Pārlaicīgā agora

Eiropas filozofija ir filozofija, bet Āfrikas filozofija ir etnofilozofija, līdzīgi kā indiešu mūzika ir etnomūzika – šāda attieksme balstās uz tādu pašu spriešanas veidu, kāds atrodams Ņujorkas Dabas vēstures muzejā: stikla vitrīnās redzami dzīvnieki un nebaltādainie cilvēki un viņu kultūra, bet nekur nav redzama vitrīna ar baltādainajiem un viņu kultūru. Viņi tikai staigā pa muzeja zālēm un bauda iespēju aplūkot taksidermiskos jakus, alu iemītniekus, ziloņus, eskimosus, bifeļus, indiāņus u.c., kas izkārtoti līkumu līkumiem.

Hamīds Dabāšī, Al Jazeera

Daudziem, bet ne visiem būs savs priekšstats par to, kas ir filozofija, kur tā meklējama, bet kur tās nav. Ir dzirdēts par banku filozofiju, reklāmas aģentūru filozofiju, pat naktssargu filozofiju. Šajos gadījumos par filozofiju domā kā par noteiktu domāšanas un rīcības veidu vai pat dzīves formu. Citi par filozofiju sauc brīžus, kad viņus pārņem jautājamais apstākļa vārds “kāpēc”: kāpēc es šorīt esmu priecīgāks nekā vakar, kāpēc vispār kaut kas ir? Dažiem liekas, ka filozofs ir apkārt staigājošs aforismu ģenerators, citiem – ka filozofija ir nepārtraukta visa apšaubīšana un nemitīga argumentu kauja. Vēl kādam šķiet, ka filozofs ir aizmārša ar izspūrušiem matiem, cigarešu dūmu nodzeltinātām ūsām un nodilušiem žaketes elkoņiem, kas ja ne gluži iekrīt strautiņā kā Mīlētas Talēts, tad vismaz paklūp uz Krišjāņa Barona ielas jaunā bruģa. Ir arī tādi – profesionālie gudrības mīlētāji, kuri strādā augstākajās mācību iestādēs un filozofiju mīl tikpat cieši kā fiziķis matemātisko aparātu, bet par brīvdienas filozofēšanu nav augstās domās. Un piemetināsim: vismaz kopš 18. gadsimta beigām, kad filozofija iesoļoja universitātes sienās un kļuva par profesoru lietu, tā tikai ar atsevišķiem izņēmumiem ir bijusi vienīgi balto profesionālo džentlmeņu klubiņa nodarbošanās. Šie džentlmeņi, protams, uzskatīja, ka filozofēt spēj tikai viņi, bet par filozofiju nekādā gadījumā nevar runāt saistībā ar sievietēm, ķīniešiem, indiešiem, afrikāņiem, nemaz nepieminot Austrālijas aborigēnus vai Amerikas indiāņus. Tiesa, Leibnics un Voltērs pret ķīniešu filozofiju attiecās ar cieņu, bet jau Hēgelis indiešu un ķīniešu filozofiju uzskatīja par primitīvu, prāta vēstures plūsmā neiesoļojušu, brīvību nepazīstošu tradīciju, kas vai nu sastingusi vēsturē, vai arī izplūdusi misticismā.

Atbilde uz jautājumu, vai ārpus Eiropas ir pastāvējusi filozofija, var sākties ar vēsturisko refleksiju. Eiropas filozofijas ekskluzivitātes atbalstītāji ir pārliecināti, ka filozofija runā tikai grieķu valodā, proti, ka tikai tās Eiropas dažādās filozofijas, kas mantojušas grieķu filozofisko jēdzienu aparātu, ir tiesīgas saukties par filozofiju un šajā ziņā Austrumi un Rietumi nekad nesatiksies – līdzīgi kā japāņu buto neviens nesauks par baletu, kas radies Eiropā. Tas, ka dramatisko izrāžu mākslu dzjindzju (burtiski – “galvaspilsētas teātris”), kas ietver gan dziedāšanu, gan akrobātiku, dēvē par Pekinas operu, ir tikai terminoloģisks slinkums, līdzīgi kā cilvēku nevēlēšanās atteikties no ieraduma ķīniešu rakstu zīmes saukt par hieroglifiem, nevis par ķīnzīmēm vai sinogrāfiem, proti, tā, kā tās dēvē paši ķīnieši. Tāpat kā ar Pekinas operu, arī filozofijas apzīmēšanai citās kultūrās mēdz meklēt citu terminu un, kā jau tas kādu laiku tiek darīts, dēvē to par gudrības tradīciju. Un kāpēc gan ne? Taču Pekinas operas trupas uzstājas operu namos, tikmēr gudrības tradīcijas labi ja māca kādā universitātes kultūras vēstures kursā, tā īsti nekad neuzskatot tās par iespējamu sarunu un pārdomu partneri, kad jārisina mūsdienīgas filozofiskas problēmas metafizikā, epistemoloģijā un ētikā, proti, nepieļaujot, ka būtiskas filozofijas problēmas ir pārdomātas kādas senas un valodiski svešas kultūras tekstos. Pagājušā vai aizpagājušā gadsimta strīdi par to, vai japāņu dzeja vispār ir dzeja un vai ķīniešiem ir reliģija – jo reliģija taču sevī ietver vienu Dievu un daudz devu ticības –, gan nu jau ir aizmirsti, bet attiecībā uz filozofiju šie aizspriedumi ir dzīvi vēl šobaltdien.

Var saprast skeptiķus, kas sargā filozofijas “nacionālo” izcelsmi: mūsdienās tie lielākoties ir filozofi, kuri uzskata, ka filozofēšanas uzdevums ir palīdzēt tikt skaidrībā ar eksaktās zinātnes jēdzieniskajiem samezglojumiem, proti, būt par sava veida jēdzienu inženieriem vai terapeitiem. Un filozofija cieši turas pie zinātnes sāniem, bet viss pārējais ir tikai pseidozinātniskas, literāras vai mitoloģiskas refleksijas. Tādēļ, ja svešas kultūras tekstos neatrodas terminu kopums, kas kaut nedaudz atgādina filozofiem ierasto valodu, tad nav vērts piepūlēties: ar to var nodarboties filozofijas vēsturnieki vai reģionālo studiju pārstāvji. Bet bieži tiek aizmirsts, ka arī pašā Eiropā filozofija iemiesojusies ļoti dažādos personāžos – zinātkāros pētniekos, mūkos, askētos un viedajos, salonu un galmu intelektuāļos, bet mūsdienās profesoros un publiskos intelektuāļos – un ka ne vienmēr filozofijas joma bijusi stingri iezīmēta.

Es vairāk sliecos piekrist to filozofu uzskatiem, kas pieņem, ka filozofija kā noteikta veida domāšanas enerģija ir uzplaiksnījusi dažādu laikmetu, kultūru un valodu tekstos. Pats nereti iztēlojos tādu kā pārlaicīgu agoru, kurā bez mums ierastajiem grieķiem, romiešiem un dažādiem eiropiešiem sarunājas, strīdas un cits citu šad tad nolamā arī paprāvs pulks ķīniešu, indiešu, japāņu, arābu un daudzi citi personāži: Nīče tērzē ar Džuandzi, bet Heidegers smīn ūsās; Laodzi pārmij vārdus ar Ibn Arabī; Vitgenšteins ir aci pret aci ar Nāgārdžunu, un viņos slepus klausās Deridā; Platons tērzē ar anonīmiem Upanišadu autoriem, bet Šopenhauers klusi viņos noraugās; Dekarts aiz rokas pieved Huserlu pie Dignāgas un Dharmakīrti, bet Konfūcijam un Kantam par tulku uzmeties Mou Dzunsaņs, savukārt budistu un kristiešu sholasti pārsteigti iztaujā Hannu Ārenti un Martu Nusbaumu. Šī agora var mirklī pārtapt arī par Bābeles bibliotēku, kurā visiem atradīsies sava vieta.