Literatūras melnstrādnieks

Pievēršot uzmanību Ilgoņa Bērsona darbībai, rodas iespaids, ka nu jau vairs nav iespējams rakstīt par latviešu literatūru, vismaz reizi neatsaucoties uz kādu no viņa publikācijām vai pētījumiem. Ilgonis Bērsons dzimis 1931. gadā un jau kopš studiju laikiem sācis iepazīt Latvijas literāro dzīvi, kā mēdz teikt, “no iekšpuses”, sekojot tās norisēm, vācot detalizētas ziņas, kas citiem pētniekiem varbūt šķistu mazsvarīgas, un aktīvi cīnoties par literārā mantojuma nodošanu atklātībai: Bērsons sastādījis Aleksandra Čaka, Jāņa Jaunsudrabiņa, Kārļa Skalbes, Jāņa Grota un citu klasiķu kopotos rakstus, divreiz apkopojis Padomju Latvijas rakstnieku biogrāfijas grāmatās “Latviešu padomju rakstnieki” (Liesma, 1963)un “Padomju Latvijas rakstnieki” (Liesma, 1976), veidojis staļinisma represēto rakstnieku un mākslinieku sarakstus, kārtojis Viktora Eglīša reabilitēšanu, publicējis vairākus tūkstošus ar literatūru, vēsturi un pētniecību saistītu rakstu un dažkārt iedvesmas brīžos, galvenokārt naktīs, rakstījis dzeju.

Bet samērā nesen iznākusī Bērsona grāmata “Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi” divos sējumos (Mansards, 2014 un 2016) lieku reizi pierāda viņa paša vairākkārt uzsvērto ideju: sīki fakti “atdzīvojas” un sāk veidot kopainu tikai tad, kad atrodas cits citam blakus. Un tad kļūst skaidrs, ka literatūras vēsture nav vienkārša un monolīta. Tā ir savērpta no neskaitāmām smalkām un privātām detaļām, caur kurām uzmanīgs vērotājs var kaut nedaudz pietuvoties pagātnes izpratnei – protams, neignorējot arī to absurda teātri, kas risinājās padomju perioda rakstniecības un izdevējdarbības aizkulisēs.

S.K.

Rīgas Laiks: Jūsu piezīmēs un izteikumos minētas jūsu “nevaldāmās alkas pēc literatūras”. Kad jums šīs alkas parādījās?

Ilgonis Bērsons: Īstenībā tās sākās Talsu vidusskolā. 1947. gadā es pabeidzu Zentenes pamatskolu, tad man par literatūru nebija īpašas intereses. Bet vidusskolas laikā centrējos uz novada literatūras izpēti. Pirmie materiāli, kurus es vācu, bija par novadu. Te gan jāsaka: diezgan dīvaini, mums mājās nebija grāmatu. Tādās lauku saimniecībās grāmatas nemēdza būt. Nu, bija dziesmu grāmata un kalendārs. Tāpēc es apskaužu cilvēkus, kas dzimuši literātu ģimenēs, piemēram, Māri un Valtu Grēviņus. Un es meklēju, kur nu ko varēja dabūt. Atceros, kā man Talsos pirmo reizi parādījās iespēja nopirkt grāmatu. Tas bija notikums. Paprasīju mammai naudu, aizgāju uz grāmatu veikalu un, ja nekļūdos, nopirku Rūdolfa Blaumaņa lugu izlasi. Ne tāpēc, ka īpaši mīlētu Blaumani, bet Blaumanis ir klasiķis, un es nospriedu, ka man tā grāmata ir jāizlasa. Tad vēl bija Veresajevs, Puškina biogrāfija. Arī viens no maniem pirmajiem pirkumiem. Man tā grāmata vēl aizvien ir kaut kur plauktā. Tad es uzzināju, ka ir iznākusi nopietna rakstu grāmata par Andreju Upīti.

RL: Jūs vispirms izlasījāt rakstus par Upīti un tikai pēc tam pašu Upīti?

Bērsons: Tā sanāca. Es ķēru pirmo iespēju. Varbūt tās arī bija literatūrpētnieka nojautas, ka šī grāmata man var kaut ko rosināt. Un paralēli es pirku mazās brošūras par dažādām zinātnes nozarēm – par fiziku, par astronomiju. Arī tās man ļoti patika.

RL: Cik gadu vecumā jūs sākāt lasīt?

Bērsons: Es iemācījos lasīt patstāvīgi. Mamma vecākajam brālim mācīja lasīt vakaros pie plīts, izmantojot gaismu no oglēm, un es sēdēju blakām un klausījos. Un pēc tam pats ķēros klāt.

RL: Atskatoties uz tiem tālajiem gadiem: kā jūs vērtējat savu dzīvi līdzās visiem tiem vēstures notikumiem, kuru liecinieks bijāt?

Bērsons: Es jau smejos, ka esmu dzimis ne pārāk agri un ne pārāk vēlu. Es piedzimu partiju laikos, 1931. gada 11. jūnijā. Tā ka dažus gadus es fiziski vēl padzīvoju Ulmaņa iekārtā. Pamatskolā gāju Ulmaņa pēdējā gadā, tad nāca krievu laiks, pēc tam uzreiz vācu, un tēvs pukojās, ka iepriekšējā gada grāmatas neder, visu laiku jāpērk jaunas. Tad jau laikam jāizstāsta anekdote par Josifu.

RL: Izstāstiet.

Bērsons: Krievu laikā bija tāda grāmata “Lasāmā viela”. Un tur bija divi portreti – Andrejs Upīts un Josifs Staļins. Un es, naivais zēns, bez talanta zīmēšanā, izdomāju, ka jāmēģina portretus zīmēt. Sāku ar Josifu. Puikas mācīja, ka vajagot paņemt grāmatu, pielikt pie loga un apvilkt kontūras. Es tā arī izdarīju – ar ķīmisko zīmuli kontūras apvilku. Ne es gribēju Staļinu slavināt, ne kritizēt, vienkārši uztaisīt portretu. Nākamajā vai aiznākamajā dienā tieši bija mācību stunda, un grāmata kā par spīti bija atvērta tā, ka mans apvilktais Staļins redzams. Nāca skolotāja, diezgan pārliecināta komuniste, un uzreiz sāka dusmoties: “Ko tu te ķēmojies!” Es atkal brīnījos par tādu pārmetumu. Es tikai gribēju uzzīmēt Staļina bildi. Sauca vecākus uz skolu aprunāties. Pēc tam pabeidzu pamatskolu ar teicamnieka diplomu, bet daudzo pārcelšanos dēļ kādā brīdī manam teicamnieka diplomam uzlija tinte, un diez kāpēc tieši Ļeņins zem tās tintes pazuda, bet Josifs saglabājās. Un neilgi pēc tam manam tēvam atnāca draudu vēstule par to, ka viņš nav nomaksājis visus nodokļus par 54 hektāriem.

RL: Bet nodokļi, protams, bija uzpūsti tā, ka neviens normāls cilvēks tos nespēja samaksāt?

Bērsons: Protams, to budzi vienkārši iznīcināja. Tad arī sākās mana aktīvā dzīves uztvere. Toreiz daudz runāja par zemnieku ekspluatāciju, un es to nevarēju saprast. Kur ir ekspluatācija lauku sētā, kurā visi vienādi strādā, visi ceļas vienā laikā, piecos vai sešos no rīta, visi iet lauku darbos? Es arī cēlos, vedu pienu uz pienotavu, visi strādāja, nekādas ekspluatācijas. Nu labi, pie mums strādāja puisis un meita no Polijas, algoti strādnieki, tas laikam bija tas punkts, ko pierakstīja. Bet viņi pie mums kļuva bagāti, mēs ēdām pie viena galda, svinējām svētdienas. Nebija nekādas šķirošanas. Un tomēr 48. gadā tēvu apcietināja. Ar to arī sākās manas ģimenes skaldīšana no padomju varas puses – lai gan būtībā es uzskatu, ka termins “padomju vara” ir aplams. Padomju vara ir boļševiku izdomāts termins. Padomēm nebija nekādas varas ne 17., ne 49. gadā. Vara bija komunistu buržuāzijai.

Vārdu sakot, tēvu arestēja, gadu viņš pavadīja apcietinājumā. Vēlāk viņš man teica, ka esot arī sists, spīdzināts. Tā bija lauku nometne Zemgalē, es uz turieni braucu vest produktus. Tai laikā mamma uzrakstīja papīru, ka netiek galā ar saimniecību un atdod to valstij. Bet viņai absurdā kārtā atbildēja, ka nevarot to pieņemt, jo neesot kolhoza. Pagāja pāris mēneši, un viņu ņēma un arestēja. Par ko? Galu galā, saimnieks bija tēvs. No saimniecības savāca jaunāko brāli, māti un vecāko brāli, kurš stacijā izbēga no etapa un paslēpās. Bet arī tur bija absurds, jo pēc tam, kad viņš legalizējās un sāka strādāt, viņu, budža dēlu, iesauca Sarkanajā armijā.

Es zināju, ka ir sākusies izvešana. Nākamajā dienā Talsu vidusskolas klasē ienāca čekists ar direktoru, un es jau sāku vākt mantas kopā, domādams, ka man jābrauc līdzi, bet nē, mamma to nepieprasīja. Un tā es paliku viens pats. Tēvs cietumā, mamma ar mazo brāli Sibīrijā, lielais brālis mežā.

RL: Un tam visam pa vidu jūsu literatūrpētniecība jau bija sākusies?

Bērsons: Jā, tieši tajā posmā. Es vācu novada folkloru un ziņas par literātiem. Tad sākās jautājums par to, kā nopelnīt iztiku, jo, kad tēvu atbrīvoja, viņš diez kā mani nevarēja pabalstīt. Nu, ko man bija darīt, iet mežā? Es jau biju saindējies ar to, ka man jāiet literatūrā. Mans pirmais darbs bija rajona presē, Talsu MTS, proti, mašīnu un traktoru stacijas, avīzē. Redaktors tur bija ar nepilnu septiņu klašu izglītību, es biju vidusskolnieks, tā ka viss kārtībā.

RL: (Smejas.)

Bērsons: Un tad es, naivs būdams, domāju, ka jāiet žurnālistos un jāpēta, kā cilvēki dzīvo, jo man iekšā bija drausmīgs smagums. Kas notiek? Kāpēc man visu dzīvi izārdīja?

RL: Jūs bijāt visai drosmīgs, jo rakstījāt klaji pretpadomiskas domas savā dienasgrāmatā.

Bērsons: Jā, mana vidusskolas dienasgrāmata bija pretpadomju literatūra. Dulls biju. Neraustījos. Ja nāktu kratīšana, mani ieliktu cietumā, tā būtu politiska lieta. Bet es gribēju iet iekšā un pētīt, kā tauta dzīvo, lai pēc tam par to rakstītu.

RL: Pēc tam – tas ir kad? Tad, kad jau drīkstētu, vai kamēr vēl nedrīkstēja?

Bērsons: Nu, man jau bija ticība, ka pavisam drīz, pārredzamā nākotnē, Latvija būs atpakaļ. Mēs skolā nodibinājām savu patriotu grupu. Ne ar aktīvu politisku darbību, vienkārši lai sevī kaut ko saglabātu. Tad sākās augstskola, un man bija grūtības ar iestāšanos, jo izrādījās, ka prorektors Pugo standarta vēstulē krievu valodā bija aizrakstījis pagastam: kas tas Ilgonis tāds ir, ko ģimene darījusi vācu laikā? Es mazliet samelojos, jo domāju, ka nevaru skaļi teikt: mamma Sibīrijā, ņemiet mani, lūdzu, augstskolā. 1950. gadā rektors Jurgens tieši esot iztīrījis augstskolu no kulaku bērniem. Bet es stājos nākamajā gadā, un mani pieņēma.

Tālāk studiju laikā mani jau bija ievērojis Arvīds Grigulis, kurš uzskatīja, ka es pēc augstskolas varētu būt pasniedzējs. Tātad jāstājas aspirantūrā. Bet visu laiku bija kaut kādi “bet”. Es jutu, ka kaut kas tur mutuļo un neiet. Negribēja mani ņemt. Un tai brīdī gadījās tā, ka Pizāns, Cīņas redaktors, meklēja literāro līdzstrādnieku un palūdza Zigrīdai Deglavai no Padomju Jaunatnes, vai nevar kādu ieteikt. Viņa sacīja: “Jā, mums te nāk tāds Ilgonis un raksta par grāmatām, turklāt tīri normāli.” Pizāns uzrakstīja Izglītības ministrijai, lai noņem mani no uzskaites, jo es nākšot strādāt partijas avīzē. Tā es, bezpartejisks jauneklis, budža dēls, tiku pieņemts Cīņā.

RL: Bet tai brīdī jūs laikam gan jau labi sapratāt, ka dzīvojāt ilūzijās, ejot žurnālistikā ar domu pētīt dzīvi?

Bērsons: Jā, bet tad nāca tas brīdis, kad boļševiku partija, kura bija uzņēmusies taisīt ideālo valsti ar vispasaules revolūciju, pēkšņi kongresā sevi galīgi izpēra – par Staļina personības kultu.

RL: Un jūs jutāt, ka kaut kas mainās?

Bērsons: Jā, mamma atbrauca no Sibīrijas un vēl paspēja tikt uz manu izlaidumu 1956. gadā. Mana doma bija šāda: ja jau viņi ir tik drosmīgi, šī boļševiku partija, ka var sevi pašos pamatos nokritizēt un parādīt, cik šausmīga bijusi viņu varmācība un nežēlība, tad jau tiem vecajiem vajadzētu paiet malā un dot vietu jaunam sastāvam. Cerēju uz būtiskām pārmaiņām.

RL: Bet tajā laikā taču Ungārijā gāja vaļā...

Bērsons: Jā, dumpji Ungārijā un Polijā. Bet visu apspieda. PSRS visur izrādījās stiprāka. Es dzīvoju divējādas dzīves – domāju vienu, bet savā profesijā biju spiests pieņemt padomju terminoloģiju un rakstīt pavisam ko citu. Jo otra iespēja bija nerakstīt neko.

RL: Bet, ja jūs atceraties, Sergejs Dovlatovs strādāja līdzīgā avīzē Tallinā. Viņu kā korespondentu sūtīja rakstīt par slaucējām un uz Igaunijas kinematogrāfijas priekšnieka bērēm, un no viņa stāstiem var noprast, ka viņš šim ne pārāk patīkamajam darbam tika pāri, ļoti smagi dzerdams un mēģinādams kaut kā abstrahēties no padomju ikdienas. Vai jūs nejutāt reālu diskomfortu, rakstīdams to, ko pasūtīja redakcija, nevis to, ko varbūt pašam gribētos?

Bērsons: Protams, tas duālisms bija pašā saknē. Bet es sapratu arī to, ka vajag kaut ko darīt šajā iekārtā un varbūt šī iekārta kļūs labāka. Varbūt tā mēs to arī lauzīsim, jo ar varu un klusēšanu gan nekas nesanāks. Tāpēc es gāju iekšā sabiedrībā un centos kaut ko darīt. Tagad tas varbūt skan bravūrīgi, bet, ja es gribēju kaut ko panākt, bija jāiet oficiālais ceļš, nevis slepenais. Konkrēts piemērs, Jānis Jaunsudrabiņš. Tika nolemts izdot viņa kopotos rakstus tikai piecos sējumos, jo viņš bija emigrants. Un tā nebija Maskavas roka, kas to teica priekšā. Maskavā Rakstnieku savienība tādu Jaunsudrabiņu nemaz nezināja. Tepat no literātiem kāds noziņoja. Tad nu es kā valdes sekretārs rakstīju vēstuli Centrālkomitejai un centos pierādīt, ka Jaunsudrabiņš ir vajadzīgs nevis piecos sējumos, bet piecpadsmit. Un man bija grūti šo izdevumu aizstāvēt, jo CK pārmeta, ka mūsu rakstnieki arī nav īsti vienoti.

RL: Bet kādam jābūt literātam, lai nostučītu Maskavai, ka nevajag izdot Jaunsudrabiņu, jo viņš ir kaut kāds nepareizs?

Bērsons: Tādam, kurš ir karjerists. Piemērs, par latviešu dzejas antoloģiju. Vai var izdot latviešu dzejas antoloģiju bez Andrieva Niedras un Edvarta Virzas? Skaidrs, ka nevar. Bet atnāk Grigulis, redkolēģijas loceklis, un saka, ka Niedras un Virzas antoloģijā nebūs. Es jau nepratināju, vai tā bija viņa vai Centrālkomitejas doma.

RL: Sakiet, vai Viļa Lāča atrašanās valdībā ietekmēja literārā mantojuma apgūšanu uz labo pusi vai, tieši otrādi, nekā neietekmēja un viņš vispār neko negribēja zināt?

Bērsons: Lācis mums bija nulle. Lācis daudz ko varēja darīt, bet mēs Rakstnieku savienībā viņa klātbūtni vienkārši nejutām. Mēs ar Lāci īsu laiku bijām vienas partijas organizācijas locekļi. Un es tā skatos, kas notiek, un kaut ko nesaprotu. Lācim pie mums ir garlaicīgi. Viņš ne ar vienu nerunā, pat publiski neuzstājas. Bet tur taču blakām ir Grigulis, Grīva, Rokpelnis, kara likteņbiedri. Kur jūs esat, kāpēc jūs neesat kopā?