Uz kraujas malas

“Šeit ir pārāk maz palmu,” nodomāja padomju ģenerālis.

Bija 1962. gada jūlijs, un Igors Stacenko – 43 gadus vecs Ukrainā dzimis Padomju armijas raķešu divīzijas komandieris – helikopterā lidoja pāri Kubas centrālajai un rietumu daļai. Zem viņa pletās skarba ainava ar dažiem ceļiem un nīkulīgiem mežiem. Pirms septiņām nedēļām viņa priekšnieks Sergejs Birjuzovs – padomju stratēģisko raķešu spēku komandieris – bija devies uz Kubu, uzdodoties par lauksaimniecības speciālistu. Birjuzovs bija ticies ar valsts premjerministru Fidelu Kastro, lai izklāstītu viņam neparastu Padomju Savienības līdera Ņikitas Hruščova piedāvājumu – izvietot Kubas teritorijā ballistiskās kodolraķetes. Birjuzovs, pēc izglītības artilērists, kurš maz ko saprata no raķetēm, atgriezās Padomju Savienībā, lai paziņotu Hruščovam, ka Kubā raķetes var droši paslēpt zem kuplajām palmu lapotnēm.

Bet, kad Stacenko, rūdīts profesionālis, Kubas teritoriju apsekoja no gaisa, viņš saprata, ka tās ir pilnīgas muļķības. Viņš un pārējie padomju militārās izlūkošanas misijas dalībnieki tūdaļ par šo problēmu ziņoja savai vadībai. Viņi norādīja, ka vietās, kur paredzēts izvietot raķešu bāzes, palmas atradās vismaz 15 metru attālumā cita no citas un klāja labi ja sešpadsmito daļu zemes. Zem tām nekādi nevarēja paslēpt ieročus, lai tos nepamanītu lielvalsts, kas atradās 150 km uz ziemeļiem.

Tomēr šīs ziņas acīmredzot nesasniedza Hruščovu, kurš joprojām uzskatīja, ka raķetes nonāks galapunktā un par operāciju neviens neuzzinās. Tie bija liktenīgi maldi. Oktobrī amerikāņu izlūkošanas lidmašīna U-2 pamanīja raķešu palaišanas laukumus, un sākās tas, ko dēvējam par Kubas raķešu krīzi. ASV prezidents Dž. F. Kenedijs un viņa padomnieki nedēļu slepenībā apspriedās, kā reaģēt uz krievu raķešu izvietošanu Kubā. Beigu beigās Kenedijs nolēma neveikt apsteidzošu triecienu, lai iznīcinātu padomju raķešu bāzes, bet sākt Kubas jūras blokādi, lai dotu Maskavai iespēju atkāpties. Trīspadsmit baisas dienas pasaule bija uz kodolkara sliekšņa, Kenedijam un Hruščovam sastopoties “aci pret aci”, kā to nodēvēja ASV valsts sekretārs Dīns Rasks. Krīze beidzās, kad Hruščovs padevās un izveda raķetes no Kubas – apmaiņā pret publisku Kenedija solījumu neieņemt Kubu un slepenu vienošanos izvest amerikāņu kodolraķetes no Turcijas.

Informācija par izgāšanos ar palmām ir tikai neliela daļa no atklājumiem, kas atrodami simtiem lappuses garajos nesen publiskotajos īpaši slepenajos dokumentos par padomju varas lēmumiem un militāro plānošanu. Daļa dokumentu glabājās padomju komunistiskās partijas arhīvos un tika atslepenoti pirms kara Ukrainā; citus, īpaši neafišējot, atslepenoja Krievijas Aizsardzības ministrija 2022. gada maijā – tieši Kubas raķešu krīzes 60. gadskārtas priekšvakarā. Lēmums publiskot šos nerediģētos dokumentus ir viens no Putina Krievijas paradoksiem, kur valsts arhīvi turpina publiskot dokumentus par padomju pagātni, lai gan pats režīms apkaro brīvu piekļuvi informācijai un izplata vēsturiski nepatiesu propagandu. Mums laimējās, ka ieguvām šos dokumentus tieši tagad; skrūvju pievilkšana Krievijā, visticamāk, apturēs šo dokumentu atslepenošanas vilni.

Dokumenti atklāja jaunus faktus, kuri apgāž pieņēmumus, kas motivēja Padomju Savienību īstenot milzīgo operāciju Kubā un kādēļ tā tik briesmīgi izgāzās. Laikā, kad cita nekaunīga Kremļa vadītāja dēļ spriedze pasaulē atkal ir pieaugusi, Kubas raķešu krīzes stāsts sniedz stindzinošu ieskatu avantūristiskas politiskās darbības radītajos riskos. Turklāt tas lieliski parāda, cik ļoti robeža starp mieru un katastrofu reizēm var būt atkarīga nevis no smalki izstrādātas stratēģijas, bet pilnīgas nejaušības.

Publiskotie dokumenti apliecina, ka Hruščova ideja nosūtīt raķetes uz Kubu bija pārsteidzoši vāji izplānota avantūra, kuras panākumi būtu atkarīgi no neticamas veiksmes. Tas ne tuvu nebija drosmīgs šaha gājiens, ko motivēja aukstasinīga reālpolitika; padomju operācija bija sekas Hruščova naidam pret ASV uzstājību Eiropā un bailēm, ka Kenedijs varētu dot pavēli iebrukt Kubā un gāzt Kastro, tādējādi pazemojot Maskavu. Šī operācija nebūt nebija iespaidīgs padomju viltības un spēka apliecinājums, tā bija nolemta neveiksmei pilnīga izpratnes trūkuma dēļ par reālajiem apstākļiem Kubā. Izgāšanās ar palmām bija tikai viena no daudzām muļķībām, ko padomju vadība pieļāva 1962. gada vasarā un rudenī.

Kubas raķešu krīzes atklājumi īpaši zīmīgi šķiet tagad, kad Kremļa līderis atkal ir iesaistījies riskantā starpvalstu gambītā ar Rietumiem, fonā briestot kodolkara draudiem. Tagad, tāpat kā toreiz, krievu lēmumus pamato lepnība un pazemojuma sajūta. Tagad, tāpat kā toreiz, militāristi Maskavā klusē par milzīgo plaisu starp vadoņa iecerēto operāciju un reālo situāciju.

Putina sarīkotajā preses konferencē oktobrī viņam uzdeva jautājumu par paralēlēm starp pašreizējo krīzi un to, pirms 60 gadiem Kubā. “Es nespēju iedomāties sevi Hruščova vietā,” viņš atbildēja. “Nekādi.” Bet, ja Putins patiešām nesaskata līdzības starp nepatīkamo situāciju, kurā atradās Hruščovs, un to, kurā šobrīd atrodas viņš pats, tad viņš tiešām ir gaužām vājš vēsturnieks. Šķiet, ka Krievija joprojām nav apguvusi Kubas raķešu krīzes sniegtās mācības, ka autoritāra valdnieka iegribas var ievest valsti ģeopolitiskā strupceļā un novest pasauli uz katastrofas sliekšņa.

1962. gadā Hruščovs mainīja kursu un atrada izeju. Putinam tas vēl ir priekšā.

Pieticīgais piedāvājums

“Mūsu operācijas mērķis bija atturēt ASV, lai tās neuzbruktu Kubai,” Hruščovs teica padomju politiskajiem un militārajiem vadītājiem 1962. gada 22. oktobrī, kad bija uzzinājis no Padomju Savienības vēstniecības Vašingtonā, ka Kenedijs grasās uzrunāt amerikāņu tautu. Hruščova vārdi ir fiksēti sanāksmes protokolos, kas nesen atslepenoti padomju komunistiskās partijas arhīvos. ASV bija kodolraķetes Turcijā un Itālijā. Kādēļ Padomju Savienībai nevarētu tādas būt Kubā? Viņš turpināja: “Savā laikā ASV rīkojās tāpat, ielencot mūsu valsti ar savām raķešu bāzēm. Mūs tas atturēja.” Hruščovs cerēja, ka ASV vienkārši samierināsies ar padomju atturēšanas taktiku, tāpat kā viņš samierinājās ar ASV taktiku.

Ideja nosūtīt raķetes uz Kubu Hruščovam radās jau maijā, kad viņš secināja, ka neveiksmīgais CIP uzbrukums Cūku līcim 1961. gada aprīlī bijis tikai izmēģinājums. Viņš uzskatīja: ja amerikāņi ieņems Kubu, tas būtiski iedragās ticību padomju līderim pašā Maskavā un liks vainot viņu neizdarībā.

Tomēr 22. oktobra sanāksmes protokoli atklāj, ka Hruščova lēmumus iespaidoja ne tikai bažas par Kubas ieņemšanu. Hruščovs ļoti pārdzīvoja to, ko uzskatīja par pazemojumu no ASV puses. Un, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, viņš tāpat arī bažījās, ka Ķīna varētu izmantot sakāvi Kubā, lai apšaubītu viņa kā globālās komunistiskās kustības līdera statusu.

Savas pārgalvīgās idejas īstenošanu Hruščovs uzticēja trim augstākajiem militāristiem – maršalam Sergejam Birjuzovam, aizsardzības ministram Rodionam Malinovskim un ģenerālštāba priekšniekam Matvejam Zaharovam –, un visu operāciju plānoja tikai daži ģenerālštāba virsnieki, kuri darbojās dziļā slepenībā. Viens no svarīgākajiem nesen atslepenotajiem dokumentiem ir militāristu sagatavotais operācijas plāns, ko parakstījuši Malinovskis un Zaharovs. Tas apstiprināts 1962. gada 24. maijā, tikai trīs dienas pēc tam, kad Hruščovs priekšlikumu izvietot raķetes Kubā bija izteicis Aizsardzības padomei – augstākajai padomju militāri politiskajai struktūrai, kuras priekšsēdētājs bija viņš pats.

Saskaņā ar plānu uz Kubu tiktu nosūtīta 51. raķešu divīzija, kas sastāvēja no pieciem pulkiem; visi grupas virsnieki un karavīri – ap 8000 vīru no bāzes Ukrainas rietumos – tiktu pastāvīgi izvietoti Kubā. Viņi līdzi vestu 60 ballistiskās raķetes: 36 vidējas sniedzamības R-12 un 24 raķetes R-14. Ar raķetēm R-14 bija īpaši sarežģīti, jo tās bija 25 m garas un svēra 86 tonnas katra, tādēļ vajadzēja veselu armādu inženieru un tehniķu, kā arī desmitiem kravas mašīnu, krānu, buldozeru, ekskavatoru un cementa maisītāju, lai tās uzstādītu palaišanos laukumos Kubā.

Raķešu divīzijai Kubā pievienotos daudzi citi karavīri un iekārtas: divas pretgaisa aizsardzības divīzijas, viens iznīcinātāju Il-28 pulks, viens iznīcinātāju MiG gaisa spēku eskadrons, trīs pulki ar helikopteriem un spārnotajām raķetēm, četri kājnieku pulki ar tankiem, kā arī atbalsta un loģistikas militārpersonas. Šo vienību saraksts 24. maija priekšlikumā aizpildīja piecas lappuses: 44 000 vīru formas tērpos plus 1800 būvnieku un inženieru.

Padomju ģenerāļi nekad agrāk nebija pārvietojuši veselu raķešu divīziju un tik daudz militārpersonu pa jūru, bet tagad viņiem tas viss bija jānosūta uz otru pasaules malu. Lai jauktu galvu amerikāņu slepenajiem dienestiem, operācijai deva ģeogrāfiski maldinošo nosaukumu Anadira – tā sauc upi, kas ietek Beringa jūrā iepretim Aļaskai.

Plāna augšpusē Hruščovs uzrakstīja vārdu “piekrītu” un parakstījās. Nedaudz zemāk parakstījušies 15 citi valsts vadītāji. Hruščovs gribēja nodrošināties, ka operācijas neveiksmes gadījumā neviens no pārējiem nevarētu no tās distancēties. Viņš bija sekmīgi piespiedis savus kolēģus atbalstīt viņa plānprātīgo ideju. Pārsteidzoši līdzīga aina atkārtojās pēc 60 gadiem, kad dažas dienas pirms iebrukuma Ukrainā Putins piespieda visus Drošības padomes locekļus izteikties un atbalstīt viņa “īpašo militāro operāciju”; sanāksmi rādīja televīzijā.