Egons Šīle. Piezīmes kabinetā

Pirmoreiz es Šīli pētīju 1988. gada vasarā, gatavodamies referātam tā sauktā Ļeņingradas Mākslas zinātnieku kluba organizētajā konferencē “Vīnes mākslinieciskā kultūra 19. gs. beigās–20. gs. sākumā”. Man bija pat divi referāti. Viens īstenībā bija mans Vernera Hofmaņa referāta “Kas paliek pāri no Vīnes skolas?” tulkojums, un otrs – par Šīli. Hofmanis savā rakstā spriež par to, kā mākslā un pēc tam arī mākslas zinātnē parādās neglītuma jeb ārpusestētiskā bezveidīguma princips. Māksla, viņš apgalvo, var iziet ne tikai ārpus šāda vai tāda relatīva skaistuma paveida ietvariem, bet arī pavisam atbrīvoties no estētikas, mākslinieciskuma principiem. Citos darbos kā piemēru Hofmanis min Šīles jaunradi, kas, gluži tāpat kā arī citu ekspresionistu, piemēram, Oskara Kokoškas, jaunrade, liecina par atmošanos no estētiskiem sapņojumiem jūgendstila garā. Formai, stilam un estētiskām baudām tiek pretstatīta realitāte, šausmas, šoks. Lasīdams par to ne tikai Hofmaņa esejās vien, es sāku domāt, cik iespējami vai neiespējami mākslai, estētiskajai apziņai atbrīvoties no sevis pašas. Tā radās viena no galvenajām šo piezīmju tēmām – par estētisko, par daiļumu un tā visuresošo, sērgai līdzīgo izplatību mākslas jomā.

1989. gada referātu es toreiz nepierakstīju. Piesēdies to apstrādāt, es, kā jau parasti, “iestrēgu” visādās domās, piezīmēs un citātos. “Raksta” vietā radās vesels dažādu fragmentu krājums. Tā tie arī nogulēja līdz 1992. gada ziemai, kad es vakaros strādāju akadēmiski majestātiskā kabinetā Zubova Mākslas vēstures institūtā, laiku pa laikam atraudamies no papīriem un lūkodamies te uz Diānas galvu no ģipša, te uz Romas Forumu – Alināri fotogrāfiju, kas karājās virs kamīna. Kur nu vēl estētiskāku un visās nozīmēs akadēmiskāku vidi! Mākslinieks, par kuru es, gremdēdamies atmiņās, domāju, bija absolūti svešs visai šai nedaudz anahroniskajai greznībai, kuru gan, varu atzīties, lielā mērā pats biju tīši inscenējis un, kā tagad skaidri un bažīgi apzinos, ne bez sekām.
Esmu “dzīvajā” redzējis diezgan daudz Šīles darbu. Izstādē “Egons Šīle un viņa laikmets. No Rūdolfa Leopolda kolekcijas” Minhenē 1989. gada rudenī, Vīnes Vēstures muzejā 1990. gada vasarā un jo sevišķi daudz Vīnes muzeja “Albertīna” grafikas kolekcijā 1991. gadā. Šie iespaidi tad arī ir pamatā piezīmēm kabinetā.
Diezin vai es arī tagad būtu uzņēmies tās publicēt, nebijis Jekaterinas Andrejevas uzstājības un zināmas distances, kas nu jau šķir mani no piezīmēm. Tādējādi to atlasi publicēšanai noteica pirmā lasītāja subjektīvā gaume. Viss teksts, kurā ir vairāk nekā 150 manuskripta lappušu, man ir sadalīts 12 nodaļās. Lai lasītājs varētu iztēloties atlasīto piezīmju kontekstu, minēšu visu nodaļu nosaukumus: I. Erots, sekss. II. Narcisms. Ego un maska. Poza. Provokatīvs ekshibicionisms. III. Garlaicība. Izredzētība un parastība. Rupjība. IV. Androgīnais. V. Talants un tā robežas. VI. Daile. VII. Acs un redzēšanas problēma. VIII. Monumentālais, tautiskais, vernakulārais. IX. Plastiskās formas (skices un piezīmes, kuras esmu vācis sadaļās: a) Zīmējums (kontūra); b) Materiāla izvietošanas paņēmieni (apļi un trijstūri); c) Telpa un fragmenti; d) Forma cīņā starp izteiksmīgumu un abstraktu ekspresiju; e) Forma un motīvi; g) Kontrasti un struktūru aprautība; h) Substance, viela: no kā sastāv Šīles masas?). X. Ainava un daba. XI. Nami un kauli. Arhitektūra. XII. Zeme: krāsa, faktūra un krāszieds.
Pilnībā publicētas nodaļas “Daile” un “Acs”, viss pārējais ņemts no dažādām manuskripta daļām.



Cilvēka acis Šīles mākslā

Acis un skatiens (dažādi). Personāža acs: acs un mākslinieka redzējums
Kas uz mums skatās, ar ko skatās Šīles cilvēks? Skatās – krūšgali (pāris), mute, loceklis, nagi; tie ir kaili kā acis, koncentrējušies, vārīgi kā acis. Redze – fizisks, fizioloģisks process, reakcija uz kairinājumu – ir saraušanās (savākšana) un atslābināšanās.
Šķielējošu acu motīvs – muskuļu sajūta. Plaksti – piepampuši; skropstas – smagas, traucējošas; acs – iegriezums (iešķēlums). Paskatīties ir kā pastumt malā aizkaru, kā izstiept roku. Gribas impulss.
Acs un roka, it sevišķi pirksti-nagi, savstarpēji saistīti kompozicionāli un jēgpilni. Redzēt = taustīt. Taču arī no otras puses, atvērt acis (ieraudzīt) nozīmē izlikt sevi, ļaut, ka tev pieskaras. Acu pāris un krūšgalu pāris, seja un krūtis.
Ieraudzīt nozīmē arī būt ieraudzītam, proti, just ieraudzītā priekšmeta iedarbību. Rezultātā – sakautrēšanās, novērsts skatiens un pēc tam jauna pieskaršanās. Redzēšanas ciešamais mirklis. Ieraudzīt – proti, aiztikt, just spiedienu, sāpes, pretsparu. Ieraudzītais nesatilpst skatienā, duras acīs.
Acis Šīlem vienmēr ir attēlotas kā zinošas (noslēpumu, otru, neredzamo pusi) un paredzošas (patiesību, bojāeju, haosu). Tās attēlotas, cik skaidri vien iespējams, līniju pēc līnijas. Acis ir redzēšanas skaidruma simbols, taču vienlaikus tajās ir tumsa vai pārāk spoža gaisma. Acis mēdz būt pievērtas, taču miega motīvs nav sastopams. Ir arī rēgaini, taču ne sapņaini skatieni. Atsvešinātas – tajās raugoties, jau vairs neredzi neko citu, viss aiziet prom, – bet ko tad tu redzi acīs? Acis ir ilgošanās, acis ir ķermenis.
Šīles personāžu acis un skatieni izsaka kategoriju “skaidrība” un “transs” vienotību.
Skatīties = just sāpes un prieku. Redzēt = atdot sevi (priekšmetam) un uzsūkt sevī (priekšmetu). Redzēt = pārdzīvot vienotā veselumā, proti, dzirdēt, redzēt, saost, pieskarties.
Dzīvē mūs no visām pusēm ielenc acis, uz mums raugās pasaule, kas mūs redz un mūsos atspoguļojas. Redzēt nozīmē neizbēgami dubultoties, vēršoties sevī un ārpus sevis – redzēt un ļauties sapņojumam, ļauties sapņojumam un redzēt.
Acs-skatiens ir tieša kontakta nodibināšana un reizē risks liegt tam īstu informatīvumu, izšķīdinot aci priekšmetā, iegremdējot acis acīs, kur jau vairs nekas nav redzams. Mums kaut ko izsakoša skatiena jēgu veido kustība (žests), proti, divu dažādu signālu nomainīšanās. Skatiens ir jēdzienisks žests un, attiecīgi, atsauce, norādījums, itin kā uguntiņa, kas liek noprast. Skatīties otram tieši acīs nozīmē pārkāpt tabu, jo tāds skatiens grūž mūs to “dziļuma”, to “vienkāršības” bezgalībā, noliekot acu priekšā acis kā elementāru maģisku formulu: melns aplis aplī un ovālā. Acis atspoguļojas acīs. Komunikācija, saprašana izbeidzas: sākas atsvešināšanās mirklis, un atsedzas tīrā, it kā nekur neieinteresētā un bezatbildīgā acu esamība – tāda pati kā nagam, ausij vai krūšgalam.

Skatītājs un viņa statuss Šīles mākslā

Pirmām kārtām – sazvērnieks. Mākslinieks, modelis un skatītājs Šīlem ir sazvērējušies: viņi cits citu saprot un vienlaikus it kā norobežojas no citiem, nesapratējiem, jo darbība vai skatāmais vienmēr notiek “ļaudīs”, atklātā, gaismas pilnā telpā (zīmējumi).
Otrkārt, skatītāju var definēt kā līdzi jutēju un līdzpārdzīvotāju, jo visa Šīles mākslas uzbūve izraisa secīgus “iejušanās” aktus, proti, visas sensoriskās, motoriski dinamiskās, taktilās sajūtu pieredzes mobilizāciju iztēlē.
Skatītājs dažbrīd nonāk divus soļus no vuajerisma kā tieksmes blenzt uz kaut ko apkaunojošu un pavedinošu, lai tādējādi izjustu īpatnēju baudu vai enerģētisku uzlādēšanu. Vērojot gan pozitīvus seksuālus momentus, gan deformāciju skatus, acs sevī atklāj alkatīgu nepiesātināmību.
Vuajeristiskā nianse jāatšķir no Šīles skatītājam raksturīgā elastīgu novērošanas spēju patosa. Lai cik emocionāli atklāti un pat uzskrūvēti ir Šīles darbi, viņa tēlotāja valoda izceļas ar pedantisku skaidrību, ar profesionālo paņēmienu loģiku, attēlojot tēlu visā tā daudzējādi kustīgajā, variatīvajā dabā. Skatītājs ir aicināts tēlu visos tā izliekumos un sazarojumos novērot no sākuma līdz galam, sīki un smalki izsekot formai, neapmierinoties ar pirmo un vispārīgo priekšstatu – jēgu. Tomēr minētās pozīcijas vēl neveido galveno skatītāja lomas saturu Šīles mākslā. Šis saturs ir divdabīgs un pretrunīgs. Attiecībā pret skatāmo skatītājs, no vienas puses, ir eksperimenta priekšmets jeb iedarbībai pakļauts objekts, bet no otras – glābējs, kas atbrīvo personāžu no vientulības, pārdzīvojumu u.tml. nastas. Gandrīz katrs Šīles darbs (no 1908. līdz 1914. gadam) skatītājam ir “pārbaudījums”: mākslinieks gluži vai izlūko skatītāja izturību, pacietību, uzmanīgumu, saērcināmību; kaut kādā ziņā tiek pārbaudīta cilvēkmīlestība un spēja redzēt mākslā mākslu. Vienlaikus skatītājs Šīlem neapšaubāmi glābj gleznās attēloto esamību. Viss uzrunā viņu, gaida viņu, un šajās gaidās slēpta grūti izsakāma bauda no ciešanām.

Lai dreb tavi jutīgie pirksti: aptausti stihiju, ko tu meklē, virpuļojot slāpēs, kas lēkādamas rāmi un svinīgi sēž; bet tu skriedams atgulies, gulēdams sapņo, sapņodams audz. Bads un slāpes, un īgnums apēd drudzi; izspiežas asins. Tu tur, Tēvs, paskaties uz mani, tin mani autiņos, dod man sevi! Tuvākā pasaule krītas un strauji nāk virsū. Izstiep jel savus cēlos kaulus, dod man savu mīksto ausi, skaistās bālzilās acis. Tēvs tur – bet es tavā priekšā.

Dzīvot nozīmē izšļākt sēklu; dzīvot nozīmē izšķiest sēklu, izšķērdēt – kam? – citiem, nabagiem, varbūt mūžīgajiem studentiem. Esmu nesis veltes, sūtījis un dāvājis acis. Izteicējs jau arī ir mākslinieks. Dzīvotājs – viens vienīgais.
No Šīles dzejoļa “Pašportrets”

Spriežot pēc šiem dzejoļu fragmentiem, Šīle poētiski izprata redzēšanu kā vispusīgu sinestētisku pasaules apguves procesu. Redzēt, skatīties, vērst skatienu viņam nozīmē klausīties, ieelpot, saprast sacīto, saost, baudīt, pagaršot, noskūpstīt. Sākumā viņš runā par lēnīgu skatienu, kas viņam bijis raksturīgs jaunībā, par labsirdīgu atbildētāja skatienu, par mākoņu, putnu, koku acīm. Pēc tam Šīle atsedz seno metaforu Saule–Acs–Radītājs–Tēvs. Viņš redz staru pirkstus un kaulus, apgaismojums ir kā pieskāriens un pat ietīšana autiņos (mīļš gūsts, būt dēlam). Gaisma tin autiņos formu, ņem gūstā mākslinieka aci. Dziņu, gaismas meklēšanu Šīle sinestētiski satuvina ar slāpēm. Pašu gaismu, kas plūst no Acs, viņš apraksta kā kustības un miera, izteiksmes straumes un sākotnēji dāvātās gūšanas vienotību. Gaisma ir skrējiens un lēcieni, taču viņš arī sēž, ir atgūlies, nododoties sapņiem, viņš ir sev līdzīgs un nemitīgi aug. Dievam Tēvam Šīles fantāzijā ir skaistas gaiši zilas acis, taču arī Visuma miljoniem acu ir gaišas. Zīmīgi, ka dzejā nav viņa tēlotājmākslā nereti sastopamo melno un bezdibenīgo acu tēla. Sevišķi svarīga metafora ir apzīmējumu “skatiens (acs)”, “velte”, “sūtījums” un “sēklas izšļākšana” satuvinājums. Tajos Šīle apraksta jaunradi, savu mākslu. Attēlot nozīmē uzdāvāt kādam tēlu un skatienu (redzokli), taču, lai to izdarītu, vajag sūtīt – atdot savas acis. Redzēšanas akts tiek izprasts kā apaugļošana, kā dāsnuma akts (pēc kura pašsaprotami var sekot izsmeltības stāvoklis). Visu šo mīlas leksikonu Šīle izmanto, lai izteiktu savas mākslas augstāko poētisko jēgu.
Skatītāja acs nepaliek vienaldzīga, neieinteresēta – tā meklē, baidās, brīnās. Tas, kas piemīt dzīvei, tiek redzēts pilnvērtīgi, ar aizrautību. Skaidrā ziņkāre par dzīvo, līdz pat sāpju nodarīšanai – dabai, sev, skatītājam. Iekāre. Iekāres elektrizēti ķermeņi. Šīlem iekāre iemiesojas tādos fenomenos, kuri atrodas kaut kur starp attēlojamiem motīviem un plastisko manieri. Lūkojoties uz viņa zīmējumiem, jādomā par to, ka iekārot nozīmē aptaustīt–turēt–saspiest, tas nozīmē iegūt, lai uzzinātu pats savu spēku, noticētu varai, tas nozīmē apmierināt savu lepnumu. Šīles zīmējuma asredzība un spēks ir pilns lepnuma, jo ir iegūts tas, ko redz acs, ko rada roka. Mazāk veiksmīgos darbos var samanīt pat lepnību par šo redzēšanas erotisko uzbudinātību, pastāvīgas iekāres spēku. Līdz galējībai novesta iekāre ir akla tiešā un pārnestā nozīmē. Šīlem: gaismas skaidrums, ikdienišķums un pastāvīgi ieslēgts tumsā, bezveidīgumā vērstas iekāres pumpis.