Laika nospiedumi

1950. gada 18. novembrī

Amerikas balsī piemin Latvijas pastāvēšanas 32. gadadienu, jo tur, t.i., ASV, ir arī latvieši un ASV rūpējas par apspiestās tautas, latviešu tautas, atbrīvošanu. Tikai dusmas, ka nevaru visu skaidri sadzirdēt. Stāsta par Latvijas attīstības vēsturisko gaitu. Un tomēr, lai vai cik dzirdu, manī kvēlo prieks: taču arī par mums, latviešiem, runā.

No klasesbiedrenes Līvijas Vēberes dienasgrāmatas:

Agrāk domāju, ka Bērsons ir ļoti nopietns, bet šodien uzzināju pavisam ko citu. Skolotāja Zīriņa lūdza palīdzēt nokārtot programmu izgatavošanu, jo Ilgonis neko nebija darījis. Tad es dabūju šodien izrikšoties. Alksnis pa politinformācijas laiku rasēja, bet Ilgonis spēlēja “kuģīšus” ar meitenēm. Kad runāju ar viņu par kādu steidzīgu lietu, tas pēkšņi sauc Verai: “Cik tu esi jauka meitene!” Redzams, ka nākošais rakstnieks nepildīs sabiedriskus pienākumus.

Rīt uzņems komjaunatnē mūsu zēnu grupu. Galvojumus dod meitenes. Tad jau būs 15 komjauniešu.

1953. gada 21. septembrī

No sarkanām puķēm līdz kaisītām rozēm

Izvilkums no Arvīda Griguļa lekcijas par Aspaziju Ilgoņa Bērsona pierakstā

“Aspazija saistās ar sociāldemokrātiem meņševikiem, kas ir buržuāzijas aģenti. Aspazijas darbība tik skandaloza, ka meņševiki 1932. gadā izslēdz Aspaziju no savas partijas. To dara masu maldināšanas nolūkos.

“Savu tautu dziļi mīlu. Esmu karsta nacionāliste. Neesmu ateiste. Starp reliģiju un zinātni pretrunu nav. Materiāliste neesmu bijusi,” raksta Aspazija kādā intervijā. Jaunstrāvniecība ir buržuāziska mācība (tāds ir Aspazijas attīstības ceļš).

1936. gadā dzejoļu krājumā “Kaisītās rozes” slavina vadoni. No sarkanām puķēm¹ līdz kaisītām rozēm – tāds ir viņas ceļš. Aspazijas vārds kļuva par renegāta vārdu (Aspazijas bulvāris – buržuāzijas laikā tā nosauca ielu). Pirmais priekšstats par Aspaziju ir negatīvs.”

1954. gada 16. augustā

Aleksandra Čaka “Patrioti”. Īpats rokraksts. Dzejnieks ar savu seju, savu balsi. Tas galvenokārt izpaužas svaigos salīdzinājumos. Vietumis gan tie pārāk hiperbolizēti:

“Spogulis starp brūnām pļavām,

Rāma zivs tu, mana Jugla,

Kas no lediem un no saules

Kļuvusi kā sieva tukla.” (74. lpp.)

Jaunam autoram kaut ko tamlīdzīgu redakcija nepielaistu.

Čaks un Čaks

Bet pēc dažiem mēnešiem, 9. decembrī, Grigulis lekcijā par atzinīgi vērtēto dzejnieku iedeva man arī rūgtu ceļamaizi – lika pierakstīt šādus vārdus:

“Pielāgojas valdošās inteliģences prasībām.

Fašistu laikā iet vēl tālāk. Renegātisms. Dzejojumi par strēlniekiem – grāmata “Mūžības skartie” – viena no visreakcionārākajām grāmatām buržuāziskajā Latvijā: apmelo padomju varu un sarkanos strēlniekus.”

Vēlāk būs cīņas ar Čaku, ap šo izcilo darbu, lai to varētu izdot.

1955. gada 5. oktobrī

Gatavoju grāmatu apskatu, kad pēkšņi pie manis ierodas Osmanis. Domāju: “Nu kaut ko teiks par mākoni.” Bet nē – pavisam cita lieta. Vai es nebūtu ar mieru kopā ar kādu (piemēram, J. Lūsi) sakārtot Aspazijas dzejoļu izlasi izdošanai? Lieta nav nemaz tik vienkārša, pie tam – šis darbs jāveic viena mēneša laikā. Priekšvārds arī jāraksta, bet to var nodot vēlāk. Pašlaik man dažādi sīki darbiņi veicami, tomēr puslīdz apsolos (Osmanis būs redaktors šai grāmatai). Izdevību nevar laist garām, lai vai kā, tikšu galā.

Iedomājos pat viens to veikt.

1955. gada 6. oktobrī

Izdevniecībā. Osmanis runājis ar Jansonu, kurš tomēr baidās vienam uzticēt Aspazijas dzejoļu kārtošanu. Tātad – kopā ar Lūsi. Esmu tomēr apmierināts: ceru, ka Lūsis nepieies šim darbam pavisam pavirši un no viņa varēšu šo to arī mācīties, īpaši dzejas izpratnē. Pie tam – viņam jau ir pieredze izdevniecības darbā. Kaut kā jau darbus sadalīsim. Darbs šāds: viena autorloksne ievads, astoņas autorloksnes (4900 dzejas rindu) dzejoļu. Arī komentārus vajadzēs. [..]

Šīs dienas vakarā uzzinu varen priecīgu vēsti: mans pētījums par Mākoni Rīgas augstāko mācību iestāžu zinātnisko darbu konkursā (skatē) apbalvots ar LĻKJS Goda rakstu un 200 rubļu naudas prēmiju. Urā-ā-ā! Pirmais “hororārs” par Mākoni. To gan necerēju, jo skatē bija iesniegti daudzi diplomdarbi un ar tiem, protams, grūti konkurēt mazam referātam. Tas nu gan ir notikums. Gandrīz vai izkūstu no priekiem. Diemžēl grāmatu pasaulē Aspazija tagad aizsteigusies priekšā Mākonim. Ko darīt – tādi ir izdevniecības plāni.

SZB Centrālās padomes sēdē man profesors Panovko (padomes priekšsēdētājs) uzdod sniegt atskaiti SZB atskaites-pārvēlēšanas sapulcē. Atkal priekšā liels uzdevums, tomēr labprāt to arī ņemos izpildīt. Ar to tikai celšos universitātes “valdīšanas” acīs – un tas var nodrošināt man darba vietu zinātniskajā laukā pēc skolas beigšanas.

Beigusies lieliem notikumiem bagāta diena. Kaut tādu būtu vairāk!

1955. gada 15. oktobrī

Abi ar Janci (Lūsi) ejam uz izdevniecību pie Jansona. Jāsarunā darbs par Aspaziju. Jansons laipns pret mums, pat patriecam jokus savā starpā (Ir arī Osis – mūsu redaktors) par Aspaziju. Rainis esot šo reizēm ieklapējis (kaprīzes un lielas tērēšanas dēļ), tad Aspazija esot gājusi uz Saeimu sūdzēties par to. 1940. gadā pionieri gājuši pie viņas, lai pastāsta atmiņas par Raini. Šī aiztriekusi tos prom, teikdama, ka Rainis nav bijis nekāds komunists.

Kopā par šo lielo darbu mums sanāks ap 4500 rubļu. Ņemot vērā atvilkumus – katram pāri par 1500. Piekrītam. Par sastādīšanu maksās 200 rbļ. par autorloksni (tās būs septiņas), par priekšvārdu – 2000, par loksni ar komentāriem – 800 (bet to būs mazāk). Termiņi: līdz 1. decembrim jānodod dzejoļi, līdz 1. janvārim – viss (tātad priekšvārds). Tik vienkārši nemaz nebūs. Lieta problemātiska. Tomēr – esam laimīgi.

Par mīlestību viršu laukā

Pirms 1967. gada 7. augusta Latvijas Valsts izdevniecības Galvenajā redakcijā akceptēšanai lasīju rediģēto Jāņa Sudrabkalna Kopotu rakstu VI sējumu un redzēju, ka manuskriptā “Vētrā visi bijām kopā” autors izsvītrojis arī šādu tekstu no dienasgrāmatas Maskavā 1943. gada 9. jūlijā:

“Mans dzejolis par mīlestību viršu laukā radījis aizdomas visaugstākās aprindās: es esot gribējis pārraidīt uz Latviju dzejoli par padomju jauniešu izvirtību, es sludinot seksuālu izlaidību. Cik šauri un mietpilsoniski, jūdzēm tālu no manām domām! Vairākas dienas biju pagalam sarūgtināts. Nu droši vien tagad arī dzejolī par Lāčplēsi atradīs šovinismu. Nav iespējams rakstīt tādiem cilvēkiem, kas katrā vārdā ieurbjas kā ķirmji un kam tik bailīgas, šauras dvēseles. Būtu viņi lasījuši vairāk krievu rakstniekus, būtu iedomājušies tagadējos lozungos ar galvu, nevis ar pakaļu, kurai bail no pēriena...”

2003. gadā jautāju Sudrabkalna biogrāfei Mirdzai Ābolai: viņa šādu dzejoli nav redzējusi.

Citātu nododu sabiedrībai tādēļ, ka šī dienasgrāmata nav saglabājusies: Sudrabkalns to sadedzināja krāsnī.