Ideja kā māja

Andra Eglīša personālizstāde „Iespējama vieta“ bija apskatāma Cēsu Izstāžu namā līdz 14.09.2014.
Lebeusa Vudsa izstāde On-Line bija apskatāma Tchoban Foundation – Museum fuer Architekturzeichnung, Berlīnē līdz 3.10.2014.

Ik reizi, kad dodos tālākā ceļā, es atmi­­nos omes teikto par ceļošanas bezjē­dzīgumu. Ome to pamatoja, teikdama, ka mājas visur būvē vienādi – apkārt sienas un pa virsu jumts. Par iekštelpu izskatu viņas atzinums bija, ka galdauts nevar būt glītāks par koka galda virsmu. Tā bija cita pasaule, kurā viņa dzīvoja; tā nepletās daudz tālāk par piecdesmit kilometriem, jo lielāks attālums nozīmētu nebūt atpakaļ uz slaukšanas laiku. Rīgā viņa sabija reizes desmit, pie jūras – vienu. Viņas mīļākā vieta bija virtuvē pie malkas plīts, kuras durvju atverē nozuda slepus smēķēto papirosu dūms. Cik no­­pratu no pieaugušo starpā runātā, pīpēšana bija sākusies pēc kara, kad kolhozs galu galā bija vēl atņēmis arī nule kā uzbūvēto siena šķūni ganībās otrpus lielceļam.

Ar šķūni tādēļ man bija īpašas attiecības. To es lielākoties vēroju tikai no attāluma, jo šķēr­sot lielceļu uz savu roku nebija atļauts. Pie­­spiedu distance ļāva izvērtēt šķūņa siluetu un būvapjoma lakonisko kontūru proporcijas. Tas bija neaptverami liels, stūrains veselums un nezināmu maņu uzturēta nojausma par vēl lielāku tukšumu tā iekšpusē. Pragmatiska taisno leņķu dominante un kontrastam – jumta kore, kas ieliekusies kā veļas aukla. Kad slepenās ekspedīcijās pētīju šķūni tuvumā, fokuss pār­slēdzās uz makrorežīmu, pievēršoties vēja un lietus iespaidam uz dēļu faktūru, pelēkās krāsas fenomenam, skabargu riskam un baisajam kaifam, velkot tās pašam ārā no nospriegotajiem zemādas tuneļiem.

Siena zārdiem, zirņu kārtīm un dažāda izmēra “lietaskokiem” no gatera, kas bija atstutēti pret šķūņgalu, piemita kartotēkas struktūra; tās fragmentārie nogruvumi atsedza saules mazāk balsinātu dēļu fragmentu, no pažobeles lig­zdas izkrituša putna bērna skeletu, skudru midzeni vai pērnajā vasarā ēstu ledeņu papīrīšus. Iespējams, te dīga aizmetņi manām aizdomām, ka materialitāte vienlaikus ir pašorganizējoša sistēma un notikums, ka matērija ir dzīve, nevis tās būvmateriāls.

Divas arhitektoniskas pieredzes – mākslinieka Andra Eglīša brīvdabas darbnīca Vidzemes pusē, nekurienē aiz Drustiem, un Lebeusa Vudsa (Lebbeus Woods) darbu izstāde privāta Berlīnes fonda arhitektūras zīmējumu kolekcijas krātuvē – man šovasar atsauca at­­miņā omes sniegto ēkas definīciju, viņas naciona­lizēto siena šķūni un manas pirmās visai ķer­meniskās atklāsmes par ēku valdzinājumu un par būvmaterialitāti kā notikumu. Manas bēr­­nības laika attiecības ar šķūni iegūla kultūras teoriju kontekstā, kur arhitektūra aplūkota kā sociālpolitisko norišu un ekonomisko vajadzību sazobē radusies mākslīga telpa, kas mūsu pasaules izziņas procesā ir gan izpētes objekts, gan ārējos apstākļus definējoša pieredzes notikuma vieta. Kā šādi izziņas procesi noris dzīves telpā, kādu to veido mūsdienu urbānās apbūves pamatmasa, vaicā Lebeusa Vudsa spekulatīvās arhitektūras projekti.

Par atspēriena punktu viņa fantāzijām kalpo fakts, ka lielpilsētu arhitektonisko vidi arvien biežāk nākas skaidrot vienkāršoti.

Tā ir birokrātiski regulētu un sociālo infra­struktūru cauraustu būvproduktu sablīvējums – rīģipsis, keramzīta granulas, stikla vate, dažādi kabeļi un to daudzkrāsainie izolācijas apvalki, sensoru regulēti sanitārie mezgli, dzeltenām siekalām līdzīgas putas spraugās ap plastmasas pakešlogiem un elektriskā “dienas gaisma”. Celtniecības materiālu ķīmisko sastāvu, funkcio­nalitāti, atbilstību veselības un drošības standartiem, tīkamību maņām un sociālā statusa iedomām lielākoties sintezē zinātnisko laboratoriju noslēgtībā, kas gūst atbalstu sabiedriskajā domā, pateicoties dažādiem pētniecības insti­tūtiem, nozares lobija aģentūrām un dzī­vesstila ideologiem. Tā ir dzīves telpa, kuras materialitātē ir grūti pazīt matēriju kā metafizisku lielumu, kas vismaz nosacīti būtu brīvs no sociālām saitēm.Lebeuss Vudss, viens no ietekmīgākajiem pēdējo desmitgažu arhitektoniskās domāšanas teorētiķiem, savos arhitektūras projektu pieteikumos demonstrē telpu struktūras, kuras, ja tās varētu piedzīvot ķermeniski, ļautu mūsdienu būvproduktu sintētiskajā materialitā­tē sajust universālās matērijas iekšējā dzinējspē­ka dzīvīgumu un ārējo formu nepastāvīgumu. Viņa darbi palīdz iztēloties, kā 21. gadsimtā va­­rētu izskatīties un darboties eskeipista Henrija Deivida Toro būda, ja tā atrastos nevis mežā, bet lielpilsētas betona džungļos un būtu nevis patvērums vientuļniekam, bet mājvietu komplekss lielai iedzīvotāju kopienai, kura ir gatava eksperimentiem.

Par Toro būdu nākas domāt arī, ciemojoties pie Andra Eglīša, kurš nomaļas un sen iznīkušas lauku saimniecības pļavās pasācis būvēt nefunkcionālas šķūņu paveida konstrukcijas – sašķiebtus daudzskaldņus tukšiem vidiem. Reizēm viņš tos glezno vai fotografē, bet tas nav obligāti, jo katra no dēļu būvēm jau pati par sevi ir ģeometriska telpas etīde, koktēlniecība konceptuālās mākslas statusā. Lai kāds arī viņa darbos būtu koncepts, tajos vispirms saista to fiziskums, kas vēsta par ķermeniskā piepūlē apgūtām amatniecības pras­mēm un rokas gudrību. Šajā ziņā te nolasāma līdzība ar Toro grāmatā “Voldena jeb Dzīve mežā” atrodamo meža cirtēja portretējumu, kur uzsvērts sīkstums, mazrunīga stūrainība un intuitīva spēja pazīt “lietaskoku”.

Arhaiskais apzīmējums “lietaskoks” man ļauj Andra Eglīša abstraktās būvkonstrukcijas nekurienes vidū aplūkot kā monolītus, kam zināma līdzība gan ar stabu Stenlija Kubrika filmas “2001: Kosmosa odiseja” uvertīrā, gan ar krievu supremātistu ģeometriski veidotajām nākotnes telpu utopijām. Tomēr atšķirībā no Lebeusa Vud­sa, kurš no līdzīgām atsaucēm savulaik projektēja Einšteina pieminekli kā izplatījumā nosūtītu daudzskaldņu kompozīcijas kosmosa kuģi, Drustu saules balināto dēļu konstrukcijās nolasāma latviešu glezniecības skolas lokāl­patriotiskā nostalģija. Zinātājs tur pazīs i ro­­zīšu mākslas skolas vasaras praksēs pastāvīgi skicētos mazpilsētu malkas šķūnīšus, i Jāņa Kalmītes trimdā trieptos riju siluetus uz kosmiska gabarīta padebešu fona.

Andris Eglītis mēdz gleznot pret sienu atstutētu brusu, saplākšņu un dēļu gabalu kompozīcijas, kā arī reālistiskus telpu stūrus vietās, kur trūkst mūsdienu iekštelpu arhitektūrai raksturīgo pār­­seguma paneļu, paverot skatam gāzbetona blokus, kabeļu mudžekļus vai kanalizācijas cau­rules. Gleznotāja un konceptuālā namdara pašbūvētās konstrukcijas kalpo gan kā nature morte uzstā­dījumi, gan kā arhitektoniskas dabas ainavas.

Uz īsu brīdi viņš Drustu darbnīcas eksperimen­­tus pārnes uz pirmskara īres namu Rīgā, kurš atbrī­vots kapitālajam remontam un ku­­rā pār­būves darbi apstājušies reizē ar ekonomisko krīzi. No ēkā atrastajiem jaunā tipa būvmateriāliem, izplēsto grīdu dēļiem un iepriekšējo iemītnieku atstātajām laika kapsulām viņš darina savādus objektus, kas atgādina citas telpas implantus jau esošajā, abu telpu mijiedarbību fiksējot eļļas gleznās. Ja atceros pareizi, tad vienā no tām redzama skaidu plate no padomju perioda mēbeļu sekcijas Jubileja, kas karājas griestu stūrī kā Maļeviča ikona, un tās biezajā lakojuma kārtā spoguļojas “lietasko­ka” atblāzma – vairākas no eņģēm izceltas un pret sienu sagrupētas durvis, kas darinātas vēl cara laiku galdniecībās. Arī Lebeusa Vudsa konstruētās telpas bieži vien ir projektētas kā implanti jau esošās celtnēs. Plombas, ar kādām viņš grasījās aizpildīt mīn­­metēju izplēstos robus Sa­­rajevas namos, at­­gādina citplanētu dzeguzes iedētas bāzes stacijas mierīgo iedzīvotāju rutīnā, kļūstot par tēlainu antipodu pretkara ideoloģijas šabloniem, kuros labticīgi ignorēts kosmogonijas mītiem raksturīgais svešā agresora tēls. Pārdomas par zemestrīces postījumiem Sanfrancisko viņš fiksējis skiču sērijā, kur arhitektūras zīmējuma valodā pārnests ģeoloģijā zināmais par pamat­klintāju tektoniskajiem segmentiem un to kus­tību. Dažās kompozīcijās kārta kārtai piegulošās iežu plātnes atgādina anonīmas lielpilsētas ģene­rālplānojumu, citās – ieliekušos šķindeļu jumtu, kura pakāpeniskajā deformācijā atklājas jebkuras regulāras struktūras zemapziņā pul­sējošā aritmija.Lebeusa Vudsa piemērs rāda, ka de­struk­tivitātē sakņots tēls arhitektūras praksē parasti paliek tikai uz papīra. Nevis pieteikumu pompozitāte, brīvais fantāzijas lidojums vai celtniecības izmaksas ir bijušas par iemeslu tam, ka no ražīgu četrdesmit darba gadu laikā izstrādātajiem projektiem reālā būvē ir pārtapis tikai viens, – drīzāk skaidrojums meklējams viņa pieteikumu nesavienojamībā ar arhitektūras un pilsētplānošanas galvenajiem mērķiem – ilgtspē­jību, sakārtotību, stabilitāti, paredzamību. Lebeuss Vudss ir “anarhitekts”. Viņa radošās dar­­bības gal­­venās tēmas ir mirklīgums, sa­rež­ģītības un haosa teorijas, fleksibilitāte, eksperiments. Viņš nenoliedz funkcionalitātes un sistemātiskuma aspektu arhitektūrā, bet viņa kritiskā domāšana vērsta pret birokrātiski in­­stitucionalizētas arhi­tektūras diktatūru pār mūs­­dienu pilsētvidi, kas novedusi pie dzīves telpas, kurā nav riska, spē­jas pārgalvības, ziņkāres viņpus pragmatisma kri­­tērijiem. Būvatļaujas un projektu saskaņošanas regulas attiecinot pat uz malkas šķūnīša piebūvi, celtniecība kļuvusi par privilēģiju, kuru bauda vie­nīgi eksperti. Lebeusa Vudsa traktējumā tiekšanās pēc sakārtotas dzīves vides ir modernistu utopija, kurā netiek ņemta vērā pretstatu vienotība, kāda piemīt dzīvajai videi.

“Arhitektūra uz papīra” ir žanrs ar garu vēsturi. Lebeusa Vudsa pilsētbūvniecības fantāzijās, piemēram, var atrast līdzības ar Džovanni Batistas Piranezi daiļradi. Viņa grafikas ar antīkās Romas arhitektūras pieminekļiem un itāļu re­­nesanses laika pilsētbūvniecības ansambļiem piedzīvoja astronomiskās tirāžās paustu atzinību 18. gadsimtā un būtiski veicināja klasicisma izplatību Eiropā. Tomēr līdzās darbiem, kas ar himnisku pacilātību cildināja klasiskā ordera arhitektūru – strikti reglamentētu konstruktīvā principa, proporciju, tēlainības un ornamentālu detaļu kompleksu –, Piranezi radīja arī citus, mazāk zināmus darbus. “Carceri d’invenzione” zīmējumu sērijā mākslinieks uzbūris gigantisku cietumu kompleksus, kas mūsdienu skatītājam, visticamāk, atgādinātu industriālās arhitektūras iekštelpu skatus – daudzstāvīgas velvju kon­strukcijas ar paceļamo tiltu savienojumiem, apakš­­zemes navigācijas kanālu sistēmu un štan­cēšanas veltnim līdzīgus moku ratus. Otrā darbu sērija ļauj pamanīt iepriekš neievērotas detaļas arī pirmajā: starp antīko celtņu drupām paras­ti ielavījusies arī kāda necilavēlāka laika un izcelsmes apbūve. Pret viadukta mūri atslējusies vientuļnieka būda, Kolizejs kā ganību aploks ar pussagāzušos siena šķūni vai klaidoņu vasaras virtuve imperatora Adriāna celtajā Tivoli villā ir daļa no lietu kārtības, kas likās pašsaprotama pirms muzejniecības ekspertu lielās tīrīšanas.Andra Eglīša arhitektonikas etīdes Drustu brīvdabas darbnīcā ir urķēšanās telpā, kas urbānajā vidē ir kļuvusi par institucionāli reglamentētu un hermētiski noslēgtu vienību. Tai netiek īsti klāt. Lai “ko cirzdamam, uzcirst istabiņu” te ir kā uzlauzt datorsistēmu, pašam salabot elektronisko rokas pulksteni ar kalkulatoru vai ieskatīties, kas iekšā japāņu automašīnas motorā. Viņš “uzcērt” vairāk vai mazāk legālu istabiņu laukos, tad pārvērš to “arhitektūrā uz papīra”, ved uz pilsētu un rāda mākslas ga­­lerijās. Iespējams, ja viņš pārvestu uz galeriju pašu istabiņu, arī tā būtu māksla. Droši vien tur nevarētu dzīvot vai arī dzīvei būtu vajadzīgas ekspertu atļaujas un visādi pielabojumi atbilstoši normatīviem, bet tad jau tā būtu cita dzīves telpa un citas telpas dzīve.

Iecirst iekšā pilsētā laukos uzcirsto, banāli sakot, ir kā iebūvēt pirmo paša taisīto putnu būri Lego universā. Andrim Eglītim tāpēc tas neliekas interesanti. Viņu nodarbina doma, kā ķermeniski apzināties divu abstraktu lielumu – dzīves un telpas – savstarpējās partnerattiecības, nepārvēršot tās monogāmijā, ko dēvē par dzīvesvietu. Viņa mākslinieka darbnīcai laukos ir gruntīgs jumts un laukakmeņu pamati, toties nav manas omes definīcijā minēto sienu. Kad uznāk ziema un gribas pabeigt kādu no dēļu daudzskaldņiem, viņš pārnakšņo zemnīcas tipa pagrabā, kas ir pēdējais pārpalikums no kādreizējās vecsaimnieku sētas.

Vitrūvija darbos risinātās ķermeņa un ēkas proporciju attiecības Drustu gadījumā ir aizstātas ar “rokas gudrību”: nocirst, pacelt, aiznest – visu vienam pašam –, tad zāģēt, ēvelēt, naglot. Tas ļauj telpas materialitāti uztvert fiziski. Laikmetā, kad vairums ēku tiek projektētas virtuāli ar da­­torprogrammu palīdzību, šāda analogā dar­­bošanās ļauj Andra Eglīša mākslu dēvēt par jauna paveida reālismu – par spīti daudzskaldņu abstraktajām formām.

Kādā Lebeusa Vudsa “papīra arhitektūras” pro­­jektā Ņujorkas Manhatana novietota uz stāva iežu monolīta, kas panākts, nosusinot Hudzonu un Īstriveru. Konfrontēta ar 18. gadsimta estētu ieviesto sublime, das Erhabene jeb dižā principu, bībeliskā ideja celt mājas uz klints apmaldās pati savā fundamentālismā. Andra Eglīša kon­strukcijas savukārt varētu dēvēt par mājām, kas celtas uz smilts. Viņš apbraukā Drustu apkaimi, meklējot pamestus siena šķūņus, lai pārvestu saules un vēja izdeldētos dēļus uz savu darbnīcu, un nodrošina funkcionalitāti nepaģērējošu dzī­­ves norietu modificēta “lietaskoka” statusā.Pēc Eglīša darbnīcas apmeklējuma kopā braucot atpakaļ uz Rīgu, mēs turpat pagastā vēl piestājam pie Gatartas muižas, kuras ansambli pa vidu šķērso lielceļš. Vienā pusē ir pils, kas paliek neapskatīta, jo ceļa otrā pusē mūsu uzmanību ir piesaistījusi muižas pārvaldnieka dzīvojamā ēka. Izstiepta taisnstūra būvapjoms ar treknā zemē iegumušiem pamatiem, vēlākajos gados drastiski samazinātām logu ailēm, divslīpju jumtu (pelēku, liekas, ka šķindeļu), iztrūdējušu dēļu apšuvumu. Pa gabalu un no sāniem par šķūni varētu noturēt ēku, kas patiesībā ir klasiskā ordera disciplinēta celtne no koka un pieticīgos izmēros. Fasādes masīvās doriešu kolonnas no apakšas pūst, bet no augšas tās nodeldējis vējš un kokgrauži. Priekšpagalmā – vistu izrakņātas puķudobes ar pujenēm un vecās pasugas ķeizarkroņiem. Pa mājas perimetru vasaras sākumā te kāds ar izkapti appļāvis zāli. Citādi viss liekas pamiris. Piranezi ganu būda un romiešu templis šķiet saplūduši vienā.

Berlīnē mājās pārbraucis, mēģinu saguglēt ko vairāk par ēkas vēsturi. Uzzinu, ka Gatartas muižas īpašnieks – vācbaltietis un pētnieks Ludvigs Kārlis Augusts fon Hāgemeisters – 1806. gadā orga­nizējis un vadījis Krievijas ekspedīciju uz Aļasku. Es iztēlojos, kā viņš mūsdienās skatās uz tur kūstošajiem arktiskā ledus masīviem, pīpē kā ma­­na ome papirosus un baidās no plaušu vēža.