Atbalss kamerā

Mārcis Bendiks: Tā, mēs esam saintriģēti.

Viesmīlis: Saintriģēti?

Bendiks: Kas ir jūsu speciālais, īpašais baltvīns?

Viesmīlis: Spāņu vīniņš.

Bendiks: Tad drīzāk rīslingu mēs ņemsim.

Viesmīlis: Spāņu ir īpatnējs vīns, viņš garšo vai negaršo. Bet cilvēki pārāk viņu neņem šonedēļ.

Bendiks: Nu, spāņu varētu būt interesants.

Ivars Ījabs: To speciālo neņem vai neņem to rīslingu?

Viesmīlis: Rīslingu ņem. Tā ir klasika, to jau visi ņem.

Ījabs: Labi, tad lai ir rīslings.

Viesmīlis: Rīslingu. Glāzīti, pudelīti?

Ījabs: Droši vien pudelīti.

Bendiks: Un tad es esmu iecerējis apēst jūsu mīdijas. Un risoto.

Viesmīlis: Risoto pēc tam?

Bendiks: Jā.

Ījabs: Tā, es ņemšu savukārt mīdijas un burgeri.

Viesmīlis: Burgerim kaut kādas piedevas arī – kartupelīšus vai grilētus dārzenīšus?

Ījabs: Kas ir tas salātu jaukums?

Viesmīlis: Nu, tomāts, gurķītis, svaigie tādi salāti.

Ījabs: Tāds būs labs. Un desertus mēs pēc tam.

Bendiks: Nuja. Klausies, tā kā Tīrons mums tēmu tā arī neiedeva...

Ījabs: Viņš teica, ka mums ir jārunā par valsti.

Bendiks: Par valsti?

Ījabs: Tu nemanīji? Viņš teica...

Bendiks: Jā, bet nu par Platona “Valsti” vai labāk...

Ījabs: Nē, nu viņš droši vien ļāva mums to interpretēt, kā mēs paši gribam.

Bendiks: Jo man palika intriga no tā universitātes pasākuma maija beigās. Toreiz tev bija jauniznākusī grāmata, kuru es turēju rokās, varonīgi citēju un beigās teicu, ka tas viss ir ļoti jauki, bet...

Ījabs: Par to manipulāciju tu man piesējies...

Bendiks: ...ka tas viss ir beidzies, taisām ciet, ka faktiski jāraksta būtu jauna lappuse, jauna nodaļa, tas viss ir pareizi, bet vēsturiski. Un tu toreiz tā spurojies un...

Ījabs: (Smejas.)

Bendiks: Jā, bet vai tu esi tagad apdomājis to domu gājienu? Jo es savējā esmu tikai nostiprinājies, arī apskatoties Vācijas vēlēšanas, kurās visi vadošie spēki milzīgi investēja modernajās tehnoloģijās. Jūtami. Pat tādi viņu konservatīvie nacionālie kanāli kā ARD un ZDF komentēja...

Ījabs: ...kas notiek sociālajos tīklos.

Bendiks: Ne tikai. Viņiem bija analītisks raidījums, kur skaitīja, cik sekotāju ir Merkelei, paskaitām starptautiskos nost, vienalga viņai ir tik, un kāda ir katras partijas taktika jaunajā vidē un tā tālāk. Tā kopumā ir ekstrēmi konservatīva sabiedrība, viņi vēl joprojām balso pēc partijām. Viņi to 150 gadus ir darījuši, viņi to dara joprojām.

Ījabs: Nu jau mazāk, tur jau bija pieauguši jaunveidotie pasākumi tomēr diezgan stingri.

Bendiks: Jā. Un, protams, lielā koalīcija ļoti smagi zaudēja. Īstais zaudētājs bija koalīcija per se, kā tāda. Arī tā mīļā simbioze, faktiski tas biotops, ko veido jauki sadzīvojošais mediju monopols, politiskā elite un reāli funkcionējošā, apkalpojošā klasiskā socioloģija, ir beidzies. Viņu vara ir beigusies. Veidojas kaut kas cits. Un ir jāmeklē citi instrumenti, ne tikai vēlētāju ietekmēšanai, ar ko visi jau tāpat nodarbojas. Tas vairs nav noslēpums, ka ar to vien, ka tu nopērc posterus... Skaidrs, ka ir jālipina plakāti uz ielām, tāpēc ka ne tikai Grīziņkalnā un Pārdaugavā dzīvo tantuki, arī Diseldorfā dzīvo tantuki.

Ījabs: Es biju nedēļu pirms vēlēšanām Vācijā, tur ir pilns ar sejām visneiedomājamākajos...

Bendiks: Jā, bet ar to vien nepietiek. Otrkārt, viņiem tāpat bija zema aktivitāte, viņi tāpat nevarēja jauniešus dabūt, cik vajag. Nu, visas tās pašas ķezas.

Ījabs: Jā, čau, iedzersim.

Bendiks: Ir labs, ne?

Ījabs: Jā. Kā reizi, par Vācijas vēlēšanām runājot, ar rīslingu nav grēks sākt. Es domāju, ka tev ir taisnība tādā ziņā, ka tie no mediju elites un tie no socioloģijas, kas nespēs piemēroties jaunajai situācijai, vienkārši būs ārā, un tas pats attiecas arī uz politiku. Bet, kā tu pats teici, faktiski jau es nezinu, vai ir runa par kaut kādu pēkšņu pārrāvumu, drīzāk par tādu diezgan strauju transformāciju.

Bendiks: Transformāciju, tieši tā. Tāpat kā tie, kuri Amerikā nesaprata, kas būs televīzijas ziņas, tajā brīdī, kad sākās televīzija, un uz turieni aizstūma prom kaut kādus pēdiņās komjauniešus, lai viņi tur ņemas. Jo īstais jau esot radio. Lai viņi tur muļķojas pa to televīziju. Un pēc tam: paga, paga, kas te notiek? (Abi smejas.) Un tad bija pirmais televīzijas karš, kas notika Vjetnamā. Karš televīzijas apstākļos. Un tagad mums ir karš jau feisbuka apstākļos. Visa slaktēšana, tā teikt, notiek tiešajā ēterā. Gan ļaunuļu, gan... gan nelaimīgu civiliedzīvotāju.

Ījabs: Piemēram, “Islāma valsts” sociālajos tīklos ievieto savu slepkavību bildītes, mērķējot uz atbilstošu auditoriju.

Bendiks: Starp citu, Mejas galvenā iniciatīva ANO bija tā, ka visām pasaules lielajām platformām ir jāuzliek par pienākumu divās stundās novākt nepieņemamu saturu. Nevis divās diennaktīs. Mērvienības jau ir stundas un minūtes. Tas uzreiz izraisa sekas. Tikmēr mums ir priekšvēlēšanu socioloģija, kas datus vāc 17 diennaktis.

Ījabs: Jā, socioloģijas jomā, ja ar to saprot kvantitatīvo datu vākšanu, sociālo tīklu analīze vienā brīdī iegūs baigo lomu.

Bendiks: Tieši tāpat kā tie, kas prata pasūtīt pareizo socioloģiju, teiksim, pirms 10 vai 15 gadiem. Es esmu strādājis kampaņās, kurās socioloģiju izmantoja ļoti pamatīgi. Tika sagatavotas anketas, par kurām paši aptaujātāji brīnījās un ar interesi nāca uz pasūtītāja breinstormiem. Un uz šo pietiekami smalko, pietiekami izstrādāto anketu pamata taisīja kampaņu, kas bija stratificēta pa atbalstītāju slāņiem. Tas kaut kādā ziņā līdzinās tam, kas būtu jādara tagad. Tikai tagad tam jānotiek gandrīz zibenīgi.

Ījabs: Kaut kas jau notiek zibenīgi. Es saprotu, ka stāsts par Trampu un Cambridge Analytica kopš pagājušā gada novembra, kad Trampu ievēlēja, jau ir krietni pavirzījies uz priekšu. Un tur jau viņi pietiekami daudz strādā uz algoritmiem, uz šo emocionālo profilēšanu, lai saprastu, piemēram, ka tad, ja tu klausies Lady Gaga, tev būs nepieciešama citāda reklāma nekā tad, ja tu klausies Bēthovena stīgu kvartetus.

Bendiks: Google un Facebook rokās koncentrējas vienkārši nenormāla vara.

Ījabs: Un pār to nav nekādas demokrātiskas kontroles.

Bendiks: Līdz ar to mēģini nu tagad uzlikt tos normatīvus – divās stundās izvākt nevēlamu saturu. No otras puses, ko tu vari neļaut šitādam milzu zilonim. Reklāmu apgrozījums Google, manuprāt, jau mēnesī sniedzas miljardos.

Ījabs: Iespējams. Bet jautājums ir arī par to, cik lielā mērā mēs vispār ļaujam regulēt internetu. Latvijā līdz šim regulējums ir pietiekami liberāls, maigi izsakoties. Turpretī tiem pašiem vāciešiem internets tiek kontrolēts ļoti stingri – pamēģini kaut kādus torentus Vācijā kačāt, pret tevi tur ātri var būt civilprasība par to, ka tu kaut ko zodz.

Bendiks: Bet es gribēju atgriezties pie tās mūsu maija sarunas, no kuras dažas tavas tēzes esmu pārņēmis arī savā bruņojumā, īpaši par to, ka nevajag pašam (abi smejas) šņaukt to, ko tu tirgo. Bet tagad mani vairāk interesē, ko tu domā par šādām sekām praktiskajā politiskajā procesā.

Piemēram, ļoti kolorīts piemērs ir svaigākā Kaktiņa aptauja. Tātad: pašhipnozes apdvestā Kustība “Par!”, kas ir vairāku tvitera burbuļu saplūdinājums nedaudz lielākā burbulī. Viņi iedomājas, ka tūlīt, tūlīt viņi pārņems valstī varu. Tā bija viņu iekšējā sajūta. Bet tagad situācija ir nomērīta. Pats brends ar nosaukumu “Par!” ir viens, komats...

Ījabs: ...viens, komats, astoņi.

Bendiks: ...viens, komats, štrunts. Jo viņi vienkārši ignorē to prasto aprēķinu, ka Saeimas vēlēšanas notiek piecos apgabalos. Un katrā ir vajadzīgs atpazīstams cilvēks, vismaz viens vai – ideālā variantā – trīs. Trīs reiz pieci ir piecpadsmit. Kur “Par!” ir piecpadsmit pazīstamu cilvēku?

Ījabs: Nu, piecus viņi salasītu, bet viņi tomēr ir ļoti izteikti centrēti Rīgā. Un man ir grūti iedomāties, ko viņi varētu izvirzīt Latgalē.

Bendiks: Es viņiem vēlu tikai veiksmi, taču fakts paliek fakts: ir uztaisīts viens skaists burbulis, kas cenšas sev iedvest, ka ir baigi krutais un tūlīt vara būs viņa rokās.

Ījabs: Tu gribi teikt, ka patiesībā sociālie tīkli rada to, ko sauc par atbalss kameru.

Bendiks: Atbalss kameru, kur šķiet, ka baigi būkšķ.

Ījabs: Kaut gan tie īstenībā ir tevis paša čomi, kas saka to pašu, ko tu viņiem.

Bendiks: Un sākas visādi blakusefekti, piemēram, sāk noliegt paša mērījuma kvalitāti vispār – tipiskais mazpartiju sindroms. Nu, ka viss ir nopirkts.

Ījabs: Es gan teiktu, ka mani mazliet mulsina visos, ne tikai tajā “Par!”, arī tas, ka tu apzināti veido partiju ar lielu pompu, lai nevis, kā tu saki, nāktu ārā no burbuļa, bet gan lai veidotu kārtējos apvienošanās, kopīgā saraksta pasākumus. Jo, ja tu gribi vienkārši iesēdināt dažus cilvēkus labos amatos, nevis taisīt kaut kādu pastāvīgu infrastruktūru, ko varētu saukt par partiju, tad jau tev nekas no tā nav jādara, tev vienkārši ir jāpriecājas par saviem 1,8 procentiem līdz tam brīdim, kad visi sanāk kaut kad nākamā gada sākumā alus bārā kopā un mēģina uztaisīt kaut kādu Vienotību 2.0.

Bendiks: Nu, kas pēc būtības ir Jaunais laiks 3.3.

Ījabs: (Smejas.)

Bendiks: Es nebrīnītos, ka tas ir viens no racionāliem risinājumiem; ka acīmredzot tas, kas Sudrabas partijā arī notiek, vedina domāt, ka cilvēki grib, nu... kaut kur pārgrupēties. Tas brends ir noguris, un, ja kādreiz varēja paļauties uz to, ka Sudraba pati kā brends var kaut ko uzfrišināt un attaisīt vaļā, tad šobrīd sakarā ar visu to parlamentāro izmeklēšanu man gandrīz ir iespaids, ka tas ir nokavēts.

Ījabs: Starp citu, runājot par Sudrabu, ne par viņu konkrēti, bet par pašu kāzusu. Iedomājies, viņas pēdējā laika problēmas sākās ar to, ka kaut kādās hipotētiskās sarunās Viesturs Koziols ir kaut ko par viņu izteicies. Nevienam neienāk prātā uzdot jautājumu, vai Koziols gadījumā nav salasījies apmēram to pašu ļaužu piegādāto informāciju, kas tagad šausmīgi vēršas pret Sudrabu, – respektīvi, stāstu par to, ka viņa ir drausmīgi prokrieviska un tā tālāk, respektīvi, nu, man liekas, tas žanrs...

Bendiks: Tā pati atbalss telpa.

Ījabs: Nu tieši tā.

Bendiks: Tikai drusku lielāka. Ir nevis burbulītis, bet nu tāds jau...

Ījabs: Bet faktiski tu pārstāsti avīzes, un tad, kad tās avīzes pārstāsti tā, ka tevi dzird specdienests, tad visi domā, ka tev ir kaut kāds tiešais vads ar Kremli. (Smejas.)

Bendiks: Koziols tikko bija Krustpunktā. Es tā saprotu, ka viņam ar atmiņu viss ir kārtībā, un viņš cita starpā stingri uzstāja uz to, ka pilnīgi noteikti tie teksti nav tādi, kādi viņi ir bijuši.

Ījabs: Cits jautājums, protams, ir par to, ka ir pamats domāt, ka tie audiofaili kaut kad vēlāk ar lielu pompu tiks prezentēti, jo pretējā gadījumā grūti saprast, kāpēc tie joprojām nav pieejami. Jo ir taču skaidrs, ka tādi teksti kaut kur pastāv.

Bendiks: Vēlāks notikums ir tas, ka Dūklavam tur bija iznāciens par ostu. Un viens no maniem kolēģiem teica: nu, ko tagad Dūklavs lai dara, viņam pilnīgs... Es uzreiz teicu: viņam nav pienākuma nemelot Šleseram. Viņam nav tāda pienākuma.

Ījabs: Jā, viņš nav nekur zvērējis ar roku uz Bībeles: es nekad Šleseram nemelošu! (Smejas.)

Bendiks: Pagāja nedēļa, un viņš tieši tā arī pateica. Drusku citiem vārdiem, ar savu zemnieka šarmu un tā, bet pēc būtības. Nu, cilvēkam nav pienākuma, pat ja viņš aizgājis uz Rīdzeni un pat ja viņš zina, ka viņu noklausās, viņam nav pienākuma runāt patiesību. Ko grib, to runā. Es atceros, kad bija bezpartejiskais premjers Šķēle, viņu tur visādi mēģināja pieķert. Un Ādamsons bija viens no tiem pretņiem. Parādījās intervija ar Ādamsonu, un tur bija pāris fakti, augstākajā mērā amizanti. Mēs sākām striķīšus kaut kā raustīt un vilkt pie kārtības, un Ādamsons mierīgi pateica: “Es sameloju.”

Ījabs: (Smejas.)

Bendiks: Kad tu esi deputāts, tev varbūt ir politisks pienākums būt visādi taisnprātīgam, godīgam, tīram un tādam, bet principā (smejas) juridiska pienākuma intervijā teikt patiesību nav. Nu, samuldēja. Tā bija tā pati reize, kad viņš teica, ka lasījis Sokrata rakstus.

Ījabs: Bet, nu, Ādamsons taču varēja, kā saka, dzīves nogurumā piemirst, ka viņš ir varbūt lasījis Platona dialogus. Ja atgriežamies pie tās masu mediju tēmas un to ietekmes uz sabiedrību.

Bendiks: Lai nu kā, nākamajā, 2022. gada kampaņā tie, kas nelietos jaunas metodes, būs vienkārši ārā.

Ījabs: Bet nu tagad paspekulēsim, kas varētu būt tās jaunās metodes 2022. gadā. Tu domā, ka no soctīkliem dabūs lietotāju profilus un tos cilvēkus uzrunās tiešāk?

Bendiks: Jā, jā, mesidžs tiek gatavots nevis... nē, nu arī pilsētā būs mesidžs, arī plakāts būs. Baldonē pie veikala vēlēšanās vienmēr ir uzvilkts tēvzemiešu plakāts. Nezinu, kāpēc tāda tradīcija, bet viņi vienmēr to plakātu ir nopirkuši tajā vietā. Tas arī būs vajadzīgs. Taču visasāk būs vajadzīgs liels apjoms specifisku ziņu, specifiska metodika, ko pēc iespējas precīzāk adresēt katram burbulītim.

Ījabs: To, protams, kaut kā var arī pirkt no feisbuka?

Bendiks: No feisbuka var diezgan daudz ko nopirkt. Klasiskai reklāmai, nu, tur apaviem vai tenisa raketēm, tu vari dabūt...

Ījabs: Respektīvi, tu vari dabūt – ko? Cilvēkus, kas par to interesējas?

Bendiks: Jā. Un, jo tu smalkāk pasūti, jo tev iedod lielāku cenu.

Ījabs: Nu, labi, bet tu jau labāk par mani zini, kādas tās kampaņas ir šobrīd. Tāpat jau tās neizdodas piegriezt pat visai Latvijas populācijai. Kā tu vērtē šīs sfēras speciālistu spējas piegriezt to vēstījumu Latvijā?

Bendiks: Es gaidu jaunas sejas. Tos, kuri nedomā plakātu un televīzijas rullīšu kategorijās, kuri jau ir tirgojuši krosenes, un, jo nemateriālāku lietu viņi tirgojuši, jo labāk. Un kuriem ir šis domāšanas veids un, iespējams, jau pieredze. Korbina nosacītajā panākumā, kuram paredzēja drausmīgu izgāšanos, bet notika otrādi, izšķiroši bija tas, ka viņi piedabūja uz vēlēšanām to cilvēku slāni, kurš līdz tam uz vēlēšanām negāja, piemēram, studentu pirmos kursus.

Ījabs: Nu jā.

Bendiks: Protams, ar galēji kreisu, ar 60., 70. gados pilnīgi aprobētu un bankrotējušu kreiso retoriku, bet viņi dabūja tos cilvēkus uz vēlēšanām. Nebūs jāmaksā par skolu! Nē, nu kas varētu būt skaistāks par haļavu, vai ne. Un viņi izrāva. Vācijā izskatās, ka vēlēšanu apmeklējumā nav izrauts tas slānis ārā, ka nobalsojuši apmēram tie paši, kas vienmēr.

Ījabs: Tas nozīmē tikai to, ka, piemēram, ļaudīm, kas līdz šim ir konsultējuši partijas un ir veikuši dažādus sociālus kvalitatīvus un kvantitatīvus pētījumus, vajadzētu ātri vien iziet pārkvalifikācijas kursus.

Bendiks: Jāmācās klāt. Katram grāmatvedim jāmācās klāt, katram pārdevējam jāmācās klāt, vai sociologam pēkšņi nav jāmācās klāt? Kā tad tas var būt! Sabiedrība attīstās savā ātrumā, bet tehnoloģija iet ar lēcieniem. Un katram tehnoloģijas lēcienam seko sava sociālo saišu un mehānismu pieskaņošanās. Bībeles drukāšana izraisīja sekas, dienas avīze izraisīja sekas...

Ījabs: Kā tev šķiet, vai tajās pašās vācu vēlēšanās, vai viņi ir izmantojuši kādu jauna veida pieeju?

Bendiks: Jā. Man nav nekādas konfidenciālas informācijas, es redzu to, ko rāda bezmaksas publiskajos vācu televīzijas kanālos. Bet pilnīgi noteikti štābi ir strādājuši uz šo kampaņu.

Ījabs: Viņi noteikti ir strādājuši uz to, lai visādos ļoti viltīgos veidos izplatītu informāciju sociālajos tīklos. Bet vai viņi ir nodarbojušies ar lietotāju profilēšanu?

Bendiks: Protams.

Ījabs: Proti, ka Bendikam piedāvā tādu reklāmu, kas ņem vērā viņa sociālo tīklu profilus?

Bendiks: Es nebrīnītos, ka tas jau būtu noticis.

Ījabs: Bet nu Kaktiņš un Freimanis nepaliks bez darba pat tad, ja pieturēsies pie tradicionālās socioloģijas vismaz kādu gadu piecu, desmit perspektīvā. Jo sociālo tīklu lietotājs tomēr nav ikviens Latvijas iedzīvotājs. Proti, vēlēšanas joprojām nevarēs iespaidot tikai ar sociālajiem tīkliem.

Bendiks: Nē, nekādā gadījumā. Turklāt mēs zinām arī, ka pensionāri joprojām ir ļoti aktīva elektorāta daļa. Un daļu no viņiem interesē aptieku atlaižu kampaņas un tramvaju brīvbiļete. Kur bez liekiem sarežģījumiem ir skaidrs, kas jādara. Bet kā bija pirms 25 gadiem? Ja tu gribēji gūt panākumus, tev noteikti bija jāizrunājas ar tā saucamo ciema sekretāri. Vēlēšanu dienā cilvēks, kurš ir atbraucis uz pilsētu vai attiecīgo centriņu nobalsot, īsti nezina, par ko balsot, tādēļ viņš piezvana ciema sekretārei. Un ciema sekretāre pasaka.

Ījabs: Kas tagad ir ciema sekretāre?

Bendiks: Attiecīgā burbuļa līderi.

Ījabs: Es esmu ciema sekretāre savam tēva brālim, viņš arī man ik reizi jautā, par ko balsot.

Bendiks: Nu, piemēram. Un tajā brīdī, kad pēkšņi izrādīsies, ka pašaizliedzīgais cīnītājs par velosipēdistu tiesībām Viesturs Silenieks aicina kaut ko darīt, tam var būt spēcīga rezonanse. Tās starojuma jaudas ir vienkārši apbrīnojamas. Zanderam ir vairāk nekā 50 tūkstoši sekotāju: salīdzini ar avīžu tirāžām, kurās viņš publicējas. Viņš pats ir lielāks medijs nekā jebkurš, kurš viņam maksā honorārus.

Tev tavs genuīnais latviešu burgers ir...

Ījabs: Gaļu es vēl neesmu īsti nogaršojis, salāti un viss pārējais ir ļoti labs. Es vienkārši nekad neesmu īsti sapratis, kā burgeru vajag pareizi ēst.

Bendiks: Pareizi būtu šitā te (rāda).

Ījabs: Bet tas nozīmē zināmu skādi apģērbam. Ir jau arī bez Māra Zandera vēl virkne cilvēku, kuru sekotāju skaits ir pietiekami liels. Teiksim, Jurģis Liepnieks...

Bendiks: Ap 20, manuprāt....

Ījabs: Nu kaut kas tāds. Man pašam ir 13, bet Jurģis tvīto par visdažādākajām tēmām – tā noteikti ir prātīga stratēģija, jo tu vari piesaistīt cilvēkus, kas interesējas par dzīvesstilu, par mašīnām un tamlīdzīgām lietām.

Bendiks: Par marihuānas legalitāti, piemēram.

Ījabs: Nu jā, piemēram. Bet Zanders, manuprāt, tvīto pamatā par politiku. Nav dzirdēts, ka viņš būtu iestājies par marihuānas legalizāciju. Toties viņš vienīgais no man pazīstamajiem cilvēkiem skatās Ministru kabineta sēdes katru reizi no sākuma līdz pat finālam, un tur ir, protams, vieta kurioziem.

Bendiks: Viņa psihisko veselību var tikai apbrīnot, jo katru ceturtdienu viņu var satikt arī Vecrīgā.

Ījabs: Atpūtā?

Bendiks: Nē, viņš iet uz Saeimas sēdēm.

Ījabs: Viņš jau, ņemot vērā viņa ģimenes bekgraundu, vienkārši ir normāli humanitāri izglītots cilvēks, kurš ir lasījis daudz grāmatu, kas palielina viņa spēju saprast citus cilvēkus. Tā, galu galā, nav slikta lieta, ja tu nodarbojies ar politisko žurnālistiku.

Bendiks: Protams, tā ir lieta, kas tagad ienākušajai paaudzei varētu izsaukt izbrīnu – ka tie, kas lasa grāmatas, tomēr vadīs tos...

Ījabs: ...kas skatās tikai teļļuku.

Bendiks: ...vai mūsdienās telefonu.

Ījabs: ...YouTube, jā.

Bendiks: Es jau arī esmu sācis to izmantot. Kad man veselība neļauj tos svētdienas raidījumus noskatīties visus rindā, tad es apskatos, kurš sižets sacēlis lielāku šušeru, un pirmdienas rītā skatos pa gabaliņam... Mana klientūra mēdz būt tāda drusku vētraina un bieži trāpa tajos (smejas) atmaskojošajos raidījumos.

Ījabs: Respektīvi, ja tev līdz pirmdienas rītam neviens nav zvanījis, tas nozīmē, ka nekas briesmīgs nav noticis.

Bendiks: Profesionāla komunikācijas dienesta pienākums ir zināt, pirms kaut kas ir noticis. Un tevi interesē nevis pats fakts, bet tas, kā tas ir pasniegts, kurš sižets pēc kārtas, cik laika tas aizņēmis.

Ījabs: Bet es pieņemu, ka tev kā politkonsultantam tagad ir tāds klusais periods. Tiesa, iespējams, gada beigas būs diezgan vētrainas.

Bendiks: Man politikā nav klientu.

Ījabs: Ja?

Bendiks: Man ir pa reizei kaut kādas tikšanās.

Ījabs: Arī haltūras nav nekādas tādas?

Bendiks: Šobrīd nav. Pa reizei mani pieaicina tai sadaļai, par kuru mēs runājām, – lai uzkonstruētu socioloģiju un uztaisītu neatkarīgu, tādu pilnīgi cinisku analīzi par tēmu. Un tie, kas... tie, kas to pastellē, zina, kas es esmu. Ka es varu pateikt kaut ko pietiekami skarbu, teiksim, ja jums šķiet, ka šitais cipars ir puslīdz okei, es saku, ka jums ir pilnīgā pakaļā, jo no tā izriet tas un tas, un tas, un tā. Tāda veida pasākumos es esmu pa kādai reizei iesaistīts, bet pastāvīgi es esmu prom no šitā žanra jau 10 gadus. Pēdējā kampaņa, kurā es biju netieši iesaistīts, bija 2006. gada kampaņa, kad... Tautas partijas programmu rakstīja darba grupa Andra Šķēles vadībā, un tad Jūrmalgeitas trakumā viņam piemēroja soda mēru, atstādināja no tā darba.

Ījabs: No programmas rakstīšanas?

Bendiks: Jā.

Ījabs: Tā bija ļoti naudīga kampaņa, šķiet, tur bija runa par miljonu.

Bendiks: Tā bija tā kampaņa, par kuras pārtērēšanu beigās...

Ījabs: Arī beidzās Tautas partija.

Bendiks: Bet es biju tieši “netieši” iesaistīts, jo pašā kampaņā es nebiju, es biju tajā grupā, kura darbojās ar formulējumiem un kura tā arī savu darbu nepabeidza. Kopš tā laika man ir tā ērtība vienkārši skatīties un komentēt, tāda ne gluži bezatbildīga, bet nu man nav tā, ka... pag, šito es nevaru teikt...

Ījabs: Kaut kādu garu posmu tu strādā reputācijai, un pēc tam reputācija strādā priekš tevis.

Bendiks: Lai nu kā, mums ir pietiekami daudz reklāmistu – nerunājot par tajā barības ķēdē augstāk esošiem cilvēkiem –, kuri spēj īstenot ļoti labus taktiskus risinājumus. Taču problēma ir tā, ka pasūtītājs nesaprot, iztikt ar taktiku vien nevar. Bez taktikas arī nevar, bet ir vajadzīga stratēģija. To tagad pārmet Mejai. Visa tā viņas runa, klepošana un pārējais, cilvēkiem ir bijis grūti noskatīties, kā viņa tur mokās, bet tā klepošana... tā ir ārējā pazīme, bet iekšējā problēma šīm mocībām ir tā, ka nav jaunu ideju. Viņa nespēj. Tā korbiniste, lai cik viņa traka, bet viņa vismaz uzstāda idejas, kas var aizraut citus trakos. Un šitiem ir kas? Nekas. “Mēs nodrošināsim Brexit.” Bet tas ir ierēdņu darbs! Tev jāspēj formulēt savu stratēģiju, kam savukārt pamatā ir jābūt kaut kādai analīzei, kas tad ir īsti tavējie, vai tie tavējie ir droši vai nedroši... vai kāds nāk grauzt tavus kauliņus, kā tas šobrīd ir ar Vienotību. Viņiem tā samešanās čupā, iespējams, ir vienīgais risinājums, lai viņus vispār neapēd bez sāls. Kas ir potenciālie, kas ir gājēji, kas ir nācēji, pēc tam ir jātaisa tavs stratēģiskais piedāvājums, un tad tam var būvēt virsū taktiku. Tā vienkārši, man te ir ideja: pārvilksim Baldonei pāri krievu plakātu; nu, ļoti laba doma, kurš strīdas, bet vispār – par ko tas ir? Un tajā sadaļā es ik pa brīžam piestartēju. Bet arī nav tā, ka es caurām dienām strādātu. Es caurām dienām sēžu pie sava arhīva.

Viesmīlis: Desertu drīkst piedāvāt?

Ījabs: Jā. Tur ir kaut kas tāds, kas jums pašam uzreiz nāk prātā?

Viesmīlis: Marcipāna kūka. Saldējuma sorbeta izlase. Medus kūka, siera kūka, Pavlovas kūka.

Bendiks: Uz mani neskaties.

Ījabs: Tu nelieto neko?

Bendiks: Es izlaidīšu.

Viesmīlis: Vai vienkārši kafiju?

Bendiks: Man vajag espreso. Bet tu paņem kūciņu.

Ījabs: Kas tur bija par kūku?

Viesmīlis: Medus, marcipāna.

Ījabs: Marcipāna būs laba. Un tad vēl, man espreso vietā būs... konjaks.

Viesmīlis: Hennessy?

Ījabs: Hennessy VSOP. Es nevaru tev piedāvāt? Tu negribi tiešām?

Bendiks: Es esmu pakāpeniski atradinājies.

Ījabs: No jebkādiem saldumiem?

Bendiks: Nē, es ēdu saldumus. Zapti es ēdu karotēm. Un medu es ēdu. Bet es uzskatu, ka tajā brīdī, kad es esmu paēdis, un parasti ar diviem šķīvjiem man pietiek un pāri paliek, es varu mierīgi nosēdēt, tāpat kā varu nedzert alu. Tas ir vienkārši apbrīnojami, jo man vispār garšo alus. Es neēdu šokolādi, piemēram. Ja iedomājos, kas viss būtu noticis, ja es tā nedarītu, labāk nedomāt.

Ījabs: Bet alus tev kaut kādā veidā arī ir bīstams?

Bendiks: Jā, alus provocē. Sarkanvīns dēļ tanīna un alus kā provokators. Jā, bet mana kulinārā talanta cienītāji man zāģē, ka, redz, es sakarā ar to, ka pats neēdu, netaisu tos desertus.

Ījabs: Kas tad ir tava pēdējā laika kulinārie atklājumi, plovs ir vēl ticis taisīts?

Bendiks: Jā, reizi gadā es plovu uztaisu... Mēs tagad uz rudeni taisīsim ugunskura soļanku.

Ījabs: Tev bija tāda izcila zivju zupa, es atceros, kuru tu gatavoji kaut kad agrāk. Ar jūras veltēm.

Bendiks: Slepenā seminārā droši vien. Bija tāda lieta. Puķkāpostu droši vien.

Ījabs: Puķkāpostu?

Bendiks: Vai sarkanā.

Ījabs: Sarkanā.

Bendiks: Tas ir soļankas tips. Jā, uz ugunskura jau viss citādi iznāk. Tā starpība ir pavisam neliela, bet...

Ījabs: Bet svarīga.

Bendiks: Nu... tas nostrādā. Ne velti tas apaļais dibens tāds ir. Ķīnieši tagad ražo milzīgu daudzumu visādu tējkanniņu, bet tām visām plakana apakša, un ir diezgan jānoskraidās, lai dabūtu tējkannu ar to īsto zvana formu. Jo apaļā traukā citādi ievelkas.

Ījabs: Nebiju aizdomājies nekad. Tātad – vārīties vārās tāpat, bet ievilkšanās ir citāda.

Bendiks: Tāpēc ķīniešu ģimenēs pie sienas divpadsmit tējas katliņi, atkarībā no tā, cik no desmit bērniem būs, tēju vāra uz tik cilvēkiem un ir zināms daudzums tējas, ūdens un zināms daudzums gaisa, kam ir jābūt virsū, visam jābūt proporcijā. Ja ir pareizi uzvārīta, visprastākā tēja var konkurēt ar šitām brīnumdārgajām, smalkajām, kuras nav rūpīgi gatavotas. Un trauks ir viena no lietām, kas nepieciešamas rūpīgai gatavošanai.

Ījabs: Bet tu viņu vāri tajā pašā traukā?

Bendiks: Nē, tēju es nevāru, tēju es tikai uzleju. Un to trauku pamatīgi izkarsē, viņam ir jābūt tādam, ka roku nevar pielikt klāt. Jo vairums melnās tējas vislabāk ievelkas 93 grādos. Ja tu noņem pilnīgi burbuļojošu katliņu un lej iekšā, tur būs tik tikko pāri 90, pirmie pieci, septiņi grādi nodziest pašā liešanas laikā.

Ījabs: Bet tas nozīmē, ka tev to teorētiski vajadzētu uzvārīt virs simts.

Bendiks: Ūdens nedrīkst pārvārīties. Līdz ar to viņš jārauj nost. Jā, un traukam jābūt izkarsētam. Ja to izpilda, tad visprastākā tēja, kas maksā, teiksim, liela kaste 90 centus, ir... Es esmu bijis Ceilonā, kā to tagad sauc, Šrilankā, es esmu bijis tajās vietās, kur tēju vāc, un mums tur bija kārtējais amizantais konfūzs. Mēs braucām uz tējas fabriku – tā fabrika faktiski bija kaut kas līdzīgs mūsu kolhoza šķūnim –, paskatījāmies, kā to visu dara, vispirms fermentāciju, tas ir, pūdēšanu latviski, un tad tur bija vēl arī šķirojamā mašīna. Un tad mūs uzveda augšā: te mums ir mūsu tēja – vai jūs ko nopirksit? Jo parastā tūrista pienākums ir kaut ko nopirkt. Un es arī nopērku tādus divus klucīšus. Tā cena nemaz nebija tik lēta. Biju domājis, ka man tās tējas pietiks līdz mūža galam. Bet viņu man izlaupīja mēneša laikā.

Ījabs: Tāpēc, ka viņa bija tik laba?

Bendiks: Absolūti. Un pilnīgi bez cenas. Es tagad esmu atradis, kura tā ir. Es netaisīšu speciālas reklāmas, ja, bet...

Ījabs: Bet tas ir kaut kāds produkts, kuru tādā pašā formā var arī pie mums nopirkt?

Bendiks: Šitās ir slepenas ziņas. Tātad: tādā brūndzeltenā iepakojumā ar marku Možums mēdz būt Ceilonas lielo lapu tēja – tā ir tā pati GFOP nešķirotā, maksā zem eiro kaste. Zem eiro. Slepenās daļas beigas. Ja šito nopublicēs, tu saproti, es palikšu bez tējas.

Ījabs: Bet ko tu dari tajā fotogrāfijā? Tu vienkārši, kā saka, ar drukāšanu nodarbojies un ar plotera darbiem?

Bendiks: Pirmkārt, es apstrādāju pats savu materiālu un pareizi arī viņu izdrukāju. Tālāk fotogrāfijā man milzīgs projekts ir Aizputes laboratorija. Aizputē ir klasiskā foto laboratorija, tagad braucam ieziemot, jo pa ziemu tur nevar strādāt. Tikko ārā nav vairs 16 grādi, tur ļoti grūti uzturēt temperatūru, bet tur es, piemēram, kad pēdējo reizi biju, kopēju savus 1974. gada negatīvus, ko es gribēju nokopēt. Divi no kadriem, kurus es nekad nebiju kopējis, es zināju, ka viņi mani gaida, un viņi mani sagaidīja. Bet tad es nodarbojos arī ar perversām lietām, piemēram, ar ko es nodarbojos vakar un šodien vēl no rīta.

Ījabs: Nu?

Bendiks: Tātad, vai tu esi dzirdējis, ir tāds sagremotājs Underberg, nu, viņš ir līdzīgs tā kā Jägermeister. Man viņu uzdāvināja, viņam šitāda kastīte, līdzīga tējas kastītei. Es uz to kastīti skatījos, skatījos, nomērīju, konstatēju, ka viņa ir negaidīti ideāla izmēra, un uzkonstruēju camera obscura uz divām četrreiz piecu collu loksnītēm. Bet pašam man darbnīcas mājās nav, tāpēc vakar es biju pie sava cīņu biedra Ģirta Jēkabsona, kuram atkal pagrabā ir darbnīca un kuram atradās pareiza izmēra viskija iepakojuma cilindrs, kas tika sazāģēts un ielikts, un ar izkrāsotām virsmām, ar melniem matējumiem, ar visu. Un šorīt es pārbraucu mājās ar pārlādējamu metāla camera obscura priekš četrreiz divām četrreiz piecu collu filmām. Nevis papīra, bet filmām, jo man Aizputē ir palielinātājs, ar kuru es varu palielināt arī tās četrreiz piecas collas. Vai tas ir plānprāts? Jā, tas ir plānprāts, bet ļoti specifisks.

Ījabs: Nē, nu tā ir, man liekas, liela skunste – sajukt prātā tik oriģinālā veidā.

Bendiks: Augšminētais draugs Ģirts Jēkabsons, kurš var izdarīt visu, mani uzskata par plānprātiņu, jo viņš pats normāli bildē uz četrreiz piecām collām, un viņam uz četrreiz piecu collu kameru ir kādi divdesmit dažādi objektīvi – amerikāņu, ektāri tur kaut kādi, šneideri – priekškara, pēckara, ar dzidrinājumu, bez dzidrinājuma... Un viņš uzskata, ka viņš ir normāls, atšķirībā no manis.

Ījabs: (Smejas.)

Bendiks: Jo man ir tikai viens simetriskais Symmar uz manu četrreiz pieci...

Ījabs: Okei. (Smejas.)

Bendiks: Redzi, ģimenei ir kaut kāds iespaids arī uz taviem aizspriedumiem, un kopš bērna kājas bija zināms, ka man ir labi ar matemātiku. Tā ir taisnība, man ir labi ar matemātiku, es esmu beidzis Rīgas 2. vidusskolu ar uzslavas rakstu fizikā, ķīmijā un matemātikā, visos trijos priekšmetos. Es esmu studējis fizmatos, bet manas īstās dotības, visticamāk, būtu bijušas valodas.

Ījabs: Nu, bet tev jau ir tēvs...

Bendiks: Jā, bet nu tā, tēvs arī fizmatos vienu ziemu studējis. Latvijas laikā.

Ījabs: Pirms kara, ja?

Bendiks: Jā. Mājā tā audzināšana bija ļoti strikta no valodas kultūras viedokļa, vai tur nepareiza rekcija lietota, vai vispār vārds “pielietot” bija aizliegts vārds, un tad es teicu, redz, kur man rakstīts “pielietojamā matemātika”, bet nē, es nedrīkstēju neko pielietot, varēju tikai lietot. Bet tad izrādījās, ka tās Eiropas valodas man iet tā, nu, ja es nonāku Spānijā, trešajā dienā es jau kaut ko... Viens tāds izmisīgs brīdis bija Galapagu salās.

Ījabs: Tu tik tālu aizmaldījies, līdz Galapagu salām?

Bendiks: Es esmu Galapagās bijis, es esmu Peru bijis, Maču Pikču, es esmu bijis Ankorvatā, kaut kāds priekšstats par pasauli man ir. Es neesmu Austrālijā bijis. Un Špicbergenā neesmu bijis. Kubā neesmu bijis. Šis un tas ir palicis ārpusē.

Ījabs: Es domāju, ka tu varētu Kubā nosvinēt savu aiziešanu pensijā. Tas būtu ļoti jauki. Tā kā “Krusttēvā”.

Bendiks: Jā, nodzert taisni pirmo pensiju.

Ījabs: (Smejas.)

Bendiks: Jā, bet Galapagās visa dzīve ir uz kuģīšiem, lielākiem un mazākiem, un uz salām tevi desantē, turklāt tev ir sandales, bet basās kājās, tur ir mazgāšana, lai nepārvadā smiltis no vienas salas uz otru, tur tāds tas režīms. Un iedomājies, šādā starptautiskā vidē, jo tur nav vietējo iedzīvotāju, ir bārs uz kuģīša, bārā ir bārmenis, jauns cilvēks, divdesmit un drusku, kurš nerunā angliski neviena vārda. Ne bū, ne bē. Neko. Ja tu, cilvēks, gribi baltvīnu, tu trešā dienā sāc runāt spāniski, apstākļi piespiež. Nu, un ar vācu valodu ir tā, ka, ja tu esi kaut cik atjautīgs cilvēks, tu esi noskatījies BBC ziņas, tad tu noskaties “Panorāmu”, un tad tu deviņos uzgriez ARD ziņas, stāsta jau apmēram to pašu.

Ījabs: Un tad tu vienkārši savelc analoģijas. Tā kā Rozetas akmenī, pēc analoģijām.

Bendiks: Ja tu tā dari desmit gadu no vietas, tev jābūt pilnīgi trulam, lai...

Ījabs: ...lai nekā neiemācītos.

Bendiks: Bet pamatimpulss, protams, ir kulinārie raidījumi.

Ījabs: Ja?

Bendiks: Vācu televīzijā nav tāda brīža, kad kaut kur netaisītu ēst.

Ījabs: Tiešām, ja?

Bendiks: Man caur Astru nāk visi tie Vācijas reģionālie bezmaksas kanāli. Ir jābūt kaut kam unikālam, kaut kur Londonā teroristu uzbrukumam...

Ījabs: Bet tev no kulinārijas viedokļa tas arī liekas baudāms, ko viņi tur gatavo?

Bendiks: Jā.

Ījabs: Viņi netaisa tikai Sauerkraut un Eisbein?

Bendiks: Mēdz būt, it īpaši uz Ziemassvētkiem, kad tā tradīcija nāk augšā un katrs grib parādīt savu vecmāmiņas recepti un tā, bet viņiem tā televīzijas šefpavāru institūcija ir nenormāli cienījama. Tūlīt aiz Merkeles nāk tie slavenākie šefpavāri.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā