Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
“Mums vajag, lai tie krievi, kas šeit aug, uzaug par latviešiem. Jā, patlaban tā ir politiski ķecerīga doma. Mums vajag saprast, ka integrācija ved uz asimilāciju, un tam ir jābūt mūsu mērķim – asimilēt viņu bērnus.”
Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš intervijā žurnālam Playboy 2012. gada janvārī
Latvijas latvieši mēdz sevi uzskatīt par “īstajiem” latviešiem un visai atturīgi uztver cilvēkus, kuri latviski runā ar akcentu. Tādiem cilvēkiem veltītā atzinība – “Cik labi viņš runā latviski!” – norāda arī uz vērtējumu no pārākām, gluži vai latviskuma eksperta pozīcijām. Latvijas latvieša pārākums tiek vienlīdz vērsts gan pret trimdas latviešiem, kuri lielākoties runā ar amerikāņu akcentu, gan pret krieviem, kuri latviski runā ar krievu akcentu. Cilvēks var būt lieliski apguvis latviešu valodas gramatiku un plašu vārdu krājumu, bet vienmēr paliks kāds “nedalāmais atlikums”, kas šķir “īstu” latvieti no latviešu valodas zinātāja. Vietējais latvietis latviešu valodu nav “iemācījies” vai “apguvis”, tā viņam piemīt dabiski, kā iedzimts dotums. Savukārt akcents ir kā nolemtība, kuru nav iespējams pilnībā novērst. Kārlis Streips vai Krišjānis Kariņš latviešu valodu pavisam noteikti pārzina labāk nekā vairums Latvijā uzaugušu latviešu, taču viņu akcents, kas pirmajā gadījumā ir gandrīz vai izzudis, tomēr vietējiem liek viņus uzskatīt par nedaudz svešiem.
Minētais nošķīrums labi parādās vietējiem latviešiem raksturīgajā ieradumā atdarināt amerikāņu vai krievu akcentus, savā lokā pārspīlējot to smagumu. Pat niecīga izrunas atšķirība, kas mērķtiecīgi uzsvērta, kalpo par atskaites punktu, lai noteiktu cilvēka piederību savējiem vai svešajiem. Var nobrīnīties, cik spontāns un gluži vai pašsaprotams arī inteliģentu un iecietīgu cilvēku vidū ir ieradums atdarināt viņa akcentu, ja saruna ievirzās par kādu “neīstu” latvieti. “Īstie” latvieši gluži vai tīksminās, ka trimdas latvietis vai Latvijā uzaudzis krievs visdrīzāk nekad nespēs atbrīvoties no akcenta, savas izrunas stigmas. Tāda veida attieksmi Freids savā darbā “Civilizācija un tās neapmierinātība” dēvē par “nelielu atšķirību narcismu”, kas viendabīgai cilvēku grupai liek kritiski vērtēt cilvēkus, kuri no viņiem atšķiras niecīgi, – daudz kritiskāk nekā tos, kuri no viņiem atšķiras būtiski. Krievs, kas latviski runā ar akcentu, mums var šķist svešāks vai bīstamāks nekā tumšādains etiopietis, kurš par latviešu valodu nekad nav dzirdējis. Šāda attieksme ir skaidrojama kā mēģinājums sargāt savu savdabību, jo nelielas novirzes no “tīra” latvieša atribūtiem – kā akcents – pierāda, ka tādi atribūti pastāv un novirzes no tiem ir iespējamas. Nelielu atšķirību pastāvēšana ir kā uzbrukums cilvēka patmīlībai, jo novirze parāda alternatīvu un izmaiņu iespējamību, savukārt šī iespējamība funkcionē kā šķietami ideālo atribūtu kritika. Krievu vai trimdas latvieti ar kaut vai ideālu latviešu valodu mēs nekad neatzīsim par “īstu” latvieti, jo tāds atzinums sakristu ar ideālā latvieša bojāeju.
Tomēr Freids turpina, ka “vienmēr ir bijis iespējams vienot ievērojamu cilvēku daudzumu mīlestībā, ja pastāv cita cilvēku grupa, pret kuru tiek vērsta viņu agresivitāte”. Demokrātiskai sabiedrības integrācijas idejai kopumā šāda agresivitāte nav raksturīga, jo integrācija nozīmē cieņu pret ikvienas etniskās grupas savdabību, vienlaikus stiprinot kopīgus saskares punktus, Latvijā, piemēram, latviešu valodas lietojumu publiskajā sfērā, valsts pārvaldē un līdzīgus. Tikmēr asimilācija paredz skaidri un no pārākuma pozīcijām identificēt atšķirīgo grupu – krievus – un visai agresīvā veidā izskaust šīs grupas savdabību. Tādā nozīmē krievu asimilācija par latviešiem ir kā greizs spoguļattēls, pretmets priekšlikumam piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu Latvijā. Krievu valodas statusa maiņa paredz atsaistīt krievus no patlaban pastāvošās Latvijas, bet asimilācijas idejas tiecas likvidēt Latvijas krievu etnisko identitāti.
Nacionālistiski noskaņotajiem prātiem asimilācija sola tādu kā krievvalodīgo problēmas “galīgo risinājumu”. Runa ir par jebkurai totalitārai vīzijai raksturīgu neiecietību pret individuālu cilvēku vai grupu savdabību, tieksme pēc vienādošanas un atšķirību izskaušanas “gaišās nākotnes” – šajā gadījumā etniski homogēnas Latvijas – vārdā. Vēl vairāk – asimilācijas piekritēji balstās pieņēmumā, ka nacionālisma ideoloģija Latvijā ir svarīgāka par pārstāvniecisko demokrātiju. Kad politiski nepareizās partijas Saskaņas centrs vēlētāju asimilētie bērni – “bijušie” krievi – iestāsies t.s. latviskajās partijās, tikai tad šos vēlētājus varēs laist pie varas. Kad krievi vairs nebūs krievi, tiks “atļauta” viņu reāla piedalīšanās Latvijas politikā, tas ir, nokļūšana valdībā. Tā sakot, vispirms padarīsim krievus par latviešiem, demokrātija pagaidīs.
Varētu jautāt, kādēļ gan Eiropas Parlamenta deputāts savu asimilācijas vīziju ir darījis zināmu tieši žurnālā Playboy. Intervijā Krišjānis Kariņš min, ka nekad nevarētu kļūt par francūzi vai vācieti – lai arī apguvis viņu valodu, kultūru un vēsturi, “es nekad nekļūšu par vienu no viņiem”. Diemžēl Amerikas latvietis Kariņš aizmirst piebilst, ka – saskaņā ar paša aizstāvētajiem tīrās latvietības kritērijiem – viņš nav kļuvis un arī nevar kļūt par vienu no “īstiem” Latvijas latviešiem. Tas Krišjānim Kariņam ir kopīgs ar Latvijas krieviem, kuru bērnus viņš grasās pilnīgi latviskot. Mudinot asimilēt Latvijas krievus, eiroparlamenta deputāts Kariņš vienlaikus vēršas pats pret sevi, stigmatizē savu klaida latvieša statusu un akcentu. Vai tā būtu traumas internalizācija? Šķiet, ka visa veida libido atbrīvotājs žurnāls Playboy mums ir ļāvis uzzināt par Krišjāni Kariņu vairāk, nekā viņš, iespējams, vēlas par sevi atklāt.