Karaliska iziešana ārpus sevis

“Ja jūs esat sācis dzert vīnu pavisam nesen un pēkšņi saprotat, ka jums patīk tieši paši lētākie vīni, nebēdājiet– sākumā tā ir visiem,” mierina laikam gan ekscentriskākais, vismaz ASV, vīndaris Randals Grāms. Atceroties savu vēlo padomju pieredzi, kad dzēru Monastirskaja izba, es sliecos viņam pievienoties. Septiņdesmitajos, kad sākās Grāma karjera, Štatos, kā raksta krievu Forbes vīna kritiķis Igors Serdjuks, “tikai sāka atradināties no stiprajiem un ļoti saldajiem vīniem, kurus viņi, tāpat kā mēs, sauca par portvīniem, un pārgāja pie pussausā zinfandela, ko viņi nez kāpēc sauca par balto”. Taču nekas nav nemainīgs un pirmām kārtām – gaume: pienāca laiks, un vīns kļuva par kaut ko būtiski citu salīdzinājumā ar pašaizliedzīgo vēlmi nokļūt izmainītas apziņas stāvoklī.

Pēc humanitāra rakstura studijām Kalifornijas Universitātē Randals Grāms (1953) savas darba gaitas iesāka, uzkopjot telpas vīna veikalā Beverlihilsā. Tieši tad nākamajam slavenajam vīndarim, iespējams, arī izveidojās savdabīga “filozofija”: “Esmu slikti adaptējies pasaulē, un vīns ir mana iespēja izpausties, mana saikne ar pasauli.” Grāms turpināja mācības tajā pašā Kalifornijas Universitātē, taču nu jau– enoloģijas fakultātē.

Vīndara darbības sākumā Randals Grāms nolēma, ka piespiedīs visu pasauli iemīlēt Kalifornijas Pinot noir, taču 80. gadu sākumā viņš no burgundieša pārmetās uz Ronas ielejas vīniem. Grāms pat izdomāja sev iesauku Ronas reindžers (Rhone Ranger), atvasinot to no vientuļā reindžera (Lone Ranger) tēla vecās kinofilmās, un kopā ar domu biedriem nodibināja kaujas enoloģisko ordeni Ronas reindžeri. Reindžeri pieteica krusta karu Kalifornijas vīnogulājiem, lai tos atkarotu no tradicionālistiem – kabernē un merlo piekritējiem.

Starptautisku pazīstamību Grāms ieguva ar “Lidojošo cigāru” (Le Cigare Volant) Châteauneuf-du-Pape stilā – kupāžu no Grenache, Syrah un Mourvèdre vīnogām. Tiesa, nav izslēgts, ka vīnam slavu atnesa ne tik daudz tā kvalitāte kā etiķete, uz kuras bija redzams pār vīnogulājiem slīdošs lidojošais šķīvītis (“lidojošais cigārs”, kā 19. gadsimta beigās NLO iesauca amerikāņi). Saskaņā ar Grāma izdomāto leģendu 50. gadu sākumā Dienvidronas apvidū risinājušies kosmosa kuģu izmēģinājumi. Pārbiedētie zemnieki tos noturējuši par lidojošajiem šķīvīšiem un atteikušies strādāt vīnogulājos, tādēļ Šatonefdipapas municipalitāte pieņēmusi likumu, kas aizliedz lidojošajiem šķīvīšiem lidināties vīnogulāju tuvumā.

Randala Grāma slava sāka augt. Louela observatorija Arizonā Grāma vārdā nosauca asteroīdu – 4934 Rhôneranger. Grāms sāka rakstīt presē, 2009. gadā viņa raksti un komentāri par vīnu iznāca atsevišķā grāmatā “Tik ilgi Dūnā: Randala Grāma vintoloģija” (Been Doon So Long: A Randall Grahm Vinthology). Tajā Grāms ne tikai filozofē par tādu jēdzienu kā teruārs, bet arī visnotaļ asprātīgi parodē Kafku, Selindžeru, pat izpaužas rokoperu libretu žanrā.

Savā vīna ceļā Grāms pagūst arī pieteikt karu tradicionālajiem vīna pudeļu korķiem, aizstājot tos ar skrūvējamajiem, – par Grāma uzņēmuma Bonny Doon Vineyard devīzi kļūst lozungs “Nāve korķim!”. 2002. gadā Bonny Doon Vineyard saražoja tobrīd lielāko vīna partiju, kurā pudeļu noslēgšanai izmantots skrūvējamais vāciņš, – 80 tūkstošus kastu.

Lai nu kā, 2006. gadā Bonny Doon Vineyard pārdošanas apjoms sasniedza 5 miljonus pudeļu, taču te pēkšņi Randals Grāms kompāniju pārdeva, pārtrauca ražot savus vīna bestsellerus, kurus tagad uzskatīja par tīri komerciāliem, un samazināja produkcijas ražošanu vairāk nekā 10 reizes – no 450 000 līdz 35 000 kastu gadā. Visa ražošana tagad norisa nelielā vīna darītavā Santakrūzā, kas apvienota ar vīna restorānu, kurā arī notika šī intervija.

Grāms nolēma izveidot patiešām īstu teritorijas ziņā unikālu Kalifornijas vīnu, audzējot vīnogas nevis no franču stādiem, bet no kauliņiem – mēģinot no jauna saradot vīnogulāju ar zemi. “Teruārs runā ļoti klusi, tādēļ to tikpat kā nav iespējams sadzirdēt, ja vīnā to nomāc 100% jauna ozola, 15% alkohola un neprātīgi spēcīgi tanīni.” Tādējādi ekscentriskais Randals Grāms atgriezies uz paša iesāktā vīna ceļa: “Asfalta un iepirkšanās centru cilvēkam vīns atgādina, ka ir arī klintis, akmeņi, augsne, flora, fauna... – ka pastāv arī dabiskā pasaule.”

U.T.

Rīgas Laiks: Kā jūs šodien jūtaties?

Randals Grāms: Nedaudz pārkarsis... Bet ir labi, tas ir pārbaudījums. Mana dzīve... Es negribu sūdzēties, bet... Es raizējos, ka netieku uz priekšu ar saviem projektiem tik ātri, cik gribētu. Tie ir tādi ilglaicīgi projekti, kas prasa daudz laika. Laika un naudas.

RL: Un viens no šiem projektiem ir vīna audzēšana no kauliņiem. Cik tālu jūs esat ticis ar to?

Grāms: Esmu vēl tikai pašā sākumā.

RL: Vai sēklas jau esat iesējis?

Grāms: Esam iestādījuši dažus Grenache stādus, kurus izaudzējām no sēklām. Tomēr tā nav vislabākā prakse. Vislabāk ir hibridizēt, dažādu šķirņu krustošanas ceļā iegūstot jaunas šķirnes. Pirms dažām nedēļām es biju Teksasā – aizbraucu uz Frederiksbērgu, kas atrodas uz ziemeļiem no Ostinas, un savācu savvaļas vīnogas, no kurām izņēmu kauliņus. Tos mēs tagad diedzējam, un tas būs interesanti. Ne hibridizācijai, bet potcelmu iegūšanai. Tā tāda vēl viena traka ideja.

RL: Un kāpēc Ostinā?

Grāms: Tieši tur aug noteikta suga – berlandjēri, tai ir divas interesantas īpašības: tā ļoti labi aug kaļķainā augsnē un labi panes sausumu. Visas manas pūles caurvij apsēstība ar divām lietām. Pirmkārt, tā ir stādu noturība – patiesa noturība. Otrkārt, tas ir teruārs – tas, kā vīnā sevi izpauž vietas raksturs. Un man šķiet, ka abi šie aspekti ir saistīti. Kad vīnogulājam daudz kas jādod no ārpuses, kad tas ir jālaista, jāmēslo, tiek deformēts teruārs – un nekādu vietas izpausmi vīnā jau vairs nevar iegūt, tāpat kā arī noturību. Līdz ar to, lai iegūtu vīnu, kurā izpaužas vietas raksturs, ir jārada pašpietiekama, pašregulējoša sistēma.

RL: Jūs esat bijis teruāra piekritējs jau ilgi.

Grāms: Jā, ir lieliski būt piekritējam, bet kādā brīdī jāsāk kaut ko reāli darīt, nevis tikai jārunā par kaut kā darīšanu.

RL: Un tagad jūs saprotat, cik tas ir grūti. Vai jūs aizvien vēl neesat radījis nevienu vīnu, kuru pats būtu ar mieru saukt par teruāru?

Grāms: Nē, neesmu. Šie ir labi vīni, mēs varam dažus no tiem nogaršot, bet tie nav vin de terroir. Pagaidām.

RL: Vai jūs varat nespeciālistam izskaidrot, kas ir vin de terroir?

Grāms: Jēdziens vin de terroir tiek lietots kā pretstats jēdzienam vin d’effort – tātad piepūles vīns. Par vīnu var domāt kā par spektru ar divām galējībām, un droši vien daudz kas ir arī tām pa vidu. Bet “piepūles vīnam” piemīt spēcīgs vīndara nospiedums, kas rodas no tā, ka vīndaris kontrolē pēc iespējas vairāk mainīgo lielumu un uzspiež vīnam savu stilu. Arī teruāra gadījumā vīndarim joprojām ir ļoti smagi jāstrādā, bet viņa pieskāriens ir piesardzīgāks. Viņa darbs ir atklāt konkrētās vietas unikālās īpašības un palīdzēt tām izpausties vīnā. Protams, katram vīndarim ir atšķirīga interpretācija. Līdz ar to var rasties paradokss – ja aplūkojam divus Šambertēnas vīndarus, katrs no viņiem varbūt atklāj Šambertēnas teruāru, tomēr vīni būs nedaudz atšķirīgi, jo katram no viņiem būs sava interpretācija. Tomēr es ticu, ka noteikti teruāri ir, teiksim tā, izcilāki, ģeniālāki, daiļrunīgāki. Ja vietai ir spēcīgs raksturs, vīndaris to nevar pavisam noslēpt. Tas sitas cauri. Citi teruāri ir daudz neuzkrītošāki, un vīndarim jāiegulda liels darbs, lai pastiprinātu vietas iezīmes. Tas ir gluži kā ar elektromagnētisko signālu – vīndara darbs ir to pastiprināt, vienlaikus to neizkropļojot.

Abonēt Rīgas Laiku

RL: Spriežot pēc tā, kā jūs aprakstāt vin de terroir, svarīgākais faktors šķiet tas, kurā vietā jūs izvēlaties...

Grāms: Laikam jau, pilnībā. Tas nosaka visu!

RL: Kā jūs varat būt drošs, ka savā vietas izvēlē neesat pieļāvis kļūdu?

Grāms: Es nezinu. Tās ir kā milzu eksistenciālas bažas – ja neesi izteikti bažīgs, tu tam droši vien nepievērs gana lielu uzmanību.

RL: Tātad, lai izdotos, jābūt bažīgākam un uzmanīgākam.

Grāms: Laikam jau. (Smejas.)

RL: Vai šī ir jūsu vieta?

Grāms: Jā. Es daudzus gadus izlūkoju daudz dažādu vietu. Es biju pārbijies un bažīgs, ka neatradīšu īsto vietu, ka kaut kā visu salaidīšu dēlī. Un tad es tiku tam pāri un nolēmu vienkārši mēģināt. Es šo vietu biju redzējis sapnī un, kad to ieraudzīju, teicu: “O, es pazīstu šo vietu – no sava sapņa.” Man šķita, ka tā ir ļoti laba zīme.

RL: Ko tieši jūs redzējāt sapnī?

Grāms: Tas bija dīvaini... Es redzēju tādus mežonīgus mežus un krūmus un iztēlojos, kur starp tiem varētu būt vīna dārzs, un es redzēju arī lauvu. Un tad es lauvu ieraudzīju dzīvē!

RL: Kalifornijā?

Grāms: Jā, kalnu lauvu. Šajā apvidū ir daudz kalnu lauvu. Tās nav mazas, biklas radības. Tās ir lielas.

RL: Un par ko jūs ar šo lauvu runājāt?

Grāms: Nu, par laimi, mūs šķīra attālums. Taču mans kolēģis to redzēja ļoti tuvu – kādu 10 metru attālumā – un gandrīz pielaida bikses.

RL: Vai lauvas klātbūtne kā sapnī, tā dzīvē izšķīra jūsu izvēli?

Grāms: Es jau biju nopircis zemi, vēl pirms redzēju lauvu, tāpēc tas bija tikai apstiprinājums. Un pēc tam nāca vēl viens apstiprinājums – es ielūdzu pie sevis franču augsnes zinātniekus Klodu un Lidiju Burgiņonus, un viņiem šķita, ka augsne ir ļoti laba. Līdz šim mēs esam audzējuši vīnogas dēstu audzētavā, un pat otrā gada vīnogas, kas augušas audzētavā, ir ārkārtīgi garšīgas! Man vienkārši ir spēcīga sajūta, ka šī ir ļoti īpaša vieta, kur audzēt vīnogas. Varbūt es kļūdos! Bet esmu gandrīz pilnībā drošs, ka viss izdosies.

RL: Pēc kā jūs tiecaties? Pēc oriģinalitātes?

Grāms: Pēc vairākām lietām. Man ir sajūta, ka teruāra vīni rada emocionālu atbalsi cilvēkos, kuri tos bauda, un tie mūs ietekmē citādi nekā tehniski labi nostrādāti piepūles vīni. Tajos ir kaut kas īsts, kaut kas dabisks, kas mūsos atbalsojas. Vīniem, kurus konstruē cilvēki, nepiemīt tāda daudzslāņainība, tāds dziļums. Tiem piemīt zināms pliekanums.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt vēlamo vīna atbalsošanos cilvēkā? Kādai būtu jābūt manai reakcijai?

Grāms: Manuprāt, tas izraisa prieku, labsajūtu un jūsmu. Tas vienkārši liek jums smaidīt! Jūs jūtaties labi! Tas ietekmē limbisko sistēmu. Tas skar ne tikai intelektu, bet arī emocijas. Man par to ir tāda traka teorija, kas droši vien ir pilnīgs vājprāts, bet... teruāra vīnus es saistu ar minerāliem – ar izteiktu minerālu saturu. Tas ir nedaudz slideni, jo neviens īsti nezina, kas ir mineralitāte vīnos, neviens nav īsti noteicis, kuri minerāli ir interesanti, kuri nav... Bet, kad vīnā sagaršo zemi vai krītainumu, vai vulkāniskās īpašības... Vīnam piemīt īpašības, kas to saista ar zemes garšu. Kad tu vīnā sagaršo šos elementus, manuprāt, savā zemapziņā tu jūties savienots ar zemi, tu jūties kā daļa no vienotas sistēmas. Un varbūt tu arī apjaut, ka tava dzīve ir galīga, ka mirsi un atgriezīsies zemē. Viss ir viens un tas pats – tās pašas molekulas.

RL: Labākā vīna pieredze savā ziņā atgādina cilvēkam par viņa nāvi. Skaisti! Par to mums jāiedzer. Ko mēs dzeram?

Grāms: Šo sauc “Rīslings, lai dzīvotu”.

RL: “Lai dzīvotu” un lai atgādinātu mums par nāvi. Atgādinājums par nāvi man šķiet lielisks, bet es īsti nesaprotu šo iesakņotību zemē. Es neesmu koks, un man šķiet, ka tā ir mana priekšrocība. Man nav nekādu sakņu. Un, kad jūs sakāt, ka teruāra vīns man gluži vai limbiskā līmenī atgādinās par manu iesakņotību zemē, jāteic, ka es nemaz tik ļoti nealkstu to pieredzēt. Kāpēc jūs vēlaties, lai man būtu saknes zemē?

Grāms: Ļaujiet man to pateikt citādi. Es ticu, ka teruāra vīns mūs spēcina – estētiski, emocionāli un psiholoģiski. Citiem vārdiem sakot – ēdiens, ko mēs ēdam, vai nu dara mūs stiprākus, ir neitrāls, vai arī dara mūs vājākus. Bet, kad dzeram izcilu vīnu, tas ir kā lasīt izcilu grāmatu, aplūkot mākslas darbu vai dzirdēt skaņdarbu – mēs to burtiski uzņemam sevī, esam spēcināti un izjūtam labsajūtu. Manuprāt, tas notiek, kad ēd labu, barojošu ēdienu – cilvēks jūtas labāk. Tā nav tikai garša – viņš tiešām jūtas labāk. Ar vīnu ir interesanti, jo, kā jūs zināt, alkohols ir sava veida inde...

RL: To es nezināju.

Grāms: Tas ir toksīns. Alkohols atūdeņo organismu un atbrīvo to no minerāliem. Alkohols ir diurētisks, līdz ar to cilvēks izčurā savus minerālus. Dzert vīnu, kurā ir minerāli, ir kā dzert indi un pretindi vienā glāzē. Tas līdzsvaro. Dzerot izcilu vīnu, nākamajā dienā jūtamies labāk. Dzert sliktu vīnu ir kā ēst neveselīgu pārtiku. Dzert vienkāršu, normālu vīnu ir kā ēst fritētus kartupeļus vai čipsus – tās ir tikai tukšas kalorijas.

RL: Es nekādā ziņā neesmu vīna speciālists, man vienkārši ļoti patīk reizēm iedzert. Un dažkārt es par vīna kvalitātes kritēriju esmu izmantojis to, kā jūtos nākamajā dienā. Ja jūtos labi – tas ir bijis labs vīns!

Grāms: Pilnībā piekrītu.

RL: Cits izskaidrojums varētu būt tāds, ka ir bijusi brīnišķīga kompānija. Ja dzer sliktā kompānijā, nākamā diena ir briesmīga.

Grāms: Pilnīgi pareizi. Pilnībā piekrītu.

RL: Tātad šie divi faktori – cilvēki un labs vīns – ir tie, kas neliek nākamajā dienā justies slikti. Tomēr man jums jāuzdod personisks jautājums: cik daudz jūs parasti izdzerat vakara gaitā, sarunājoties labā kompānijā?

Grāms: Nu, manas dzērāja spējas vairs nav tādas, kādas reiz bija. Savulaik tā bija pudele, tagad varbūt puspudele. Dažkārt, ļoti īpašos gadījumos, tā var būt arī pudele.

RL: Bet kādreiz jūs bijāt krietns dzērājs.

Grāms: Kad biju daudz jaunāks. Bet ņemiet vērā, ka man radās iespēja tikt pie laba vīna jau ļoti agrā vecumā – kad man bija divdesmit. Tā bija neticama veiksme.

RL: Bet tolaik jums garšas kārpiņas nebija labi attīstītas un jūs nespējāt analizēt to, ko garšojat. Kā gan tas jums varēja palīdzēt?

Grāms: Teiksim tā: izcils vīns ir kā Mocarta mūzika. Ja esat lietpratējs, jūs to novērtējat; ja esat pilnīgs idiots, jūs tāpat to novērtējat. Mocarta mūzika ir tik skaista, ka neviens cilvēks nespēj pretoties tās valdzinājumam. Ar izcilu vīnu ir tāpat – manuprāt, ja cilvēkiem dod izcilu vīnu, lielākā daļa no viņiem varbūt arī nesaprot, ko tieši viņi jūt, bet kaut kādā līmenī viņi saprot, ka tas ir kas īpašs.

RL: Es nezinu, cik izplatīts tas ir starp speciālistiem, bet jūsu vārdu krājumā mani ļoti saista tas, ko jūs saucat par “dzīvības spēku” vīnā. Vai jūs varētu aprakstīt šo savādo īpašību, kas piemīt noteiktiem vīniem?

Grāms: To veido vairāki faktori. Parasti šie vīni ir ļoti noslēgti. Tie sevi neizrāda, tie ir ļoti... noslēpumaini. Un, kad atkorķē pudeli, ir vajadzīgs laiks, lai tie sāktu elpot, atvērties, sevi parādīt. Otrkārt, tiem ir ļoti noturīga garša. Es esmu ļoti vizuāls cilvēks – es to iztēlojos grafiski, gluži kā vienkrāsas attēla vietā redzēt divkrāsu attēlu. Tam piemīt niansētība, dimensijas. Tas nav pliekans, neskaidrs, tam piemīt dziļums. Un visdziļākā lieta, kas piemīt izciliem vīniem, ir šis dzīvības spēks! Triviālā līmenī dzīvības spēks ir spēja panest skābekli, un šie vīni ir stabili. Var atvērt pudeli, izdzert glāzi vai divas, uzlikt atpakaļ korķi, un vīns saglabājas labs arī otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā dienā... Daži pat septītajā, pat devītajā dienā...

RL: Man tādi nekad nav gadījušies.

Grāms: Ir tādi vīni.

RL: Kuri, piemēram?

Grāms: Vīni no Etnas vulkāna Sicīlijā – brīnišķīgi. Vīni no Kanāriju salām, kas arī ir vulkāniskas izcelsmes. Burgundieši! Proti, lieliski Burgundijas sarkanie – kāds labs Pomāras vai Volnē, vai Šambertēnas vīns... Šie vīni var stāvēt nedēļu.

RL: Bet pati “dzīvības spēka” ideja ir jūsu personīgais pienesums sarunām par vīnu?

Grāms: Neesmu dzirdējis, ka citi cilvēki lietotu šo apzīmējumu, bet...

RL: Jā, es arī ne. Šķiet, ka tas nāk no kāda austrumnieciska domāšanas veida.

Grāms: Jā, ķīnieši un japāņi to sauktu par “cji”. Manuprāt, katrai lietai piemīt dzīvība, tāpat arī vīnam. Un atkal jau – vistriviālākajā nozīmē tā ir spēja panest skābekli. Oksidēšanās ir tā, kas mums pakāpeniski atņem dzīvības spēku.

RL: Tātad savā ziņā tas aktivizē vai kaut kā ietekmē mūsu “cji”.

Grāms: Jā.

RL: Vai jūs esat iedziļinājies ķīniešu lietās?

Grāms: Esmu tikai diletants.

RL: Un ko jūs kā diletants darāt?

Grāms: Lasu grāmatas... Šajās lietās es neesmu dziļš domātājs.

RL: Ar Rietumu jēdzienisko aparātu jums kaut kādā ziņā nepietiek?

Grāms: Nē. Jo tas ignorē vīna maģiju, vīna garīgo aspektu. Vīns pārtop par tādu kā recepti – tam jābūt ar alkohola saturu 13 procenti, jābūt šim un tam... Bet tā ir tikai virspuse, fasāde.

RL: Un ar “interesantajiem vīna aspektiem” jūs domājat...?

Grāms: Jau atkal, šī daudzslāņainība... Kā gan dzēriens, kurš gatavots no vīnogām, var pārvērsties par kaut ko tādu, kas spēj mūs aizkustināt estētiski un emocionāli? Tas ir vienkārši neticami – kā no tik necila izejmateriāla var rasties kaut kas tik absolūti majestātisks. Tas ir brīnums!

RL: Vai jūs varētu aprakstīt dažas vīna svarīgākās sabiedriskās funkcijas?

Grāms: Vīns ir ļoti, ļoti sabiedrisks dzēriens. Tas ir daudz sabiedriskāks nekā jebkurš cits alkoholiskais dzēriens. Vīns, protams, ir radīts malkošanai pie ēdiena. Ēdiens prasa apsēšanos, būšanu klāt, sarunas... Tas prasa laiku. Proti, maltīte nenotiek desmit minūtēs. Un vīns dod iespēju palēnināt procesu. Un tas liek mums atvērties citiem cilvēkiem. Tas mums ļauj būt mūsu labākajam “es”. Un mēs dalāmies! Proti, tas ir ārprāts – es nespēju dzert vīnu viens pats, es vienkārši nespēju! Tas nesniedz man prieku, es to neizbaudu. Mani visvairāk saista tieši šī iespēja dalīties.

RL: Tas, kas mani it nemaz neinteresē, ir runāšana par vīna kvalitāti dzeršanas laikā. Es varu noklausīties divu minūšu runu par vīna īpašībām, bet galu galā tie ir tikai līdzekļi – vārdi nav pašmērķis.

Grāms: Man par vīnu – dažiem vīniem – interesanti šķiet tas, ka tie kustas un mainās. Proti, var dzert vienu vīnu pusstundu, 45 minūtes, bet tad pēkšņi parādās jauna šķautne! Un tad jūs sakāt draugiem: “Tas tikko izmainījās!” – “Jā, jā!” Tas bija viens, bet tagad tas ir kas cits. Tas ir dīvaini! Tomēr tas notiek.

RL: Es ar aizdomām izturos pret mūsu spēju atšķirt izmaiņas pašā vīnā no izmaiņām mūsu vīna uztverē.

Grāms: Pilnīgi pareizi! Tās nevar nošķirt vienu no otras – tās ir cieši savijušās. Mīts, ka pastāv kas tāds kā objektīva vīna garša, ir pilnībā...

RL: Jā, tomēr vīnziņi apgalvo, ka viņi šīs lietas spēj nošķirt, un pelna ar to lielu naudu. Jums šķiet, ka viņi krāpjas?

Grāms: Nē! Es nesaku, ka viņi krāpjas. Es tikai saku, ka... Jums var ieliet pasaules izcilāko vīnu, bet, ja būsiet sliktā noskaņojumā, jums tas var arī nelikties nekas īpašs. Jūsu paša pienesumam – tam, ko pievienojat šai pieredzei no sevis, – ir milzīga nozīme. Līdz ar to šeit vienādi svarīgas ir abas lietas – gan vīna kvalitāte, gan jūsu atvērtība un gatavība to izbaudīt.

RL: Ja tā ir tiesa, kāda jēga reitingiem?

Grāms: Manuprāt, reitingi ir pupu mizas. Piemēram, Pārkera reitingi vairāk pastāsta par Pārkeru nekā par pašu vīnu. Tie pastāsta, kāda veida vīni patīk viņam, un, ja jums šāds vīna stils patīk, augsts Pārkera reitings jums ieteiks ko labu no šī stila. Ar mani ir tā: jo augstāks Pārkera vērtējums, jo mazāk man šis vīns patiks. Diezgan droši. Bet es runāju tikai par sevi.

RL: Vai jūs tagad vienkārši nemēģināt rādīt, ka nepiederat pie vairākuma?

Grāms: Ir konkrēts vīna stils, uz ko viņš tiešām ir ķerts, bet man tas īsti nepatīk. Man nepatīk koncentrētie vīni ar lielu alkohola saturu. Bet tā jau ir pavisam cita saruna, jo Pārkers un Wine Spectator abi ir nolēmuši – apzināti vai neapzināti –, ka savos kvalitātes reitingos viņiem jābūt konsekventiem. Citiem vārdiem sakot, ja viņi būtu patiesi godprātīgi, viņi piešķirtu augstas atzīmes ļoti dažādu stilu vīniem. Proti, mums kā vīna baudītājiem patīk dažādi stili. Problēma tāda, ka lasītāji var ātri apjukt, ja vīna kritiķim patīk daudzi dažādi stili. Tas rada sajaukumu zīmolos. Arī paši vīnu apskatnieki ir zīmols, un ikvienam zīmolam jābūt konsekventam savā vēstījumā.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt sava zīmola saturu?

Grāms: Es pats nezinu, kāds ir mana zīmola saturs.

RL: Bet jūs esat kļuvis par zīmolu?

Grāms: Es esmu zīmols. Bet es pat nezinu, ko tas nozīmē, – tiešām nezinu. Teiksim tā: Bonny Doon zīmols vai Randall zīmols ir tāds kā hameleons. Visi tiecas projicēt to, ko paši vēlas šajā zīmolā saskatīt. Piemēram, es mēdzu organizēt vīndaru vakariņas. Pēc vakariņām praktiski vienmēr notiek divas lietas: pirmkārt, cilvēki nāk pie manis un dod man marihuānas kāsi, jo viņi gluži vienkārši ieņēmuši galvā – nu, viņš ir frīks, viņam ir gari mati, viņš noteikti pīpē gandžu... Proti, cilvēki vienkārši pieņem, ka es esmu... traks! Un otra lieta ir tāda, ka viņiem liekas, ka es esmu libertietis. Es neesmu libertietis, man libertieši nemaz nepatīk, bet viņi to vienkārši pieņem, jo man bijis tik daudz nepatikšanu ar likumu... Man nepatīk noteikumi – man nepatīk, ka cilvēki man stāsta, ko darīt, man nepatīk, ka citi mani kontrolē. Bet es neesmu libertietis. Cilvēki redz to, ko viņi vēlas redzēt.

RL: Tātad, pirms es skatos uz reitingiem, man jāzina, kurš vērtē?

Grāms: Jā.

RL: Es dzīvoju provinciālā valstī un tikpat kā neko nezinu par šiem ļaudīm. Kā vajadzētu rīkoties ziņkārīgam, taču nezinošam cilvēkam?

Grāms: Manuprāt, nespeciālistam daudz labāks ceļš ir nevis sekot reitingiem, bet meklēt pašam, kļūdoties un atrodot... Tas ir kā atrast labu ārstu vai advokātu, vai grāmatvedi – atrast vīna tirgoni, kurš jūsos ieklausās un ir gana gudrs, lai saprastu, ka jums patīk noteikta veida, noteikta stila vīni. Un katru reizi, kad jūs ieejat veikalā, viņam būtu jājautā: “Vai jums patika iepriekšējais?” Laika gaitā šim pārdevējam var izveidoties priekšstats par jūsu garšas paleti – kāds vīns jums varētu patikt vai nepatikt. Manuprāt, personiska saskarsme ar cilvēkiem ir daudz interesantāka stratēģija nekā Wine Spectator vai Pārkera lasīšana.

RL: Viena lieta, ko es noteikti gribētu jūs lūgt paskaidrot nespeciālistam, ir biodinamiskā vitikultūra.

Grāms: Biodinamika ir lauksaimniecības sistēma, kas balstīta Rūdolfa Šteinera mācībā. Galvenā doma ir uzlūkot saimniecību kā pašpietiekamu organismu, kam nav vajadzīga palīdzība no ārpuses. Viena no metodēm, kas tajā tiek izmantotas, ir biodinamiskais kalendārs – ideja, ka dabai piemīt cikliskums, ka noteiktā dienā atkarībā no zvaigžņu un Mēness stāvokļa noteiktas auga daļas – lapas, saknes, augļi un tā tālāk – ir aktīvākas par citām. Izejot no tā, vīnkopis cenšas pieskaņot savas darbības šai harmonijai. Un otra metode ir biodinamiskā sagatavošanās.

RL: Vai “kalendārs” nozīmē, ka jūs vērojat zvaigznes, vai arī jums ir datorprogramma?

Grāms: Man tas parasti ir līdzi portfelī... Te tas ir. “Ziemeļamerikas biodinamiskās sēšanas un stādīšanas kalendārs”. Ieskatos kalendārā un redzu, vai attiecīgā diena ir sakņu diena vai ziedu diena, vai lapu diena.

RL: Šodien ir 17. oktobris – no sešiem vakarā šī ir lapu diena.

Grāms: Ne tā labākā diena, lai novāktu vīnogas. Garša būs novājināta.

RL: Cik nopietni jūs pret to attiecaties?

Grāms: Vidēji nopietni. Pārāk strikti mēs pie tā nepieturamies, bet, ja ir iespēja sakārtot savu grafiku saskaņā ar kalendāru, tas šķiet... interesanti.

RL: Un, jūsuprāt, tas ietekmē garšu vai...?

Grāms: Es nevaru izskaidrot mehānismu – diez vai to vispār kāds jelkad izskaidros. Es tikai vēroju – un es nezinu, varbūt te darbojas kaut kāda pašsuģestija, bet mana pieredze saka, ka tur pastāv korelācija. Es jums nevaru izskaidrot kauzālo mehānismu, taču es novēroju korelāciju.

RL: Pirmā metode bija kalendārs. Otrā, kā jūs teicāt, bija sagatavošanās.

Grāms: Sagatavošanās darbiem ir kaut kāda līdzība ar homeopātiju, proti – ir dažādi preparāti, kas ļoti mazās devās tiek izkaisīti pa lauku vai arī reizēm iejaukti biodinamiskajā kompostā. Tas palīdz aktivizēt noteiktus procesus, vai tā būtu kālija, kalcija vai fosfora uzsūkšana vai fotosintēze. Tad vēl biodinamiskajai saimniecībai ļoti svarīgi ir lopi. Uzskata, ka lopu mēsli palīdz līdzsvarot augsnes auglību daudz efektīvāk nekā mākslīgais mēslojums.

RL: Tas nozīmē, ka, lai sagatavotu augsni, jūs noteiktu laiku tur ganāt lopus.

Grāms: Jā, pirms stādīšanas mēs tajā vietā ganījām trīs gadus.

RL: Un tagad jūs 25 gadus audzēsiet vīnogulājus.

Grāms: Es tā ceru. Vai ilgāk. Cik vien ilgi es dzīvošu. Vai arī ne.

RL: Atvainojiet, kāpēc “vai arī ne”?

Grāms: Nu, pat ja manis vairs nebūs, varbūt tos turpinās kopt mana meita vai kāds cits... Tāpēc es ceru, ka tie dzīvos ilgāk par 25 gadiem. Labam vīna dārzam, ja tas ir pareizi iestādīts, būtu jādzīvo ilgi. Ilgāk par cilvēku.

RL: Cik atvērts biodinamiskajai vitikultūrai ir vīna tirgus? Vai tas jūs pieņem ar atplestām rokām?

Grāms: Tur tiešām pastāv plaisa starp divu veidu kultūrām. Ir cilvēki, kuri ir ļoti ieinteresēti tā saucamajos “dabiskajos vīnos”...

RL: Bet tie nav organiskie vīni.

Grāms: Nu, organiskie vīni arī varētu būt sava veida dabiskie vīni. Dabiskie vīni ir ļoti plaša kopa, bet lielākoties tie ir vīni, kas vai nu ražoti no biodinamiski audzētām vīnogām, vai izmanto vietējas izcelsmes raugu, vai arī tiem ir zems sēra dioksīda līmenis, nekādu pesticīdu... Tie varbūt ne vienmēr ir nevainojami tīrības ziņā – tie var smaržot nedaudz pēc lauka, tie var būt gaistošāki. Tie nav tik nostrādāti, tie ir, ja var tā teikt, lauķīgi.

RL: Šis gan ir diezgan nostrādāts vīns, vai ne?

Grāms: Jā.

RL: Kāpēc jūs ražojat šos lieliskos, nostrādātos vīnus, ja vienlaikus tiecaties pēc šī lauķīgā...?

Grāms: Es domāju, ka ir iespējams radīt vīnu, kas iekļautu abus šos aspektus. Manuprāt, visinteresantākie vīni ir tie, kas atrodas pa vidu, – tie nav tik nostrādāti, lai kļūtu banāli un triviāli, taču arī ne tik lauķīgi, lai pazaudētu savu oriģinalitāti.

RL: Vai esat sastapies ar šādiem piemēriem?

Grāms: O, jā. Tādi noteikti ir izcilie Eiropas vīni, kurus brūvē biodinamiski – kā to dara Andrē Ostertags, Anna Kloda Lefleva... Ir daudz patiešām izcilu ražotāju. Ilgu laiku pastāvēja plaisa starp organiskajiem jeb “dabiskajiem” un konvencionālajiem vīndariem, bet tagad tie pamazām arvien vairāk satuvojas. Manuprāt, nav vairs jāizvēlas vieni vai otri.

RL: Jūs uzskata par vienu no labākajiem vīna blogeriem. Kad jūs rakstāt par vīnu, kur jūs atrodat vārdus, lai to aprakstītu? Kā zināms, šajā jomā pastāv jau gatavi vārdu “komplekti”, gatavas frāzes, kas ir ļoti garlaicīgas.

Grāms: Es piekrītu, tās var padarīt traku. Kā, teiksim, visi šablī ir “kramīgi”, visi sirā ir “piparoti”, visi burgundieši ir “samtaini”... Ir grūti izvairīties no klišejām, tomēr es redzu pāris veidu, kā to izdarīt. Viens no tiem ir runāt par cilvēkiem, kuri taisa konkrēto vīnu, – viņu personībām, ģimenes vēsturi, jo, kad nogaršo vīnu, nogaršo tā radītāja atspulgu. Vēl var domāt par to, kādu valodu izmantot rakstot. Ja runājam par vīna aprakstiem... Rakstīšana par vīnu taču arī ir rakstīšana! Piemēram, Mērija Fišere – viņa gan rakstīja par ēdienu, bet viņas stils bija tik universāls! Viņu nelasīja, lai dabūtu receptes, bet gan ļoti kvalitatīvas, rosinošas prozas dēļ. Viņai ēdiens bija gandrīz vai metafora lielākiem procesiem. Manuprāt, ar vīnu var būt tāpat.

RL: Ja runājam par Fišeri, viņas komentāri pie pašas tulkotās Brijā-Savarēna “Garšas fizioloģijas” ir vienkārši skaisti! Ko jūs domājat par Brijā-Savarēna grāmatu?

Grāms: Es to lasīju pirms vairākiem gadiem, Fišeres tulkojumā. Bet skaidrs, ka ēdiens mūsos raisa dziļas izjūtas, tas nav tikai...

RL: “Tu esi tas, ko tu ēd.” Vai jūs to varētu pārfrāzēt kā...?

Grāms: “Tu esi tas, ko tu dzer.”

RL: Jā. Vai arī tas būtu pārspīlēts?

Grāms: Tu esi tas, ko tu ēd un dzer. Kā mēdz teikt, “ko viņi uzlūkoja, par to viņi kļuva”. Tas, ko tu uztver, ienes savā dzīvē, maina tevi kā cilvēku. Stāsti, ko tu sev stāsti, notikumi, ko piedzīvo, draugi, kurus pulcē ap sevi, – tas viss veido tevi kā cilvēku. Es nesaku, ka slikts vīns cilvēkus izposta, un neesmu drošs, ka labs vīns padara cilvēkus labākus... Bet būtu patīkami tā domāt.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt vissvarīgāko pieredzēto, kas jūs ir veidojis?

Grāms: Jūs runājat par vīnu vai dzīvi?

RL: Dzīvi.

Grāms: Visnozīmīgākā, manuprāt, bija manas meitas piedzimšana. Otra svarīgākā bija slimība, kas mani piemeklēja, kad meitai bija tikai viens gads. Man kakla kaulā bija iemetusies infekcija. Man bija jāpārcieš operācija, un es gandrīz paliku paralizēts. Trīs mēnešus staigāju ar metāla stiprinājumiem ap galvu. Trīs mēnešus pats nevarēju apģērbties vai nomazgāties. Es apjēdzu, ka biju nokļuvis ļoti tuvu stāvoklim, kurā vienkārši nespētu funkcionēt. Tas lika man saprast, cik īsa, dārga un nejaušībām pakļauta ir dzīve.

RL: Un kādas pēdas šī pieredze jūsos atstāja? Kā tā ir jūs mainījusi?

Grāms: Galvenais ir neatlikt to, kas ir svarīgs. Jo es te nebūšu mūžīgi.

RL: Un, ja drīkstu jautāt, kā jūs izmainīja jūsu meitas piedzimšanas pieredze?

Grāms: Viena lieta, ko bērni iemāca, – ka viņi ir ļoti jūtīgi pret liekulību. Tāpēc, ja tev ir bērni, tev jābūt godīgākam pašam pret sevi, citādi viņi tevi pieķers! Ja tu kaut kam tici, taviem darbiem jāsaskan ar vārdiem. Dzīve ir daudz vieglāka, ja dzīvo saskaņā ar sevi.

RL: Vai šī pieredze ir kaut kā saistīta ar faktu, ka esat pārdevis diezgan veiksmīgu zīmolu?

Grāms: Jā, tieši tā. Man tas vairs nebija interesanti. Es daudz runāju par to, cik svarīgs ir teruārs, un nekas – pilnīga nulle! – nekas no tā, ko darīju, netuvināja manus vīnus teruāram. Nekas!

RL: Bet sabiedrība taču laikam novērtēja to, ko jūs darāt.

Grāms: Ko viņi zina? Viņiem patika jokainās etiķetes! Es nezinu... Vīni bija labi, bet tie nebija tādi vīni, kādus gribēju. Es nespēju sevi piespiest ražot tos vīnus.

RL: Līdz ar to jūs kaut kādā ziņā novērsāties no naudas.

Grāms: Pareizi.

RL: Vai vīns palīdz domāt?

Grāms: Jā, absolūti! Tas iedvesmo! Izcils vīns ir iedvesmojošs, gluži kā skaista pastaiga pa mežu vai skaists gleznojums...

RL: Skaista sieviete...

Grāms: Skaista sieviete – labrīt! Un kā vēl! Varbūt tas ir mans ego, bet man ļoti patīk doma, ka varbūt kādu dienu darīšu vīnu, kas patiešām iedvesmos cilvēkus. Ka viņi to pagaršos un teiks: “Jēziņ, kā viņš to dabūjis gatavu?”

RL: Kādu vīnu jūs izvēlētos pelēcīgā rudens dienā?

Grāms: Noteikti ne to pašu, ko vasaras dienā, tas ir skaidrs. Daži vīni ir rudenīgi.

RL: Šis neizskatās īpaši rudenīgs...

Grāms: Nu, vispār man šķiet, ka ir gan.

RL: Tiešām?!

Grāms: Tā man šķiet.

RL: Jūs domājat rudeni Kalifornijā, nevis, teiksim, Latvijā vai Vācijā. Latvijā šis noteikti netiktu uzskatīts par rudenīgu.

Grāms: Ar rudeni es saistu šajā vīnā sagaršojamos bumbierus un ābolus. Tas ir nogatavojies, tas ir sasniedzis kulmināciju, jau mazliet pārgatavojies un jau nedaudz uz norieta pusi. Man tas ir rudens. Vasara priekš manis ir rīslings – viegls, svaigi kraukšķīgs... Sārtvīns! Man patīk dzert rozē vasarā. Ziemā – izturētus sarkanos, Barolo... Arī sarkanie burgundieši priekš manis ir ļoti rudenīgi. Tiem piemīt tāda kā trūdošu lapu pieskaņa – šī garša man asociējas ar Burgundiju. Pavasarī man patīk baltvīni – svaigi baltvīni.

RL: Vai jūs dzerat, piemēram, pirms filmas skatīšanās? Piemēram, ja grasāties skatīties kādu klasisku japāņu filmu, vai jūs pirms tam dzerat sakē?

Grāms: Tā man šķiet interesanta doma! Man ir draugs, kurš strādā pie dažādu mūzikas veidu sapārošanas ar vīniem. Viņš uzskata, ka noteiktu veidu vīni papildina noteiktu mūziku un mūzika liek vīniem garšot noteiktā veidā. Viņš nupat uzrakstījis grāmatu “Postmodernā vīndarīšana”. Viņš ir gudrs, ļoti gudrs...

RL: Es nesen satiku jaunu vīrieti, kurš meklēja ļoti labu vīnu, lai savaldzinātu meiteni. Ko jūs ieteiktu?

Grāms: Atkarīgs no meitenes.

RL: Viņš viņu vēl nepazīst. Tai jābūt daļai no priekšspēles. Kāds vīns, jūsuprāt, tur nostrādātu?

Grāms: Nu labi, jaunībā es arī to esmu mēģinājis. Ja viņš var dabūt kādu pudeli Egon Müller-Scharzhof Scharzhofberger Riesling Auslese Goldkapsel... Jā, es teiktu, ka vismaz divdesmitgadīgs Auslese nostrādās.

RL: Divdesmitgadīgs?! Jums šķiet, ka šis jauneklis to varētu atļauties?

Grāms: Varbūt viņš nevar to atļauties, bet tas nostrādātu.

RL: Varbūt tas būtu vērtīgs ieguldījums?

Grāms: Bet viņam vajadzētu sākt tūlīt! Kad es biju jauns... Tolaik vīns nebija pārāk dārgs, paldies dievam! Es kaut kā uzgāju vienu 1928. gada pudeli.

RL: Cik tā maksāja?

Grāms: 20 dolāru. Varbūt 25. Nezinu, kā man izdevās to dabūt tik lēti... Ņemot vērā tās retumu, tas tiešām nebija dārgi. Un tas nostrādāja. Tas, ka izvilku 50 gadus vecu vīnu, atstāja lielu iespaidu.

RL: Jā, bet šajā gadījumā nostrādāja vecums, nevis garša vai...

Grāms: Nu, jau atkal – par to var parunāt! Mums varbūt nevajadzētu tērēt laiku, runājot par savaldzināšanas mākslu...

RL: Kāpēc? Tā ir ļoti svarīga prasme!

Grāms: Manuprāt, sievietes interesē kaislīgi vīrieši. No otras puses, ja kaislība uz kaut ko – piemēram, vīnu – ir pārāk liela, var arī pāršaut pār strīpu. Manuprāt, viņas satrauc, ja... Nu, šis džeks – viņš taču par vīnu vien domā! Vai viņš mani vispār ievēro? Vai ar viņu var parunāt arī par attiecībām un jūtām – lietām, par ko sievietes vēlas runāt?

RL: Reiz es dzirdēju, kā jūs stāstāt par skrūvējamajiem vāciņiem. Es īsti nesapratu – kāpēc jūs ienīstat korķus?

Grāms: Estētiski man korķi ļoti patīk – tie ir skaisti, tie ir dabiski. Vienīgā problēma ir tāda, ka tie nestrādā.

RL: Kā jūs to domājat? Tie ir strādājuši simtiem gadu!

Grāms: Korķi nav labākais veids, kā izturēties pret vīnu. Tie neciena vīnu, tie neļauj tam sasniegt tā pilno potenciālu. Skrūvējamie vāciņi respektē vīna integritāti. Tie ļauj tam dzīvot pat uz pusi ilgāk, attīstīties vienmērīgāk. Korķiem ir sūces, tie vīnam piedod korķīgumu. Kad es pirms 10 vai 12 gadiem sāku izmantot skrūvējamos vāciņus, tika lēsts, ka 5–10% pudeļu ir nekvalitatīvi korķi – un tas atsaucās uz vīnu.

RL: Tas ir diezgan augsts procents.

Grāms: Jā, proti, ja 10 procentos Apple datoru būtu līdzīga kļūme... Cilvēki būtu panikā! Vai arī, ja 10 procentiem mašīnu nestrādātu bremzes. Cilvēki trakotu!

RL: Jūs nesen savā blogā rakstījāt, ka vairs nesaprotat vīna biznesu. Vai jūs varētu pastāstīt par pārmaiņām vīna biznesā, kas novedušas pie tā, ka jūs to vairs nesaprotat?

Grāms: Vīna biznesa lielākā problēma ir tā panākumi. Agrāk cilvēki sāka vīna biznesu tāpēc, ka mīlēja vīnu, mīlēja šo dzīvesveidu. Viņi nebūt necerēja nopelnīt milzu naudu, viņi gribēja nopelnīt tikai tik, lai varētu dzīvot. Tam piemita šāda veida naivisms, tīrs entuziasms. Un tad kādā brīdī cilvēki ar vīnu sāka taisīt naudu! Roberts Mondāvi un vairāki citi...

RL: Arī jūs.

Grāms: Arī es! “Mans dievs! Tas attīstās! Mēs varam nopirkt vairāk zemes, iestādīt vairāk vīnogulāju, ražot vairāk vīna... Tas nekad nebeigsies!” Bet tad visi nolēma, ka jāsāk nodarboties ar vīna biznesu! Ja ir pārāk liela konkurence, tad tas kļūst...

RL: Pārāk liela konkurence uz ko?

Grāms: Pārāk daudz cilvēku, kas cenšas izsisties ļoti ierobežotā tirgū, un viņiem visiem ir šīs uzpūstās gaidas, ka viņi to pārvērtīs par ļoti ienesīgu veikalu. Agrāk varēja izmēģināt dažādas lietas, varēja eksperimentēt, bet, ja pieļāvi kļūdu, cilvēki bija piedodošāki: “Ak, šis nebija tik labs, nākamgad būs labāk!” Tagad konkurence ir tik augsta, ka nekādas kļūdas nav pieļaujamas. Proti, liela daļa vīndaru baidās riskēt, un viņu vīns ir pakļauts gatavai formulai. Viņi ražo vīnus, ar kuriem izpatikt Pārkeram, ar kuriem izpatikt Wine Spectator... Viņi vairs neražo vīnus pašu priekam, jo viņus saista pārāk liels ekonomiskais risks.

RL: Kāpēc lai kāds domātu, ka vīndarīšana pašu priekam ir pareizais ceļš?

Grāms: Es uzskatu, ka tas ir pareizais ceļš.

RL: Jūs teicāt, ka pat rakstot ir jādomā par lasītāju – ko pašu par sevi var apšaubīt –, bet, ja runājam par vīnu...

Grāms: Atkarīgs no tā, kādu vīnu grib radīt. Ja grib radīt populāru vīnu un pārdot simtiem tūkstošiem kastu, tas ir vīns, ko rada nevis sev, bet pircējiem. Ja mēģina radīt izcilu, patiešām izcilu vīnu – tad to rada sev. Ja grib radīt oriģinālu vīnu, ir sev jāuzticas, sev jāizpatīk – tas ir vienīgais ceļš. Pretējā gadījumā sanāk vienkārši griezties kā vēja rādītājam. Ir jāuzticas savai gaumei, jo tikai tu pats vari būt sev kompass. Neviens cits nevar iemācīt darīt labu vīnu.

RL: Tad ar saviem tagadējiem vīniem jūs tēmējat uz pašu tirgus virsotni.

Grāms: Jā, es eju šajā virzienā. Man jāražo vīni, kas darītu prieku man pašam.

RL: Un kurus es nevarēšu atļauties.

Grāms: Piedodiet! Man ļoti patīk doma par tādu vīnu radīšanu, kurus ļaudis varētu atļauties. Tomēr es vairs nevēlos ražot simtiem tūkstošus kastu. Patiesībā mūsu augstākajā punktā mēs saražojām pat 450 tūkstošus kastu...

RL: Un tagad?

Grāms: Kādus 25 tūkstošus. Apmēram divdesmito daļu no agrākā daudzuma. Tas joprojām ir par daudz!

RL: Jūs grasāties vēl samazināt ražošanas apjomu?

Grāms: Jā.

RL: Ar mērķi bagātināt pasauli?

Grāms: Un, cerams, mazliet arī sevi.

RL: Bet tie ir divi dažādi bagātināšanas veidi. Mani nepārsteidz, ka vēlaties bagātināt sevi. Mani pārsteidz jūsu vēlme bagātināt pasauli.

Grāms: Es nezinu, varbūt esmu vienkārši vecmodīgs vai romantiķis... Es ticu, ka jābūt līdzsvaram – katram aiz sevis jāatstāj vairāk, nekā viņš ir paņēmis. Esmu ņēmis daudz, tāpēc man vajadzētu daudz atstāt.

RL: Kā jūs to domājat – ņēmis daudz?

Grāms: Nu, ja runājam kaut vai tikai par manas dzīves ekonomiskajām priekšrocībām – dzīvot skaistā mājā, braukt ar labu mašīnu...

RL: Tāpēc jūs gribat panākt zināmu taisnīgumu.

Grāms: Jā. Vēl man ir sajūta, ka, ja man ir šīs dāvanas, būtu nepareizi tajās nedalīties ar pasauli. Varbūt no manas puses tas ir narcistiski, bet man nešķiet, ka Jaunajā pasaulē būtu daudz cilvēku, kuriem piemistu vajadzīgā iztēle, pieredze vai interese, lai radītu teruāra vīnus. Man šķiet, ka kaut kādā ziņā tas ir mans liktenis, jo man ir dota visa šī neparastā pieredze. Redziet, esmu darījis vīnu Eiropā, esmu importējis vīnus no Itālijas un Francijas, un Spānijas, esmu tur pavadījis daudz laika... Esmu tik daudz ko redzējis, strādājis ar tik daudzām vīnogu šķirnēm, ka man ir morāls pienākums mēģināt darīt to, ko es daru.

RL: Ir tāds vācu vīns ar nosaukumu Blutsbruder. Vai vārdu “asins” un “vīns” savienošana jums šķiet jēdzīga?

Grāms: Es neesmu kristietis, līdz ar to šī asociācija man neko īsti nenozīmē, tomēr vīns man ir sava veida svētais sakraments. Vīnam piemīt sakrālais aspekts.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot?

Grāms: Izcils vīns var sniegt ekstātisku pieredzi – pat tādā mērā, ka cilvēks var tikt iznests ārpus sevis. Manās acīs tā ir sakrāla pieredze.

RL: Ļoti grūti noticēt, ka vīns varētu jūs iznest ārpus sevis.

Grāms: Vīns palīdz transcendēt savu ego vai kā nu kurš to sauktu. Vīns mani padara par labāku cilvēku. Varbūt par dāsnāku, varbūt par... atbrīvotāku cilvēku. Ja kāds ir atbrīvotāks, viņš uzreiz kļūst arī dāsnāks. Esmu ļoti pateicīgs, ka esmu atklājis vīnu. Tas ir bagātinājis manu dzīvi ar jēgas apziņu un prieku. Vīns mani ir padarījis arī mazāk neciešamu. Kad biju jaunāks, es biju pilnīgi neciešams – jo biju tik kautrīgs, ka burtiski nespēju sarunāties ar cilvēkiem.

RL: Vai ir kāds vīna kritiķis, kuru jūs atzīstat un kurā ieklausāties?

Grāms: Angļiem ir tāds lielisks kritiķis Endrū Džefords, viņš ir patiešām spožs. Viņš raksta Decanter žurnālam. Briti ir daudz gudrāki par amerikāņiem.

RL: Tas ir apbrīnojami! Viņi vispār netaisa vīnu! Kā nākas, ka viņi ir tik gudri?

Grāms: Nu, viņi visi pabijuši Oksfordā, viņiem ir klasiskā izglītība... Viņi vienkārši ir superizglītoti, un viņiem patīk dzert – daudz. Labākie vīna aprakstnieki acīmredzami ir angļi: Džansisa Robinsone, Hjū Džonsons... “Pasaules vīna atlants” ir skaista grāmata par vīniem! Džansisa Robinsone ir uzrakstījusi vairākas grāmatas – šobrīd viņa kopā ar Endrū Džefordu droši vien ir galvenā vīna aprakstniece angļu valodā.  

RL: Vai jūs esat lasījis Rodžera Skrūtona grāmatu par vīnu?

Grāms: Nē.

RL: Rodžers Skrūtons ir konservatīvs britu filozofs. Viņš uzrakstījis grāmatu par filozofijas saistību ar vīnu, un tai ir brīnišķīgs, ļoti asprātīgs pielikums, kurā runāts par to, kādus dzērienus – arī vīnu – vajadzētu dzert, lasot noteiktus autorus. Piemēram, lasot Aristoteli, jādzer ūdens...

Grāms: Tas man atgādina par brīnumaino... Vai esat lasījis franču simbolistu Uismansu, kurš 19. gadsimta beigās sarakstīja À rebours – “Ačgārni”? Viņš bija aizdomājies kādus simt gadus priekšā savam laikam – viņš aprakstīja novārdzināto jūtību, kura vairs neuztver, kuru neiekustina dabiskās baudas, tādēļ cilvēkiem jāmeklē mākslīgās baudas. Un tur ir patiesi brīnišķīga pasāža, kurā grāmatas varonis mēģina pārnest mūziku uz garšām un pie dažādām notīm izmanto dažādus liķierus un brendijus. Tā ir brīnumaina grāmata.

RL: Autors tajā apraksta savu pieredzi?

Grāms: Jā. Vēl šajā grāmatā ir brīnišķīga pasāža par to, kā galvenais varonis kļūst impotents un nolemj uzrīkot ballīti, lai svinētu faktu, ka viņu vairs nepaverdzina šī kaislība. Viņš šo pasākumu rīko kā līķa apstāvēšanu, kurā visa pārtika ir melna: melns vīns, melna maize, melns kaviārs... Viss ir melns. Un, protams, to servē melnas sievietes – kailas melnas sievietes.

RL: Vai jūs savus vīnus eksportējat?

Grāms: Jā! Uz Krieviju, Skandināviju, Lielbritāniju, Franciju, Beļģiju, Japānu, Taivānu, Vjetnamu, Koreju, Austrāliju, Kanādu... Uz Honkongu vēl ne, uz Ķīnu arī ne.

RL: Bet tur ir pretruna – jūs gribat samazināt ražošanas apjomu un tajā pašā laikā gribat paplašināt sava eksporta ģeogrāfiju.

Grāms: Es nezinu... Pārdot vīnus man šķiet forši.

RL: Kā ar Krieviju? Vai tās ir pāris kastes vai...

Grāms: Nē, tie varētu būt pāris simti kastu. Nav daudz.

RL: Un tās tad nokļūst kādos ekskluzīvos vīna veikalos?

Grāms: Es zinu, ka tie ir dažos restorānos, bet neesmu drošs, cik ir restorānos un cik – veikalos.

RL: Kas tas?

Grāms: Le Cigare Volant – mūsu vīnu flagmanis. Tajā ir Grenache, Syrah, Mourvèdre un Cinsault – sajaukums.

RL: “Lidojošais cigārs” izklausās pēc laba nosaukuma vīnam.

Grāms: Tā man šķiet.

RL: Cigāri taču parasti lido, vai ne?

Grāms: Lido gan.

RL: 32% Syrah, 4% Mourvèdre, 4% Cinsault un Grenache – jūs pats izdomājāt šo kombināciju?

Grāms: Jā.

RL: Vai jūs varat pateikt, cik ilgu laiku prasīja šīs kombinācijas izdomāšana?

Grāms: Cenšos atcerēties... Tas, visticamāk, ir izgatavots martā – pēdējais maisījums. Mēs veicam izmēģinājuma maisījumus. Sajaucam kopā dažādas daļas, cik vien agri iespējams, un tad uzlabojam, uzlabojam, uzlabojam. Izmēģinājuma maisījumi tiek veikti varbūt sešas vai astoņas reizes, mēģinot tikt arvien tuvāk un tuvāk...

RL: Bet sešas vai astoņas reizes nenozīmē tikpat gadus?

Grāms: Nē, tas nozīmē sešas vai astoņas reizes apsēsties pie galda ar lielu daudzumu glāžu un veikt daudz pārliešanas.

RL: Jūs gribat teikt, ka jaunu maisījumu varat radīt vienā sezonā?

Grāms: Jā.

RL: Un tad jūs eksperimentējat, cik ilgi tas “dzīvo”.

Grāms: Jā, pareizi.

RL: Vai jūs dodat priekšroku jauktiem vīniem?

Grāms: Kalifornijas siltajā klimatā ir grūti panākt izcilību no vienas šķirnes, tāpēc jaukti vīni vienmēr ir interesantāki. Vēsā klimatā un īpašās augsnēs vienas šķirnes vīni var būt ļoti labi.

RL: Kāpēc jūs dodat priekšroku sirā vīnogu šķirnei? Tā sastopams visos jūsu sarkanvīnos.

Grāms: Es nezinu. Man patīk sirā! Šis ir ļoti īpašs brūvējums – Bien Nacido. Ļaujiet man jums izstāstīt ļoti smieklīgu stāstu par šo vīnu. Mēs to izlaidām pirms kādiem trim gadiem... Starp Ziemeļkaliforniju un Dienvidkaliforniju pastāv lielas kultūras atšķirības. Taču lielos vilcienos ziemeļnieki iztēlo sevi kā mazliet izsmalcinātākus, apveltītus ar delikātāku, smalkāku gaumi. Dienvidniekiem patīk viss, kas ir nedaudz skaļāks, nedaudz spilgtāks un tā tālāk. Lai nu kā, ņemu vīnu un ar lielu somu dodos apbraukāt pavalsti, viesojos dažādos restorānos, dodu to nogaršot... Un visi ir ļoti labvēlīgi. Es aizeju uz tipisku Sanfrancisko restorānu, viņi tur pagaršo vīnu un saka: “Vecīt! Tas ir ļoti labs, bet mazliet par intensīvu, mazliet par stipru, mazliet par daudz alkohola... Bet ļoti labs!” Tad es dodos uz Dienvidkaliforniju, un viņi saka: “Vecīt, tas ir ļoti labs, bet nu... Tam vajag būt mazliet intensīvākam. Vai vari to pastiprināt?” Tāda ir atšķirība starp Ziemeļu un Dienvidu Kaliforniju.

RL: Vai jūs ražojat arī deserta vīnus?

Grāms: Jā, saldos.

RL: Calvadoon...

Grāms: Gribat to pagaršot? Tas ir brendijs. Mēs to pagatavojām pirms daudziem, daudziem gadiem.

RL: Kāpēc tam ir tāds vārds?

Grāms: Tas ir joks. Tā ir vārdspēle ar kalvadosu. Bonny Doon kalvadoss – kalvadūns.

RL: Un kā jūs izdomājāt nosaukumu Bonny Doon?

Grāms: Bonny Doon ir vieta Santakrūzas kalnos, kur vīna dārzs atradās sākumā.

RL: Kalvadūns ir izcils! Manuprāt, tas ir pelnījis kalvadosa statusu.

Grāms: Ai, es domāju, ka to vis nevar saukt par kalvadosu...

RL: Jo tam jābūt no...?

Grāms: Kalvadosas. Šis ir gatavots no āboliem un bumbieriem – 15–18% bumbieru. Pasaulē vairs ir tikai kādas 12 pudeles. Varbūt man nedaudz jānoglabā pašam sev...

RL: Ja jūs to brūvējāt tikai vienreiz, kā jūs panācāt tādu precizitāti?

Grāms: Man paveicās. Kad to brūvēju, es pats īsti nesapratu, ko daru, bet es to noturēju mucās 13 gadus, un tad mēs izraudzījāmies labākās mucas un sajaucām. Viena lieta, ko esmu sapratis par vīndarīšanu, – tā nav pilnībā racionāla. Nevar visas šīs lietas caur un cauri izdomāt – daži lēmumi ir jāpieņem, balstoties uz izjūtu, intuīciju... Pirms diviem gadiem mēs sarīkojām divas vakariņas: vienas Ņujorkā un vienas netālu no šejienes. Mēs veicām visu gadu “Lidojošā cigāra” retrospekciju – 25 sērijas no lielām pudelēm: trīslitru, sešu litru, deviņu litru, divpadsmit litru... Tas bija ekstravaganti! Lielās pudeles ir īpašas – tās ļoti lēni noveco, tās ir pasakainas. Nu, un tā mēs nomēģinājām visas šīs “Lidojošā cigāra” sērijas. No visiem vīniem, ko šajos vakaros salējām, divi visinteresantākie bija no 1984. un 1985. gada – mani paši pirmie lolojumi. Es tolaik knapi zināju, kā darīt vīnu! Bet tie bija vislabākie.

RL: Tas nozīmē, ka tie bija vairāk nekā 20 gadus veci.

Grāms: 25 gadi, jā.

RL: Cik daudz 25 gadus veca vīna jums ir?

Grāms: Lielo pudeļu vairs nav. Man vēl ir viena vai divas normāla izmēra pudeles, bet vīns tajās ir diezgan miris. Taču lielajās pudelēs tas joprojām bija dzīvs. Vīns lielajās pudelēs dzīvo daudz ilgāk.

RL: Vai tas nozīmē, ka mucās tas dzīvo vēl ilgāk?

Grāms: Nē, ar mucām ir problēmas, taču pudeli iespējams aizdarīt, un tajā iekļūst ļoti maz skābekļa. Ar skrūvējamu vāciņu skābekļa apmaiņa ir ārkārtīgi maza, tāpēc lielajās pudelēs vīns noveco ļoti lēni.

RL: Šis bija karalisks vakars! Nezinu, kāda ir jūsu attieksme pret karaliskumu un aristokrātiju, bet man šķiet, ka epitets ir atbilstošs...

Grāms: Nezinu, vai esat redzējis Mela Bruksa filmu “Pasaules vēsture”, kurā viņš saka: “Ir labi būt karalim!” Tas ir ļoti muļķīgi, bet – jā, ir labi būt karalim.