Prāts ir tikai viens

Fiziķis Marijs Gells-Manns pagājušajā gadsimtā aicināja pārvarēt Nīčes iemīļoto nošķīrumu starp apollonisko un dionīsisko domāšanu, uzsverot vajadzību pēc “odisejiešiem” – cilvēkiem ar vienlīdz attīstītu spēju domāt gan loģiski un strukturēti, gan mākslinieciski un intuitīvi; cilvēkiem, kuri šauras specializēšanās vietā saprot kā eksaktās, tā humanitārās un sociālās zinātnes un līdz ar to spēj pienācīgi domāt par kompleksām sistēmām. Nezinu, vai Gells-Manns tolaik pazina 19 gadus jaunāko Alanu Laitmanu (1948), taču šī zinātnieka personīgais piemērs – fiziķis un literāts vienā personā – droši vien var iedvesmot uz līdzīgām idejām.

Laitmana vārdus šajā intervijā, ka viņš nav “tik liels zinātnieks”, protams, var uztvert kā personisku pieticību. Absolvējis teorētisko fiziku Prinstonā un Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā, Laitmans vēlāk pasniedza astronomiju Hārvardā un fiziku Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, kur viņš kļuva par pirmo cilvēku ar apvienoto profesora grādu eksaktajās un humanitārajās zinātnēs. Laitmans ir sniedzis lielu ieguldījumu astrofizisko procesu pētījumos ekstrēmās temperatūrās un ekstrēma spiediena apstākļos; starp viņa nozīmīgākajiem pētnieciskajiem atklājumiem minama supersmagus objektus (piemēram, melnos caurumus) apriņķojošās matērijas nestabilitāte un pierādījums, ka enerģijas pievienošana retinātām, karstām gāzēm liek to temperatūrai kristies, nevis pieaugt.

2002. gadā Laitmans uz laiku pameta profesūru Masačūsetsā, lai koncentrētos savam otram talantam, kurš varbūt pasaulei ir devis vēl vairāk nekā viņa sasniegumi zinātnē.

Laitmana lieliskās esejas par zinātni, kas kopš 1981. gada publicētas vai visos prestižākajos angliski izdotajos žurnālos, ir viens no nedaudzajiem saprašanās tiltiem starp mūsdienu dabaszinātnēm un plašāku nespeciālistu publiku. Viņš rakstījis arī dzeju, īsos stāstus un grāmatas, no kurām slavenākā, protams, ir “Einšteina sapņi” (1992) – romāns, kurš 30 meditatīvu nodaļu garumā pēta 30 jaunā zinātnieka Alberta Einšteina nosapņotus sapņus par laika dabu un ir tulkots 30 valodās un izmantots neskaitāmās teātra, dejas, mūzikas un vizuālās mākslas adaptācijās visā pasaulē.

Lai radītu iespaidu par šīs personas domāšanas un darbības vērienu un “odisejiskumu”, var vēl pieminēt, ka Laitmans ir valdes priekšsēdētājs sociālajā uzņēmumā Harpswell Foundation, ko pats nodibināja 2003. gadā un kas cīnās par jaunu sieviešu karjeras iespējām Kambodžā un citās jaunattīstības valstīs.

H.C.

Alans Laitmans: (fotogrāfam) Es tiešām neesmu tā vērts, lai uzņemtu visas šīs bildes...

Rīgas Laiks: No tām gan tiks izmantota tikai viena.

Laitmans: Nu labi. Starp citu, man jāatvainojas par to piezīmi, ko jums vakar izteicu par apriori sintētiskiem izteikumiem. Es nezināju, ka esat filozofs. Tas bija tāpat kā, ja amatieris fiziķis profesionālam fiziķim stāstītu kaut ko par fiziku – ka āboli krīt lejup, nevis augšup. (Abi smejas.)

RL: Nu, jā, es esmu pavadījis kādu laiku ar filozofiju. Viens no jautājumiem, par kuriem es runāju ar Rebeku Goldstīnu, bija, ka, pateicoties dažiem ļoti veiksmīgiem zinātniekiem, kuri ir pret filozofiju, ASV publiskajā telpā filozofijas statuss ir pamatīgi iedragāts.

Laitmans: Jā, es zinu dažus no šiem zinātniekiem. Viens no viņiem ir Larijs Krauss, kurš neko nezina par filozofiju, bet šad tad vienkārši izmet kādu piezīmi.

RL: Ar Rebeku mani iepazīstināja Džons Brokmans, Edge Foundation dibinātājs. Es viņam reiz teicu, ka, ja es filozofijas labā varētu izdarīt to pašu, ko viņš ir izdarījis zinātnes labā, es uzskatītu, ka mana dzīve ir bijusi kā vērta. Viņš teica: “Filozofija?! Filozofija ir sūds!”

Laitmans: Arī Ričards Fainmans nebija pārāk augstās domās par filozofiju.

RL: Jā, bet Fainmana laikā bija filozofi, kuri mēģināja izskaidrot, kas ir īsta zinātne un kā ar to būtu jānodarbojas – un kurš zinātnieks gan ko tādu ņems nopietni? Es domāju Poperu un vēl dažus.

Laitmans: Nu, Karls Popers pateica dažas labas lietas...

RL: Bez šaubām, bet, manuprāt, Fainmanu kaitināja filozofu pieņēmums, ka viņi saprot, ko zinātnieki dara, kas ir zinātne un tā tālāk. Tādus ģēnijus kā viņš tas patiešām var nokaitināt. Bet, piemēram, Frīmans Daisons ir daudz vairāk...

Laitmans: Jā, viņš vispār ir daudz inteliģentāks.

RL: Jā, un es atklāju, ka pat Leonardam Saskindam ir zināma cieņa pret filozofiju. Viņš par filozofiem mēdz reizēm pajokot, bet viņam ir cieņa – viņš pamana, ka filozofu kabatās kaut kas varētu arī būt, ka viņi nav pilnīgi ubagi.

Laitmans: Jūs droši vien zināt, ka Einšteinu ļoti ietekmējis Deivids Hjūms.

RL: Un kaut kādā mērā arī Spinoza.

Laitmans: Bet savā autobiogrāfijā viņš min tieši Hjūmu kā domātāju, kurš iedvesmojis viņu darbā pie relativitātes teorijas.

RL: Tiešām?!

Laitmans: Jā. Jūs to nezinājāt?

RL: Nē, būšu to palaidis garām. Es zinu, ka uz viņu liela ietekme bija Spinozam.

Laitmans: Jā, Spinoza patīk daudziem zinātniekiem, jo viņam bija ļoti vispārināts skatījums uz Dievu. Tas bija... Tas nebija Dievs, kurš iejaucas.

RL: Bet pēc Spinozas ir dzīvojuši ļoti maz cilvēku, kuri saprata viņa “Ētikas” piekto grāmatu – tā ir viena no sarežģītākajām lietām, ko kāds filozofs jebkad uzrakstījis.

Laitmans: Es pats mīlu filozofiju; kad mācījos universitātē, filozofijā klausījos tikpat daudz priekšmetus, cik fizikā. Un savās esejās es dažkārt paplunčājos filozofijā tādā amatiera līmenī. Es mīlu šo priekšmetu.