Nams ar idejām

Mēģinot Armenu Sarvazjanu raksturot pēc ierastiem profesiju vai nodarbošanos parametriem, viņš droši vien būtu zinātnieks – biofiziķis, inženieris, elastogrāfs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr vairāk viņam atbilst pretenciozais, mazliet noslēpumainais “izgudrotāja” statuss. Jo kā gan citādi lai dēvē cilvēku, kurš no esošām lietām izveido jaunas, un to, ka tās viņiem bija vajadzīgas, pārējie saprot tikai pēc tam, kad tās ir izgudrotas. Sarvazjana plašajā izgudrojumu klāstā ietilpst gan ierīce, kas apaļīgiem cilvēkiem atvieglo zeķu uzvilkšanu, gan jaunākās paaudzes mīnu detektori, tomēr visnozīmīgākais viņa ieguldījums ir elastogrāfijā – medicīniskās diagnostikas nozarē, kas ar viļņu palīdzību modelē organisma mīksto audu struktūru. 90. gadu sākumā Sarvazjans izgudroja jaunu tehnoloģiju, kas, neiejaucoties organismā mehāniski, ar ultraskaņas vai magnētiskās rezonanses palīdzību ļauj iegūt audu struktūras attēlu. Tiesa gan, omulīgais un runātīgais single malt viskija mīļotājs Armens Sarvazjans it nemaz neatbilst zinātniskās fantastikas, Holivudas un komiksu nostiprinātajam “trakā izgudrotāja” tēlam.

1939. gadā Erevānā dzimušais Sarvazjans savu dabaszinātnieka karjeru veidoja Maskavas Valsts universitātē un PSRS Zinātņu akadēmijas Biofizikas institūtā, kur pētījumi mīksto audu biomehānikā viņam 1983. gadā atnesa doktora grādu. 80. gadu beigās arvien lielāku uzmanību Sarvazjans veltīja elastogrāfijai, un nākamajās desmitgadēs – nu jau dzīvodams ASV – viņš kļuva par vienu no šīs nozares pionieriem.

Taču ne visi, kas apdāvināti idejām, kā uzlabot cilvēces stāvokli, ir pietiekami apķērīgi, lai ar šo ideju palīdzību uzlabotu arī savu personīgo labklājību. Izmantojot grantu un pabalstu sistēmu, Sarvazjans nodrošina ātru savu izgudrojumu ieviešanu praksē, vienlaikus parūpējoties gan par to, lai pa rokai vienmēr būtu pietiekams daudzums laba single malt, gan par to, lai ap viņa Prinstonas māju būtu pietiekami daudz teritorijas, ko piepildīt ar dīvainām skulptūrām un instalācijām.

H.C.

Armеns Sarvazjans: Jums ar ledu vai bez? Single malt parasti dzer bez ledus.

Rīgas Laiks: Protams, bez.

Sarvazjans: Skoču vai burbonu var dzert ar ledu, tas pat ir ļoti labi, bet single malt... Un Glenmorangie starp tiem ir viens no labākajiem.

RL: Jūs pats tur esat bijis? Tas tiek izgatavots uz salas?

Sarvazjans: Skotijā šādu darītavu, kurās izgatavo single malt, ir ap sešiem simtiem, un katra no tām ir unikāla. Mēs tur bijām, apceļojām Skotiju. Dažās tikām iekšā, dažās ne, bet šī single malt kultūra, protams, ir apburoša.

RL: Un jūs tos singl malt iemīlējāt.

Sarvazjans: Iemīlēt nav īstais vārds. Sāku cienīt.

RL: Jūsu sieva man ieteica labu sākumu sarunai. No kāda skatpunkta jūs kritizējat vienkāršu izpratni?

Sarvazjans: Es jums parādīšu vienu no savām bildēm, kura ir tieši par šo tēmu. Lūk, šis ir Konfūcijs. Viņš dzīvoja 500 gadus pirms mūsu ēras, nevienas viņa fotogrāfijas nav, tādēļ nevar teikt, ka esmu kaut ko samelojis. Bet šīs ir viņa domas. Es pret tām izturos ar lielu cieņu. Lūk: “Mākslai ir jēga, ja tā ir patiesāka par realitāti.” Realitāte ir vieni vienīgi māņi. Tā ir uzposta, izlaizīta, skaisti pasniegta – vienalga, vai pa televizoru vai stāstos. Kaut kāda fasāde, Potjomkina sādža. Un, lai apšaubītu jebkuru realitāti un censtos izprast tās dziļākos aspektus, zināmā mērā jābūt māksliniekam, saprotat? Un tad rodas jautājumi, kā un kāpēc. Tā ir dzīves filozofija.

RL: “Ja tev spļauj mugurā, tu esi visus apsteidzis.”

Sarvazjans: Tā ir dziļa doma.

RL: Jūs jūtat, ka jums spļauj mugurā?

Sarvazjans: Viena no manām mākslinieciskajām izklaidēm ir ļoti skaista. Es rakstu palindromus, kas no abām pusēm ir lasāmi vienādi. Viens no šādiem palindromiem ir “Я ярок укоряя.”[1. Aptuveni “Esmu spilgts pārmetot” (krievu val.).] Tā ir pašapliecināšanās, noniecinot citus cilvēkus. Ja palasa pusi no recenzijām par mani dažādos rakstos, žurnālos un citur – tās ir tādas samazgas! Kaut kādi analfabēti pašapliecinās, mēģinot mācīt tevi dzīvot. Es cenšos būt pamanāms, nāku ar svaigām idejām, ar kaut kādiem jauniem projektiem, bet tad kāds mazizglītots ķīnietis pašapliecinās, sakot: “Jā, bet es tev tūlīt pierādīšu, ka arī esmu kaut kā vērts.” Tas ir tas pats princips – Я ярок укоряя. Tāpēc, ja kāds tev spļauj mugurā, tas nozīmē, ka esi pacēlies augstāk. Muša rej uz ziloni.

RL: Es neesmu pārliecināts, ka pareizi saprotu šo: “Vadīt nozīmē savaldīties.”

Sarvazjans: Nu kā.Ja vēlaties būt līderis... Tas ir labi redzams suņu baros. Es esmu ziemeļos dzīvojis ar suņiem.

RL: Kur jūs dzīvojāt ar suņiem?

Sarvazjans: Aiz polārā loka piešancēju. Celtniecībā. Bet tas nav svarīgi. Nu lūk, ja alfa dzīvnieks ir kļuvis par līderi, tad jebkurš cits, kurš pretendē uz līdera pozīciju, tiek sodīts ar nāvi. Tāpēc, ja vēlies būt līderis, tev noteikti jāizskauž šīs vēlmes un tendences citos. Vispār sakarīgs vecis. Es esmu viņa domubiedrs.

RL: “Nav svarīgi, cik lēni jūs virzāties. Galvenais ir neapstāties.”

Sarvazjans: Jā.

RL: Un kurp jūs virzāties?

Sarvazjans: Kā kuro reizi. Visbiežāk tu nevirzies, tevi ved.

RL: (Smejas.) Kurš ved?

Sarvazjans: Dažkārt šoferis. Dažkārt liktenis. Dažkārt sieva. Dažkārt ved kļūdaina ideja. Kura tev liks vilties pēc tam, kad būsi veicis noteiktu ceļa posmu. Ir dažādi veidi, kā tikt vestam.

RL: Nesen es jautāju Mārvinam Minskim, kāpēc viņš savā grāmatā tik bieži citē Budu. Viņš atbildēja: “Ja es būtu dzīvojis pirms Budas, viņš citētu mani.” (Abi smejas.) Vai jūs varat to pašu teikt par savām attiecībām ar Konfūciju?

Sarvazjans: Nē, patiesībā es filozofēju tikai tad, kad uz mani izdara vardarbīgu spiedienu.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Es dodu priekšroku nevis pārdomām, bet gan radīšanai dažādos žanros. Burtiski pirms nedēļas es saņēmu ļoti prestižu Amerikas Akustikas biedrības apbalvojumu. To piešķir par starpdisciplināriem sasniegumiem dažādās akustikas jomās – medicīnā, fizikā, inženierijā. Nodarbju un interešu daudzveidība man ir viens no galvenajiem stimuliem, lai kaut ko meklētu, censtos uztaisīt kaut ko jaunu. Piederība kaut kam vienam – nav svarīgi, vai tā ir filozofija, zinātne, reliģija vai kas cits, – kaut kādā ziņā padara dzīvi bālu. Zūd krāsas. Lūk, šī balva ir par to, ka mani sasniegumi ir starpdisciplināri un skar dažādas sfēras.

RL: Ja neiebilstat, atgriezīsimies pie pirmā jautājuma. No kāda skatpunkta jūs kritizējat vienkāršu izpratni?

Sarvazjans: Kritika rodas no tā, ko tu esi ieraudzījis. Kritika ir šaubu rezultāts. Un, ja ir šaubas, tad tās tiek aplūkotas kā kaut kas racionāls. Kāpēc šīs šaubas ir radušās? Kas te ir vai nav kārtībā? Bet apšaubīt vajag visu. Tas ir manas profesijas pamatā – es esmu zinātnieks.

RL: Proti, zinātne ir balstīta uz šaubām?

Sarvazjans: Zinātnē galvenais ir nevis atrast atbildi uz jautājumu, bet atrast pareizo jautājumu. Bet, lai to izdarītu, ir jāšaubās, ka viss ir tīri un gludi. Jāšaubās, ka klasiskā Ņūtona mehānika ir augstākā virsotne. Šaubas ir sākumpunkts, no kā rodas pārdomas un nākamais solis uz priekšu. Ir jāpārkāpj pāri dogmai. Šaubas rada kritiku. Kritika izraisa jaunradi, rezultātus. Kritika palīdz pacelties nākamajā līmenī.

RL: Jūs teicāt, ka šaubas ļauj apšaubīt realitāti. Kuru realitāti? Šo?

Sarvazjans: Nav tādas vienas realitātes. Viena ir tā realitāte, kas mani nosacītā formā piemeklē sapņos. Cita realitāte ir tas, ko es lasu jūsu žurnālā un citos cienījamos izdevumos. Ir labi zināma filozofiska ideja, ka reālās pasaules nav. Ir tikai tas, ko mēs atspoguļojam savās domās, sajūtās, mūsu iespaidi, rezultāti mūsu mijiedarbībai ar šo pasauli.

RL: Vai jūs piekrītat, ka reālās pasaules nav?

Sarvazjans: Nē. Reālā pasaule ir. Taču es redzu tikai kaut kādus greizus atspulgus. Un pats interesantākais ir noskaidrot robežu starp patiesākiem un mazāk patiesiem priekšstatiem par realitāti.

RL: Bet, kad jūs izgudrojat kādu uzparikti, jūs taču nevarat to izdarīt, balstoties uz savu greizo realitātes uztveri. Šajā uzpariktē ir klāt patiesa realitātes uztvere. Tā darbosies tikai tad, ja jums ir patiesa saikne ar realitāti. Vai arī es kļūdos?

Sarvazjans: Nē, ir lietas, kuras apšaubīt nevar. Lūk, lai ko arī kāds teiktu, es neticu, ka šis galds var palēkties divu metru augstumā. Nobīdei no novērojumiem ir savas robežas. Jā, tas, ko mēs redzam, ir nevis reālā pasaule, bet mūsu šībrīža sajūta. Taču tajā ir daudz sastāvdaļu, par kurām nevajadzētu šaubīties. Es nemēģināšu apšaubīt to, ka stikls ir caurspīdīgs. Tērēt laiku tam, lai nodalītu apšaubāmos priekšmetus no neapšaubāmajiem, ir sarežģīts un apjomīgs uzdevums. Un ar to nav vērts nodarboties.

RL: Filozofiskajā tradīcijā pastāv šāds īstenības raksturojums: ja kādai problēmai ir atrasts tehnoloģisks risinājums, tad šajā risinājumā izpaužas patiesība. Vai tas atbilst jūsu izgudrotāja pieredzei?

Sarvazjans: Saprotiet, daudzi izcili cilvēki, balstoties uz pašu atrastajām likumsakarībām un tehnoloģijām, izdarījuši tālejošus secinājumus. Rezerfords, kurš pirmais noskaidroja, kas ir atoms, kategoriski paziņoja, ka tam, ko viņš šobrīd pēta, neviens nekad neatradīs praktisku pielietojumu. Ar tādu secinājumu beidzās visi viņa dižie atradumi. Tieši tas pats notika ar ievērojamiem aerodinamiķiem, kuri teica, ka priekšmeti, kas smagāki par gaisu, nekad nespēs lidot. Tāds bija visu viņu atklājumu un zināšanu rezultāts. Es daļēji esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

RL: (Smejas.) Jā, jūs esat atbildējis. Dekarts dažās vēstulēs min, ka mehānikas attīstība un dažādi izgudrojumi ir tiešā veidā saistīti ar cilvēka slinkumu. Proti, cilvēks ir slinks. Viņš grib izdomāt, kā mašīna visu darīs viņa vietā. Vai tas atbilst jūsu izpratnei par to, kādēļ tiek izgudrotas jaunas ierīces?

Sarvazjans: Absolūti! Tīrākā patiesība. Lai ko es darītu, pirmā doma, kas man ienāk prātā, kā es to varētu izdarīt, pēc iespējas mazāk nopūloties? Tāda ir mana attieksme pret jebkuru savu darbību. Nu, man ir daži amizanti izgudrojumi. Lūk, piemēram, tādam manam paziņam Žeņam Mamutam diabēta dēļ ir liels vēders, kas traucē pieliekties. Viņš man saka: “Man grūti uzvilkt kājās zeķes.” Es izgudroju vienkāršu ierīci, ar kuras palīdzību viņš var uzvilkt zeķes nepieliecoties.