Mani sapņi par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un citiem zvēriem

Skola

Viens no sapņiem, kas ik pa laikam atkārtojas, ir atgriešanās skolā. Tu ej pa gaiteņiem, meklē vajadzīgo klasi un domā: cik stilīgi – tu, tāds pieredzējis, gudrs un cienījams cilvēks, esi atgriezies skolā, pārāks par visiem pārējiem. Īstenībā jau tev nemaz nevajag tur būt, ir noticis muļķīgs pārpratums, tūlīt, tūlīt visi to sapratīs un tevi palaidīs mājās. Bet tad piepeši saproti, ka ir tieši pretēji, tu esi visu neglābjami nokavējis un palaidis garām kā pēc ilgas slimošanas, tu pat nezini, kur atrodas klase un kāda stunda ir nākamā, tev nav vajadzīgās grāmatas un pierakstu klades, skolotājs sāk runāt, un tu vispār neko nesaproti.

Rainis

Šonakt sapnī redzēju Raini. Nopietni. Viņi ar Aspaziju gribēja atzīmēt Latvijas neatkarību, bet nebija Latvijā, tāpēc sūtīja kaut kādas grāmatas ar tajās starp lapām paslēptām melnām sēkliņām, kuras nozīmēja tādu kā samaksu par dzērieniem, kuri tad tika sūtīti atpakaļ, paslēpti šajās pašās grāmatās, – glāzīte šņabja vai šampanieša. Rainis tās saņēma Šveices pastā, atvēra un priecīgi saskandināja ar Aspaziju – uz Latvijas neatkarību!

Karš

Tuvojās karš. Cilvēki bēga kā žurkas. Man bija jāizvēlas – mukt ar kuģi uz ārzemēm vai palikt šeit. Es kārtoju grāmatas sainīšos, rūpīgi pārsēju tās ar auklu un liku somās, taču varēju panest tikai trīs – viena soma uz muguras un divas plecos. Atceros, ka bija jāatstāj lielākā daļa grāmatu. Kāds draugs ar sakariem valdībā pienāca klāt un teica – nāc līdzi. Mēs izkļuvām no cilvēku pūļa un pa šauriem gaiteņiem nonācām kaut kādā industriālā zonā, tur bija jālien pa apakšu augstsprieguma torņiem, es ar somām nevarēju izspraukties, tāpēc nolēmu kāpt pa augšu – kur blakusstāvošie torņi savienojas. Tas bija bīstami, jo mani varēja pamanīt un nošaut. Somas ar grāmatām traucēja kāpt. Saiņojot pamanīju, ka tur bija viena bieza grāmata ar nosaukumu “Radostj poznaņija”, nez kāpēc nopriecājos, ka esmu paņēmis tieši to. Kāpu tornī un domāju, ka jāpaspēj nosūtīt īsziņas visiem radiniekiem, tad jāizmet mobilais, lai mani nevar atrast.

Dzeja

Todien es pamodos ar prieku, jo biju sapratis, kāpēc cilvēki raksta dzejoļus. Es sapnī biju visu tā smalki un loģiski izdomājis – ka cilvēki raksta dzejoļus, lai iegūtu kaut jelkādu attaisnojumu savai dzīvei. Jo visam citam, ko iespējams darīt, nav ne vismazākā sakara ar to, kā dēļ ir vērts dzīvot. Pareizāk sakot, visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu – un saskatīt to, ka nekādas citas jēgas patiesībā nav. Ar dzejoļiem ir grūtāk. Tu uzraksti dzejoli. Nu, sliktu. Nu, nav tas nevienam vajadzīgs. Bet ja nu vēlāk tomēr izrādās, ka tam ir kāda jēga?

Cietums

Sapnī biju nonācis cietumā. Nav zināms, par ko, bet jautrā kompānijā – ar Kārli Vērdiņu un vēl pāris domubiedriem, ar kuriem kopā izstrādājām ģeniālu bēgšanas plānu. Mēs sadraudzējāmies ar apsargiem un sākām viņiem stāstīt, ka mūs drīz atbrīvos – kuru katru dienu pienāks pavēle par izlaišanu no cietuma. Norunātajā dienā mēs vieniem apsargiem (tiem, kas sargā pie kamerām) pateicām, ka apakšā pie izejas jau esot viss nokārtots, savācām mantas un pārliecinātā solī devāmies lejup – pie vārtiem. Plāna galvenais elements bija izlikties, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tur, pie vārtiem, savukārt pateicām, ka nu tā diena ir klāt un mums tur augšā esot viss nokārtots. Tā kā apsargi jau iepriekš bija sagatavojušies mūsu promiešanai, nekādi lieki jautājumi neradās. Atceros, Kārlis vēl bija pieteicis tiem, kas palika kamerā: ja mēs pēc divām minūtēm neatgriežamies, lai zvana grupai Sigma. Grupas Sigma koncertturnejas busiņš tūdaļ piebrauca pie cietuma vārtiem un mūs savāca. Tā, lūk.

Pielūdzējas

Sapnī redzēju, ka laikraksta Diena karikatūrists Ernests pamet darbu, turklāt dara to ar tādu kā teatrālu patosu. Runa nebija par aiziešanu no Dienas, runa bija par aiziešanu no karikatūras vispār, it kā personisku, taču skaidrs, ka sociālpolitisku iemeslu dēļ. Gaisā valdīja vilšanās un bezcerība. Vienubrīd viņš izskatījās vairāk pēc Aivara Ozoliņa, bet, kad gāja pa Operas skvēru, – jau pēc Kaspara Rogas. Viņš nesa rokās klasisku ādas portfeli ar visām savām karikatūrām, uzgāja uz kanāla tiltiņa pie Brīvības pieminekļa, iemeta portfeli ūdenī. Brīdi pastāvēja, nokāris galvu (tam visam vajadzēja izskatīties traģiski un fatāli), pagriezās, lai dotos prom, bet tad pamanīja, ka portfelis izpeldējis Bastejkalna pusē un spēcīgā straume pagriezienā to izmetusi krastā. Es sāku skriet, lai portfeli savāktu – daļēji tāpēc, ka tas varētu būt vērtīgs kā vēstures liecība, daļēji – lai pakaitinātu Kasparu Rogu. Paspēju pirmais, taču arī viņš jau bija klāt, mēs pastīvējāmies kā tādi ceturtās klases puišeļi un iemetām portfeli ūdenī vēlreiz. Tad Kaspars izvilka no jakas kabatas rozā šampanieša pudeli, iesēdās dobē pie kanāla malas un teica, ka uz to visu jāiedzer. Nez no kurienes uzradās viņa pielūdzējas, kas sasēdās līdzās, – mazas meitenes īsos svārciņos un treniņjakās. Es kaut kā neveikli iespraucos pa vidu un nesapratu, ko lai tagad iesāk, viena no meitenēm pieliecās man klāt un klusā, zemā balsī teica: “Ilmār, nu pastāsti kaut ko.” Es palūkojos apkārt: visas citas mazās meitenes arī gaidīja, ka es sākšu stāstīt, taču man nekas – ne vismazākais stāsts – nenāca prātā. Es šausmās sastingu un pamodos.

Duelis

Vienu dienu pamodos no tāda sapņa – zvana mobilais telefons, es paskatos ekrānā, tur skaidri un gaiši rakstīts: “Marina Cvetajeva”. Es vēl samulstu, kāpēc man telefonā ir noglabāts viņas numurs, bet par pašu zvanu neesmu pārsteigts nemaz. Atbildu dzīves nogurdinātā balsī, ar nelielu aizsmakumu, lai nepadomā, ka es te tā vienkārši dzīvoju. Viņa saka (atceros intonāciju, tāda dziļa un mierīga balss): “Dobrij deņ, gospodin, tā un šitā, mēs gribētu jūs uzaicināt uz televīzijas spēli “Duelis”.” (Es vēl nodomāju – aha, arī Cvetajeva mūsu dienās spiesta piestrādāt televīzijā.) Viņa saka – tā ir tāda spēle, kurā duelējas divu dažādu apdrošināšanas kompāniju klienti, un kompānija N. mums ieteica tieši jūs. Es tikai pēc tam sapratu, ka viņa taču bija domājusi īstu dueli uz dzīvību un nāvi.

Albums

Te atkal – zvana mobilais telefons, es paskatos ekrānā, tur skaidri un gaiši rakstīts “zvana Renārs Kaupers”, es vēl nobrīnos, kāpēc viņš zvana tieši tagad, jo es īstenībā kaut kur eju, kaut kur garām tādiem lieliem kokiem, un vēl tur brauc smagās automašīnas, kas reizēm rada pamatīgu troksni, vispār grūti sarunāties pa telefonu, taču es atbildu priecīgā balsī: “Sveiks un tā!”, viņš saka: “Ā, tas, izrādās, ir tavs numurs,” – tad paklusē kādu brīdi un saka: “A ko zvanīji kaut kad?”, es atceros, ka tiešām kaut kad esmu viņam zvanījis, bet, kādā sakarā, vairs neatceros, tikai viņš toreiz necēla klausuli, es saku: “Jā, kaut kas vasarā bija sakāms, nu, nav būtiski, a kā iet vispār?”, viņš atkal klusē, tikai smagi elpo klausulē, es prasu: “Nu, kad tad jaunais albums nāks ārā?”, dzirdu atkal, kā viņš elpo un klusē, es prasu: “Ko?”, un tad viņš piepeši saka: “Es negribu,” – un saka to tādā skumjā, skumjā balsī, kurā uz pavisam īsu brītiņu piepeši var sadzirdēt visas pasaules apnikumu un bēdas, tā arī pamodos.

Izstāde

Sapnī mani uzaicināja piedalīties laikmetīgās mākslas izstādē ar instalāciju, kurai es biju izdomājis neiespējami ģeniālu koncepciju – izlikt izstāžu zālē reālu cilvēku līķus. Vienu es savācu kādas avārijas vietā, bet otru atradu nosalušu uz ielas, ietinu melnajos miskastes maisos un noliku tādā kā garāžā. Līdz izstādei vēl bija piecas dienas, turklāt tā bija paredzēta tajā pašā garāžā, kas vispār piederēja Katrīnai Neiburgai. Tagad sākas interesantākais – jo tuvāk nāca izstādes diena, jo lielākas mani pārņēma šaubas par šī mākslas objekta ētisko pusi. Protams, es iedomājos to visu pasniegt kā sociāli atbildīgu mākslu, līķiem līdzās novietot divus velosipēdus, šādi liekot skatītājam saprast... nu, nezinu, kaut ko... Izstāstu savu koncepciju Katrīnai Neiburgai, viņa, protams, ir sajūsmā, tikai nedaudz uztraucas, ka varētu ierasties policija un uzdot nepatīkamus jautājumus. Otrs aspekts, par ko es sāku šaubīties, bija līķu smaka. Sākumā man šķita, ka tieši tajā būs panākumu atslēga, gara acīm jau redzēju mākslas kritiķu atsauksmes, kuri visi kā viens pieminēs “salkano smaržu, kas bija jūtama izstāžu zālē”. Taču sapratu arī to, ka nedēļas laikā līķi varētu pamatīgi sabojāties. Nē, patiesībā interesantākais sākas tikai tagad – izstādes dienā es ierodos garāžā, atsaiņoju miskastes maisus un atklāju, ka viņi vēl ir dzīvi! Nu manā rīcībā ir divi nedaudz pēc atkritumiem smakojoši bomži, kas pamazām atgūstas un sāk kustēties. Tiesa, vienam ir pārsista piere. Mans šoks mijas ar vilšanos, bet atvieglojumu par to, ka viņi ir dzīvi, nomaina jautājums, ko tagad darīt ar izstādi. Izlemju par labu citai koncepcijai – mana instalācija ir divi bomži! Divi bomži, kas ieradušies uz izstādes atklāšanas furšetu un iejukuši stilīgo skatītāju pūlī. Es viņus iepakoju atpakaļ un saprotu, ka velosipēdi tagad nu gan ir pavisam lieki. Pagaidiet, tas vēl nav viss! Pirms izstādes es aizeju kaut kur pāri ielai iedzert kopā ar Katrīnu Neiburgu, lai nomierinātos, protams. Sāk jau ierasties izstādes viesi, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, ir pēdējais brīdis izpakot manus mākslas objektus. Es atveru vienu maisu un atklāju, ka bomzis ir atģidies un aizgājis. Atveru otru un saprotu, ka tajā ir kaķīša līķis. Tāda sastinguša kaķīša līķis, kas drīzāk jau atgādina koka lelli. Es nolieku to kaimiņmājas vārtu ejā un lavos prom. Vēl pēdējā brīdī atskatos, lai pamanītu, ka kaķītis ir piecēlies un, lepni pacēlis asti, aiziet savās darīšanās. Viņš arī atskatās un pamāj man ar roku. Tad sākās briesmīga lietusgāze, kas radīja caurumus asfaltā, kuros kā milzīgās piltuvēs tika iesūktas automašīnas. Par izstādi visi acumirklī bija aizmirsuši, taču iespējams, ka tas jau bija pavisam cits sapnis.

Vilki

Jau kuru nakti sapņos redzu situācijas, no kurām nespēju sagaidīt izeju. Parasti – iesprūstu kaut kādās sīkās un kaitinošās detaļās, kas atkārtojas atkal un atkal. Bet ir arī kaut kas interesants. Aizvakar sapnī sarunājos ar vilku pāri, kas dzīvoja mežā, netālu no jūras un kādām mājām, kurās bija mazi bērni, tāpēc šie vilki ļoti uzmanījās, lai nenobiedētu bērnus, un slēpās. Atceros, ka saruna ar vilku bija pavisam citāda nekā saruna ar suni. Vilki man atbildēja un domāja līdzi, nē, tas pat nebūtu tas būtiskākais. Suņi vienkārši klausās un priecājas, visam piekrīt, ko cilvēks saka. Vilki domā paši un sarunājas ar tevi tikai tad, ja to vēlas, nevis kāri uztver katru tavu vārdu.

Londona

Šonakt sapnī satiku Rodžeru Votersu (jā, jā – bijušo grupas Pink Floyd basģitāristu un dziesmu autoru), viņš bija kļuvis vēl kārnāks un vēl neprātīgāku skatienu, tērpies melnās drēbēs un negaidīti draudzīgs. Acīmredzot biju nokļuvis Londonā un pilnīgi nejauši iekūlies kādā šaubīgā kompānijā, kas klīda apkārt un dzēra dažādās patiltēs, uzklājot uz zemē noliktas kastes kādu avīzi. Rodžers man teica: redzi, cik zemu es esmu kritis, dzeru un dziesmas vairs nerakstu. Atceros, ka vienā no šādām vietām dzirdēju latviešu valodu un sapratu – cilvēki, kas iet garām, strādā vai uzkopj telpas, ir latvieši. Bet briti ir zaudējuši jebkādu vēlmi kaut ko darīt. Vēl Rodžers mani aizveda uz vietu, kur gulēja Riks Raits, es viņam paspiedu roku un nodomāju: dīvaini, viņi taču ar Rodžeru ir sastrīdējušies kopš albuma The Wall ieraksta laikiem. Tikai brīdī, kad sāku pamosties, es ar šausmām sapratu vēl ko citu – Riks Raits taču jau pusgadu kā miris.

Eiro

Pēdējā laikā es bieži redzu sapņus, kas vairāk sastāv no idejām, frāzēm un koncepcijām, nevis tēliem un notikumiem. Tas ir interesants pavērsiens. Nesen sapnī redzēju ideju, ka eiro kursu vajag piesaistīt higrometra rādījumiem. Jo lielāks ir gaisa relatīvais mitrums, jo zemāka ir eiro pirktspēja, un otrādi. Tas ļautu atdzīvināt finanšu tirgu un ieviestu vismaz kaut kādu iracionālu skaistumu mums apkārt esošajās cenu svārstībās, tas ir, ieviestu pamatotu cerību uz labākiem laikiem šī vārda abās nozīmēs.

Karma

Citu reizi es sapņoju, ka skaidroju Agnesei Gailei, kāpēc ir vērojamas dīvainas sakritības starp dažādiem horoskopu cikliem. Atceros, runa bija par kādu veiksmīgo un neveiksmīgo dienu cikliskumu, kas atkārtojas aptuveni viena mēneša periodā. Rietumu astrologi to attēloja kā sinusoidālu līkni, kura maina savu “plus” un “mīnus” stāvokli ar nemainīgu periodiskumu, taču tas gluži nejauši sakrīt ar Austrumu karmas koncepciju (to visu es biju izdomājis sapnī, pareizāk sakot, tas “es”, kuru redzēju sapnī, to visu “zināja”), tajā ir 28 karmiski aktīvās dienas, kurās jebkas, ko cilvēks dara, atstāj spēcīgas sekas, bet tām seko trīs vai četras karmiski neaktīvās dienas, kuru laikā izdarītajam sekas ir vājas vai to nav vispār. Manas koncepcijas spēcīgākā vieta bija ideja par to, ka jebkas, ko cilvēks dara, pastiprina viņa nelaimīgumu, tāpēc karmiski aktīvajās dienās cilvēkam šķiet, ka viņam “neveicas”, bet doma par labajiem un sliktajiem darbiem ir tikai ilūzija. Secinājums bija visai interesants: kaut ko darīt vajag tikai tajās trijās vai četrās dienās mēnesī, bet pārējo laiku vajag censties nedarīt neko.

Jelgava

Sapnī biju skolas salidojumā Jelgavā, taču tur bija sabraukuši arī daudzi man vienkārši pazīstami cilvēki. Līdzās sēdēja Aivars Eipurs, kurš lasīja kāda Jurija Dovlatova grāmatu. To nedrīkstot jaukt ar to otru Dovlatovu – Sergeju –, jo šis ir bijis 60. gadu avangardists, kuram iznākusi tikai viena grāmata, un tajā iekļautie teksti sastāv no nesakarīgām burtu un ciparu virknēm, kuras pareizi izlasot, cilvēku pārņem noteikta veida atklāsme. Visi laida šo grāmatu uz riņķi, kamēr skolotāja vai varbūt direktors teica garlaicīgu uzrunu. Es uz brīdi aizgriezos, bet, kad paskatījos vēlreiz, Eipurs jau bija miris. Nedaudz tālāk sēdēja Reinis Tukišs, kurš teica: “Viņš skatījās uz atšķirto lappusi, tad tā jocīgi parāvās uz priekšu un atsvērās atpakaļ. Un noliecās pa labi. Un beigts bija.” Līķi kaut kur steidzami aiznesa, un salidojuma svinības turpinājās. Vēlāk tika atvests tāds puscaurspīdīgs plastmasas zārks ar zilu vāku, taču tas bija tukšs. Es vēl nodomāju, ka to atveduši rezervei – ja nu vēl kāds nomirst. Pēc tam atbrauca Inese Zandere, es viņai jautāju, vai viņa zina, kas noticis ar Eipuru. “Eipurs aplēja Jostu ar tekstu,” viņa noskaitīja pantiņu kalambūru. Ar Jostu bija domāts tulkotājs Ingus Josts. Nē, es teicu, viņš tikko nomira. Un izstāstīju visu par grāmatu, piepešo nāvi un Tukiša redzēto. “Eipurs gudri izdomājis – nomirt vietā, kur pilns ar rakstniekiem. Tagad par viņa nāvi būs vairāki simti dažādu versiju,” teica Zandere. Vēlāk man piezvanīja Andris Šķēle un prasīja, vai es zinot tādu filmu, kas saucas “Ješče lučše”. Viņš esot iebraucis Latgalītē, kur pārdodot pirātiskos DVD. Nevarot saprast, pirkt vai ne. “Ko?” es kliedzu telefonā. “Ko?” Bet viņš mani vairs nedzirdēja. Skanēja kaut kādas nesaprotamas balsis krievu valodā. Droši vien bija ielicis telefonu kabatā un aizmirsis atslēgties no sarunas, nodomāju.

Lekcija

Sapnī mēs bijām tāda paliela kompānija vecā mājā pie jūras, sagaidījām Jauno gadu vai ko tamlīdzīgu, bet smieklīgākais bija kāds motīvs, kas atkārtojās vairākas reizes, – ik pa brīdim kāds klausījās lekciju cikla “Kā atgriezt iztērēto naudu” ierakstus, pareizāk sakot, tas saucās nevis “Kā atgriezt...”, bet gan vienkārši “Iztērētās naudas atgriešana”. Lekcijas bija ierunātas angliski, un ierunātājs bija bijušais Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, turklāt tās DARBOJĀS, nu, tajā nozīmē, ka tu noklausies vienu vai divas lekcijas un nauda pati atgriežas atpakaļ, vienīgā problēma tāda, ka šīs lekcijas bija besīgi dārgas, kaut kādi 1000 eiro par vienu lekciju. Taču mēs tās, protams, kačājām no interneta par velti. Tādas lietas.

Vējš

Vēl es sapnī redzēju sludinājumu par to, ka pūtēju orķestris Rīga pieņem darbā “resnus mūziķus” ar mērķi “stabilizēt orķestra sastāvu”. Smieklīgākais šeit, protams, ir tas, ka pūtēju orķestrim bija radušās reālas problēmas – ja tajā ir tikai tievi mūziķi, viņi paši sevi gluži vienkārši aizpūš prom.