Cilvēks kā neatkārtojams gadījums

Uldis Tīrons: Vitgenšteina “Loģiski filozofiskā traktāta” slavenais pirmais teikums “Pasaule ir viss, kas ir gadījies” vai varbūt “noticis”, šķiet, nepieļauj, ka atsevišķs cilvēks, indivīds, varētu šajā pasaules “sakritībā” būt subjekts, darītājs.

Arnis Rītups: Domāju, ka tev taisnība.

Tīrons: Pēdējā laikā man nācies diezgan daudz domāt par to, ka atsevišķam cilvēkam ir grūti kādu notikumu ietekmēt, notiekošais it kā notiek viņam garām. Proti, visu šķietami nosaka kaut kādas banālas spēku kombinācijas, ieskaitot varu un naudu, nezinu, varbūt Mēness ietekmi vai Dievs vien zina ko. Tādēļ jautājums būtu tāds: kā indivīdam iespaidot notiekošo? Vai varbūt: kā viņam pašam kļūt par notikumu?

Rītups: Domāju, ka šeit tomēr no “Traktāta” sākt ir neauglīgi, jo viena individuāla tikšanās Vitgenšteinam, šķiet, vilcienā, sagrāva viņa paša celto konstrukciju, traktātu. Viņš apsprieda “Traktātu” ar savu itāļu draugu, ekonomistu Pjēro Srafu, kurš parādīja Vitgenšteinam kādu neapoliešu žestu ar roku zem zoda un jautāja: kāda ir šī izteikuma loģiskā forma? Tas ir tāds parupjš žests ar nozīmi “nu ko tu tur vispār!”. Šis žests tad arī nojauca Vitgenšteina pārliecību, ka viņš ir atrisinājis visas filozofijas problēmas. Tagad viņam sāka likties, ka jāsāk atkal viss no jauna. Tā ka tas bija tāds ļoti individuāls gadījums. Var jau būt, ka es par daudz pieķeros tam indivīdam un individuālajam, bet es dzirdu šajā vārdā nedalāmību. Proti, indivīds kā kaut kas tālāk nedalāms. Kā atoms grieķiski – tas, ko nevar sašķelt. Kādas tad ir šādas vienības iespējas izraisīt kādu notikumu, kā tu saki? Cilvēkam, kurš ir individualizēts.

Tīrons: Tad es gribētu teikt, ka indivīda nedalāmība jeb individualizēšanās līdz nedalāmībai – tā arī ir saistīta ar notikumu. Jo līdz tam var, manuprāt, runāt tikai par kaut kādiem abstraktiem indivīdiem.

Rītups: Man ir svarīgi – un šeit es lielā mērā sekoju Bibihina pieejai pirmajam “Traktāta” teikumam –, ka arī pati pasaule ir nedalāms veselums. Un, paturpinot domu, arī jebkurš domas priekšmets kā domas priekšmets ir nedalāms veselums. Proti, pasaule pati ir individuāls notikums, tāpat kā ikviens domas priekšmets. Pasaule ir nedalāma līdz brīdim, kad tu par to sāc domāt, sāc to dalīt. Bet, ja tev pasaule – kā viss, kas notiek, – var kļūt par tavas domas priekšmetu, tad tas ir nedalāms. Taču izskatās, ka Vitgenšteina pirmais teikums tikai ieved dziļāk džungļos – lai arī man tur patīk atrasties.

Tīrons: Jā, tagad arī man izskatās, ka velti es sāku indivīda un notikuma tēmu ar Vitgenšteinu. Tagad man pat šķiet, ka drīzāk būtu jārunā par personību. Proti, par to, ar kādiem nosacījumiem kāds kļūst par personību. Un šķiet, ka viens no šiem aspektiem bija nupat tevis minētais. Kad viņš individualizējas.

Rītups: Atceries? Pirmajā Zvārtavas filozofijas simpozijā 2002. gadā Pjatigorskis piedāvāja personību traktēt vienkārši: personība ir tas, par kuru runā.

Tīrons: Jā, es atceros. Pjatigorskis arī runāja par sāgu varoņiem, kuri saskaņā ar viņa teikto veica varoņdarbus ne tik daudz tāpēc, ka bija varonīgi, bet gan tādēļ, lai stāsts par viņu paveikto iekļūtu sāgā, lai par to runātu.

Rītups: To būtu interesanti salīdzināt ar Roberta Ķīļa piedāvāto personības skatījumu tai pašā simpozijā. Viņš piedāvāja paskatīties kādas lauka pētījumos nobildētas meitenes acīs un pateikt, vai viņa ir personība vai nav. Vai, paskatoties viņas acīs, var saskatīt nākamo raganu, par kuru runās citi?

Tīrons: Toreiz man neienāca prātā, bet tagad ienāk – Brodska dzejolis, kuram ir moto no Čēzares Pavēzes: “Verrà la morte e avrà i tuoi occhi.” Nāve atnāks, un viņai būs tavas acis. “Tā ir mānīšanās,” saka Brodskis, “galvaskauss, skelets, izkapts. Nāve atnāks, un viņai būs tavas acis.”¹ Droši vien sievietes acis.

Rītups: Kā tu saproti šos Brodska vārdus? Kas tur ir pateikts? Jo tur taču ir runa par vīrieša un sievietes, nu, diezgan erotiski piesātinātām attiecībām. Kāpēc lai nāvei būtu mīļotās sievietes acis?

Tīrons: Tāpēc, ka tas ir pats tuvākais, ko es pazīstu šajā pašā individualizētākajā no notikumiem – nāvē.

Rītups: Man, piemēram, vakar Imants Daksis uzdāvināja savu kolāžu: tur ir divas acis, liels gliemežvāks, uz kura sēž Buda, un sievietes lūpas. Un es viņam prasu: kuras sievietes acis tās ir? Viņš saka: tās ir jebkuras sievietes acis. Jebkura sieviete tagad caur šīm acīm skatīsies uz tevi.

Tīrons: Nezinu gan. Tās varētu būt arī Krišnas acis. Ir taču stāsts par to, ka viens tāds karavadonis, Aravāns, kuru taisījās upurēt pirms kaujas pie Kuru lauka, negribēja mirt neprecēts, jo nebūs sievas, kas apraudātu viņa līķi. Nu, un tad Krišna kļuva par viņa sievu, pārgulēja ar viņu un jau kā atraitne apraudāja viņu. Bet tas, ka tās var būt jebkuras sievietes... Nu, tā tāda abstrakta runāšana, kamēr es neesmu pazinis tās kā vienas konkrētas sievietes acis.

Rītups: Kā, atsaucoties uz tevis citēto Brodski, varētu tajās acīs pazīt nāvi, ja tu to neesi nekad pieredzējis?

Tīrons: Es nezinu. Bet ne jau visu, ar ko mums ir darīšana, esam pieredzējuši. Drīzāk pat otrādi: pašu mums svarīgāko mēs pat nevaram būt pieredzējuši. Sievietes acis, viņas klātbūtne Brodska dzejolī ir nāves seja dzejniekam.

Rītups: Tu tātad kā dzejnieks atvieglo sev uzdevumu un ar pazīstamā palīdzību runā par nepazīstamo.

Tīrons: Jā, varbūt. Bet varam jau arī atcerēties vācu romantismu: “Nāvē mīla ir vissaldākā.”

Rītups: Tu vari man paskaidrot? Kas ar to ir pateikts?

Tīrons: Nu, vislabākais skaidrojums būtu Vāgnera “Liebestod”. Tā ir tieši par to.

Rītups: Es tūlīt uzlikšu fonā. “Mild und leise”?

Tīrons: Jā, mild und leise. Tāda vēlēšanās saplūst ar bezgalību vai mīlēt mūžīgi. Es jau tev minēju, ka vienu laiku man ir atvērts Hermaņa Heses “Stepes Vilks”, kur Harijs Hallers, kurš bija sataisījies darīt sev galu, sapazīstas ar jaunu meiteni, Hermīni, un tā viņam dāvā brīnišķīgu seksuālu pieredzi, bet vēlāk liek sevi nodurt, un tas Harijs to arī izdara. Hermīnes draugs Pablo pasaka Harijam, ka viņš vispār neko nav sapratis no mīlestības. Ka patiesībā viņa ir gribējusi pavisam kaut ko citu. Iznāk, ka tāds romantiski noskaņots inteliģents var izdarīt pilnīgas un galīgas muļķības.

Rītups: Tāpēc, ka viņi ir mazi muļķīši. Žurnāla iepriekšējā numurā es ieminējos par vienreizējiem muļķiem un pieminēju septiņus cilvēces vēstures lielākos muļķus, un, man par pārsteigumu, cilvēki, kas bija to lasījuši, neviens nepazina vairāk kā piecus. Daži pazina tikai trīs. Daži pazina piecus. Daži nepazina nevienu. Taču tevis uzstādītajā tēmā par indivīdu un notikumu man tie ir ļoti svarīgi personāži. Jo tie visi ir individuāli gadījumi. Ļoti individuāli.