Mazā cilvēka cīņa

Svens Kuzmins: Es, piemēram, nezinu, ko no šī visa varētu ņemt.

Toms Treibergs: Vajag sākt ar tapām. Un paskatīties, vai viņiem nav mājas vīna karafē.

Svens: Mani vīns īpaši neinteresē.

Toms: Grapa? Grapu labāk ne.

Svens: Labi, es dzeršu Četras rozes.

Toms: Simtu?

Svens: Nē, nu kāpēc uzreiz tik ambiciozi? Piecdesmit.

Toms: Varbūt jāņem kaut kāds karstais balzams?

Svens: Pīles pastēte ar sīpolu marmelādi izskatās ļoti jauki.

Toms: Es ņemšu arī lēcu salātus. Varbūt mēs varam ņemt paelju divām personām?

Svens: Man patīk jūsu domu gājiens. Un par desertiem domāsim pēc tam?

Toms: Jā.

Svens: Runājot par desertiem, man bija interesants piedzīvojums tādā angļu vidusšķiras dinner party[1. Saviesīgas vakariņas (angļu val.).], kas parasti notiek pie kamīna un ar svecēm un kur jāierodas bezmaz vai vakartērpā. Un tur visi ir ļoti pieklājīgi, apmainās ar standarta frāzēm. Tiek pasniegts pirmais ēdiens, otrais, dāmas jau ierāvušas pāris šerijus, un pēkšņi viņas sāk stāstīt kaut kādus drausmīgus tualetes jokus, pilnīgi brutālus. Es sēžu un nesaprotu, ko darīt. Bet viņas aizsvilstas arvien vairāk, runā par āra mazmājiņām un tā tālāk. Un tad es prasu namamātei: “Sakiet, es īsti nesaprotu jūsu etiķeti. Kad par ko var runāt? When is it appropriate?[2. Kad tas būtu pieklājīgi? (angļu val.)]" Viņa paskatās uz mani un gandrīz zinātniski atbild: “Es teiktu, kaut kad starp pamatēdienu un desertu. Vēlāk vairs ne.”

Toms: Es paņēmu līdzi šo mazo izdevumiņu. Kad es mācījos akadēmijā, man bija kursadarbs par komēdiju. Un tad es uzzināju, ka Bergsonam ir šāda grāmata, “Smiekli”. Tu varētu ieskatīties, no šīs vietas – “According to...”

Svens: “Patiesi komisks tēls ir tāds, kurš tiek atgriezts atpakaļ pie cilvēcības.” Tas...

Toms: Varonis.

Svens: Tas varonis, kurš nenojauš, ka ir komiķis, ka ir komisks.

Toms: Jā, un tur tālāk ir bišķiņ par to, ka dzīvei nevajadzētu atkārtot dzīvi, bet tas jau ir...

Svens: Dzīvei nevajadzētu atkārtot dzīvi?

Toms: Jā, bet tas drīzāk teikts par drāmu.

Svens: Tālāk viņš raksta arī par to, ka komiskajam varonim ir tāda kā apsēstība, nepieciešamība visu laiku turpināt pašam sevi parodēt. Man vienmēr ir licies, ka komiskais varonis šajā ziņā ir šausmīgi traģisks. Nu, ja mēs paskatāmies uz, teiksim, Zoščenko literāro varoni, kurš kaut kādā mērā ir aizgūts no viņa paša... Tas varonis ir dziļi nelaimīgs un apjucis.

Toms: Aiziet uz teātri ar mēteli, kurā viņam ir par karstu.

Svens: Nu, piemēram, jā.

Toms: Nē, vai arī tur bija tik auksts, ka viņš negribēja to nodot garderobē un teica, ka labāk paliks mētelī. Un garderobiste teica: “Ko tad jūs iedomājaties, tagad visi mēteļos nāks?”

Svens: Tieši tā, un tu taču vari iztēloties viņa seju brīdī, kad viņš to saka. Tajā sejā ir vienas vienīgas skumjas. Vai arī tas režisors, kurš atbrauca uz Ļeņingradu, uz kaut kādu tur viesnīcu Metropole, un izrādījās, ka viesnīcas numuriņā ir vanna. Un tad visi viņa vietējie draugi nāca mazgāties tajā vannā – vispirms paši un pēc tam arī mazgāt veļu, līdz beigās kāda dāma applūdināja vannasistabu un apakšējā stāvā no griestiem nokrita dekoratīvais panno. Tad viņš uztraucās, ka viņam tagad būs jāmaksā sods, un vispār, kas tas par ārprātu. Bet viņš nemācēja cilvēkiem atteikt, viņš bija situācijas varā, viņam nebija pilnīgi nekādas teikšanas par to, kas notiek. Un, starp citu, es Nerten etīdēs arī bieži vien tā jūtos.

Toms: Nu, tad mēs droši vien atkal pietuvojamies tam “mazajam cilvēkam”.

Svens: Protams, protams. Mazais cilvēks tajā visā ir pilnīgi neaizstājams elements.

Toms: Un tur ir gan empātija pret viņu, gan šī romantizētā vēsture, jo, piemēram... Visi šie gadījumi, kurus mēs nupat pieminējām, viņi ir ar tādu šarmu piepildīti, bet, ja mēs domājam šodienas kontekstā, tad mazais cilvēks drīzāk ir vienkāršs lūzeris.

Svens: Mazais cilvēks vienmēr ir lūzeris.

Toms: Bet ir dažādi rakursi, no kuriem uz to lūzeri skatās sabiedrība. Agrāk, teiksim, varbūt viņš neatbilda sabiedrības normām, jo bija neizlēmīgs vai... Nu, vienkārši jūtīgs cilvēks, kā Miškins un tamlīdzīgi.

Svens: Nu jā.

Toms: Lūk, bet šodienas acīm atkal tas lūzeris ir nevis jūtīgs cilvēks, bet neveiksminieks, jo viņš nav... Viņš neiederas šajā sabiedrības slānī vai kustībā.

Svens: Es teiktu, ka viņš it kā ir formāli piederīgs pie kaut kāda slāņa, lai gan pats varbūt daudz labprātāk piederētu pie kāda cita, turklāt man nešķiet, ka tā ir tikai mūsdienu problēma. Zini, Čehovam bija foršs stāstiņš. Tā bija tāda kā dienasgrāmata – kaut kāda kantora jaunākā grāmatveža palīga pieraksti, kur pie katra ir datumiņš klāt, un viņš raksta – šodien atlaida tādu un tādu grāmatvedi, nezinu, Jaroslavu Konstantinoviču Podpoļski, piemēram – re, cik labi, atbrīvojās vieta, nu gan es varēšu sevi pierādīt un ieņemt augstāku amatu. Starp citu, biju pie ārsta, kurš teica, ka man, iespējams, ir plakanā pēda. Вполне может быть, вполне может быть.[3. Pilnīgi iespējams, pilnīgi iespējams (krievu val.).] Un tad seko šie viņa ieraksti, viens, otrs, trešais, no dienas dienā. Viņš tā arī nedabūja to augstāko amatu, bet kļuva tikai aizvien izmisušāks un slimāks. Bija, piemēram, ieraksts, ka kaut kur Zambijā no malārijas aizgājuši bojā ap diviem tūkstošiem cilvēku. Un viņš raksta – manuprāt, ļoti priecīgs gadījums, iedomājieties, cik vakanču atbrīvojās. (Smejas.) Bet pēc tam, jau otrreiz lasot, ieskatoties tajos datumos, es secināju, ka šie ieraksti ir tapuši divdesmit gadu periodā. Ka viņš divdesmit gadus ir rakstījis... Nu, kaut kā tā.

Toms: Bet, ja mēs runājam par mums kā teātra veidotājiem, tad kāpēc man – un es pieļauju, ka arī tev, – ir svarīgi to mazo cilvēku izcelt prožektoru gaismā? Viens no iemesliem vēl bez tā, lai pastāstītu stāstu, ir arī iejušanās konkrētajā tēlā, lai caur viņa prizmu novērtētu to, ka īstenībā... Nu, kā Bērnības milicijas dziesmā “Jēra dvēsele”: “Un tad es satieku cilvēkus, kurus redzot, es saprotu, ka man nekad nav bijis slikti un dzīvot es neprotu.” Nu, ka ir tas pretmets, caur kuru tu vari novērtēt, ka īstenībā dzīvē tev daudz kas ir dots.

Svens: Bet ka es neprotu to lietot. Jā, tas ir svarīgs komēdijas elements.

Toms: Ko tu neproti lietot?

Svens: To, kas man dzīvē ir dots. Es atduros pret kaut kādām lietām, kuras ir pilnīgi ārpus manas kontroles un ietekmes, un saprotu, ka nemāku... Kā Benija Hilla personāžs: nezinu, kā uzvesties pludmales volejbola laukumā un tā tālāk.

Toms: Nē, nē, es domāju, ka tā ir tāda varbūt pat egoistiska pozīcija, kas man liekas diezgan svarīga. Jo, pirmkārt, tu arī caur šo mazā cilvēka pieminēšanu, viņa stāsta stāstīšanu apzinies, ka neesi viens ar saviem draugiem vai mīļotajiem, bet ka visa sabiedrība ir savstarpēji saistīta, tu neesi uz atsevišķa ledus gabala, un visi pārējie nav tur, otrā pusē. Kaut kāds humānisma aspekts. Tāda cilvēkmīlestība, būtībā. Kā mūsu etīdē par Aleksandru Ziedu-Ziediņu, kurš nekad dzīvē nebija ēdis šokolādes konfektes.

Svens: Jā, jā.

Toms: Tehniskais darbinieks kultūras namā, kurš izkrakšķina no bērnu paciņām vienu konfekti un dabū pa ļockām no kultūras nama vadītāja. Varbūt tā ir pārspīlēta situācija, bet... (Viesmīlei.) Labdien!

Svens: Labdien!

Viesmīle: Labdien! Jūs jau kaut ko izvēlējāties?

Svens: Tikai daļēji, bet nu jā. Sāksim ar tapām. Es domāju, ka varētu pamēģināt pīles pastēti ar sīpolu marmelādi.

Toms: Un man serrano šķiņķi ar tomātu un paipalas olu.

Svens: Tad mēs nosaucam visu pa daļām?

Toms: Ejam cauri pa punktiem.

Svens: Jā, jā, secīgi.

Toms: Okei. Otrais punkts.

Svens: Es, protams, tagad jūtos tā, it kā man būtu jāparedz nākotne.

Viesmīle: Es jums varu vēl mirklīti dot. (Smejas.)

Svens: Mēs gribētu paelju ar dārzeņiem divām personām.

Viesmīle: Veģetāro, jā?

Svens: Nē, nē, lai ir ar gaļu.

Toms: Un man salāti... karstie lēcu. Un dzērieni.

Svens: Un dzērieni. Man būs Četras rozes, piecdesmit, ar ledutiņiem.

Toms: Un vai jums ir iespējams karstais balzams ar upeņu sulu?

Viesmīle: Jā. Melno vai upeņu balzamu?

Toms: Melno.

Svens: Brīnišķīgi, paldies jums! Runājot par nespēju iekļauties sabiedrībā, es atcerējos gadījumu, kur mēs kinozālē mēģinājām neuzkrītoši atvērt un izdzert vīnu.

Toms: Izveidojām telti...

Svens: ...no mēteļiem, tipa, lai cilvēki mūs neredzētu. Tad bija skaļi “plop!”, “klunkš, klunkš, klunkš” un smiekli, bet tie smiekli bija tādi... Patiesībā smiekli drīzāk bija post factum. Tajā momentā, kad bija jādomā tas dīvainais risinājums ar mēteļiem... Kā vispār kaut kas tāds var ienākt prātā? (Abi smejas.) Man tas baigi smieklīgi nelikās.

Toms: Jā, bet tā ir laba atslēga, kā domāt par humoru.

Svens: Protams, protams. Es esmu mēģinājis saprast to principiālo atšķirību starp amerikāņu humoru un angļu, ja mēs, protams, vienkāršības dēļ pieņemam, ka eksistē kaut kādas reģionālas humora skolas. Tas, protams, ir ļoti nosacīti...

Toms: Bet nevar teikt, ka tam nebūtu arī...

Svens: Jā, protams, tam ir kaut kāds pamatojums, un es vienmēr, domājot par angļu humoru, atduros pret to, ka tam ir raksturīga šī dīvainā neveiklība, šie awkward situations[4. Neveiklās situācijas (angļu val.).], kuros vienmēr nonāk mazais varonis. Bet amerikāņiem, vismaz cik esmu manījis, tas nav tik raksturīgi, ja neskaita Lūiju C.K.[5. Lūijs Sēkejs, skatuves vārdā Lūijs C.K., amerikāņu stand-up komiķis, pazīstams galvenokārt ar paškritisku autobiogrāfisku humoru.], kurš arī ir ļoti apjucis un niecīgs. Viņš ir vienīgais piemērs, kuru es varu izdomāt. Viņiem tā atslēga slēpjas kaut kur citur. Un es mēģinu saprast, kāpēc amerikāņu humors man vispār neliekas smieklīgs. Pat Džordžs Kārlins[6. Džordžs Deniss Patriks Kārlins (1937–2008), amerikāņu stand-up komiķis. Kārlina priekšnesumos humors bieži mijās ar viņa politisko uzskatu izklāstiem un asu sabiedrības kritiku. Tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu stand-up komēdijas pārstāvjiem.]. Mani var nomētāt ar akmeņiem par šādiem apgalvojumiem, bet patiešām – viņš ir jauks un interesants, bet nekādā gadījumā ne smieklīgs. Tas nav tas, kas izraisa smieklus.

Toms: Ja mēs runājam par mūsu laiku, tad amerikāņu humors diezgan smagā formā ir pakārtots divām nometnēm – demokrātiem un republikāņiem.

Svens: (Smejas.)

Toms: Tā ir diezgan izteikta opozīcija.

Svens: Donalds Tramps nav humors, tas ir pa īstam. (Smejas.)

Toms: To apliecina arī “Saturday Night Live” – politika ir viens no iemesliem, kāpēc tas šovs 40 gadus ir noturējies, jo politika tur ir ļoti biezā slānī.

Svens: Jā? Es neņemos spriest, es nezinu, kāpēc tieši viņš ir noturējies tik ilgi.

Toms: Tur ir savas iekšējās tradīcijas. Ļoti daudz kas ir...

Svens: ...mitoloģija. Neizbēgami viss atduras pret iekšējo mitoloģiju. Arī mēs ar tevi un mūsu draudziņiem Simu un Renāti nekad nejokojam pilnos teikumos, mēs vienmēr jokojam lokālos citātos, ko saprotam tikai mēs, bet cilvēkam no malas varētu likties... Nu, ko viņi tur runā? Un ko es esmu manījis šajos šovos – viņi ir burtiski ievērpti tādā tīklojumā no vietējām popkultūras atsaucēm, un, ja tu kaut daļēji neseko šajā kultūrvidē notiekošajam, – viss, tie joki vairs nav saprotami. Es nesaprotu, par ko joko Lūijs C.K. pat tad, ja redzu asprātību viņa teikumos.

Toms: Vai mēs tādā gadījumā varam teikt, ka pirms mūsdienu laikmeta amerikāņu komēdijas pamats popkultūras vietā bija cilvēka raksturs? Nu, paskaties, Bastera Kītona komēdija un Čārlija Čaplina komēdija...

Svens: Čārlijs Čaplins gan vietām ir diezgan politisks, bet Bastera Kītona komēdija tiešām ir balstīta uz cilvēcīgo.

Toms: Tur gan ar tiem indiāņiem bija tāds savāds gadījums...

Svens: Bet tie bija konkrēti apstākļi, konkrēts pieprasījums, tāpēc uz to ksenofobiju vienkārši jāpiever acis. Tas vispār ir interesanti – ir kaut kāds smalkais, cilvēcīgais humors, kuru mēs tā jauki apspriežam, bet ir jau arī klaja ķengāšanās un laikmetam raksturīgās izķengājamās tēmas. Atver feisbuku šodien un paskaties, par ko ir svaigākie interneta joki, – uzreiz var saprast, kur ir... Vēl jo vairāk, tas neaizskaramības žetons klejo no rokas rokā – šodien nedrīkst jokot par to, rīt nedrīkstēs par pavisam ko citu. Kāpēc es vispār sāku nodarboties ar tādām nenopietnām opozīcijām kā angļu humors un amerikāņu humors – pie tā es nonācu, domājot par tādu dīvainu fenomenu kā latviešu humors, un es šeit tomēr redzu noslieci uz to, ko varētu pielīdzināt britu formulai.

Toms: Nu, ja mēs neskaitām Skuteli vai Zeltiņu, kuri sēž precīzi pārliktās amerikāņu sarunu šovu studijās.

Svens: Jā, varbūt es sevi mierinu, jo katru reizi, kad aizdomājos par mūsu publiku, mūsu skatītājiem, es tomēr redzu tendences, kuras mani iepriecina. Nu, ja ne iepriecina, tad vieš ticību labajam.

Toms: Proti?

Svens: Nu, piemēram, mūsu pēdējā izrādē, kad mēs jokojām par Sērena Kirkegora tasīšu kolekciju, – tā taču ir ilustrācija tam, ko mēs iepriekš runājām par mazā cilvēka neveiklību visā šajā dīvainajā iekārtā. Viņš kolekcionē tasītes ar pilnīgi maniakālu degsmi un pat nemana, ka ir aizpeldējis prom no realitātes, uzbūvējis pats savu konstrukciju, un tā tasīšu kolekcija viņam ir svarīgāka nekā dzīve; tā ir viņa dzīve. Es nevaru iztēloties šādu sižetu amerikāņu formātā. Jo tas ir sarežģīts joks. To var uztvert vienkārši – paskat, hahahā, smieklīgais vīriņš ar savām tasītēm. Bet tas viss ir daudz, daudz dziļāk. Bet skatītāju reakcija, smiekli vietās, kur mēs ieturam pauzes, kur viņš saka, ka nedrīkst tasītēm skarties klāt, un mēs dzeram ar paceltām rokām, tā garā pauze, kurā nekas nenotiek... Un smiekli pieaug aizvien vairāk, un kaut kad uz tās garās pauzes beigām publika pēkšņi atdzīvojas, saprot, kas notiek. Un, redzot šādas tendences, es domāju, ka varbūt tik slikti nemaz nav. Ka varbūt var smieties ne tikai par Skuteli.

Toms: Es nesen biju iegājis radio datorkomunikāciju telpā, un tur, sēžot un gaidot, kad mani apkalpos, es pamanīju pie plaukta pielīmētu lapu. Tā bija tāda pretīga karikatūra ar veci, kurš saviebies mērķē pistoli, un teksts bija šāds – входи тихо, спрашивай мало, уходи быстро[7. Ienāc klusu, jautā maz, ej projām ātri (krievu val.).].

(Abi smejas.)

Es tā sēdēju un, protams, sapratu, ka tas it kā ir joks. Bet, no otras puses, tas tur karājas jau ļoti sen un tieši tajā vietā, kur sēž cilvēks, kurš atnācis kaut kādā jautājumā. Man liekas, šī ir iespēja paturpināt šo humora... Ko tas nozīmē dažādām sabiedrības grupām. Labi, bijām pie mazā cilvēka. Bet varbūt uzkāpsim pie vidējā cilvēka, kurš... Nu, teiksim, izmanto jokus, lai vienkārši tiktu no šīs pasaules vaļā un tā beigtu viņam nākt virsū kā tāda nāve.

Svens: Bet šādā situācijā viņš arī ir mazs un pretnostatīts pasaulei, kuru īsti nevar kontrolēt.

Toms: Nu, taisnība, jā.

Svens: Mana vecmamma mēdza teikt – в каждой шутке есть доля шутки[8. Katrā jokā ir daļa joka (krievu val.).]. Zini, ir šis klasiskais uzraksts, ko ļoti bieži var redzēt dizaina kantoros: “Izstrādāju logotipu dizainus – 10 eiro stundā; uzklausu klientu padomus – 15 eiro stundā; dizainēju logotipus klientu klātbūtnē – 50 eiro stundā”, un tā tālāk. Tas ir veids, kā sadzīvot ar visu to briesmīgo plūsmu.

Toms: Nuja. Labu apetīti.

Svens: Paldies.

Toms: Varbūt tagad jāpievēršas nesmieklīgajiem cilvēkiem?

Svens: Domā, vajag vēl par Skuteli runāt?

Toms: Vai mēs pietuvosimies bīstamajai arogances zonai?

Svens: Es nezinu, cik tā zona ir bīstama. Zini, kas par lietu? Es joprojām neesmu sapratis, vai viņa popularitāte ir kaut kas tāds, par ko būtu jādomā. Nu, vai tā ir emblemātiska? Vai tā mums kaut ko pastāsta par cilvēkiem, kuriem uzstājamies arī mēs? Es nezinu. Te būtu jāveic pētījums par auditoriju, kas nāk uz šādiem pasākumiem.

Toms: Bet vai tam visam fonā nav patiesības meklējumi?

Svens: Kam, Skutelim?

Toms: Publikai. Ka beidzot kāds “pateiks, kā ir pa īstam”. Nu, Skutelis ir priekš jebkura, ikviena.

Svens: Viņš nav priekš ikviena. Viņš noteikti nav priekš manis. (Smejas.)

Toms: Nu labi, es gribēju teikt, ka viņš ir tautas smīdinātājs. Un viņš ir tas, kuram teorētiski nav nekādu ierobežojumu.

Svens: Lai gan praktiski viņš ir ārkārtīgi politkorekts.

Toms: Nu, man ir ļoti grūti kaut kā uz to atsaukties, jo esmu viņu redzējis tikai internetā. Izņemot to reizi, kad viņš vadīja “Spēlmaņu nakti”.

Svens: Nu labi, vadīt – tas ir nedaudz citādi, lai gan es šaubos, ka viņš to vadīja tā kā Rikijs Džervaizs “Zelta globusus”. Man bija saruna ar vienu angļu draugu, kurš bija joka pēc oficiāli nomainījis savu vārdu no John Bibby uz Augustus Odysseus Danger Harrowgate Cannon. Un es mūsu sarunā pieminēju Nerten. Viņš teica: “O, forši. Jums Latvijā tas ir izplatīts komēdijas žanrs?” Es teicu, ka kaut kas it kā ir, bet lielās līnijās nekā daudz. Viņš saka: “Kā, vai tad latvieši nejoko?” Es saku: “Joko, viss kārtībā.” Un viņš nevarēja saprast: ja jau ir pieprasījums, tad kāpēc nav piedāvājuma? Kur ir līdzsvars? Ja jau cilvēkiem tas patīk un ir vajadzīgs, tad kāpēc šis lauciņš ir tik tukšs? Un dīvainākais ir tas, ka augsne jau ir diezgan labvēlīga. Savulaik pa televizoru rādīja “Monty Python” un “Melno čūsku”, “Smalko stilu”...

Toms: Un “Viesnīcu”.

Svens: Ak, pareizi, “Fawlty Towers”[9. “Melnā čūska” (Blackadder, 1983), “Smalkais stils” (Keeping Up Appearances, 1990), “Viesnīca” (Fawlty Towers, 1975), BBC situāciju komēdijas, žanra klasika.] arī bija. Nemaz nerunājot par literāro tradīciju. Bet kāpēc pie mums ražo tikai seriālu “Sirdsmīļā Monika”?

Toms: Vairs jau neražo.[10. Toms kļūdās; seriālam “Sirdsmīļā Monika” nupat parādījušās jaunas sērijas ar sirmiem varoņiem. – Red.]

Svens: Nu labi, ko ražo Latvijā?

Toms: (Ilgi domā.) Varbūt atbilde ir tajā, ka...

Svens: Forši, ka tā vietā, lai nosauktu piemērus, tu uzreiz pārej pie skaidrojuma.

Toms: Ā, es zinu, ko ražo. Anekdošu šovu. Tas ir šovs, kurā Enriko Avots un daži citi mazpazīstami cilvēki iestudē anekdotes.

Svens: Iestudē vai atstāsta?

Toms: Iestudē kā skečus. Nu, vīrs atnāk mājās piedzēries...

Svens: Vīrs atbrauc no komandējuma...

Toms: Jā, un tā tālāk. Vīrs lasa Prustu, neko nesaprot un sāk sist sievu.

Svens: (Smejas.)

Toms: Tas ir viens piemērs. Vēl ir arī jaunais raidījums “Skutelis ir studijā”. Es gan vienu no šiem raidījumiem redzēju. Nebija diez cik interesanti. Tāpēc, ka viņš ir nostādīts tādā Prokrusta gultā.

Svens: Kurš, Skutelis ir Prokrusta gultā?

Toms: Jā. Tāpēc, ka viņam vienlaikus ir jāinformē, bet jābūt arī smieklīgam. Jāpaspēj starp informācijas nodošanu taisīt arī kaut kādus pupirkšķīšus. Bet, ja mēs runājam par televīziju vai kino, vienīgā filma pēc “Dullās Paulīnes” un “Es mīlu jūsu meitu”... Nu labi, tas bija tāds pirmais mēģinājums.

Svens: Bet tas pirmais mēģinājums arī palika pēdējais, ne?

Toms: Vēl ir “Seržants Lapiņš”. Tā bija tāda skumjā komēdija. Viņa arī izpildīja savas funkcijas kā komēdija. Bet vairāk to skumjo funkciju nekā to komēdisko. Tā proporcija bija ļoti atdalīta, skumjas tur bija īpatsvarā. Un bez “Imantas–Babītes” bija jau tevis pieminētā “Sirdsmīļā Monika”. Tas ir adaptēts seriāls no amerikāņu 50. gadu sērijām “My Sweet Lucy”, vienkārši ietonķīts arhetipiskajos tēlos.

Svens: Kuri vispār ir tik ļoti atdalīti no realitātes, ka tālāk vairs nav kur. Nu labi, adaptēt komēdijas citam tirgum ir ierasta prakse. Bet te man liekas dīvaini, ka izvēle ir kritusi tieši uz 50. gadu vidusšķiras amerikāņu seriālu. Tas ir morāli novecojis.

Toms: Lēta licence.

Svens: Tu domā, tas ir vienīgais arguments?

Toms: Tas ir ļoti svarīgs arguments.

Svens: Nenoliedzami, bet vai tiešām vienīgais? Noteikti var atrast lētas licences ar nogājušu derīguma termiņu, kuras ir daudz piemērotākas vietējam tirgum. Bet, no otras puses, ko gan es zinu par vietējo tirgu?

Toms: Bet, kas attiecas uz teātra skatuvēm, no kurienes tad tas tautā iecienītais improvizācijas teātris ņem savas saknes? No mazajām teātra studijām. Improvizācija, kā tu zini, ir vingrinājums jebkurā teātrī. Un iespējams, ka kaut kādas radošās apvienības, vismaz, ja mēs runājam par Rīgu un citām lielām pašvaldībām, saprata, ka varbūt tieši improvizācija viņiem sanāk labāk nekā iestudēt izrādes. Nu, protams, arī studentu apvienības, universitāšu studentu klubi, visi šie vakara pasākumi ar “atgriezīsimies divdesmitajos” un “brauciens kosmosā”.

Svens: (Smejas.) Tur ir tā dīvainā lieta, ka pašam improvizētājam tas var likties diezgan jautri. Bet tas nenozīmē, ka kādam to būtu interesanti skatīties. Taisnību sakot, atveidojot kaut ko iestudētu, parasti ir pilnīgi otrādi. Pašam dalībniekam vienā brīdī izklaides elements tiek atņemts.

Toms: Jā, noteikti. Mēs ar tevi jau esam runājuši... Nu, tas nenotiek visās mūsu izrādēs, taču ir šis etīžu kopums, kas mums ir izvēlēts, ir tie gardumiņi, kurus tu gaidi, un ir tās etīdes, kuras vienkārši jāparāda...

Svens: Jo tā vajag.

Toms: Jo tā vajag.

Svens: Jā, un tad mēs izdomājam kaut kādu ideālo skatītāju un pielāgojam saturu viņam. Un pēkšņi kļūst skaidrs, ka tas taču vispār nav tas, ko skatītājs grib redzēt. Mēs, izveidojot savu ideālo skatītāju, esam kļūdījušies, un tagad mums ir no kaut kā jāatsakās un kaut kas jāliek vietā, jo galu galā maksā tas, kurš pasūta mūziku.

Toms: Bet, atgriežoties pie improvizācijas aspekta, viens no noslēpumainajiem saistelementiem ir tas, ka cilvēki izjūt kopību. Kas ir pilnīgi atšķirīga no klasiska teātra, kurā ir šī ceturtā siena, kurai skatītājs redz cauri.

Svens: Nu jā, improvizācijas teātrī skatītājs ir iesaistīts kā pasūtītājs. Tas vispār ir ideāli – tu vari kaut ko izdomāt, un tev pašam nav jākāpj uz skatuves. Visu izdarīs tavā vietā.

Toms: Analoģija varētu būt tāda, ka tu esi nokļuvis superelitārā ballītē, kurā ir nenormāli forši cilvēki, un, pirmkārt, viņi tev pievērš uzmanību, un, otrkārt, tu vari likt viņiem darīt to, ko tu gribi.

Svens: (Smejas.) Un tu, kā zināms, gribi likt viņiem ēst savas zeķes un smieties.

Toms: Kārtējo reizi mēs šeit redzam mazo cilvēku, kurš ir iznests saulītē pie šiem asprāšiem...

Svens: Un kuram ir mazā zvaigžņu stundiņa.

Toms: Jā.

Svens: Klausies, mēs šobrīd esam krēslas zonā starp galveno ēdienu un desertu. Tagad ir tas brīdis, kad varam pievērsties tualetes jokiem. Pēc tam tas vairs nebūs pieklājīgi.

Toms: Īstenībā tas ir arī jautājums par Andiju Kaufmanu un riska humoru[11. Andijs Kaufmans (1949–1984), amerikāņu aktieris un skatuves mākslinieks, neļāva sevi saukt par komiķi un nicināja komēdiju tās tradicionālajās izpausmēs. Viņa priekšnesumi bija balstīti uz publiskām akcijām, provokācijām, izjokošanu un šoka elementiem.]. Es arī esmu uzodis tā garšu. Kas, protams, mani diezgan diskreditē apkārtējo acīs. Bet es kaut kā nevaru no tā atturēties. Es esmu pasācis darbā karināt pie sienas kalendārus, kuri pie manis nonāk dažnedažādākajos veidos. Un kolēģi man pārmet, jo šie kalendāri ir ļoti bezgaumīgi.

Svens: Kopš kura laika, atvaino, tavā rīcībā nonāk bezgaumīgi kalendāri? Cik es tevi pazīstu, nekad tā vēl nav bijis.

Toms: Nu, zini kā, strādājot lielā uzņēmumā, ir sadarbības partneri, viņiem ir arī grāmatvedība, kurai savukārt ir noliktavas pakalpojumi, viņi pasūta kancelejas preces. Vārdu sakot, mans ampluā šobrīd ir “kretīniskais kalendāru fanāts”.

Svens: (Smejas.)

Toms: Un es saprotu, cik tas īstenībā ir nesmieklīgi un ka daļēji šie cilvēki ir sapratuši šo manu tendenci, bet daļēji viņi tai redz cauri. Nav nekā jauna, ir tikai jauns kalendārs, bet es viņus tik un tā tur stiepju, mēģinu kaut kur pielikt, un tad Una man met ar dažādiem priekšmetiem.

Svens: Bet tad ir svarīgs jautājums – kā tu izspēlē šo savu jauno komisko personu? Tu padod arī kaut kādu mājienu, ka “tas neesmu es, es tagad ar jums koķetēju”, vai tu vienkārši to dari?

Toms: Es vienkārši daru. Un es saprotu, ka cilvēkiem vienā brīdī tiešām var likties, ka kaut kas ar šito džeku nav kārtībā. Bet tas ir pats valdzinošākais. Tas ir nosacītības elements ikdienas dzīvē, kuru īstenībā ir diezgan grūti dabūt. Kad tu uzkarini sev vēl vienu alter ego. Un citi domā, ka tas tiešām ir tavs ego, ka tu vienkārši gribi, lai visur būtu kalendāri. Jo pēc ceturtās reizes viņi saprata, ka kaut kas nav īsti okei: “Nu izbeidz šito!” Un ar katru “izbeidz šito!” tas kļūst arvien garšīgāk. Man ir tāds sapnis, ka es varētu Doma laukumā izlikt gigantisku kalendāru ar kaut kādām palmām, un lai viņi skatās pa logu. (Smejas.)

Svens: Šī ir interesanta tēma, jo tas, ko tu dari, – tu riskē un priecājies par rezultātiem.

Toms: Man ir arī neērti, bet es saprotu, ka tās ir nodevas.

Svens: Gan jau kaut kādā ziņā tu arī novērtē to, ka situācija vairs nav ikdienišķa. Vai ka tu padari ikdienišķu situāciju neērtu sev un citiem.

Toms: Kas ir arī viens no laba joka pamatiem – padarīt vienkāršu situāciju nepanesamu, novest to līdz absurdam.

Svens: Bet riska elements var izpausties ļoti dažādi. Un tas, ko cilvēki tra-dicionāli mēģina darīt, jo tas ir vienkāršākais veids, ir iziet uz lētu šoku. Izmantot to pašu tualetes humoru, bet stāstīt nedaudz vairāk, nekā vajag, un tā tālāk. Bet to ir vieglāk pieņemt nekā ikdienišķu situāciju, kura ir transformēta.

Toms: (Viesmīlei.) Varbūt varētu kafiju?

Viesmīle: Kafiju? Kādu?

Toms: Man baltu ar cukuru.

Svens: Man arī.

Toms: Es atcerējos mūsu autobusa slepkavas etīdi.

Svens: Atgādini, lūdzu?

Toms: Nu, par pēdējo trolejbusu.

Svens: Ā! Es daudz esmu domājis par šo etīdi. It kā jau tur nekā smieklīga nav.

Toms: Nē, tur galīgi nav nekā smieklīga.

Svens: Un Platons Buravickis[12. Platons Buravickis, komponists, etīžu teātra Nerten operas “Frīlancera nāve” mūzikas autors.] izteica tādu viedokli... tas bija pirms daudziem gadiem, bet man tas joprojām ir palicis atmiņā. Viņš teica: “Ну ребят, я пришел за шутками, а теперь я плачу.”[13. Nu, džeki, es atnācu skatīties jokus, bet jūs mani saraudinājāt (krievu val.).]

Toms: Es biju klāt tajā brīdī.

Svens: Nu jā. Un nepietiek ar to, ka tu jau esi viņu sasmīdinājis gandrīz līdz nemaņai, pēkšņi tu viņu pilnībā izsit no ierindas: viss ir skumji, un viņš nesaprot, kā justies. Tas ir kā pēc pirts ielēkt āliņģī.

Toms: Un vairs neieiet atpakaļ pirtī.

Svens: Un nomirt.

Toms: Pie pirts, uz sliekšņa.

(Abi smejas.)

Svens: O, kafijas! Paldies. Nu lūk. Risks, vārdu sakot.

Toms: Līdzīgi ir ar apcelšanas jokiem. Un jokiem, kurus tu stāsti cilvēkam, kuram ir bērni. Nu, ka ir kaut kādas zonas, kuras jau sāk kļūt jūtīgas. Un arī tur parādās riska moments. Tu jau iekšēji vari saprast, ka ar šādu cilvēku neviens noteikti nebūs jokojis par to un to, un tieši tāpēc dažreiz ir kārdinājums to izdarīt, paļaujoties uz to, ka šīs humora tēmas deficīts viņa dzīvē, ja iepilina tikai mazu pilienu, tiek novērtēts. Nu, ka īstenībā par to var arī pasmieties.

Svens: Man ir viens ļoti labs draugs, kurš gandrīz vai kolekcionē jokus par nēģeriem. Viņš ir tāds gardēdis, viņam kolekcijā ir īstas pērles... Es vispār pat baidītos kaut ko tādu stāstīt sabiedriskā situācijā. Bet viņam tie joki birst kā no pārpilnības raga. Pēc pirmā tu domā: “Eu, nu vecīt, tas ir... Nē, tas ir bezgaumīgi, nevajag.” Bet tad viņš pastāsta otru, trešo, ceturto, un kaut kur pie astotā tu sāc saprast, ka tā konsekvence, cik tālu viņš to aizdzen... Tu saproti, ka pat cilvēki, kurus šajos jokos apceļ, šo konsekvenci varbūt pat varētu novērtēt. Jo viņš to dara ar pilnu atdevi.

Toms: Es grāmatnīcā Bolderāja uzdūros burvīgam almanaham ar nosaukumu “Literārās parodijas”.

Svens: Nopirki?

Toms: Nē, jo nebija tādas iespējas.

Svens: Es nez kāpēc gaidīju, ka tu atbildēsi “daļēji”.

Toms: (Smejas.) Vārdu sakot, šis apkopojums ietver dažādus autorus, kuri parodē citus rakstniekus. Un vienam no šiem autoriem bija tāds burvīgs salikums. Viņš bija uzrakstījis: “Kādā veidā Pelems Grenvils Vudhauss[14. Sers Pelems Grenvils Vudhauss (1881–1975), angļu rakstnieks, humorists. Radījis vairākus ikoniskus un bieži citētus literārus personāžus, arī turīgo britu dīkdieni Bērtiju Vusteru un viņa inteliģento sulaini Džīvzu.] būtu rakstījis “Ulisu””. Protams, tā bija tikai viena rindkopa, bet tajā rindkopā viņš bija paspējis iekrāsot to bezcerīgo ainu ar akmens mūriem un dubļiem, un tad viņi kaut kur iet, un galvā cirkulē visādas domas, un tad tas ceļabiedrs viņam uzsit pa plecu un saka: “Jolly on, ol’ chap! Tip-top, eh?”[15. Grūti tulkojams angļu uzsauciens, domāts kā draudzīgs uzmundrinājums.] Un tad savukārt par to, kā Džoiss rakstītu par Džīvzu un Vusteru. Ka Džīvzs nes Vusteram rīta kafiju, vēl nav paspējis iziet no virtuves un jau ir izgājis cauri veselai apziņas plūsmai. Mēs sākām sarunu par Bergsonu un parodiju, kad cilvēks parodē pats sevi un dara to tādā mērā, ka līdz ar to rada jaunu tēlu.

Svens: Sevis parodēšana vispār ir brīnišķīgākais aizsargmehānisms. Ja tu zini, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, pajoko par to, un tas dod ne tikai imunitāti pret jokiem, bet arī licenci jokot par citiem. Jo tu apzinies savu lomu, un tava loma arī ir komiska. Tad kāpēc citiem tāda nevarētu būt?

Toms: Bet kopumā – kāpēc latviešu literatūrā ir tik maz humora? Nu labi, varbūt nav tik maz, bet kāpēc tas ir pārklāts ar tādu kā agroplēvi? Ja mums uzdotu jautājumu, kas mūs smīdina latviešu literatūrā, to varētu saskaitīt uz pieciem rokas pirkstiem.

Svens: Tur tiešām ir diezgan grūti. It kā vietām var saprast nodomu – stikla kalnā kāpjošais Antiņš varbūt arī izskatās diezgan komisks, bet izrādās, ka nožēlojamība var būt ne tikai...

Toms: Nožēlojama?

Svens: Zini, kas par lietu? Ciešanas ne vienmēr ir cēlas. Bet latviešu literatūrā ir tendence to nesaprast.

Toms: Un, tikko kāds to saprot, viņš dabū tiesas procesu. Kurš ilgst vairākus gadus. (Smejas.) Ir tāds ļoti populārs dāņu kriminālromānu autors Jusi Adlers Olsens. Es vienreiz viņu intervēju. Es viņam prasīju – kur ir noslēpums? Skandināviem kriminālromāni ir ļoti lielā topā. Viņš saka: “Mūsu saknes ir tādas. Mēs dzīvojam aukstā, tumšā zemē. Un tas, kā cilvēki vispār varēja noturēties pie skaidrā saprāta, bija tas, ka viņi stāstīja stāstus. Gan teikas, gan vienkārši stāstus, līdzīgi kā “Vēsajā jaunavā” vai “Blēņu stāstos””[16. Grenlandiešu rakstnieka Jerna Rīla grāmatā “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” (Atēna, 1998) ir īsas traģikomiskas un absurdas ainas no tālo ziemeļu kažokzvēru mednieku ikdienas.]. Un man ir tādas aizdomas, ka mēs arī esam stāstītāji. Jo ar literatūru jau mums nav nekādu problēmu. Nu, ar stāstošo literatūru. Bet, tiklīdz mēs nonākam pie humora... Stenders rakstīja joku dzejolīšus?

Svens: Stenders? “Čurīts lec pie tēva rociņas, tas tam rād’ tās Dieva radības.”

Toms: (Smejas.) Nu, viņš to, protams, tā nedomāja.

Svens: Bet vai “Bildu ābicē” bija kas smieklīgs? Nē. Tur bija viena vienīga morāle. “Uguns bieži vien no pīpes nāk, tas ir kauns, kad knauķis smēķēt sāk.” Tur nav joku, tur ir smīkņāšana. Bet tā ir smīkņāšana no augstām morālām pozīcijām. Šeit humoristiska satura literatūra vai pat humora elementi nopietnās grāmatās bieži vien tiek uzskatīti par tādu kā izklaides un līdz ar to arī otrās šķiras produktu.

Toms: Vai par sociālu kauninājumu.

Svens: Vai par sociālu kauninājumu. Nu, es nezinu, varbūt Hugo Diegs un Žanis Vieplis arī ir tautai tuvi tēli, bet tajā pašā laikā tas viss ir... Tajā visā ir jūtams ja ne nosodījums, tad vīpsnāšana. Piemēram, paskaties uz to pašu Vudhausa “Džīvzu un Vusteru”. Viņi, protams, arī ir mazo cilvēku lomās, bet literārais statuss viņiem ir diezgan augsts.

Toms: Ir tā sajūta, ka tev kāds nemitīgi skatās pār plecu, vai tu visu pareizi dari. Nu, ja mēs runājam par kaut kādu mistisko latvieša vidējo sajūtu. Nu, kā tu vispār funkcionē kā indivīds.

Svens: Protams, ja pieņemam, ka ir tāda lieta kā vidējā latvieša sajūta, es, godīgi sakot, pat neredzu iemeslu neironizēt par to. Vienā no pirmajām literārajām nometnēm man bija recenzija pie Jāņa Rokpeļņa. Viņam vispār ir baigi labā humora izjūta. Viņš apsēdās mums priekšā, un mēs bijām tādi jauni, apmulsuši. Un es domāju: “Ārprāts, ārprāts,” jo visi man ir teikuši, cik tas ir nopietni. Bet viņš apsēžas un saka: “Tā, kur ir mans kaklakungs? Es esmu latvietis un bez kaklakunga nevaru.” Un tad nāca Dainis Grīnvalds un stāvēja viņam blakus – viņš bija tas kaklakungs.

Toms: (Smejas.) To vajadzēja atgādināt Kultūrkapitāla padomei, kad viņi piešķīra finansējumu krājumam “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.

Svens: Vēl bija gadījums, mēs ar Daini Grīnvaldu gājām sagaidīt Rokpelni uz staciju. Grīnvalds runāja ļoti pieklājīgi. Rokpelnis jautāja: “Un kāds tad tas kopējais līmenis šogad?” Dainis Grīnvalds pusčukstus saka: “Nu jā, protams, to kvalitāti varētu gribēt labāku, tie jaunie autori, viņiem it kā potenciāls ir, bet varētu teikt, ka viņi kaut kādā ziņā...” Un tad Rokpelnis viņu pārtrauc un skaļi saka: “Pimpelē, jā?” (Abi smejas.) Un kāpēc es vispār šo visu stāstu? Man liekas, nevajag pieņemt, ka vidējā latvieša pašapziņa ir tik neironiska. Es to drīzāk iztēlojos šādu, kā Rokpelnim.

Toms: Pēc kā tu nosaki, ka humors ir veidots piespiedu kārtā? Ja mēs runājam tieši par literatūru?

Svens: Pēc...

Toms: Pēc mārketinga kampaņas?

Svens: (Smejas.)

Toms: Jo ir šis slavenais romāns “Belašs”, kas ir par šo “mēs, parastā tauta” un tā tālāk.

Svens: To var noteikt pēc redzamām konstrukcijām. Proti, profesionāls autors to var labi noslēpt. Es domāju, ka Dilanam Moranam[17. Dilans Morans, īru stand-up komiķis, seriāla Black Books autors. Publikas uzmanību piesaistījis ar savu cinisko un mizantropisko skatuves tēlu, kā arī šķietami improvizētiem vārdu virknējumiem.] arī ir daudz priekšrakstītu konstrukciju, ar kurām viņš apietas. Bet pārsvarā tomēr literatūrā joka konstrukcija ir caurredzama. Tu zini, kas to visu padara smieklīgu. Labs, nepiespiests joks rada iespaidu, ka tas ir iznācis nejauši. Tur nav grafika. Ja mēs skatāmies tos pašus jau minētos stendapus, kurus ļoti labi apguvis Jānis Skutelis, tu zini, kurā brīdī viņš atkārtos caurvijošo motīvu, tu zini, kad būs pauze, priekš kam tā pauze ir vajadzīga. Un literatūrā mēdz būt līdzīgi. Bet Iļjas Ilfa humors, piemēram, nesastāv no konstrukcijām. Tur literāras konstrukcijas bieži vien ir pilnīgi izkaisītas. Tur pat kompozīcijas īsti nav. Bet komiskais rodas no personīgā šarma, no odesiešu aplinkās izteikšanās manieres, kur viņš saka nevis “cik maksā”, bet “cik jūs gribat paņemt, lai nopirktu”. No visa tā, kas pat neizskatās smieklīgs. “Gavrila bija rakstnieks labs, Gavrila jokus rakstīja.”

Toms: Bet man liekas, ka mums ir izpalikusi viena definitīvā atkāpe. Kāpēc tev humors ir svarīgs?

Svens: Un kāpēc ne?

Toms: Nu, manuprāt, es caur to labāk saprotu cilvēkus. Tas ir kā lakmusa papīrs. Tas ir tas, ko, piemēram, mūsu draudzene Renāte dara, satiekot cilvēkus, kuri viņai liekas interesanti, bet kurus viņa pirmo reizi redz. Viņai ir kaut kādi trīs četri anketēšanas punkti. Vai viņš zina Zoščenko, vai viņš zina Ilfu un Petrovu, vai viņš zina “Black Books”...

Svens: Krievu valodā to sauc проверка на вшивость[18. Utainuma pārbaude (krievu val.).].

Toms: Да, да, да.

Svens: Tas ir ļoti svarīgs elements. Tev taču arī tā ir, vai ne? Bet otrs ir arī tas, ka man ir vieglāk viņus pieņemt.

Toms: Nu, saprotot jau mēs pieņemam.

Svens: Nē, kāpēc uzreiz tā? Man nav problēmu pieņemt arī lietas, kuras es nesaprotu.

Toms: Bet lietas jau nav cilvēki.

Svens: Ir.

(Abi smejas.)

Un arī citiem mani ir vieglāk pieņemt tad, ja es esmu par sevi pajokojis. Mēs taču runājām par to, ka tas ir aizsardzības mehānisms.

Toms: Ne tikai aizsardzības, bet arī analīzes.

Svens: Arī tas, jā.

Toms: Kas tev ar to viskiju? Nav ierūdzis?

Svens: Pagaršo.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā