Desmit mēneši pēc pasaules gala

Pasaules gals pienāca 2010. gada 10. oktobrī plkst. 10.10. Es skatījos to tiešraidē BBC. No visām pēdējā laika apokalipsēm šī neizcēlās nedz ar oriģinalitāti, nedz ar vērienu. Pravietis, kurš to pareģoja, par “notikuma vietu” bija izraudzījies Londonas centru. Ārpus Apvienotās Karalistes gandrīz neviens par viņu nebija dzirdējis, arī pie mums Mančestrā viņa izsludinātā grēku nožēlas stunda atgādināja draudzīgu, kaut arī nedaudz histērisku pilsētas festivālu.

Deviņos no rīta Kamdenas un Totnemas ielas bija cilvēku pilnas. Tie kliedza kamerās, vēzēja plakātus ar aicinājumiem nožēlot grēkus un, kamēr nav par vēlu, pieņemt askēzes zvērestu. Īpaši svarīgi bija atbrīvoties no tādiem materiāliem ļaunumiem kā nauda, nekustamie īpašumi, mehāniskie transportlīdzekļi un kriptovalūta. Sekunžu rādītājs ekrāna stūrī tuvojās liktenīgajiem desmitniekiem, bet pravietis jau vairākas dienas atpūtās uz privātas salas.

Vakarā ieklīdu tabakas bodītē, kur strādāja vecais Višī.

– Kā tu domā, – vaicāju, – kas ar viņiem notika 15, 20, 30 minūtes pāri? Mēs tomēr esam Anglijā, te tik ļoti baidās no neveiklām situācijām. Kā viņi no tās izgāja, ko cits citam teica?

Višī uzreiz zināja atbildi:

– Varbūt viņiem nekas nebija jāsaka? Man, piemēram, nav pierādījumu tam, ka šitais viss, – viņš izslēja rādītājpirkstu un uzzīmēja gaisā apli, – joprojām pastāv.

Desmit mēnešus pēc pasaules gala policijas patruļa Totnemā uz aizdomu pamata nošāva 29 gadus vecu londonieti Marku Daganu. Viņš bija melnais, un klīda baumas, ka poliču acīs tas arī bija viņa galvenais pārkāpums. Drīz visa Anglija televīzijā un ielās vēroja, kā protestu viļņi aprij rajonu pēc rajona. Vispirms Totnemā saniknots pūlis nodedzināja dažus tirdzniecības centrus un divstāvu autobusu. Tad citi, daudzkārt niknāki pūļi iebruka Haknijā, Kroidonā, Īsthamā, Brikstonā, Īlingā, Luišemā, Vuličā un tā tālāk. Gandrīz katrā Londonas rajonā nakti pēc nakts sprāga mašīnas, dega veikali un mājas. Jaunieši kapucēs un maskās mētāja Molotova kokteiļus, dauzīja skatlogus un nesa ārā platekrāna televizorus un kastes ar dizaineru krosenēm.

– Tu redzēsi, – teica Višī, – drīz tā nelaime tiks arī līdz mums.

Es neticēju viņa pareģojamam, tāpat kā savulaik neticēju desmitnieku pravietim. Taču Višī izrādījās taisnība. Nemieri bija ļoti labi koordinēti. Tie izpletās pa Anglijas pilsētām kā ugunsgrēks mežā. Nebija noslēpums, ka šīs darbības tiek plānotas un saskaņotas internetā. Dienu vai divas iepriekš visi zināja, kurās naktīs labāk izvairīties no tirdzniecības centriem un turēt logus ciet, taču neviens to nespēja apturēt.

Naktī, kad tika solīts vērienīgs uzbrukums Mančestrai, es aizbraucu ar riteni uz centru. Visvairāk mani izbrīnīja troksnis, ar kādu pūlis izvēlās no šķērsielas. Tas nebija salīdzināms ne ar ko no iepriekš dzirdētā: šim zvēram bija pašam sava balss, viena no tām, kurās nav iespējams pateikt neko maigu un iepriecinošu, tikai lamāties un draudēt. Maskēto bars kā milzīgs tausteklis locījās ap namiem. Ik pa brīdim no pūļa izspērās kaut kas smags vai degošs. Bija arī oportūnisti – tādi, kas, tikuši pie jaunas mikroviļņu krāsns vai zelta pulksteņa, izspruka no bara un soļoja uz tuvāko pieturu. Taču pamatmasa šķita nedalāma. Tā uzņēma ātrumu un skaļumu, ieskrējās un aplenca stiklotu biroju ēku laukuma vidū. Policija nekur tuvumā nebija redzama – droši vien tā bija aizsūtīta uz pilsētām, kurās gāja vēl trakāk. Nemiernieki bungoja pa ložu necauršaujamo stiklu. Vietām tas ieplīsa, bet, gods kam gods, nesadrupa. Iekšā apjukuši cilvēki baltos kreklos stāvēja pieplakuši pie logiem kā zivis akvārijā. Viņu kustības, cik nu no attāluma varēja redzēt, pauda satraukumu, neizpratni un ziņkāri, kas mijās ar dziļu vilšanos cilvēcē. Bet parka zālājā mīņājās tādi kā es – atnākuši paskatīties. Daži bija ar ģimenēm un fotografējās uz aplenktās ēkas fona. Citi gāja garām tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Iespējams, arī viņiem kaklā bija jaunas krelles un uz rokas jauni pulksteņi.