir neprasme un nespēja produktīvi un kvalitatīvi strādāt. Bet varētu to visu arī apzināti ciniski saasināt. Ja arī tagad referendumā visi latvieši nobalsotu neatdot Latvenergo, Latvijas Valsts mežus, kas, nosacīti, naudas izteiksmē, būtu, teiksim, 20% no Latvijas valsts teritorijas, tad – lai beidzot skaudrāk liktu paskatīties uz notiekošo –, es varu teikt, ka labāk ir... Tas ir drausmīgi, par šito var vienkārši reāli atrauties... Es tagad domāju, kā lai to pareizi pasaka... Teorētiski var iztēloties, ka Latvijas valsts teritorija naudiskā izteiksmē mums ar katru gadu samazinās. Un šis samazināšanas temps ir jāaptur. Ciniski izsakoties, ja mums katru gadu atņem daļu no Latvijas valsts teritorijas naudiskā izteiksmē – jo mēs lienam iekšā jaunos, lielākos parādos –, tad izdevīgāk ir nogriezt daļu teritorijas jeb pārvērst naudā, pārdot to, kas mums ir. Tajā apjomā, lai mēs nedzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Bet es neaicinu, teiksim, pārdot Latvijas valsts mežus. Taču, ja mēs redzam, ka katru gadu naudas izteiksmē mums atņem Latvijas valsts teritoriju, to vajag apturēt ar vairākām darbībām. Pirmā un vissvarīgākā ir uzlabot mūsu saimniekošanu. Un apakšsadaļa ir – atdot to parādu daļu, ko mēs spējam atdot un ko pārvaldām slikti.

RL: Labi, bet tagad iedomāsimies, ka ir demokrātiskas valstis, kurās šī saimniekošana notiek acīmredzami labāk. Tad kas...

Ozols: Sapratu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir panākt, ka gan visa vadošā, valsts pārvaldē strādājošā un lēmumus pieņemošā cilvēku kopa, tiktu piespiesta koncentrēties uz svarīgām lietām. Un svarīgām caur iekšzemes kopprodukta prizmu. Tikmēr ļoti daudz resursu tiek patērēts, spriežot un domājot par lietām, kurām nav nopietnas ietekmes uz iekšzemes kopproduktu. Šobrīd mēs to nevaram atļauties.

RL: Kas, tavuprāt, varētu piespiest augstāko ierēdniecību un valdību koncentrēties uz, kā tu saki, svarīgām lietām?

Ozols: Tas būtu saistīts ar aizrautību, līderību, pārliecību par veicamo, drosmi un nekaunību vienlaicīgi.

RL: Vai tu Latvijā redzi tādus cilvēkus?

Ozols: Es šobrīd redzu vairākus šādus cilvēkus, taču viņi nedomā, ka varētu strādāt valsts pārvaldē, valdības un deputātu noniecinātā un sabiedrības nīstā statusā. Savukārt šī pelēkā pārvaldība kopumā ir nomācoša; jebkurai radošai, drosmīgai, saprotamai un skaidri izklāstītai domai acumirklī tiek “uzsists pa nagiem” – tikai par to, ka šī doma krasi atšķiras no rutīnas. Tas pārņēmis it visu Latvijas valsts pārvaldē kā puve. Šīs tiesības pieņemt valsts darbā, savā pakļautībā cilvēkus, kas ir izteikti vājāki un mazāk spējīgi par tevi, tāda pašsaglabāšanās reakcija. Privātā biznesā neviens uzņēmuma īpašnieks neko tādu nekad neatļaujas.

Es ļoti esmu aizrāvies ar Napoleona biogrāfiju lasīšanu. Un vienu no labākajām biogrāfijām sarakstījis Emils Ludvigs. Viens no citātiem, ko Napoleons esot teicis, ir: “Aunu bars, kuru vada lauva, vienmēr uzvarēs lauvu baru, kuru vada auns.” Ja to attiecina arī uz valsts pārvaldi, tad ļoti bieži piesaukšana nekvalitatīva, zemāka materiāla ir zināmā mērā savas vadības mazspējas atzīšana. Tā ka – vienkārši jāvar.

RL: Tātad problēma ir cilvēku kvalitāte.

Ozols: Turklāt ne proporcionāli – Latvijā dedzīgu cilvēku vai cilvēku ar noslieci uz uzņēmējdarbību, valsts pārvaldi, sportu vai sevis realizāciju nav mazāk kā citās valstīs. Problēma ir tā, ka Latvijā pastāv jau gadiem kopta nieva pret svarīgākajām jomām, kas ietekmē sabiedrības dzīvi – pret politiku, valsts pārvaldi.

RL: Es gribētu, lai tu bez šīs cilvēku problēmas iezīmētu vēl dažas citas, kuras neatrisinot, saimniekošana Latvijā nekļūs labāka, šī vieta nekļūs pievilcīgāka investoriem.

Ozols: Iespējams, ka man ir jāpiemin absolūti klišejiskas lietas, kurās der ieklausīties un izprast tās pēc būtības. Manā skatījumā, tas, kas nav šodien darīts, – nav noteiktas tās lietas, kas ļauj Latvijas valstij būtiski nopelnīt. Ļoti daudz ko mēs nekritiski uztveram kā automātiski labu rīcību Latvijas izaugsmei. Viens no tādiem piemēriem ir īstermiņa zinātnes pienesums Latvijas ekonomikā. Skaidrs, ka inteliģentam lasītājam pateikt, ka vajag mazāk atbalstīt zinātni, laikam būtu stulbākais, ko es varētu šeit pateikt. Bet ar tādu runāšanu, ka Latvijas izgudrotāji ir mūsu industrijas pamatu pamats, patiesībā mēs milzīgi skādējam Latvijas ekonomiskajai izaugsmei. Mums pat nacionālajā attīstības plānā ir ierakstīts, ka Latvijas nākotne ir endogenā attīstība, tas nozīmē – uz savām zināšanām balstīta. Piemēram, japāņi laikus atzina, ka savu zināšanu nav. Punkts. Tātad nevar atļauties ražot kaut ko, kas nav labākais pasaulē. Tātad, ja šis labākais pasaulē nav pie mums, tad to vajag iegūt, vajag pirkt patentus, vajag patapināt vai nozagt.

RL: Tu gribi teikt, ka viņi ir zaguši.

Ozols: Tieši tā. Vēl trakāk, pat to niecīgo valsts atbalstu zinātnei komercializē privātpersonas. Vienīgais Latvijas ieņēmums ir zinātnieku darba pārdošana citām valstīm, bet absolūtie ieņēmumi valsts mērogā ir tik smieklīgi, ka par to nav vērts runāt. Vienlaikus droši vien šeit piedienas pateikt to, ka Latvijas nākotne ir ļoti atkarīga no tehnoloģijām un zinātnes, tikai diemžēl ne no mūsējās.

RL: Iedomājies, ka tev būtu maza Ozola Reformu partija, ORP. Kādas ir galvenās reformas, kuras šī partija piedāvātu veikt valstī?

Ozols: “Google valdības” izveide.

RL: Vai tu varētu paskaidrot?

Ozols: Mēs esam maza valsts, kuras lieliskā iespēja ir būt elastīgai un zibenīgi reaģēt, mēģinot gūt ekonomisku labumu no tiem notikumiem, kurus pats Dievs ir lēmis komercializēt – nav svarīgi, vai tā ir Eirovīzija, Eiropas futbola čempionāts, vai arī Latvijas prezidentūra, kas būs 2015. gadā, vai kas cits. Tā vietā mēs spriežam par stratēģijām, par normatīvo aktu un dokumentu izveidi; rezultātā šajā brīdī regulējošo dokumentu un stratēģiju klāsts Latvijā ir absurds, vienkārši absurds. Mums pietrūkst dzīvas, individuālas, detaļām piesaistītas reakcijas uz notikumiem.

Google valdība ir īssaites, skaidra koncentrēšanās uz jautājumiem, kas rodas ikdienā un kam ir nozīmīgs ekonomisks svars. Tā nav tikai satikšanās ar ārvalstu investoriem.

Vēl es noteikti koncentrētos uz lielāku produktīvo investīciju veikšanu. Paskaidrošu. Atbalsti uzņēmējiem lielā mērā ir krituši par labu mazajam un vidējam uzņēmējam. Un kur ir problēma? Dodot atbalstu autoservisam, frizētavai vai veļasmazgātavai reģionā un daļēji kompensējot izmaksas, mēs faktisko Latvijas konkurētspēju nepalielinām, jo – ja arī šis autoserviss tiks uzbūvēts īpaši atbalstāmajā teritorijā, rezultātā nobankrotēs kāds cits autoserviss blakus, kas ir būvējis šo savu ražotni un ņēmis kredītu. Uzdevums ir pilnīgi cits. Nevis vienam Latvijas uzņēmumam izskaust citu un demonstrēt iekšējo konkurētspēju, bet demonstrēt ārējo konkurētspēju. Ārēji konkurentspējīgi ir tikai lielie uzņēmumi, pie tam tie vienlaikus ir arī atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo ap tiem veidojas vesela satelītuzņēmumu grupa, kas apkalpo lielos – tā ir sabiedriskā ēdināšana, transports un loģistika, darba apģērbu šūšana un citi. Taču jāsaprot, ka jel kādu ārēju konkurētspēju Latvijas uzņēmumi spēj sasniegt vienīgi nišas produktu ražošanā. Bet Latvijā lielie uzņēmumi nerod politisku atbalstu...

RL: Kāpēc?

Ozols: Tāpēc, ka ļoti daudzi uzņēmēji šodien Latvijā – tā sauktie uzņēmēji – ir valsts atbalstam piezīdušies birokrāti, kas netīšām un formāli atrodas uzņēmējdarbībā. Es to varētu vēl niknāk pateikt. Es esmu novērojis, kā pie dažādām ministru maiņām ir mainījušies šīs uzņēmēju organizācijas pārstāvošie uzņēmēji, kuru bizness lielā mērā ir atkarīgs no valsts labvēlības, nevis no patiesas spējas starptautiski konkurēt. Mūžīgi žēlojoties, ka valsts atbalsts ir nepienācīgs, viņi to ir padarījuši par vienu no saviem galvenajiem ienākumu avotiem.

RL: Viena no akūtām problēmām, šķiet, ir arī tā, ka Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka.

Ozols: Es tam nepiekrītu. Šajā ziņā man ļoti simpātiska šķiet Igaunijas premjera Andrusa Ansipa tēze, ka jebkurš ievests darbinieks tikai tad būtu jēdzīgs, ja viņš saņemtu vairāk nekā vietējais igaunis. Bet mums, piemēram, ir ieskats, ka mums vajag ievest lētu darbaspēku, kas darīs to, ko mēs paši ne visai gribam darīt. Kaut kāds apkalpojošais personāls. Un tā būtu milzu kļūda. Jo ja tu atļausi iebraukt, piemēram, programmētājiem no Krievijas, tad, ja tev būs viņam jāspēj samaksāt 2000 latu, skaidrs, ka valstij veidosies ieņēmumi, jo viņš par to naudu darīs kaut ko vērtīgu. Savukārt tēze, ka citas valsts iedzīvotāji ir labs apkalpojošais personāls, ir pilnībā izgāzusies Francijā un citās valstīs, kur ir sociālie nemieri. Pirmajā paaudzē iebraucot no Alžīrijas un no citām valstīm, šie melnstrādnieki pildīja kaut kādu funkciju, jo franči bija par lepnu, lai šo darbu veiktu paši par tik zemu samaksu. Otrajā paaudzē arī tas vēl kaut cik darbojās. Trešajā paaudzē šo imigrantu bērni nepiekrīt, ka viņi ir otršķirīgi. Viņi pretendē uz tādu pašu pielietojumu, uz tādu pašu izglītību, tādu pašu atalgojumu kā jebkurš Francijas iedzīvotājs.

RL: Bet kas tur slikts?

Ozols: Tiktāl ļoti labi. Problēma veidojas tur, kā lai ir līdzsvars starp tiem, kuri ražos, tiem, kuri apkalpos, un vēl pensionāriem. Imigrantu risinājums neder, tas ved pie mašīnu dedzināšanas un tamlīdzīgi. Nav tādas otrās šķiras iedzīvotāju sugas.

RL: Bet varbūt tie franču emigranti arī neko citu nevar, kā vien dedzināt mašīnas?

Ozols: Bet līdz ar to tu netieši piekrīti man un Ansipam, ka tie, kas ir iebraucēji, var tikai apkalpot, bet tas nav pareizi, jo nevienā tautā... Ņemsim Īslandi. Īslandē ir 300 tūkstoši iedzīvotāju. Teorētiski tur varētu parādīt uz jebkuru zaļu pļavu un teikt – šeit trūkst darbavietu. Tas ir uzņēmēja skatu punkts. Manuprāt, Latvijā harmoniskai dzīvei pietiktu arī ar pusotru miljonu. Tā ir provokatīva tēze, jo mēs jau visu laiku sakām, ka mums pietrūkst iedzīvotāju.

RL: Kāpēc tad ne ar miljonu?

Ozols: Arī ar miljonu. Ne jau teritorija vai darbavietas ir tas, kas mūs nomāc. Ja jau Latvijā nav pietiekamā daudzumā cilvēku, tad ievedīsim, teiksim, no Baltkrievijas. Iedosim Rēzeknes rajonā kaut kādas pļavas, nodosim viņiem lietošanā un pateiksim, lai viņi nāk... Lai no tā būtu kāds labums, nodokļu ieņēmumiem no šī pasākuma būtu jābūt tādiem, lai viņiem pietiktu gan sevis uzturēšanai, gan atlektu labums citur Latvijā – mēs taču negribējām viņiem vienkārši atdot daļu no Latvijas, lai strādā. Un tagad – šie labvēlīgie nosacījumi nodokļiem, uzņēmumiem samērā viltīgi operējot, negrāmatojot lielu peļņu, rada situāciju, ka ar šiem nodokļu ieņēmumiem nepietiek viņu pašu apkalpošanai, lai nodrošinātu nepieciešamo sociālo infrastruktūru. Skolas, bērnudārzus, visu, kas gulstas uz pašvaldību pleciem, kas ir nepieciešams. Tādējādi mēs nevis būsim kaut ko ieguvuši, bet pat zaudējuši.

Bet ne jau tas ir galvenais. Manā skatījumā Latvijas patiesais izaicinājums ir demogrāfiskā situācija, proti, pensionāri. Šobrīd runāt par to, ka ir par daudz pensionāru, ka vajadzētu palielināt pensionēšanās vecumu un ka viņiem vajadzētu strādāt, ir pat nepiedienīgi. Ja arī mēs tiešām šos cilvēkus iekļautu strādājošo kategorijā, darbu viņi vienalga nespētu atrast, jo ne jau aiz nodrošināta darba šie tūkstoši pamet Latviju...

RL: Pensionāri jau nepamet.

Ozols: Pensionāri nepamet. Viens no risinājumiem ir palielināt pensijas vecumu, tātad viņi strādās par pieciem gadiem ilgāk. Jo mēs negribam atvērt durvis emigrācijai un mums ir vajadzīgas šīs darbavietas. Jo mums ir vajadzīgi sociālie ieņēmumi valsts budžetā. Te veidojas otrs paradokss. Sociālie ieņēmumi mums valsts budžetā ir vajadzīgi, bet nodarbināt un piedāvāt pilnvērtīgu nodarbinātību ne tikai pensionāriem, bet jauniem, spēcīgiem cilvēkiem darbaspējīgā vecumā mēs nespējam. Līdz ar to man šķiet pilnīgi absurds piedāvājums atvērt robežu imigrantiem. Mana atbilde ir – nē. Jo tas tik būtu viens varens tusiņš. Cilvēki, kuriem šeit nav iespēju atrast pilnvērtīgu darbu un nodrošināt savu ģimeni, emigrē. Tagad ļausim iebraukt kādiem, kuriem tie nosacījumi, kuri mums liekas slikti un necienīgi, un emigrēšanas vērti, liksies labu labie.

RL: Tomēr tu taču piekritīsi, ka par spīti tavam pesimismam Latvijā var sastapt daudz jaunu cilvēku, kuri ir daudzsološi un cerīgi...

Ozols: Kuri negrib emigrēt?

RL: Kuri negrib emigrēt, kuri meklē iespējas kaut ko izdarīt, atrod tās un darbojas, par spīti visam.

Ozols: Jā. Taču būtu kļūdaini, izceļot kādu tādu piemēru, apgalvot, ka ar mums viss ir kārtībā. Mana tēze – un tā ir ļauna un provokatīva – ir, ka vidēji Latvijas iedzīvotājs šodien ir dumjāks, vismaz par to liecina SKDS tests, kur salīdzināja dažādas valstis pēc tāda diezgan elementāru zināšanu līmeņa, un tajā vidējais latvietis izrādījās stulbāks par vidējo krievu. Viena šāda socioloģiska aptauja man ir kā auksta duša, jo mēs taču domājam, ka esam gudrāki par krieviem, pareizi? Mēs taču domājam, ka esam vairāk tā kā eiropieši, vairāk tādi kā norvēģi vai zviedri, ka mums vienkārši nav paveicies, ka mēs uzaugām sarkanajā Padomju Savienībā, bet principā mēs esam gudri, mums taču ir laba izglītība, mums taču pienākas. Mūsu vienīgā kļūda ir, ka mēs ievēlam nepareizus politiķus. Tas nozīmē, ka nevis pašiem vajag kaut ko mainīt, bet vienkārši vajag ņemt citus. Pirms septiņiem mēnešiem ievēlēja 60% jaunu deputātu, muļķības, vēlēsim jaunus, atkal citus. Ar mums viss ir kārtībā. Nav kārtībā, protams, ar tiem “viņiem”. Lūk, tam es nepiekrītu. Es domāju, ka pirmais solis ir atzīt savu stulbumu, neliekot to kopā ar sevis noniecināšanu. Ja es esmu bijis slinks, maz mācījies, bet man ir labi gēni un visas iespējas, tad, manuprāt, sliktākais, ko ar mani var darīt, ir stāstīt, ka ar mani viss ir kārtībā. Var taču pateikt: “Tu vari, taču tu esi palaidies. Savācies, lūdzu, mācies, valsts tev palīdzēs izvēlēties, lai tev nākotnē būtu darbs!” Nevis vienkārši apdolbīsim jauniešus kļūt, piemēram, par sociologiem vai ko citu, kas nerada nekādu vērtību, kas ir domāti vienīgi sabiedrības uzturēšanai – bet privātās augstskolas tieši to dara. Manuprāt, pirmais solis sabiedrības atveseļošanai ir nevis iepotēt vidējā latvietī vainas sajūtu, bet gan vēlreiz pamodināt šo spītu, kas mums piemīt. 

RL: Tev ir kāda ideja, kā to spītu var atmodināt?

Ozols: Es domāju, ka politiķiem ir mazāk jāapkalpo esošais pieprasījums, jāstāv tam pāri, jābūt valstsvīriem. Bet tas nozīmē riskēt ar savu politisko karjeru un nepiedalīties sacensībā par to, kurš apsolīs vairāk. Šobrīd pat tautas izpratnē visgodīgākās partijas rūpīgi melo, pārspīlējot un apsolot neizpildāmas lietas, kā arī piemelo tautai, liekot tai noticēt, ka vidējais vēlētājs ir gudrs.

RL: Tāds primitīvs jautājums: vai tu jūties apmierināts ar savu darbu?

Ozols: Jā. Bet es... Ja es būtu pārticis biznesmenis vai... Es tagad domāju, kā precīzi pateikt... ...es nebūtu šogad veiksmīgi apprecējies. Manuprāt, man ir izveidojies tāds dzīves gājums – kas, protams, ir arī sagadīšanās, nevis tikai mērķtiecības rezultāts –, kas lielā mērā ir saistīts arī ar manu attieksmi pret to, ko es daru, ar manu attieksmi pret dzīvi. Pretējā loģika būtu tāda, ka jebkurā valsts pārvaldē tas darbs ir saistāms ar tiešu materiālo ieinteresētību un tam ir jābūt proporcijā pret spējām. Zinot, ka privātajās struktūrās atalgojums vadošiem darbiniekiem sniedzas pat desmitos tūkstošos latu, tad arī, piemēram, premjerministram būtu jāsaņem vairāki desmiti tūkstoši. Tā kā sabiedrība to nepieņem, tad jāmeklē kāds pajoliņš, kas ir ar mieru slikti strādāt par nesamērīgu naudu, vai arī viņš ir zaglis. Manuprāt, Valdis Dombrovskis, lai kādu, iespējams, neizlēmību viņam pārmestu, viņam nevar pārmest negodīgu rīcību. Tad jāpieņem, ka šādam cilvēkam tā motivācija nav nauda, bet kaut kas cits.

RL: Vai tu vari atbildēt uz tādu dīvainu jautājumu – vai tu no kaut kā baidies?

Ozols: Gribēju teikt, ka ne no kā, bet tomēr baidos. Īpatnējā kārtā es nebaidos zaudēt dzīvību. Man ļoti rūp mana reputācija un kaut kāda izgāšanās – un vairāk tuvinieku priekšā. Man bija liels trieciens tad, kad tuvākie radinieki man zvanīja un pieļāva iespēju, ka skandālā ar Aerodium es varētu būt iesaistīts kukuļņemšanā. Sabiedriskais viedoklis būtu otrajā vietā un tad – veselība un tamlīdzīgi. Veselība man ir daudz svarīgāka, nekā dzīvība, jo es aizraujos arī ar izpletņlēkšanu, ar... atsevišķām ekstremālām lietām. Taču man vienmēr ir bijis tā, ka manai rīcībai ierobežojumus neuzliek drosme, bet prāts. Proti, es apzināti piesargājos. Tas, manuprāt, man ļoti palīdz darbā. Jo manā darbā ir kaut kas tāds pašiznīcinošs, taču tas apbrīnojamā kārtā manu darbu pat uzlabo. Proti, es nekad nebūtu pārdzīvojis šos septiņus vai astoņus ekonomikas ministrus, ja es ikvienam no viņiem būtu mēģinājis darīt pa prātam.

RL: Vai tev nekremt tas, ka sabiedriskajā domā Ivars Beitāns, bez šaubām, ir daudzas pakāpes tev priekšā?

Ozols: Es uzskatu, ka mums ir viena reputācija uz abiem. (Smejas.) Jocīgā kārtā, jo labāka viņa reputācija, jo sliktāka mana, bet es domāju, ka šis stāsts nepavisam nav beidzies. Es skaidri zinu, ko es esmu darījis, ko es neesmu. Es skaidri zinu, ka es netikšu notiesāts vai saukts pie atbildības un ka šī lieta attiecībā uz manu personu tiks izbeigta. Es zinu arī to, ka Ivars Beitāns ir negodīgs cilvēks un ka viņš ir izkrāpis Latvijas valsts struktūrfondu naudu. Ja kaut vai daļēji atbilstu patiesībai tas, ko viņš apgalvo un ja viņš ir gatavs iet uz tik lielu nekrietnību, kā mani nomelnot presē, tad, piekritīsiet, visticamāk viņš būtu arī gatavs uzrakstīt KNAB iesniegumu un likt mani cietumā. Jeb nu arī viņš ir tik humāns, ka medijos ir ar mieru to Ozolu zākāt, bet nu cietums, tas par traku, to nu gan viņš man nenovēl. Manuprāt, tas ir absurds. Vienīgais, ko viņš varēja izdarīt – izvirzīt nepierādāmas lietas, kas izklausās ticamas, jo pret kopējo sabiedrības ierēdņu tēlu attieksme ir visai negatīva. Turklāt tas Ozols izskatās tāds draudīgs un neinteliģents... Kā lai es, jūsuprāt, rīkojos? Cenšos izskatīties inteliģentāks? Tasīt plastisko operāciju?

RL: Vai tu varētu viņam atriebties?

Ozols: Jā.

RL: Vai tev šķiet, ka savstarpējās attiecībās būtu pielietojams arī fizisks spēks?

Foto: LETADomāju, ka ne. Bet, manuprāt, pastāv saikne starp tavu emocionālo dabu un to, kāds tu esi bijis skolā kauslīgs, un, ja tu pārnes šo gatavību cīniņam jau kādā citā griezumā – kā cīniņu par savām idejām, iecerēm, kam tu patiesi tici, tad tas ir labi. Esmu novērojis, ka labākie, uzņēmīgākie cilvēki, tai skaitā, arī biznesā, ir no tiem, kas jaunībā nav vairījušies no konfliktiem, viņi vēlāk ir gatavi arī intelektuālam kautiņam. Un pretēji tam – dažkārt gļēva pozīcija tiek pamatota ar toleranci.

RL: Bet ja gadās, ka pret tevi izturas nekaunīgi vai izaicinoši...

Ozols: Man kopumā ir kaut kāda zināma neiecietība pret nekaunīgu un sliktu rīcību, kas skar manu tiešo darbu, un man šī gatavība gan emocionāli reaģēt, gan iestāties pret to ir ļoti palīdzējusi, taču tai nav nekādas reālas fiziskas izpausmes. Bet man liekas, ka ir kaut kāda mistiska saikne starp gatavību patiešām kauties un to, ka tas nekad nav jādara. Pietiek ar gatavību, un tā atbrīvo no šīs nepieciešamības.

RL: Tu esi kādam piedraudējis?

Ozols: Nekad. Bet tam nav iemesla. Tas nedrīkst tik tālu nekad nonākt. Ja tu patiesi par kaut ko iestājies, tas tiek saosts, sajusts, kā to sajūt suns, kas padod tev ceļu.

RL: Vai tev, piemēram, neliekas, ka tas, ko tu dari, ir tikai pagaidām: nu, tu pastrādāsi, sakārtosi lietas, bet pēc tam ķersies klāt kaut kam citam, būtiskākam?

Ozols: Man nav tādu plānu. Es savu mūžu esmu dzīvojis intuitīvi, proti, neesmu uzstādījis mērķus ilgākam laika posmam. Būtiskākais laikam bija lēmums par izglītību un darba izvēle. Taču man ir šķituši naivi tie cilvēki, kuri sastāda sev rakstisku plānu, uzskatot, ka tas varētu kaut kā izmainīt viņu dzīves ceļu. Nu, varbūt tehniski arī izmaina... Pat Napoleons ir teicis, ka, ja viņš būtu nospraudis sev dzīves mērķi, viņš nekad nebūtu sasniedzis to, ko viņam izdevās sasniegt. Varbūt es nevilktu paralēles ar Napoleonu... Es ļaujos dzīves plūdumam, un manu izvēli ietekmē nevis liels dzīves plāns, bet emocijas.

RL: Piemēram, Stīvs Džobss savā Stenfordas runā teica, ka atbrīvošana no Apple viņam deva iespēju veiksmīgi apprecēties, citādi tas nebūtu noticis. Vai tava laulība, kuru tu esi nosaucis par ļoti veiksmīgu, ir ļaušanās plūdumam vai tava apzināta izvēle?

Ozols: Ļaušanās plūdumam, visnotaļ. Un emocionāls lēmums. Man šķiet, ka mums atvēlētais nogrieznis ir tik īss, ka es nekādus būtiskus... Ka es dzīvoju šodien, tagad, un aprēķinu virzīta iejaukšanās un tādu lielo “mērķu” nospraušana savai mazajai, niecīgajai dzīvei, ir pārāk liels luksuss. Man šķiet, tas ir nepareizi. Manai personai tas nav piemērots.

RL: Kā sauc tavu meitiņu?

Ozols: Sofija. Ierosinājums bija no manas sievas, un man tas vārds patika saistībā ar mūsu Platona lasījumiem...

RL: Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, iespējams, ir vienīgā tāda iestāde pasaulē, kur darba telpās sanāk pulciņš ļaužu un lasa Platonu, un ne tikai “Valsti”. Kāpēc tu joprojām lasi Platonu un ko tev personīgi dod Platona lasīšana?

Ozols: Es esmu cilvēks, kas daudz lasa, bērnībā esmu izlasījis grāmatu kalnus, visu, kas vecākiem bija, un tas man bija liels pārsteigums, ka neko tādu... Varbūt es neveltīju pienācīgu laiku filozofiskai literatūrai, ja neskaita Nīči un tādas virspusējas provokatīvas tēzes, kas rosina padomāt. Taču Platona pirms divarpus tūkstošiem gadu uzrakstītais darbs “Valsts” ir ļoti būtiski izmainījis manu skatu uz sevi kā sabiedrības daļu. Dažas viņa atskārsmes ir ģeniālas, to droši vien daudzi saka...

RL: Saka, ka viņš ir dievišķs...

Ozols: Dievišķs, jā. Es nesaprotu, kā kaut ko tādu varēja izdomāt cilvēks. Man, piemēram, liekas pilnīgi neizprotami, kā varēja labākas izpratnes nolūkā izdomāt dvēseles dalījumu trīs daļās: prāts, sirdīgums jeb dusmas un iekāre. Viens no pieņēmumiem ir, ka sirdīgums nāk prātam palīgā un harmonijai nav vajadzīgs prāta pārsvars par visu, bet šī sadarbība. Es vienmēr esmu domājis, ka dusmas ir tās, kas jāapkaro, kas traucē un izraisa rūgtu nožēlu, bet... Tas ir tikai viens niecīgs piemērs tik neordināram skatam uz lietām, ar kādu es neesmu saskāries nekur.

RL: Bet tu turpini lasīt arī citus Platona dialogus.

Ozols: Es esmu pat vairākkārt izlasījis “Gorgiju” un turpinu lasīt citus, jā, bet “Valsts” man liekas kaut kā saistīta ar manu darbu, lai gan tas faktiski nav dialogs par valsti, bet ir par cilvēku.

RL: Bet tavs darbs gan ir par valsti.

Ozols: Jā. Mans darbs ir par valsti, tikai tas nav salīdzināms. Jo mans darbs ir tehnisks. Es esmu podnieks, labākajā gadījumā epikūrs Platona “Valsts” izpratnē, valsts sarga palīgs. Un viena no tēzēm, kas nenoliedzami dod motivāciju šajā valsts pārvaldi noniecinošajā laikā, dod pat zināmu iedvesmu, ir, ka motivācija dažādām sociālajām grupām ir dažāda. Uzņēmējiem nenoliedzami motivācija ir naudas pelnīšana. Šajā ziņā šis ietekmes pieaugums notiek, pateicoties savtīgumam. Savukārt tam, kurš strādā valsts darbā, pilda, tā teikt, valsts sarga funkcijas, ir gan pienākums, gan tiesības ar likumdošanas starpniecību iejaukties gan finansiālajā pārdalē, gan labuma novirzīšanā citām sabiedrības grupām, gan veicināt izglītības iegūšanu, gan noteikt attiecības starp sievieti un vīrieti ģimenē – man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, un viņiem motivācijai ir jābūt pavisam citai, nevis materiālā labuma gūšana. Šī motivācija Platona “Valstī” ir tik labi un izsvērti aprakstīta, ka man tas ir ļāvis nejusties kā losim, kurš it kā vienkārši neprot atgriezties biznesā, kurš neprot, tādējādi varbūt vairāk dodot ģimenei, jo, manuprāt, nav pieļaujama situācija, ka labam pārvaldītājam valsts pusē ir jelkādi šķēršļi – finanšu vai jelkādi. Teiksim, šis Platona piemērs par Spartu, kur pārvaldītājiem bija mantas cenzs, kur viņiem pat nedrīkstēja būt noteikta labklājība, bet bija jābūt sava uzdevuma apziņai pretēji šobrīd Latvijā dominējošajam viedoklim, ka valsts pārvaldē strādā vai nu zagļi, vai muļķi. Vienīgais veids, kā atrast saskaņu ar sevi, ir sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc tu to dari un kāpēc tu to dari tādā veidā, kas neļauj nopelnīt ievērojamas naudas summas. Tā varbūt ir tikai viena no sadaļām, kur man vislabāk ir spējis atbildēt tieši Platons. Vai arī, piemēram, mīts par alu – es arī tagad domāju, ka no tās alas vēl nekur neesmu iznācis, ka skatos tikai uz ēnām apkārt. Platona aprakstītais veids, kā padomāt un paraudzīties uz lietām, tik ļoti atšķiras no jebkā, ar ko iepriekš esmu saskāries, ka...

RL: Un tu domā, ka šis veids ir ekonomiski lietderīgs?

Ozols: Te nav runa par ekonomiku. Te mēs runājam par to, kā man dzīvot pašam saskaņā ar sevi.

RL: Bet rezultātam būtu jābūt valstiski derīgam Andrim Ozolam.

Ozols: Es domāju, ka tas ir valstiski derīgs. Jo pat tad, ja es turpinu atrasties Platona alā un skatos, kā šie cilvēki nes augļus, tas man netraucē, skatoties uz ēnu, paņemt augli un nolikt to paredzētajā vietā, un veikt tās darbības, kas, iespējams, ir mans tiešais darbs.

RL: Bet vai tu, Andri, ņem to augli, kas ir tajā ēnā, vai to, kas met to ēnu?

Ozols: Es jau tev tikko atbildēju, ka man vēl nav pārliecības, ka esmu no alas iznācis un esmu piekļuvis auglim, kas met to ēnu. Un arī to es teicu, ka tās darbības nemainās, mainās izpratne. Jo tas, vai tu nes augļa ēnu, vai to augli, kas met to ēnu, ir jautājums par to, ko tu redzi, ko tu novērtē. Jo tu esi tas, kurš to ēnu veido. Jautājums ir, uz ko tu skaties.

RL: Bet to ēnu jau veido gaisma.

Ozols: Gaisma tev dod iespēju... Bet ēnas mainīsies atkarībā no tavām darbībām. Par ko tu tagad runā? Saule tev dod iespēju taisīt ķiņķēziņus.

RL: Daži neskatās uz ķiņķēziņiem, daži skatās uz gaismu.

Ozols: Es gribu skatīties uz gaismu. Tu prasīji, vai es skatos uz gaismu? Es nezinu.