Superīgā Britānija

Timotijs Gārtons Ašs Piektdienā, 2012. gada 27. jūlijā, aptuveni miljards cilvēku visā pasaulē vēroja krāšņu, humoristisku, poētisku un sirsnīgu mūsdienu Lielbritānijas slavinājumu. Šo brīdi es varu izdzīvot vēlreiz, pateicoties tam, ka YouTube ir pieejams Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas video. Uzmetot īsu skatienu skaistajai Temzas ielejas dabai, mēs pārejam pie Kalibana burvju vārdiem no Šekspīra “Vētras”: “Jel nebaidieties, sala pilna trokšņu/ Un skaņu, dziesmu maigu, kas gan prieku dod,/ Bet pāri nedara.” No stadiona grīdas iznirst milzīgi fabriku skursteņi, kas simbolizē kapitālisma pirmās rūpnieciskās revolūcijas neapvaldīto un nežēlīgo enerģiju. To atsver labklājības valsts sociālais un demokrātiskais gars, kas atainots kā cieņas parādīšana Nacionālajam veselības dienestam – ar bērniem, kas lēkā pa sniegbaltām gultiņām, kamēr ārsti un māsas no bērnu slimnīcas Lielajā Ormondstrītā līksmi dejo viņiem apkārt.

Ekrānā redzam Džeimsu Bondu – aktieri Danjelu Kreigu – melnā taksometrā ierodamies pie Bakingemas pils. Viens no Viņas Majestātes korgijiem valstās uz sarkana paklāja. Tad karaliene – nevis aktrise, bet īstā karaliene, kas spēlē pati sevi –, tērpusies brīnišķīgā persiku krāsas kleitā, visa vienā zīdā, mežģīnēs, pērlēs un spalvās, pagriežas prom no sava rakstāmgalda un saka: “Labvakar, mister Bond!” Videoierakstā var dzirdēt, ka stadionā saceļas aplausu vētra.

Valdniece un aģents kopā iziet pils dārzā, iekāpj mirdzoši baltā helikopterā un aizlido pāri Londonai, līdz sasniedz Olimpisko stadionu un paliek lidinoties virs tā. Bonds atver helikoptera durvis. Vai viņš lēks laukā? Ilgu laiku valda neziņa, tumšajās nakts debesīs izgaismota tikai helikoptera baltā pavēdere. Tad izlec viņa; izpletņa kupols ir britu karoga krāsās, un, laižoties lejup, persiku krāsas kleita plandās viņai virs ceļiem. Miljardam cilvēku visā pasaulē aizraujas elpa. Viņai seko Bonds, Viņas Majestātes Ne-tik-slepenā dienesta aģents nr. 007, ar tiesībām izklaidēt. Kad Viņas Majestāte – kaskadieris Gērijs (ne Šons) Konerijs – piezemējas, mēs dzirdam slaveno pulsējošo tam-ta-da-dam mūzikas tēmu no Bonda filmām. Un pilnīgi visi simt dažādās valodās atzīmē der berühmte britische Humor, le célèbre humour britannique, el famoso humor británico – izslavēto britu humoru.

Tad no stadiona skaļruņiem atskan balss, kas franču valodā – olimpiskajās spēlēs paziņojumi joprojām ir divās valodās – aicina visus piecelties par godu Sa Majesté la Reine (Viņas Majestātei karalienei), un tur jau karaliene nāk, vienīgā un neatkārtojamā, tajā pašā persiku krāsas kleitā. Savas valdīšanas sešdesmitajā – “dimanta jubilejas” – gadā viņa joprojām ir, iespējams, pati slavenākā sieviete pasaulē.

Lietainā, vējainā 2021. gada rītā, vēlreiz noskatoties 2012. gada atklāšanas ceremoniju, man acīs sariešas asaras. Aiz mīlestības pret šo aizkustinošo, iekļaujošo mūsdienu Lielbritānijas versiju un arī aiz skumjām par to, kā mēs to pazaudējām – paša breksita un ar to saistītās un tam sekojošās šķelšanās dēļ. Tolaik tik daudzi no mums ticēja šai vīzijai par valsti, kas ir mierā ar sevi un savu vietu pasaulē, lepojas ar savas salas vēsturi, kas ir tik daudzveidīga, pateicoties imigrācijai, kas ir atvērta gan Eiropai, gan angliski runājošajai pasaules daļai, kas ir radoša, iekļaujoša, ekonomiskajā ziņā dinamiska un sociālajā ziņā gādīga, ar dikensisku sirds siltumu un humoru – varbūt pat pašu izcilāko Lielbritānijas dabas bagātību – no smalkas ironijas līdz plānprātīgajiem Montija Paitona jokiem. Vai tā bija tikai izrāde, pasaka, mīts? Bet mīts, kuram tic pietiekami liels skaits cilvēku, reizē ir arī realitāte. Tas ir kaut kas tāds, uz kā pamata veidojas nācija.