Dot no sevis vislabāko

Liks Brisons (1946) man saistās ar dažām atmiņām, Platona kopotajiem rakstiem 27 sējumos un savdabīgu stilu. Vispirms par stilu. Jau 70. gados viņš sāka nodarboties ar bibliogrāfiju sastādīšanu un pēdējās desmitgadēs strādā pie ikgadējas bibliogrāfijas, kas uzskaita un iegrāmato visu pasaulē publicēto profesionālo literatūru par un ap Platonu. Nespeciālistam varētu būt grūti aptvert, cik ārprātīgi liels ir šo publikāciju daudzums. Iedomājieties grāmatu sīkā drukā, kas sastāvētu tikai no atsaucēm. Apmēram tāds izskatās publikāciju katalogs par, piemēram, Platona “Likumiem” kopš to sarakstīšanas kaut kad 4. gadsimta 50. gados pirms mūsu ēras. Varētu teikt, ka viss, ko akadēmiķi publicē par Platonu, kaut kādā ziņā iziet caur Brisona rokām, un man ir radies priekšstats, ka tieši šis bibliogrāfa darbs ir ietekmējis viņa paša kā pētnieka stilu. Brisona publikācijām raksturīgi uz sekundāro literatūru – tas ir, uz citām zinātniskām publikācijām – neatsaukties vispār. Viņš rada tādu kā tīro tekstu – jaunu tekstu par senu tekstu no nulles, it kā neviens cits to nekad nebūtu lasījis. Šis stils ir izrādījies diezgan ietekmīgs: līdzīgi rīkojas, piemēram, viņa slavenais skolnieks Žans Fransuā Prado, un nesen ievēroju, ka iznākusi akadēmiska monogrāfija par Homēru, kas jau ievadā paskaidro, ka ar priekšgājēju darba analīzi nenodarbosies.

Par kopotajiem rakstiem. Daudzi droši vien ir redzējuši franču filmu “Četrās sienās” (Entre les murs), kas pirms pāris gadiem ieguva Kannu festivāla galveno balvu. Tā ir filma par kādu pamatskolas klasi tā dēvētajā nelabvēlīgajā rajonā. Klases audzinātājs cīnās – ne par to, lai jauniešiem kaut ko iemācītu, bet par to, lai viņus vispār kaut kas interesētu. Viss izskatās diezgan bēdīgi. Filmas lūzuma punkts, kas šo stāstu izved “uz gaismu”, ir beigās, kad viena no apātiskajām, garlaikotajām skolniecēm, kas sludina, ka viss, ko skolā māca, esot pilnīgs mēsls, uz jautājumu, vai viņai šajā mācību gadā vismaz kaut kas no ārpusklases lasītā ir paticis, atbild, ka patikusi Platona “Valsts”. Skolotājs no pārsteiguma uz brīdi zaudē valodu, bet filmas skatītājiem, kas nav franči, šajā vietā droši vien liekas: nu nē, tā nevar būt, kāds vēl Platons. Var būt, var gan – un pateicoties Likam Brisonam. Brisona vadītais Platona tulkošanas projekts tika apzināti virzīts ar uzdevumu “demokratizēt Platonu”. Panākt, lai Platons, citējot Brisonu, “tiktu lasīts tā, kā lasa Balzaku, Dostojevski vai jebkuru citu klasiķi”. Kas nozīmē arī to, ka Francijā šīs grāmatas ir lētas. Tās stāv uz grāmatnīcu izpārdošanu galdiem. Pērc “Kritiju”, “Tīmajs” par puscenu. Studentiem atlaides. Skolēniem dāvanā “Eutifrons”. Es nezinu nevienu citu zemi, kur tik mērķtiecīgi ir panākta Platona reintegrācija 21. gadsimta izglītībā.

Visbeidzot, atmiņas. Pateicoties franču akadēmiskās pasaules mistiskajam tīklojumam, Liks Brisons – viens no pasaules lielākajiem Platona speciālistiem – 2011. gadā nokļuva mana diplomdarba žūrijā, lai gan darbs tikai pastarpināti pieskārās Platonam. Es rūpīgi pierakstīju visu, ko viņš savā runā teica, – lai tās daļas, kuras nesapratu, pārdomātu vēlāk. Bija grūti saprast arī viņa dikciju: šķiet, viņa veselība vairs nebija tik laba. Bet daži teikumi man iespiedušies prātā: “Platons bija revolucionārs,” viņš sacīja. “Viņš gribēja pilnībā izmainīt pilsētvalsti un sabiedrību.” Jeb, citiem vārdiem sakot, Brisons netic ne analītiski reducējošās, ne utopijas kā literatūras žanra, ne ironijas teorijas, ne ezoterisko interpretāciju pamatotībai, lai gan viņš ieklausās tajās visās un secinājumus iegrāmato.

Un pēdējais – anekdote. Stāsta, ka ievērojamais franču antropologs Klods Levī-Stross visas dzīves garumā esot saņēmis vēstules no cilvēkiem, kas vēlējušies pie viņa pasūtīt jaunus džinsus. Likam Brisonam esot līdzīgi: viņu vienmēr jaucot ar kinorežisoru Liku Besonu, un viņš bieži saņemot komplimentus par “savām filmām”. Īpaši cilvēkiem patīkot “Piektais elements”.

Agnese Irbe

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Liks Brisons: To ir ļoti grūti pateikt. Es sevi uzskatu par filozofijas vēsturnieku.

RL: Bet ne filozofu?

Brisons: Es cenšos būt filozofs, bet mana atbilde ir izvairīga, jo mūsdienu filozofiem es lielākoties nepiekrītu. Es nepiekrītu šī laika filozofijas virzībai.

RL: Mūsdienu filozofijas?

Brisons: Jā. Piemēram, es neesmu heidegerietis. Es neesmu Deridā sekotājs. Es pazinu Žaku Deridā, un man viņš patika kā cilvēks, taču es nepiekritu viņam kā filozofam. Un es neesmu arī analītiskais filozofs, tāpēc man ir grūti atbildēt uz jūsu jautājumu. Domāju, ka esmu filozofs, ja pieņemam Platona vai Sokrata definīciju – proti, ka filozofs ir cilvēks, kurš nevar dzīvot, neuzdodot jautājumus par savu dzīvi.

RL: Un jūs uzdodat jautājumus par savu dzīvi?

Brisons: Jā.

RL: Kādus jautājumus, piemēram?

Brisons: Tā uzreiz ir grūti atbildēt, bet… Tādus jautājumus kā, teiksim: vai man ir nepieciešams izvirzīt sev politiskas ambīcijas? Vai man vajag gribēt algas pielikumu? Vai nav daudz svarīgāk strādāt, uzturēt ģimeni un censties nebūt pārāk agresīvam sabiedrībā, kurā es dzīvoju?

RL: Man tie izklausās pēc triviāliem psiholoģiskiem jautājumiem.

Brisons: Jā, tie ir triviāli psiholoģiski jautājumi, bet ir ļoti dīvaini, ka tieši tos, kas sevi uzskata par filozofiem, visvairāk arī varētu kritizēt. Vai saprotat, ko gribu teikt?

RL: Nē, paskaidrojiet nedaudz sīkāk.

Brisons: Man šķiet, ka tieši tie cilvēki, kas guvuši plašu atzinību kā filozofi, bieži vien dzīvo dzīvi, kas nav īpaši cienījama.

RL: Vai filozofam ir jādzīvo cienījama dzīve?

Brisons: Es tā domāju.

RL: Vai jūs varētu nedaudz izvērst šo domu?

Brisons: Kā Sokrats saka savā aizstāvības runā: ja cilvēks par katru cenu grib, lai par viņu runātu, viņš ir gatavs darīt jebko, lai izpatiktu publikai. Un es domāju, ka, piemēram, Deridā tā arī darīja. Vai, ja cilvēks grib ieņemt augstu amatu universitātē, viņš var būt gatavs sadarboties ar režīmu. Daudzi filozofi to ir darījuši.

RL: Bet arī jūs ieņemat diezgan augstu amatu akadēmijā.¹

Brisons: Tikai akadēmijā. Es nekad neesmu centies tur spēlēt politisku lomu, tāpēc arī stāvu it kā nomaļus. Taču tas mani neuztrauc.

RL: Tātad jums nav politisku ambīciju?

Brisons: Nē, pilnīgi nekādu. Mana pasniedzēja karjera universitātē nav īpaši interesanta, jo es necentos strauji tikt augšā pa karjeras kāpnēm.

RL: Vai jūs saskatāt kādu līdzību starp savu politisko ambīciju trūkumu un apgalvojumu, ka Sokrats bija vienīgais valstsvīrs Atēnās?

Brisons: Jā, Sokrats bija nozīmīgākā politiskā figūra Atēnās, jo viņš gribēja vienīgi darīt labu. Viņam nebija nekādu politisku ambīciju – iesaistīt Atēnas karā vai tamlīdzīgi. Ar mani savā ziņā bija diezgan līdzīgi, jo arī es gribēju vienīgi uzlabot to pasauli, kurā dzīvoju, akadēmisko pasauli, necenšoties iekļūt apritē, necenšoties ar visiem sacensties vai visur būt pirmajam. Dažkārt tas man izdevās diezgan viegli, jo, kā jūs zināt, akadēmiskā dzīve Francijā ir ļoti centralizēta. Šo kārtību ieviesa Napoleons 1808. gadā pēc armijas modeļa. Tie, kas pasniedz universitātēs un augstākajās mācību iestādēs, ir ierēdņi, un šīs mācību iestādes savā starpā sacenšas. Pastāv tāda kā universitāšu un augstāko mācību iestāžu elite. Tas ir ļoti dīvaini, bet tā tas ir. Tā kā es biju ārzemnieks, es nepiederēju pie elites, tāpēc arī man nebija iespējas akadēmiskajā pasaulē ieņemt tiešām augstu vietu – politiskajā ziņā. Es centos savu darbību attīstīt citā virzienā.

RL: Bet ko jūs esat darījis, lai “uzlabotu akadēmisko pasauli”, kā jūs sakāt?

Brisons: Domāju, ka esmu darījis to, ko vajadzētu darīt ikvienam, – strādājis. Esmu strādājis vairāk nekā 50 gadus, cenšoties to darīt ar pilnu atdevi – rakstot un apmācot jaunus cilvēkus universitātē. Kopā ar daudziem jauniem cilvēkiem es izdevu Platona kopotos rakstus. Tas man prasīja 25 gadus. Un tad Plotīna kopotos rakstus – tie man paņēma 10 gadus. Bet šo darbu es nedarīju viens, es strādāju ar jauniešiem, apmācīju viņus Plotīna traktātu un Platona dialogu tulkošanā. Tas paņēma ļoti daudz laika, bet es lepojos, ka esmu to izdarījis. Man bija svarīgi radīt tiešām labu tulkojumu franču valodā – tādu tulkojumu, kas apmierinātu mūsdienu lasītāju vajadzības. Jo situācija Francijā ir ļoti mainījusies. Tagad lasītājiem gandrīz viss ir jāpaskaidro, jo cilvēki nav mācījušies sengrieķu valodu vai senlaiku vēsturi. Otra lieta, ko esmu darījis, – es centos apmācīt jauniešus. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Es negribu strādāt tikai sev, es gribu, cik vien iespējams, nodot antīko filozofiju jaunajai paaudzei. Tagad mani studenti paši pasniedz universitātē vai dara ko citu, bet mēs daudzus gadus esam kopā strādājuši pie Platona un Plotīna.

RL: Tātad 25 savas dzīves gadus jūs pavadījāt ar Platonu. Kāpēc lai 21. gadsimtā kāds lasītu Platonu?

Brisons: Uz to ir ļoti grūti atbildēt, bet, kad sāku strādāt pie Platona 1965. gadā…

RL: Jums bija 19 gadu.

Brisons: Jā. Tolaik tas bija kaut kas ļoti privāts. Es izlēmu pētīt sofistus un Platona “Tīmaju”. Es biju vienīgais, kurš kaut ko tādu darīja. Kad atbraucu uz Franciju pabeigt disertāciju par “Tīmaju”, šeit bija ļoti maz Platona pētnieku. Taču šķiet, ka, gadiem ejot, Platons cilvēkus sāk interesēt aizvien vairāk – iespējams, tāpēc, ka visas lielās ideoloģijas Francijā ir izzudušas. Piemēram, marksisms izzuda diezgan ātri. Tāpat arī katolicisms – ne kā reliģija, bet kā ideoloģija. Arī nacionālisms Francijā izzuda līdz ar Alžīrijas un citu koloniju zaudēšanu. Tātad cilvēki sadūrās ar ļoti vispārīgiem un vienkāršiem jautājumiem – tādiem jautājumiem, kādus Sokrats uzdeva atēniešiem. Tas ir ļoti, ļoti dīvaini… Man ir sajūta, ka Platona lasītāju skaits Francijā gadu no gada pieaug. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir spiesti sev uzdot tos pašus jautājumus: kas ir taisnīgums, kas ir drosme, kas ir mērenība… Es nezinu, varbūt jums tas šķiet provokatīvi…

RL: Bet šajā ideoloģiskajā vakuumā, ko jūs pieminējāt, – ko Platons tur var piedāvāt?

Brisons: Platons nepiedāvā nekādus risinājumus, bet viņš uzdod labus jautājumus, un man šķiet, ka tas ir vissvarīgākais.