Epikrīze

Tādēļ, ka viss ir pievilcies ar šo smaku.

Kur tu man atradīsi dvēseli, kas nav ar šo brāgu dzirdīta?

Grigorijs Skovoroda

24. februārī es pēkšņi pamodos ap pieciem no rīta. Ne tāpēc, ka mani kaut kas būtu pamodinājis, nē. Vispirms pamodos un tikai pēc tam izdzirdu klusas, savādas skaņas gaitenī. G. blakus nebija. Paguvu pat tā kā sadusmoties: atkal aizsēdējusies pie saviem darbiem līdz rītam, ko gan viņa šodien sadarīs ar sāpošu galvu. Jāceļas un jānoliek gulēt. Gaisma lielajā istabā bija izslēgta. Klusas, savādas skaņas plūda no vannas istabas, no turienes arī šaura gaismas strēle. Es pieklauvēju, durvis atvērās. G. sēdēja uz vannas malas un raudāja. “Karš sācies,” viņa teica.

G. vecāki dzīvo Harkivā – vai varbūt jāsaka “dzīvoja”? Tagad viņi ir bēgļi, dzīvo kaut kādā tukšā mājā pie Čerņivciem. Vai viņi atgriezīsies Harkivā pēc kara? Vai viņiem būs kur atgriezties? Vai viņu māja vēl stāvēs? G. seko harkiviešu grupai telegramā, tur regulāri ziņo, kur kas ir atlidojis, kas sagrauts, kas nodedzis, cik nogalināti, kur pievedīs ēdienu, vai ir ūdens un tā tālāk. Un video: sprādzieni, dzeltenie un sarkanie brīdinājumi, pēc tam pelēki vai melni dūmi – sākumā tie ceļas uz augšu, tad izplūst uz visām pusēm. Triecienviļņa sadragātas automašīnas. Namu drupas. Reizēm nedzīvi ķermeņi. Bieži – nopietnas brīvprātīgo sejas, viņi piegādā pārtiku, zāles, palīdz evakuēties. Tā ir Harkiva, ko ieņemt krievi nav spējuši. Pienāca līdz pat pilsētas pievārtei, bet nespēja. Slēpās mežā ap piepilsētu, kur dzīvo/dzīvoja G. vecāki, šāva pa mašīnām un velosipēdistiem uz šosejas, taču līst no turienes ārā neriskēja. Nezinu, vai tur vēl joprojām kāds ir, krievus atsita atpakaļ. Bet droši vien atstāja mīnas. Daudz mīnu. Pat pēc kara pa mežu tāpat vien nepastaigāsi.

Pēc kara. Ko nozīmē šī frāze? Kad tas beigsies? Ar ko? Šodien, 10. aprīlī, kad rakstu šīs rindas, nekāds gals vēl nav saredzams, lai gan kaut kādas nākotnes kontūras caur ugunsgrēku dūmiem jau iezīmējas. Nē, ne tā. Iezīmējas kontūras tam, kas notiek pašlaik un kas neizbēgami noteiks nākotni. Lai gan desmitiem tūkstošu nogalināto nekādas nākotnes jau vairs nav. Bet miljoniem bēgļu – ir. Tāpat kā desmitiem miljonu ukraiņu, kuri palikuši Ukrainā. Un arī tiem, kuri nav ne tur, ne tur, tādiem kā G. Viņa aizbrauca no Ukrainas jau sen, pirms gadiem desmit. Taču jautājums par nākotni viņai nekur nav pazudis: vai viņa varēs aizbraukt uz savu dzimto Harkivu? Kaut kad. Pēc kara. Un vai tur būs Harkiva vai tikai vienas vienīgas drupas, pelni, sakropļotas mašīnas, ķermeņi? Starp citu, nogalināto ķermeņus novāc ātri – tikai ne krievi, protams. Viņi tos vienkārši pamet – savējos, svešus, vienalga. Šis karš ir atsedzis pārsteidzošu krievu dabas šķautni – vienaldzību pret mirušu ķermeni. Turklāt Krievijā nelaiķus izvada atvērtos zārkos, piederīgie skūpsta mirušo uz nozilējušajām lūpām, apliek ķermeni ar sauso ledu – tie, protams, kuri var to atļauties. Ķermenis vienalga smako. Salkanā miruša ķermeņa smarža ir viens no būtiskiem elementiem, kas veido manu kādreizējo dzimteni. Vismaz man veido. Atmiņā. Kaut kur smadzeņu stūra skapītī ir tāda īpaša atvilktne. Uz tās rakstīts: “Ar ko sākas un ar ko beidzas kādreizējā dzimtene.” Atvilktnē mēģene ar šķebīgi salkano miruša ķermeņa smaržu.