Kāpēc vienmēr valda elites

Donalda Trampa veiksmīgā priekšvēlēšanu kampaņa balstījās “establišmenta” noliegšanā. Terēza Meja savā runā Konservatīvās partijas konferencē pagājušajā oktobrī nosodīja bezsakņu “starptautiskās elites”. Eiropas kontinentālajā daļā aizvien lielāku atbalstu gūst labējā spārna partijas, tādas kā Marinas Lepenas Nacionālā fronte, Vācijas Alternative für Deutschland, kā arī Polijā pie varas esošā Likums un taisnīgums, kuras rod īpašu prieku “eirokrātisko” elišu gānīšanā. Bet no kurienes nāk vārds “elite” un ko īsti tas nozīmē?

Šo vārdu tā pašreizējā nozīmē pirmais lietoja Vilfrēdo Parēto 1902. gadā. Parēto visbiežāk pieminam kā ekonomistu, kuram pieder tādas idejas kā, piemēram, “Parēto efektivitāte” un “Parēto princips”. Pēdējais dažkārt tiek saukts arī par “varas likumu” vai “80/20 likumu”, un tas postulē, ka 80% no visām zemes platībām vienmēr beigu beigās nonāk 20% iedzīvotāju īpašumā. Pie šāda secinājuma Parēto nonāca, pētot zemes sadali Itālijā 19. un 20. gadsimta mijā. Viņš arī atklāja, ka 80 procentus zirņu ražas viņa dārzā dod 20 procenti pākšu. Tomēr Parēto nebija tikai ekonomists. Dzīves otrajā pusē viņš pievērsās socioloģijai, un tieši šajā laukā viņš izstrādāja savu “elišu riņķojuma” teoriju.

Termins élite tādā nozīmē, kādā to lieto mūsdienu socioloģijā, pirmo reizi parādījās viņa 1902. gadā izdotajā grāmatā “Sociālistu sistēmas” (Les systèmes socialistes). Tās mērķis bija aplūkot marksismu kā jaunas “sekulārās” reliģijas formu, un tajā viņš izmantoja šo franču vārdu élite – it kā loģiski, ņemot vērā, ka grāmata sarakstīta franciski. Nākdams no divvalodīgas ģimenes, Parēto rakstīja gan franču, gan itāļu valodā. Viņš piedzima 1848. gadā Parīzē; viņa māte bija francūziete, bet tēvs – Dženovas marķīzs, kurš bija devies trimdā kopā ar politisko aktīvistu Džuzepi Macīni. Par godu revolūcijai, kas Parēto dzimšanas laikā risinājās Vācijā, vecāki viņam sākotnēji deva vārdu Fricis Vilfrīds, taču 1858. gadā, ģimenei pārceļoties uz Itāliju, tas tika itāliskots par Vilfrēdo Federiko.

Kad 1916. gadā Parēto rakstīja savu meistardarbu, 3000 lappuses biezo “Traktātu par vispārīgo socioloģiju” (Trattato di sociologia generale), viņš tajā saglabāja francisko élite, lai gan darbs tapa itāļu valodā. Pirms tam viņš bija lietojis vārdu “aristokrātija”, bet tas šķita neiederīgs, runājot par demokrātisko iekārtu, kas bija izveidojusies Itālijā pēc apvienošanās. Viņš arī nevēlējās lietot Gaetāno Moskas terminu “valdošā šķira”; viņu starpā valdīja asas domstarpības par to, kurš pirmais nācis klajā ar ideju par valdošo mazākumu.

Izklāstot ideju, ka mazākums vienmēr valda, Parēto nevēlējās balstīties uz vecmodīgām mantojumtiesību idejām vai marksisma šķiru teorijām. Tādēļ viņš palika pie élite, senafranču vārda, kas cēlies no latīņu eligere ar nozīmi “izvēlēt” (labāko).

“Traktātā” viņš piedāvāja savu elites definīciju. Parēto vadījās no tā, ka visus cilvēkus var sarindot skalā no 1 līdz 10; tie, kas šajā skalā ieņemtu augstākās vietas, būtu uzskatāmi par eliti. Elites jēdzienu viņš attiecināja uz visdažādāko jomu pārstāvjiem – advokātiem, politiķiem, blēžiem, kurtizānēm, šahistiem. Šai cilvēku ierindošanai bija jābūt morāli neitrālai – viņpus “laba un ļauna”, izsakoties tālaika valodā. Arī zagļu vidū kāds bija vislabākais – vienalga, vai zagšana tika atzīta par cienījamu nodarbi vai ne.

Parēto iecienītākais piemērs bija Napoleons: tas, vai viņš bija labs vai slikts cilvēks, nebija būtiski, tāpat kā nebūtiski bija arī tas, kāda bija viņa īstenotā politika. Napoleonam kā politiķim nenoliedzami piemita tādas īpašības, kas, kā uzskatīja Parēto, ļāva viņu pieskaitīt pie elites. Napoleons ir svarīgs tāpēc, ka Parēto eliti – un pie elites piederēja ikviens visaugstāko atzīmi ieguvušais profesionālis savā jomā – iedalīja divās lielās grupās: varas elitē un nevaras elitē. Parēto visvairāk interesēja varas elite.

Tas gan nenozīmē, ka nevaras elite un tie, kuri vispār nepiederēja pie elites, viņu neinteresēja, taču viņu loma bija ļoti konkrēta un ierobežota, proti – varas elites atjaunošana. Parēto uzskatīja, ka varas elite ir atslēga sabiedrības kā kopuma izpratnei, jo šīs elites iemiesotās vērtības, lai kādas tās būtu, galu galā atbalsojas visā sabiedrībā. Viņš arī uzskatīja, ka pastāv kāds negrozāms “fizioloģisks” likums, kas nosaka elišu nepārtrauktu pagrimšanu un norietu, tādējādi ļaujot vienas vietā nākt jaunai elitei. Citējot vienu no viņa slavenākajām frāzēm, “vēsture ir elišu kapsēta”.