J: Kur var sastapt eņģeli? A: Reanimācijā.

Jautājums par Dieva esamību šodien, šķiet, ir atrisināts ar Putina, Buša un daļēji arī Bin Ladena pūliņiem. No karjeras un biznesa viedokļa šaubīties par to, ka Dievs eksistē, nav pieņemts. Kā teica kādreiz, Dievs ir, un tas ir medicīnisks fakts, domstarpības rodas tikai par to, pret ko Viņš ir labvēlīgāks. Taču šī atklājuma gultnē var virzīties arī tālāk. Es gribētu šeit pastāstīt par savu pieredzi saistībā ar eņģeļu esamību.

Es te gadījos galīgi smagā stāvoklī rūpnīcas ZIL slimnīcas reanimācijā. Tieši nedēļu pirms tam Romas pāvests bija paziņojis, ka jaunākie pētījumi pierādījuši – šķīstītavas nav, ir tikai elle un paradīze, un, ja ne šis fundamentālais atklājums, es ar mierīgu sirdsapziņu būtu varējis paziņot, ka esmu nokļuvis šķīstītavā. Ar mani bija pavisam slikti. Sirds praktiski nepukstēja, paelpot es arī nevarēju. Tas bija gadījums, ka es nenomiru tajā pašā dienā, jo man garām gāja ārsts Iļja Raihmans, kurš savā ģenialitātē saprata, kas ar mani notiek (to sauc par perikardītu). Viņš kādu laiku pariņķoja ap mani, bet pēc tam teica, ka izeja tomēr esot. Ja diafragmu, plaušas un sirds somiņu caurdur ar adatu, taču netrāpa pašā sirdī, tad šķidrumu, ar kuru bija pilna mana sirds somiņa, varot atsūknēt. Lai to izdarītu, vajadzīgs rentgens, taču rentgena viņam neesot. Godīgi sakot, viņam neesot arī tik garas adatas (centimetrus 15). Bet adatu viņš varot pameklēt. Viņš godīgi mani brīdināja, ka ļoti riskē, jo, ja es nomiršu vienkārši tāpat, tas būšot dabiski, bet, ja viņš iedurs man sirdī, tas būšot uz viņa sirdsapziņas.

Kad pēc desmit dienām Šveices klīnikā es stāstīju, ko tieši viņš izdarīja, man neviens neticēja. Angliski un franciski es izstāstīju pats, bet pēc tam itāliski un vāciski ar tulka palīdzību, taču neviens šveiciešu ārsts man vienalga nenoticēja. Iļja Borisovičs atrada adatu, kura, manuprāt, ZIL slimnīcā bija mētājusies gadus četrdesmit (tai bija tāds raksturīgs gals tur, kur tā tiek pievienota šļircei, ar stangu pēdām, ar kurām tā acīmredzot bija atrauta no savā dzīvē pēdējās šļirces. Manuprāt, šāda tehnoloģija nepastāv vismaz jau kopš biedra Maļenkova laikiem.). Adatu viņš uzasināja. Pēc tam to ilgi vārīja katliņā. Pēc tam galīgi neapmierināts skatījās uz to un apmēram tāpat – arī uz mani. Paraustījis plecus, viņš sāka to durt manī.

Patiešām bez rentgena, vai nu pēc skaņas, vai pēc ģeniālas intuīcijas, viņš lēnām stūma šo instrumentu vispirms cauri manai ādai, pēc tam cauri kaut kam čirkstošam, bet pēc tam jau es vairs nevaru pateikt, kam cauri, jo process sajūtu ziņā bija visai neparasts. Un tā gāja arvien dziļāk un dziļāk. Un tajā brīdī, kad bija palikusi tikai galviņa, ko saņemt ar stangām, no tās pēkšņi izšļācās kaut kas, kas visai atgādināja dzērienu, kādu tirgoja manā bērnībā un kas saucās “krem-soda”. “Padomā tik’!” nobrīnījās Iļja Borisovičs. “Trāpīju.”

Šķidrumu sāka vākt visādās burciņās un mēģenēs, Iļja Borisovičs slaucīja rokas, process virzījās uz priekšu. Tad viņš paņēma vienu mēģeni, paostīja, paskatījās pret gaismu un teica: “Paklau, bet kur tevi inficējuši ar stafilokoku?”

Es pat plecus paraustīt nevarēju, uzdurts uz šīs adatas kā kukainis herbārijā. “Deram – stafilokoks. Uztaisīs analīzes – es vinnēšu.” Patiešām, pēc stundas analīzes uztaisīja, un viņš uzvarēja. Tas ir, viņš ne vien bija konstatējis inficēšanās faktu, bet arī vēl mikroba veidu pēc ožas un tikai pēc tā, kā mans šķidrums izskatījās.
Taču nē, Iļju Raihmanu es neuzskatu par eņģeli. Varbūt viņš arī bija erceņģelis, bet varbūt vienkārši cilvēks – ģēnijs, ko man bija atsūtījuši augstākie spēki. Lai saprastu, kas man kaiš, un lai mani glābtu, viņam vajadzēja 40 minūtes, ieskaitot arī laiku adatas meklēšanai un dezinfekcijai. Pēc nedēļas pieci viņa šveiciešu kolēģi tam pašam veltīja 26 stundas nepārtraukta darba un vienkārši krita no kājām, kad viss bija beidzies. Bet ar Raihmanu viss bija ne pa jokam. Pēc stundām divām viņš pienāca pie manis un teica, lūk, ko: “Tātad. Tev ar to pašu draņķi inficēti arī 96 procenti plaušu, aknas un nieres. Tas, ko es atsūcu, pēc nedēļas piepildīsies no jauna, un sirds apstāsies. Es ar rītdienu aizeju uz kvalifikācijas paaugstināšanu. Vairāk šeit nav neviena, kas varētu tevi ārstēt. Tu man skaties. Nedēļa tev ir.”
Nē, es nestāstīšu šeit par draugiem no avīzes Komersant, kuri izveda mani no Krievijas, desantējot tieši uz ZIL slimnīcu šveiciešu kalnu glābšanas lidmašīnas brigādi, kas mani jau pusnemaņas stāvoklī iznesa garām mūsu apsargiem ar gumijas stekiem (jo ZIL slimnīca ir režīma objekts, kurā radinieki tiek ielaisti caur Caurlaižu punktu, un arī – ne pie slimniekiem, bet pie uzraugiem, kurus pārpratuma pēc sauc par ārstiem), un kā mani pēc piecām stundām ievietoja reanimācijā Lozannā. Tie ir kadri no bojevika, bet es gribēju pastāstīt par eņģeļiem.
Pēc tam, kad Iļja Borisovičs atsūca no manis šķidrā stafilokoka litru un pazuda, es sāku aptvert apkārtējo īstenību. Tā bija liela zāle, kas bija veidota no rūpnieciskām betona konstrukcijām, kuras reiz bijušas nokrāsotas baltas. Zālē atradās dzelzs gultas ar režģiem gar sāniem. Visvairāk tās atgādināja horizontālus būrus. Gultās gulēja kaili cilvēki. Viņiem bija aizliegts ņemt līdzi jel ko no iepriekšējās dzīves, ne vien mobilos telefonus, bet pat veļu. Viņus pārsedza ar saplēstiem palagiem ar kāda cita asins, urīna un izkārnījumu pēdām. Palagi bija mazi un nespēja piesegt visu ķermeni.
Medicīniskais personāls bija trīs veidu. Pirmkārt, slimnīcā bija baznīca. Acīmredzot sanitāra alga Krievijā ir tāda, ka viņa darbs šeit iespējams vienīgi kā kristīgs varoņdarbs. Tie bija ļoti reliģiozi cilvēki, visbiežāk – lielas ģimenes. Viņi bija ģērbušies kaut kamī adītā vai pašaustā, kas izslēdza jebkādus priekšstatus par higiēnu. Viņi bija ļoti labestīgi, viņi sakārtoja palagus un mierināja tos, kas bija gatavi viņos klausīties. Viņi nešpricēja un vispār pret ierasto medicīnu izturējās skeptiski. Viņi noskaņoja kailos cietējus pareizā garā. “Nu ko, Grigorij Izakovič,” pie manis vērsās liela līdzcietīga sieviete zilā adītā jakā, aplūkojusi manu slimības vēsturi. “Četrdesmit gadus jūs jau esat nodzīvojis. Laiks atbrīvot vietu jaunajiem. Kad būsit gatavs pēdējam svaidījumam?”

Otrs tips bija kaut kādi vidusāzieši – uzbeki vai varbūt kirgīzi. Vakaros viņu kļuva vairāk, un viņi noēda visu, ko bija atstājuši slimnieki. Šiem cilvēkiem acīmredzami Maskavā klājās ļoti smagi. Citādi es nespēju izskaidrot viņu ienaidu pret slimniekiem, kuriem vispār bija ļoti slikti. Pa palātām viņi staigāja čuvjakos, kas briesmīgi smirdēja. Viņiem bija fenomenāla špricēšanas tehnika. Dūriens tika izdarīts ar atvēzienu, stingri perpendikulāri pret ķermeni, ar tādu kā kareivīgu šņukstu. Man špricēja pretsāpju zāles. Vēlāk, Šveicē, es piedzīvoju infarktu, operāciju ar krūšu kurvja atvēršanu, taču man nekad nebija tā sāpējis, kā no šiem pretsāpju dūrieniem. Sakodis zobus, es stenēju stundām.

Taču patiesi svētki šiem Austrumu bērniem bija klizma. Visiem dzelzs gultās ieslodzītajiem bija aizliegts izmantot tualeti. Katru vakaru viņiem taisīja klizmu. Visiem kopā – vīriešiem, sievietēm, nešķirojot – visi gulēja blakus; šie sadisti dzina pakaļcaurumos atskabargainas šļūtenes un gāza tur iekšā aukstu krāna ūdeni. Tas bija tik šausmīgi, ka pat vairs ne reāli. Glāba viens – acīmredzot dienā ar šiem austrumnieku cilvēkiem pilsētā notika kaut kas tāds, kas lika viņiem saprast, ka pie pusdzīvajiem krieviem labāk nelīst, pagaidot, kamēr paši nosprāgst.

Diezgan lielai tadžiku sievietei, kas pie manis pienāca ar šo ierīci un, neklausīdamās nekādos protestos, novilka no manis palagu, es, savācis visus atlikušos spēkus, iespēru pa krūtīm ar papēdi, cik jaudas – tā, ka viņa pat atsprāga atpakaļ. Es iesitu sievietei pirmo reizi mūžā. Un nekas. Viņa pat neko neteica. Vienkārši vairāk pie manis nenāca – ne ar ēdienu, ne zālēm, ne klizmu.
Trešais tips bija ārsti. Tie bija studenti, manuprāt, no kāda trešā kursa. Viņi nevarēja neko. Viņi pat necentās. Droši vien saskaņā ar ieceri viņiem kādam bija jāasistē, taču nebija kam asistēt. No piektdienas līdz pirmdienai nevienu ārstu, kas būtu vecāks par 25 gadiem, es tur neredzēju.

Un, lūk, kad es tiku ievietots šajā reanimācijas palātā, tajā bija deviņi cilvēki. Tad nomira tas, kurš gulēja aiz betona kolonnas pa labi. Viņš sākumā klusi gulēja, pēc tam sāka gārgt. Es arī pats protu tā gārgt, kad ir infarkts un sirds plēšas, sūknē asinis, bet trombu nevar izstumt, tad iznāk tieši tāda skaņa. Atskrēja ārsts, puisis uz gadiem astoņpadsmit, kaut ko viņam iešpricēja. Viņš turpināja gārgt. Pēc tam gārdzieni kļuva mitri. Tad viņš sāka vaidēt. Tad apklusa. Palagu viņam pārvilka tā, ka seju piesedza, bet kājas izlīda laukā, viņš vēl tā pagulēja pie kolonnas, bet pēc pusstundas viņu aizveda.

Tad sāka mirt cilvēks, kurš kādreiz bija bijis kolhoza priekšsēdētājs. Viņš ar mani paspēja iepazīties un kaut ko stāstīja par upi, pie kuras bija dzīvojis. Tad viņa aizdusa kļuva stiprāka, vārdi īsāki, tad viņš atgāzās spilvenā un arī sāka gārgt. Taču garām gāja Iļja Borisovičs. Viņš kaut ko izdarīja, kaut ko iešpricēja, un priekšsēdētājs pēkšņi aizmiga, bet pamodās no rīta. Viņš apsēdās gultā, ieraudzīja mani, pazina. “Klau, Grigorij, dzersim tēju!” viņš teica, lai gan nekādas tējas šajā slimnīcā nebija. Viņš paskatījās uz griestiem, kur dienu un nakti bija iedegtas dienasgaismas spuldzes, un sacīja: “Skaties, zivis. Sprāgušas zivis. Visām vēderi balti, bet mēs esam dibenā.” Bet pēc tam atkal sāka gārgt, tikai Iļjas Borisoviča jau vairs nebija tuvumā. Viņš diezgan ātri nomira – minūtēs desmit.

Viņa vietā nolika gultu ar lielu baltu kailu sievieti, kura ik pa brīdim vēlās pāri dzelzs režģim. Viņa acīmredzot bija sākusi mirt un smakt nost jau pa ceļam, jo viņai pār mēli kāds bija pārmetis marles saiti un atsējis pie auss – lai neiekrīt. Šoreiz stažieris, kurš ķērās pie viņas atdzīvināšanas, nolēma veikt mākslīgo elpināšanu. Tas bija spēcīgs puisis. Viņš mīcīja viņas baltās krūtis, kas karājās pāri gultas malai kā polietilēna maisiņi ar ūdeni, un reizēm viņa atsāka elpot. Tad viņš pārtrauca, ievilka elpu, taču viņa tūdaļ pat sāka gārgt, un viņas kardiogramma atkal pārtapa par taisnu līniju. Nudien, ja šis puisis būtu zinājis kaut vai vēl vienu citu paņēmienu, viņš to būtu atdzīvinājis. Taču viņš prata vienīgi mākslīgo elpināšanu. Un viņam spēki beidzās agrāk, nekā viņa atsāka elpot. Viņš aizgāja, bet uz viņas kailā ķermeņa vēl ilgi žuva viņa aukstie sviedri.

Vārdu sakot, no deviņiem, kas ar mani reizē startēja uz šķīstītavu, sākumam nomira četri. Taču visu laiku veda jaunus, un man sāka jukt skaits. Manuprāt, galu galā rēķins par labu mirušo komandai kļuva 8 pret 4. Bet tās vietā ar piesieto mēli atveda Olgu Petrovnu. Olgai Petrovnai, kā viņa pastāstīja kristiešu medbrālim, bija 85 gadi. Viņas svars bija 32 kilogrami, bet augums 147 centimetri. Ar palagu viņai netērējās, piesedza ar lakatiņu. Viņai bija infarkts – sestais vai septītais viņas mūžā. Es uzreiz sapratu – līdz vakaram viņa nenodzīvos.

Taču viņa nodzīvoja. Kaila, salstoša, viņa gulēja savā dzelzs būrī ar viņai pārāk plašajiem šķērsstieņiem, zem lakatiņa, brillēs, un atgādināja lielu sienāzi. Taču viņa visu laiku smaidīja. “Kā jūs jūtaties?” apjautājās medbrālis no draudzes, liels speciālists pierunāt uz pēdējo svaidījumu. “Lieliski!” viņa priecīgi atteica. “Liels jums paldies par rūpēm!” Viņš pat neattapa, ko atbildēt. Viņa aizmiga, un es aizmigu. No dienām, ko man bija atvēlējis Iļja Borisovičs, bija palikušas divas. Piezvanīt es nevienam nevarēju, man jau sen bija atņemts mobilais. Sirds sitās jau ar jūtamu piepūli. Plaušas neelpoja, skābekļa maska nepiegādāja skābekli. Glābiņa nebija.
Pretī jebkādai loģikai šķīstītavā modināja sešos. Tas bija tīri formāls moments – iznēsāja aukstu auzu pārslu putru, kas bija vārīta ūdenī. Es šai draņķībai pat pieskarties nevarēju, vienkārši pagriezos uz otriem sāniem un turpināju gaidīt termiņa beigas. Reanimācijā pēkšņi kļuva ļoti kluss. Un tad klusumā atskanēja skanīgā, jaunā, laimīgā un sajūsminātā Olgas Petrovnas balss: “Cik brīnišķīga putra! Cik garšīgi! Milzīgs jums paldies!” Tas bija tik fantastiski, ka visi pārraugi savācās uz konsīliju. Un tas nolēma Olgu Petrovnu no reanimācijas pārvest uz kopējo palātu. Kā veselu. Vēl apārstēt. Un atnāca sanitāri un veda viņu prom. “Neuztraucieties,” viņa man teica atvadoties, “jūs arī šodien no šejienes aizvedīs.”
Aptumšotām smadzenēm, kurās, kā pēc tam noskaidrojās Lozannā, arī jau bija sācis iekļūt stafilokoks, es sapratu, ka tas nevar būt. Viņa ar savu sesto infarktu, briesmīgo distrofiju, bez jebkādas medicīniskās palīdzības te nevarēja izdzīvot. Viņu bija atveduši nomirt. Bet, lūk, viņu aizveda nevis uz morgu, bet uz palātu, kur, kā stāsta, dod pašiem savu apģērbu, segu, bet tuvinieki drīkst nest ēdienu. Viņa izdzīvoja.

Es nezinu, kas izdomājis padomju reanimāciju. Varbūt tas bija personiski Staļins, varbūt – Berija, varbūt neiztika bez kompleksas padomju un vācu koncentrācijas nometņu izpētes. Varbūt vajadzētu to kaut kā noskaidrot, jo nāve pati par sevi ir diezgan briesmīga lieta, un nav nekādas nepieciešamības to dekorēt ar tik kliedzošu preteklību. Bet kad visam tam nesaprotamā kārtā izlauzās cauri šveiciešu glābēju brigāde, mani izvilka no krātiņa, apģērba, kaut kam pieslēdza, iedeva telefonu un, neraugoties uz bļāvieniem par to, ka viņi atsakās man parakstīt slimības lapu, aizveda uz Domodedovu un pārkrāva medicīnas lidmašīnā, es pēkšņi sapratu, kādēļ tas viss tika parādīts tieši man. Es biju redzējis eņģeli – Olgu Petrovnu. Viņa izgāja cauri šķīstītavai viegli, kā caur paradīzes dārzu, un ne tikai nemocījās, bet vienkārši savas bezgrēcības dēļ nepamanīja, ka viņu moka. Viņai neviens nepalīdzēja, viņai neatsūtīja palīgā ģeniālus ārstus un šveiciešu glābējus – viņa vienkārši mierīgi ienāca un izgāja. Tā nu eņģeļi ir. Un tas ir – es saku kā zinātājs – vienkāršs medicīnisks fakts.

Raksta pirmpublicējums žurnālā GQ, www.gq.ru

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons