Sera Edvarda noslēpums

Man negaršo viskijs un nepatīk sera Artura Konana Doila detektīvi. Tas vienmēr pārsteidz cilvēkus, ko satieku. Viņi uzskata, ka patikai pret šīm abām lietām manī vajadzētu būt kulturāli un ģenētiski iedzimtai, tādēļ viņi man netic vai domā, ka jokoju. Bet tā nav.

Kad dodos pastaigā, vienmēr paceļu kādu nomestu atkritumu, savācu un ielieku miskastē. Tas ir ļoti vienkāršs veids, kā nedaudz pacelt savu pašapziņu, – sev adresēts žests, kas palīdz padarīt pasauli labāku, nepieliekot dižas pūles. Tas ir tāds sava veida mājiens, raugoties uz to racionāli, pilnīgi bezvērtīgs, varbūt pat kontrproduktīvs. Tomēr es vienalga to daru – patiesībā, lai justos pārāks par barbariem, kuri šos gružus izmētā. Man vajadzētu viņiem pateikties par šo pārākuma sajūtu raisošo “konfeti” izbārstīšanu manā ceļā. Bez tā man nāktos atzīt patiesību, ka neesmu ne par matu labāks par viņiem. Bet viņi ir briesmīgi.

Īpašos gadījumos es pat paceļu divus gružus, padarot sevi divkārt pārāku. Šīs nesavtīgās rīcības dēļ es noteikti būtu pelnījis kādu apbalvojumu. Tomēr, ja gružu ir vairāk nekā divi, sākas sarežģījumi. Izbeidzas kabatas. Turklāt, ja kāds ieraudzītu, ka stūķēju kabatās konfekšu papīrus vai plastmasas maisiņus, viņš varētu padomāt, ka tieši es esmu piegružotājs un ka visi pārējie atkritumu gabali arī ir manējie. Tas ir līdzīgi kā ar policijas alkometra pārbaudēm. Pat ja neesi dzēris, sāk mākties virsū sajūta, ka varbūt tomēr esi.

Tāpat kā visi, kuriem piemīt šis gružu vākšanas niķis, es savām kabatām izvēlos tikai vistīrākos un cienījamākos gružus. Neko, kas saistīts ar seksu, narkotikām, ķermeņa šķidrumiem vai citām apšaubāmām darbībām. Tas nav tik daudz higiēnisku vai morālu apsvērumu dēļ, drīzāk tādēļ, ka šādi atkritumi liecina: kādam citam dzīve ir daudz interesantāka nekā man.

Īpašu problēmu rada stikla pudeles: ja pāris jau glūn tev no mēteļa kabatas, cilvēki ātri vien var izdarīt nepareizus secinājumus. Tādēļ no stikla pudelēm es parasti izvairos. Līdz brīdim pavisam nesen, kad izvairīties vairs nebija iespējams un manu sirdsmieru satricināja kāds dīvains noslēpums.

Es pastaigājos pa Sarkano klinšu dabas taku Cēsu nomalē. Tas ir īss, ļoti ērts aplis, ko bieži apmeklēju. Tā kā pazīstu to taku samērā labi, reizēm saņemos drosmi un nokāpju no tās, lai dotos nejauši izvēlētā virzienā. Parasti gan pēc pāris minūtēm jau atkal attopos uz takas, jo apkārtnē nekā īpaši interesanta nav. Turklāt teritorija tur ir vēl vairāk piegružota, jo tā droši vien ir privāta zeme, bet kabatas jau tāpat ir pilnas. Ja kāds ieraudzītu, ka esmu nogājis no takas bez kāda acīmredzama iemesla, noteikti secinātu, ka iztukšoju tur savas kabatas no gružiem. Atbaidošs indivīds. Zemāka kārta.

Nesen kādā ārpustakas piedzīvojuma reizē nonācu autoceļa Cēsis–Limbaži malā. Tas nav īpaši gleznains ceļa posms. Tas nespēj sacensties nedz ar Vidusjūras piekrastes promenādēm, ja nu vienīgi pretvēja spēka ziņā, nedz ar Romas Via Appia, izņemot rišu dziļuma ziņā. Sāku vilkties pa ceļa malu atpakaļ uz takas sākumu.

Pēc pāris soļiem ieraudzīju zemē kaut ko spīdīgu. Tā bija stikla pudele, tāda neliela, izliekta, kā blašķīte, ko dzērājiem patīk turēt pastāvīgā ķermeņa tuvumā. Es uzmanīgi pabīdīju to ar kāju, un atklājās eleganta etiķete ar skotu lordu, kurš sapņaini veras tālumā pāri viršu klajam. Fonā noteikti skanēja dūdas. Uz etiķetes bija rakstīts “Sir Edward’s Finest Blended Scotch Whisky”.

Visas manas maņas kļuva neticami asas, un prātā acumirklī iešāvās vairāki jautājumi. Augošā svarīguma secībā tie bija šādi: Vai tas patiešām ir skotu viskijs? Tā kā tas ir viskiju maisījums, vai tam patiešām piestāv apzīmējums “tīrākais”? Un kas tieši ir sers Edvards?¹

Paspēru vēl pāris soļus. Grāvī, aptuveni četrus metrus no ceļa, mirguļoja vēl kāds stikla gabals. Tuvākā izpētē atklājās, ka tā ir identiska pudele, kurā reiz mājojis tīrākais sera Edvarda skotu viskijs. Vēl metru tālāk nezāļu mīlošajās skavās gulēja vēl viena tīrākā sera Edvarda skotu viskija pudele.

Un tā tas turpinājās. 70 metru nogrieznī saskaitīju 14 šādas pudeles. Noteikti bija vēl vairāk. Visas bija tukšas, bet dīvainā kārtā tā bija viņu vienīgā kopīgā īpašība, izņemot, protams, apbrīnojamā sera Edvarda portretu. Dažas bija neskartas, citas – sadauzītas drumslās. Dažas bija tīras, citas – netīras. Dažas izskatījās kā nupat nosviestas, citas – kā no arheoloģiskajiem izrakumiem izceltas. Visinteresantākais bija tas, ka dažas mētājās tieši ceļa malā, bet citas slēpās dziļi krūmājos. Tie nebija vienkārši atkritumi, tas bija paša Šerloka Holmsa cienīgs noslēpums.

Nu jau biju pienācis pie ceļa zīmes, kas lepni ziņoja “Cēsis”. Nevilšus radās asociācijas ar alkohola kontrabandu. Mans prāts joņoja Holmsa cienīgā ātrumā, lai gan bez kokaīna stimulācijas (un pat bez sera Edvarda tīrākā skotu viskija stimulācijas).

Vispirms es izslēdzu visbanālākos un acīmredzamākos izskaidrojumus. Neattīstītam prātam varētu šķist, ka kāds vienkārši izgāzis ceļa malā kasti tukšu pudeļu. Tādā gadījumā – kur palikusi kaste? Un kādēļ vispār kādam tā rīkoties? Kilometra attālumā ir taras punkts, kur no pudelēm varētu atbrīvoties pilnīgi likumīgi. Kādēļ atbrīvoties no tām šādi? Detektīvam neviens fakts nav nejaušs. Vienmēr ir kāds iemesls.

Kādēļ pudeles bija izmētātas tik tālu cita no citas? Varbūt braukusi sniega šķūre, kamēr pudeles bijušas zem sniega: tas ir variants, tomēr ne pārāk pārliecinošs. Tas neizskaidro, kādēļ dažas pudeles palikušas neskartas, kādēļ tās izkliedētas tik garā ceļa posmā, nemaz nerunājot par to, kā kaste ar viskija pudelēm varētu būt palikusi nepamanīta ceļa malā, kamēr sniegs to lēnām apklājis. Nē, bija vajadzīgs smalkāks skaidrojums.

Visas pudeles atradās tajā ceļa pusē, kas ved ārā no Cēsīm, nevis virzienā uz tām, un visas – tūdaļ aiz pilsētas robežas. Kāds ļoti rūpīgi piesārņojis nevis Cēsis, bet gan blakus esošo Raiskumu.

Turklāt nebija nevienas iemīdītas takas. Te vispār reti var redzēt kādu staigājam. Pudeles noteikti bija izmestas no braucošas mašīnas. Visas bija nelielas – tādas, kuras cilvēks dzer viens, nevis ballītēs. Biju pārliecināts, ka tās krājušās ilgākā laika periodā, kā gliemežvāki jūras krastā, nevis noguldītas visas vienlaicīgi. Un visas bija sera Edvarda tīrākā skotu viskija pudeles. Tas liecināja, ka vainīgajam viskijs garšo – noteikti vīrietis pusmūžā vai vecāks un, iespējams, ar anglofiliskām jeb, precīzāk, skotofiliskām tendencēm, lai turētos pie šī viena viskija, atsakoties no brīvi pieejamā un lētākā šņabja. Tas viss liecināja, ka šim cilvēkam piemīt stingri principi.

Turklāt tam jābūt kādam ar vidējiem vai zemākiem par vidējiem ienākumiem, jo jāatzīst, ka sera Edvarda tīrākais skotu viskijs nav pats smalkākais dzēriens nedz kvalitātes, nedz cenas ziņā. Turklāt pudeļu vecuma atšķirība liecināja, ka šī vīra viskija patēriņš noteikti ir ievērojams, bet stabils ilgākā laika periodā. Viņš noteikti strādāja algotu darbu, lai varētu atļauties viskiju tādos kvantumos, lai gan, visticamāk, algas pielikums viņam nav bijis jau gadiem, citādi viņš noteikti būtu pārgājis uz kaut ko nedaudz cienījamāku. Viņš noteikti ir tāds, ko mēdz dēvēt par “funkcionālu alkoholiķi”.

Visi iepriekšminētie fakti liecināja par cilvēku, kas varētu būt stipri līdzīgs man. Bet, kā jau teicu, man negaršo viskijs, vai jūs tam ticat vai ne.

Kad biju nonācis atpakaļ takas sākumā, galvā bija izkristalizējies samērā skaidrs šī cilvēka portrets. Viņam ir aptuveni 55 gadi. Viņš dzīvo kaut kur virzienā uz Limbažiem. Viņš jau daudzus gadus strādā Cēsīs kādā pilsētas administrācijas darbā. Viņš ir nodaļas vadītājs, un turpmāki paaugstinājumi atlikušajos darba gados viņam vairs nespīd. Viņš strādā galvenokārt tādēļ, lai nopelnītu pensiju. Katru pirmdienu viņš paņem uz darbu mazo pudeli viskija un noglabā to dokumentu skapī zem burta “E” – Edvards. Viņš ierauj pa šļukai, kad vien ievajagas, – parasti pēc pusdienām, lai kaut kā nomocītu pēcpusdienu. Viņš domā, ka neviens kolēģis to nezina, bet patiesībā zina visi, tomēr kolēģiem viņš patīk, tādēļ neviens neko nesaka.

Apkopēja katru piektdienu nāk uzkopt viņa kabinetu. Viņš negrib, lai viņa atrastu viskija pudeli miskastē, tādēļ, ejot prom, to vienmēr paņem līdzi. Pudeles dibenā ir palicis pavisam nedaudz viskija. Viņš ir izdzēris tik daudz šo pudelīšu, ka lieliski prot dozēt attiecīgo tilpumu visas nedēļas garumā. Reibums nav tik liels, lai nedrīkstētu braukt. Ceļā uz mājām viņš paskatās spogulī, vai aizmugurē neviens nebrauc, noskrūvē korķīti un izkauj pēdējo pilīti sera Edvarda tīrākā skotu viskija. Tiklīdz auto izbrauc aiz Cēsu robežas, kas ir viņa darba pienākumu zona, vīrs izmet to pa logu pēc iespējas tālāk. Viņa rekords ir līdz tam mazajam kadiķītim. Bet to viņš uzstādīja jau sen. Es nezinu viņa vārdu, bet man patīk domāt, ka viņš varētu būt Edvards.