Neērtais

Nomira Gorbačovs. Un sāka uzdarboties Lielā Pļāpātava: sasparojās dažnedažādi naratīvi, gan vispārīgie, gan personālie. Visu veidu banalitātes no Kapteiņa Visskaidrs apcirkņiem. Tas, protams, nenozīmē, ka runā nepatiesību; tieši tā arī bija: “iedeva mums brīvību” un “noklusēja Čornobiļu”, piekrita mierīgā ceļā demontēt socnometnes un Viļņā un Rīgā ieveda specnazu, palaida brīvībā politieslodzītos un atbalstīja Krimas aneksiju. Augstsirdīgs večuks, pasaules glābējs, vīnogulāju un kandžas dzinēju bieds, kurš nezin kāpēc filmējās lētas picas un dārgu somiņu reklāmās. Viss pareizi. Banalitāte ir patiesība, kas norāda uz visiem zināmiem faktiem; problēma tāda, ka banalitāte nesniedz ne jaunas zināšanas, ne jaunu izpratni. No visa tā, ko mēs zinām par Gorbačovu, kopbildi mēs neiegūstam; nevis cilvēks, bet digitālmākonis, kur samesti visdažādākā satura un paplašinājuma faili.

Tas, ko mēs zinām par Gorbačovu un viņa padarīto, ir teicams materiāls biogrāfiem un popvēsturniekiem; par viņu un viņa laiku sarakstīts desmitiem grāmatu, vēl noteikti desmiti taps, filmas uzņem un uzņems. Mūs tas interesē visai maz, ja ne viens fakts. Dižu ļaužu (vai vienkārši tādu vai citādu slavenību) nekrologos draņķīgi žurnālisti noteikti pielieto štampu “līdz ar viņu aizgāja laikmets”. Par Gorbačovu neko tādu nepateiksi. Viņa laikmets pagājis jau sen, viņš nomira gluži citā pasaulē; visdrīzāk viņš to nesaprata – vai arī baidījās saprast. Vulgāra nacionālisma, cinisku diktatoru, nežēlīgu un bezjēdzīgu karu (kurus pavadīja sarunas par genocīda vēlamību) brīnumainajai jaunajai pasaulei vajadzētu Gorbačovu šausmināt. Ne tādu viņš redzēja nākotni pirms 35 gadiem. Viss pārtapis pīšļos. Tiesa, varbūt viņš bija noguris savas ilgās dzīves finālā un viņam bija vienkārši pretīgi. Gorbačovs pārdzīvoja savu pasauli, ko vēlējās uzlabot. No Mihaila Gorbačova laikmeta nepalika pāri pat rūgta nožēla, ja nu vienīgi daža laba nostalģija, ne vairāk. Valstiskas bēres Gorbačovam nesarīkoja. Par godu aizgājējam artilērijas salūta vietā – kara kanonāde Ukrainā.

Impērijas sabrukums, ko Gorbačovs mēģināja novērst, pārveidojot par “sadraudzību”, tās bijušajā teritorijā izvērtās par atliktu pilsoņu karu. Tas, no kā izdevās izbēgt, pateicoties Gorbačova pirmienaidnieka Jeļcina nojautai un stihiskajam veselajam saprātam, šodien atgriezies simtkārt baisākā veidolā – kā pilna apjoma karš ar raķetēm un deportācijām, kā mūsdienīgs un reizē arhaisks karš. Pat Gorbačova galvenais grēks (man šķiet, pilnībā paša neapjausts, viņš vienkārši sekoja padomju režīma loģikai, un viss) – Čornobiļa – atbalsojās tieši viņa nāves gadā; tikai tagad Čornobiļas AES pievienojusies Zaporižjas AES. Gorbačovs izdarīja visu, lai globālā mērogā izbeigtu atomieroču šantāžu, ko piekopa lielvalstis, bet viss beidzās ar pavisam necilu, 90. gadu reketieru līmeņa ļaužu rosinātu šantāžu.

Gorbačovs ticēja progresam, un tieši tas daudziem dara viņu pievilcīgu. Ne jau progresīvai pārejai no 10. uz 11. aifonu, bet, lai cik tas šodien šķistu komiski (un rūgti), – cilvēces progresam un Kremļa vecūkšņu viņam uzticēto PSRS iedzīvotāju progresam. Šodien brīnišķīgās idejas par mūžīgo mieru un lielisku nākotni nomainījis aizpagājušā gadsimta nogales krievu imperiālisma smirdošais zombijs. Gorbačova laikmets nomiris ilgi pirms paša Gorbačova nāves.

Tāpēc jo svarīgāk parunāt par to, kas tas bija par laikmetu, bez emocijām, pamatojoties vienīgi stingrā vēsturiskumā. Un šeit mūs, iespējams, gaida vairāki ja ne gluži atklājumi, tad kaut vai iemesli tālākām pārdomām. Par sākumpunktu kalpos unikālais valsts amats, ko ieņēma Gorbačovs un kāda nedz pirms, nedz pēc viņa nav bijis. PSRS prezidents. Jau pašā nosaukumā ielikta dziļa pretruna: padomju valstiskuma sistēma neparedzēja “prezidentus” ne teorijā, ne praksē. “Padomes” kā jauns valsts iekārtošanas paņēmiens izrietēja no varas dalīšanas principa atcelšanas. Buržuāziskajā demokrātijā ir trīs principā neatkarīgi varas atzari: likumdošana, izpildvara un tiesu vara. Jau pirmsākumos, it kā sekojot Parīzes komunāru piemēram, bet īstenībā Lielās franču revolūcijas laika Konventam, padomes bija iecerētas gan kā likumdevējas un likumu īstenotājas, gan kā šo likumu ievērošanas kontrolētājas. Darbaļaužu griba izpaudās tiešā padomju demokrātiskumā.

Dabiski, ka realitātē tā nenotika, un kopš 20. gadsimta 20. gadiem padomes kļuva par partijas varas piedēkli, kas uzlipināts brutālajai PSRS akmens celtnes kastītei. Gorbačovs kā īstens sociālists gribēja atdot padomēm varu (kuras patiesībā tām nekad nav bijis), proti, atdot varu padomju tautai. Tomēr viņa “demokrātiskais sociālisms” (ja izmantojam Orvela terminu) lidinājās virs bezdibeņa: allaž politiski dezorientētie PSRS iedzīvotāji (par spīti ikdienas ideoloģiskajam spiedienam) nekādu vienotu politisko gribu nenoformulēja, neizrādīja, negrasījās īstenot dzīvē. Sociālistisko taisnīguma ideju padomju cilvēks drīzāk uztvēra kā “cīņu pret partijas privilēģijām”, sabiedriskā apziņa nekādi nespēja izvēlēties starp raupju novienādošanu un asociālu individuālismu ar tā kāri pēc “labākas dzīves” personīgi sev. Šī un daudzu citu iemeslu dēļ “atdot varu padomēm/tautai” 80. gadu beigās neizdevās, jo, lai izvairītos no haosa, PSKP un tās vasaļu organizācijas un institūcijas jau laikus pamanījās pievākt sev deputātu mandātu lauvastiesu. Taču rezultātā patiešām radās haoss – bet Gorbačovam haoss nepatika, jo viņš bija godprātīgs cilvēks pēc 19. gadsimta kritērijiem. Tāpēc pamēģināja padomju meženim uzpotēt Rietumu tipa klasisko rozi – ieguva “PSRS prezidenta” amatu. Nekas prātīgs no tā nesanāca.

Šajā punktā negaidīti satiekas Mihails Gorbačovs un Andrejs Saharovs. Otrais piedāvāja padomju sociālisma un Rietumu demokrātijas konverģences teoriju; pirmais, kaut arī acīmredzami nekādas siltas jūtas pret galveno disidentu neizjuta, pamēģināja to realizēt pēc savas saprašanas. Pat ja iedomātos, ka tāda konverģence ir iespējama, bija jau par vēlu. Un ne tāpēc, ka padomju sociālisms jau bija miris, varbūt pat kopš dzimšanas, un tā labākās īpašības eksistēja vienīgi retorikā. Problēma izrādījās tas, ar ko tika piedāvāts sociālismu satuvināt.

Nosacītie “Rietumi”, ar kuriem Gorbačovam bija darīšana (galvenokārt ASV, Lielbritānija un daļēji VFR), pieredzēja krīzi sociāldemokrātisma etatiskajā modelī, pateicoties kuram “dzelzs priekškara” nepadomju pusē bija iespējams veikt pēckara izrāvienu, pārkārtot sabiedrību uz taisnīgākiem pamatiem, rast apstākļus jaudīgai ekonomiskai izaugsmei un tehnoloģiskai revolūcijai. Ronalds Reigans (un pēcāk Bušs vecākais) un Mārgarita Tečere bija neokonservatīvās un neoliberālās revolūcijas vadoņi, un tā agresīvi iznīcināja visu, kas bija dārgs sociālistam Gorbačovam. Vai viņš to saprata – grūti pateikt. Tomēr objektīvi viņš bija spiests izbeigt “auksto karu” un runāt par “jauno domāšanu” savu ideoloģisko antipodu kompānijā. Ar Džimiju Kārteru Gorbačovs vēl varētu apspriest, kā vajadzētu pārkārtot sabiedrību, ar Tečeri, kas uzskatīja, ka “nepastāv tāda lieta kā sabiedrība, bet ir atsevišķi vīrieši un sievietes”, viņš nevarētu pat strīdēties, tik dažādās ideoloģiskās pasaulēs viņi atradās.

Gorbačova mēģinājums pārbūvēt PSRS uz labākiem pamatiem izgāzās tāpēc, ka šim “labākajam” neticēja ne paši iedzīvotāji, ne tie, ar kuriem kopā viņš vēlējās celt brīnišķīgo pasaules nākotni. Piedevām padomju birokrātija ar aizdomām uzlūkoja pat visumā sociāldemokrātisko ekonomikas pārkārtošanas plānu, ko piedāvāja Grigorijs Javļinskis. Pēc burtiski dažiem gadiem tā pati birokrātija mierīgi iekārtojās pavisam citā realitātē, ko radīja Jegora Gaidara (un viņa līdzgaitnieku) radikālās neoliberālās reformas. Gorbačovs izrādījās ne tikai vienīgais PSRS prezidents, bet laikam arī vienīgais sociāldemokrāts pseidosociālistiskajā impērijā.

Šī loma viņam bija negaidīta. Padomju partokrāta piesardzība izvērtās neizlēmībā un nekonsekvencē, mūsdienu pasaules nesapratne – virknē iekšpolitisku un ārpolitisku kļūdu. Kādā brīdī viņš zaudēja iniciatīvu un vairs neveidoja dienaskārtību, bet gan sekoja tai, kas it kā pati no sevis uzradās no perestroikas haosa. Aizrāvies ar apsveicamo pasaules lietu kārtošanu, viņš nogulēja iekšējos nacionālismus, kas tad arī sabrucināja PSRS. Un, protams, nogulēja partijas un valsts aparāta darboņu sacelšanos, kuru tālredzīgākā daļa pārbēga padomju republiku vadītāju pusē, bet naivākie uzrīkoja VĀSK, mēģinot saglabāt valsti un savu varu, taču spēja tik vien kā pielikt valsts vēsturei fināla punktu. Gorbačovs palika pavisam viens; pat no Krimas gūsta viņu paglāba Jeļcins, tas pats, kurš atņēma viņam visu – PSRS, prezidenta amatu, varu, politisko nākotni.

Gorbačova slavenā neskaidrā izruna bija viņa vēsturiskās neatbilstības indikators. Viņš bija pirmais ģenerālsekretārs, kurš mēģināja runāt “kā cilvēks”. Kad Staļins, Hruščovs vai Brežņevs nerunāja “ģenerālsekretāra valodā”, viņi to darīja vai nu šaurā lokā, vai ar stingrāko nosacījumu, ka saruna netiks translēta pilsoņiem. Gorbačovs mēģināja pārmest tiltiņu starp oficiozo un privātsarunu valodu, taču sanāca komiski: “parasto valodu” viņš (atšķirībā, piemēram, no Jeļcina) tikpat kā bija piemirsis, bet jaunu ideoloģisko vēl nebija izdomājis. Tas bija mēģinājums sazināties divu mirušu valodu sajaukumā, jau iepriekš nolemts neveiksmei. Šķiet, ka pēdējos dzīves gadus Gorbačovs runāja citādi, bet tā jau bija aizaizaizpagājušā vēsturiskā laikmeta cilvēka runa, ko dzemdējusi vientulība un sarūgtinājums, tāda cilvēka runa, kuram bija lemts nodzīvot līdz mūsdienām, bet mūsdienas nevēsta neko no tā, kas viņam bija svarīgs un dārgs.

P.S. Atvadas no Gorbačova un bēres tagadējā Maskavā bija tikpat nevietā, pat bezjēdzīgas. Diktators Putins atbrauca vientulībā pastāvēt pie zārka – ķeksīša pēc. Ungāru kleptokrāts un nacionālists Orbāns izmantoja divdomīgo selfie opportunity, lai pakacinātu Eiropas Savienību un dotu mājienu par paša humānismu. Viņi abi iemieso sevī to, ko Gorbačovs nevarēja ciest, – vulgāru populismu, nacionālistisku rupjību, patoloģisku melīgumu, bet Putins piedevām vēl sīku sadistisku cietsirdību. Tie, kuri pa īstam ir pateicīgi Gorbačovam, varēja teikt savu vārdu tikai kaut kur sižeta nomalē. Bet to balsis, kuri pa īstam nav piedevuši daudzos Gorbačova grēkus, nav sadzirdamas Ukrainas kara dārdoņā. Šodienas Krievijas zvērības gluži kā “atcēlušas” pēcpadomju cietsirdību. 1991. gada Viļņa (un pat 1968. gada Prāga) aizēnota ar Mariupoles melnajām drupām.