Antikarš: realitātes šovs

Marta beigās Levadas centrs publicēja aptaujas datus par “konfliktu ar Ukrainu” no 137 apdzīvotām vietām 50 Krievijas federālajos subjektos. Viens no respondentiem uzdotajiem jautājumiem bija: “Vai jūs personīgi atbalstāt vai neatbalstāt Krievijas bruņoto spēku rīcību Ukrainā?”

Absolūtais vairākums – 81% – atbildēja, ka jā: 53% “noteikti atbalsta”, un 28% “drīzāk atbalsta”. Turklāt 51% aptaujāto paziņoja, ka karadarbība Ukrainā rada viņos “lepnumu par Krieviju”. Varai tuvu stāvošie Sabiedriskās domas fonds un Viskrievijas sabiedriskās domas izpētes centrs rāda līdzīgu ainu.

Šie dati var izraisīt dusmas, vilšanos un pat izmisumu: kas gan notiek ar cilvēkiem, kuri lepojas ar savas valsts iebrukumu kaimiņvalstī? Un, ja arī gluži nelepojas, tad vismaz “drīzāk atbalsta”?

Izskaidrot aptauju rezultātus daļēji palīdzēs neatkarīga analīze.

Piemēram, resursa Meduza rakstā Ekseteras Universitātes (Apvienotajā Karalistē) Socioloģijas katedras asociētais profesors Aleksejs Bessudnovs detalizēti atklāj, kāpēc pret kara laikā veiktiem statistiskiem pētījumiem būtu jāizturas ļoti piesardzīgi: jautājumu formulējumi tajos ir diezgan “maigi”, savukārt respondenti ne vienmēr var atbildēt atklāti (it īpaši uz nesen pieņemto likumu fona).

Taču tikai ar jautājumu formulējumiem un kriminālatbildību par armijas “diskreditēšanu” sabiedrības noskaņojumu izskaidrot nevar. Un šai situācijai patiešām ir vēl viens ļoti svarīgs aspekts.

Daudziem Krievijas ļaudīm karš un tā šausmas vienkārši neeksistē. Toties ir “speciālā operācija” – kara realitātes šovs, lai cik ciniski tas izklausītos.

Krievijas tauta vairākus gadus ir gatavota tehnoloģiskam “antikaram”

Valsts propaganda vēstīt par Krievijas armiju tikai un vienīgi tehniskā griezumā sāka ilgi pirms pašreizējā kara sākuma.

Pirmais un otrais Čečenijas karš bija īsti kari. Tos izkaroja ar cilvēku rokām – asiņainām un neglītām – ar milzu zaudējumiem. Šie kari biedēja sabiedrību, tāpēc tā pieprasīja, lai vara tos pēc iespējas drīzāk izbeidz. Kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades vidus Krievijas ļaudis tika gatavoti citādam karam – tehnoloģiskam un estētiskam. Plašsaziņas līdzekļos pastāvīgi parādījās informācija par arvien jaunāku un modernāku ieroču veidu ieviešanu. Aizsardzības ministrija sāka organizēt iespaidīgus izklaides pasākumus, piemēram, tanku biatlonu. Tanku biatlonu izgudroja Sergejs Šoigu neilgi pēc stāšanās aizsardzības ministra amatā 2012. gadā. Pirms viņa Aizsardzības ministrija publiskajā telpā īpaši nemirdzēja. Līdz ar Šoigu ierašanos viss mainījās: viņš ir liels publiskās komunikācijas mīļotājs jau kopš 90. gadiem un tiešām to pārzina un saprot. Lielā mērā tieši labās publicitātes dēļ Krievijas tauta Ārkārtas situāciju ministriju, ko Šoigu vadīja gandrīz 20 gadus, uzskatīja par vienu no efektīvākajām valsts struktūrām.

Par Krievijas karaspēka dalību Sīrijas konfliktā šī gadsimta sākumā jau stāstīja pa jaunam. Valsts iedzīvotājiem mālēja tehnoloģiska kara ainu, kurā jaudīgas lidmašīnas un artilērija efektīvi trāpa mērķī. Par karu ne tikai stāstīja – to rādīja arī kara resora propagandas video. Lūk, viens no tiem: tajā lidmašīnas 10 minūšu laikā paceļas, sasniedz mērķi un veic savu uzdevumu, kamēr bezkaislīgā sievietes balss aizkadrā ziņo par Krievijas armijas panākumiem.

Tā Aizsardzības ministrija vārda tiešā nozīmē dehumanizēja armiju: priekšplānā tās prezentācijā izrādījās aprīkojums, nevis cilvēki. Turklāt propaganda Krievijas ļaudīm iedvesa ne tikai to, ka izšķiroša loma karā ir ieročiem. Tā iedvesa, ka ieroči sagrauj ienaidnieku, bet paši karavīri (faktiski – ieroču operatori tiešsaistē) atrodas pilnīgā drošībā. Šāds karš esot ne tikai drošs, bet arī skaists un humāns. Ieroči nenogalina cilvēkus, tie satriec ienaidniekus. Tie “likvidē teroristus”, atbrīvojot no tiem teritorijas. Skatīts šādā rakursā, karš pārstāj būt karš, tas kļūst kinematogrāfisks un virtuāls. Salīdzinājumā ar asiņainajiem un baisajiem pagātnes kariem šis ir “antikarš”.

Krimas pievienošana Krievijai praktiski bez asinsizliešanas kļuva par svarīgu faktoru “antikara” tēla nostiprināšanā. To papildināja “no augšas” piegādātas un tīmeklī izplatījušās mēmes ar “pieklājīgajiem cilvēkiem”. Kareivji pilnā kaujas uniformā šajos attēlos redzami kopā ar kaķiem: viņi tos tur rokās vai nodod bērniem. Turklāt lielākajā daļā fotogrāfiju karavīri ir balaklavās. Figūras ar ieročiem, bet bez sejām – kā manekeni vai bioroboti. Bet laipni un ar kaķiem.

Jā, Donbasā gan notika karadarbība ar asinīm un upuriem. Taču Krievijas armija noliedza, ka būtu tajā iesaistīta. Oficiālā Krievijas propaganda par konflikta aktīvo pusi, kura cīnās pret Ukrainas armiju, dēvēja pašpasludināto Doņeckas un Luganskas republiku bruņotos spēkus. Tie tika pasniegti kā stihiski savākušās vienības, kas sastāv no kaujiniekiem ar dīvainiem “tautas” pazīšanās pavārdiem (piemēram, “Sekss”).