Tu esi gribējis tikai labu

Bija 1941. gada novembris, tuvojās Mirušo piemiņas diena. Pirms divarpus mēnešiem, 2. septembra rītā, Bauskas šucmaņi Vecsaules silā bija nošāvuši 26 cilvēkus, kurus apsūdzēja sadarbībā ar padomju režīmu. Tagad, Svecīšu vakara gaidās, nogalināto tuvinieki centās uzmeklēt cits citu, lai kopīgi mēģinātu apjaust notikušo un pieminētu savus mīļotos. Pēc vienas šādas tikšanās Luīze Grigāne, kuras vīrs Pēteris Grigāns arī bija nošauto vidū, savā dienasgrāmatā ierakstīja:

Aizvakar atnāca kāda māte, kuŗai dēls reizē ar Tevi nošauts. Viņa stāsta, ka dzirdējusi no citiem, ka Tu, mans mīļotais, esot runājis pirms nāves. Tu esot minējis, ka nedrīkst cilvēkus sodīt bez izmeklēšanas – jaunais upuris, šis nelaimīgās mātes dēls esot raudājis. Tu runājis.

23. novembrī, Mirušo piemiņas dienā, Luīze Grigāne saņēmās savam pirmajam gājienam uz Vecsaules silu, lai uzmeklētu Pētera atdusas vietu.

Sils, kurā izskanēja tik daudz, daudz izmisuma vārdu, tik daudz vaimanu, tik daudz šausmu kliedzienu, tik daudz lāstu – sils zilgans un drūms tuvojās mums. Kad iegāju iekšā, sirds kļuva maziņa un dreboša. Klusums. Tik klusi un svēti tomēr tur. Drīz atradu bērzu un kapu. Sniegs klāja šo vietu, bet vietām bija radies mazs iebrukums, kurā varēja redzēt tīru dzeltenu smilti. Te, te Tu guli. Rokām un kājām rausu sniegu nost – brīžiem nezināju ko darīt. [..] No viena nobrukuma paņēmu smiltis un izveidoju krustu uz sniega, tad iespraudu puķu pušķīti vidū. – Glaudīju sniegu.

Luīze un Pēteris Grigāni ir mani vecvecvecāki. Viss, ko es par viņiem vēl nesen zināju, bija ne reizi vien dzirdētie vecmāmiņas Rutas un viņas māsas Dainas nostāsti, kuros agri zaudētais tēvs iemiesojies kā cilvēka ideāls. Pēteris bijis sociāldemokrāts jeb, kā vecmāmiņa lepni mēdz uzsvērt, Raiņa partijas biedrs, kurš cīnījies par strādnieku tiesībām. Vienlaikus viņš bijis arī skolotājs, kurš ļoti mīlējis savu darbu. Vēlāk kritis Ulmaņa režīma nelabvēlībā, bet pēc krievu ienākšanas turpinājis darbu izglītības jomā, strādājis par skolu inspektoru Bauskas apriņķī. Cīnoties par skolas un baznīcas nošķiršanu, Pēteris ieguvis kāda mācītāja nelabvēlību, kurš it kā nosūdzējis viņu vāciešiem kā komunistu. Tomēr īstas skaidrības par tēva nošaušanas iemesliem Rutai un Dainai nebija.

Pirms vecmāmiņas 80 gadu jubilejas nolēmu ieskatīties vietnē periodika.lv cerībā atrast ko interesantu par vecmāmiņu un viņas vecākiem presē. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot Pētera vārdu un fotogrāfiju Atpūtas 1940. gada jūlija numurā. Šādu godu jau okupācijas pirmajā mēnesī viņš bija izpelnījies kā viens no padomju okupācijas varas reorganizētās Latvijas Tautas armijas politiskajiem vadītājiem. Pēteris Grigāns bija tehnisko daļu poļitruks – nākamais rangā aiz Bruno Kalniņa, visas armijas politiskā vadītāja.¹ Lasot tālāk par 1940. gada vasaras notikumiem, informācijas daudzums par Pētera gaitām kļuva arvien lielāks.1940.–1941. gadā viņš bija ne tikai skolu inspektors, bet arī viens no redzamiem okupācijas procesa organizētājiem.

Kāpēc mans vecvectēvs izlēma sadarboties ar padomju okupācijas varu? Kā viņš nonāca līdz šādai izvēlei? Ko īsti nozīmēja viņa armijas politiskā komisāra amats? Un kas bija viņa nošaušanas patiesais iemesls?