Viduvējība kā sociāls drauds

“Viduvējība” – tas nebūt nav “parastais cilvēks” vai “ierindas cilvēks”, kā viņu vēl mēdz saukt, proti, tas, kurš neizceļas ar kādu neatkārtojamību. Paradums domāt tieši šādi daudziem liek mocīties un šaubīties: vai tikai es neesmu viduvējība? Mēs aizskaram vienu no visvārīgākajiem “mūsdienu cilvēka” sāpju punktiem. Es pazīstu daudz tādu, kuri drīzāk būtu ar mieru, ka viņus uzskata par sliktiem, nevis viduvējiem. Visu mūžu daudziem turpinās šis nelaimīgais romāns ar sevi: tad es esmu vai neesmu pelēcība, Napoleons vai trīcošs radījums?

Ar prieku izlasīju Borisa Pasternaka pārdomas par šo tēmu: “Ar viduvējībām parasti saprot ierindas cilvēkus un parastus cilvēkus. Tomēr parastums ir dzīva īpašība, kas nāk no iekšienes... Visparastākie ir ģeniāli cilvēki... Neparasta ir tikai viduvējība.” Viduvējība parazitē uz ģenialitātes rēķina, samaitājot to un reducējot līdz neparastībai; neparastības “interesantuma” kults ir tās radīts. Viena no viduvējības raksturīgajām iezīmēm, raksta Pasternaks, ir “riebums pret parastu darbu”.

Krievu vārdu “viduvējība” (посредственность) var traktēt dažādi: tā ir “kaut kas vidējs starp sliktu un labu; ne šis, ne tas”. Tomēr interesantāk, manuprāt, ir to salīdzināt ar vārdu “vaļsirdība” (непосредственность), tādējādi ieraugot tajā kaut ko “pastarpinātu”, ne tiešu, ne vienkāršu, ne “pirmo”, ne gluži “īsto”. Vaļsirdība un attiecību vienkāršība – kaut kas tāds viduvējībai nav pazīstams. Te tad nu mēs arī notversim Pasternaka domu, ka parasts cilvēks – tāpat kā ģeniāls cilvēks – nevar būt “viduvējība”, tāpat kā “viduvēja” nevar būt daba. Nekādu “viduvējību”, teiksim, mājas kaķī vai kokā jūs nekad neatradīsit. Neatradīsit neko no “viduvējības” bērnā, jebkurā pirmsskolas vecuma bērnā. Bet arī neko “neparastu” jūs tur neatradīsit! Viduvējība cilvēkam nav iedzimta īpašība, tā ir viņa izvēle.¹

Manas pārdomas par viduvējību pirmām kārtām saistās ar mākslu – jo visvairāk es domāju par mākslu un, vēl konkrētāk, par to mācību, ko māksla satur. Kā zināms, morāle un māksla ir šķietami pretstati. Katrā ziņā tā pieņemts uzskatīt jaunajos laikos. Jaunākajos – vēl jo vairāk. Pietiek atvērt slaveno Žorža Bataija grāmatu “Literatūra un ļaunums”. Franču domātājs tajā izklāsta savu hipotēzi: māksla savā būtībā nav nekas cits kā pieredze no saskarsmes ar ļaunumu, ar to ļaunumu, kuru sabiedrības morāle un ikdienas dzīve kategoriski aizliedz. Un tik tiešām, jauno laiku literatūrā mēs parasti nesastapsim – kā viduslaiku svēto dzīves aprakstu literatūrā – “ideālos” varoņus, “pozitīvos” piemērus, priekšzīmes. Būtu dīvaini šādi izlasīt, piemēram, klasiskos romānus: uzvedieties kā Anna Kareņina – vai kā Raskoļņikovs! Vai kā Hamlets! Prozas un dramaturģijas varoņi nepavisam nav paraugs atdarināšanai. Dzejnieks vai viņa liriskais varonis arī nebūt nav svētie, un “līdzināties” Blokam vai Bodlēram kā svētiem varoņiem diezin vai būtu prātīgi. Tomēr kaut kādā ziņā – mēs to tieši jūtam – arī “nolādētais dzejnieks” ir pārāks par “krietno mietpilsoni”. Un, lai cik dīvaini tas skan, es to izprotu kā morālu pārākumu – lai gan ne mazākajā mērā nesolidarizējos ar romantisko shēmu.

Mākslinieks pievērš uzmanību tam neredzamajam ļaunumam, par kuru ikdienas morāle aizmirst vai pat būtībā veicina to, lai šis nezināmais netikums – viduvējības netikums – attīstītos un justos kā situācijas saimnieks. Es atšķirībā no Bataija domāju, ka mākslas uzdevums nebūt nav ielūkošanās ļaunuma bezdibeņos tāpat vien, šīs avantūras pēc, nav “pieļaujamā robežu pārkāpšana”: mākslas uzdevums ir cenšanās paplašināt pasauli, cenšanās izlauzties no “dotā” noslēgtās telpas kā no mucas Puškina pasakā:

Dibenu izsita un ārā izgāja.

To, ar ko nodarbojas māksla, var nosaukt par sirds paplašināšanu. Savas objektīvās realitātes pārvarēšanu. Dantem otrajā daļā, “Šķīstītavā”, ir lieliska trīsrinde:

Vai nemanāt, ka esam tikai tārpi,

kam tauriņu būs veidot nemirstīgo,

lai lido tas, kur patiesības vārti?

(Purg. X, 124–126)²

Burtiskā tulkojumā tauriņš lido “uz ne ar ko neaizsegtu taisnīguma uguni”. Šī aina – tauriņš, kas lido uz uguni, “svētlaimīgas ilgas pēc ugunīgas nāves” kā cilvēka patiesās esamības tēls – ir arī Gētem un beidzas ar slavenajām vārsmām:

Und so lang du das nicht hast,

Dieses: Stirb und werde!

Bist du nur ein trüber Gast

Auf der dunklen Erde.³

Lūk, ko māksla atceras un atgādina, un šī ir mākslas ētiskā mācība. Imperatīvs “nomirt un tapt” ir tieši tas, ko nepieļauj viduvējība. Galvenais nav tas, vai kādam piemīt izcils talants vai ne, nav “savdabība” vai līdzīgums visiem, nav romantisms un reālisms. Mākslu, jaunradi es redzu nevis kā kaut kādu ārkārtēju pieredzi, bet gluži pretēji: ar to tiek atjaunota cilvēciskā norma, kuru izkropļojis tas, ko dēvē par “ikdienību”.