Kas turas stingrāk par bronzu

Mēs sēdējām kafejnīcā līdzās slavenajam tiltam pār Drinas upi Balkānos. Es tikko biju pasūtījis sev kafiju, kad Bakira Hasečiča pēkšņi pārtrauca sarunu. Tobrīd viņa man stāstīja par genocīdu, kas šeit uzliesmoja 1992. gadā, kad serbu nacionālisti Bosnijā izvērsa uzbrukumus musulmaņiem bosniešiem. Arī par to, kā viņu pašu izvaroja un kā nogalināja viņas ģimenes locekļus, bet arī par to, kā pēc laika viņa uzdrīkstējās atgriezties dzīvot te, Višegradā, jo te ir viņas mājas, un kā palīdzēja identificēt vainīgos, kas joprojām brīvi staigāja pa šīm ielām, lai viņus sauktu pie atbildības starptautiskās tiesās.

Stāstījums raisās apdomīgi un ar tulces Elharunas Rizvanbegovičas starpniecību, tāpēc ik pēc pāris teikumiem ir pauze, kas ļauj man atkal notvert teiktā pavedienu. Vienā no šiem atelpas brīžiem Bakiras acis pēkšņi uzliesmo un sāk cieši raudzīties pāri manam plecam, un viņas skatiena vektors kļūst teju vai saskatāms kā kāds lāzera stars. Elharuna saka, lai negriežos apkārt. Bakira bilst, ka ir diezgan pārliecināta: gara auguma vīrs ar sirmajiem matiem, kurš tur sēž zem asinssarkanās Coca-Cola nojumes, ir kara noziedznieks, ko tiesāja pirms dažiem gadiem un kam šobrīd vajadzētu atrasties cietumā.

Es iemalkoju kafiju, un mēs izliekamies, ka mierīgi turpinām sarunu. Teorētiski mana ceļojuma mērķis Balkānos ir apskatīt skulptūras, piemiņas zīmes, pat plāksnes pie ēkām, jo man ir stāstīts, ka šodienas pieminekļu un ēku būvniecība pārraksta pagātnes vardarbības vēsturi, dzēšot tās pēdas notikumu vietās. Pirms brauciena es varbūt tiku piesaucis “atmiņas arhitektūru” vai kādu līdzīgi inertu apzīmējumu. Taču nu es vēl pat neesmu iztukšojis savu pirmo serbu kafijas tasi, bet jau esmu attapies baiļu trīsas raisošā situācijā.

“Bakira saka, ka ir pārliecināta par 99 procentiem,” čukst Elharuna. Tas vīrs pirms kara un arī kara laikā esot bijis policists. Kopš slaktiņiem ir pagājis aptuveni ceturtdaļgadsimts, tomēr šeit, serbu kopienas kontrolētajā Bosnijas un Hercegovinas daļā, sauktā par Republika Srpska, joprojām ir bīstami atklāti saieties ar pamanāmiem musulmaņu kopienas ļaudīm.

Sākot ar 1992. gada pavasari, Višegrada kļuva par degpunktu, kurā notika visbaisākās slepkavības šajā baisas slepkavošanas pārņemtajā reģionā, kad serbi pēkšņi metās metodiski izkaut pilsētas bosniešus. Slaktiņa vājprātā nogalināja vairāk nekā tūkstoti bijušo draugu un kaimiņu, cilvēki tika sadedzināti dzīvi, sievietes izvarotas, upuru ķermeņi samesti masu kapos vai upē.

Šeit notikušais veicināja vārdkopas ethnic cleansing – etniskā tīrīšana – ieviešanos amerikāņu leksikā un uz visiem laikiem mainīja pilsētas seju. Līdz 1992. gadam gandrīz divas trešdaļas no Višegradas 22 tūkstošiem iedzīvotāju bija bosnieši. Pilsēta, šodien gan drīzāk mazpilsēta, ir sarukusi par pusi no kādreizējā lieluma, un bosniešu iedzīvotāju tagad te ir nedaudz vairāk par tūkstoti. Starptautiskie miera uzturēšanas birokrāti, kas nomināli joprojām nosaka šejienes kārtību, ļāva no slaktiņiem aizbēgušajiem bosniešiem atgūt savu iedzīvotāju statusu neklātienē. Tas viņiem pat ļauj piedalīties vēlēšanās (kaut faktiski daudzi šie balsotāji tagad dzīvo, piemēram, Čikāgā). Mūsdienās, pateicoties jaunajiem līgumiem par vietvarām, mēdz izrādīties, ka pilsētas mērs ir serbs, bet pašvaldības padomes vadītājs – bosnietis. Birokrāti arī piešķīruši reālas atgriešanās tiesības tiem, kuriem pietiek drosmes to darīt.

Bakira ne vien izmantoja šīs tiesības, bet arī uzņēmās minoritātes statusu nepārprotami naidīgā teritorijā, lai, cik spēdama, soli pa solim, seju pa sejai, bruģētu ceļu taisnai tiesai. Pēc kara viņa sāka organizēt bosniešu autobusu ekskursijas uz Višegradu un apkārtējiem ciematiem. Un gadījās, ka šāda brauciena laikā kāda no ekskursantēm paģība, atpazinusi sejā serbu, kurš savulaik bija arestējis un aizvedis viņas dēlu vai meitu – uz neatgriešanos. Bakira dokumentēja šādus momentus, noskaidroja vīrieša vārdu, veica savu izmeklēšanu, bieži izmantojot Facebook kontaktus, tad iesniedza ziņojumu starptautiskajām tiesībsargāšanas institūcijām, lai ierosinātu prāvu par kara noziegumu. Nav brīnums, ka par šo spītīgo darbošanos viņai pastāvīgi nākas maksāt: viņai uzbrūk publiski, uz viņas automašīnu ir šauts, un viņa jau ir apradusi ar pastāvīgiem nogalināšanas draudiem.

Tāpēc spriedze, pat briesmas, ko man liek just vīrs ar sirmajiem matiem, ir taustāmas un visaptverošas. Tikai dažas minūtes iepriekš vēl viens mūsu galda biedrs, Dienvidkonektikutas Valsts universitātes filozofijas profesors, genocīda pētnieks Deivids Petigrū, pastāstīja šausminošu stāstu par to, kā pirms kāda laika Drina, kas tagad strauji plūst tepat līdzās, gandrīz izsusējusi augštecē uzcelta aizsprosta dēļ. Ūdenim noplokot, ļaužu skatam atklājušies no dūņām vīdoši cilvēku kauli – pēkšņi viņu dzīvē ielauzusies asiņainā pagātne ar tās masu slepkavībām. Bosniešus nogalināja uz tilta un viņu ķermeņus sameta Drinā. Starptautiskajām tiesu medicīnas ekspertu komandām, kas tika atsūtītas pārbaudīt pierādījumus, nācās nodrošināt īpašu aizsardzību pēc tam, kad vienu no tām apšaudīja snaiperis. Petigrū toreiz bija kopā ar viņiem tur, pie upes, pievienojies komandai, lai liecinātu par ekshumācijām; tas viss te notika tikai pirms 10 gadiem, ne vairs 1992. gadā.