Es tāpat, mazlietiņ sēžu

Nav vairs dzejnieka un limnologa Anrī Volohonska, tā, kurš rūpējās par vārdu un ezeru veselību. Nav vairs gudrinieka un asprāša Anrī Volohonska.

Jūsu priekšā ir intervija; skan vārdi, notiek domas darbs, uzvirmo atmiņas: un tam, ka sarunbiedra šeit vairs nav – izgājis, devies pie citām sarunām un citiem sarunbiedriem –, nav mūs jādzen izmisumā. Tas, ko darīja Anrī Volohonskis, vispār neiederas beigu idejā, bet apliecina turpināšanās, paaudžu saistības ideju. Volohonskis bija tiešs avangarda tradīciju turpinātājs: valoda viņam bija joma, kur var pārvarēt robežas – starp laikiem, starp valodām (starp dzejas un prozas valodu, piemēram), starp oficiālo un neoficiālo kultūru.

Valoda viņam bija utopiska iespēja uzsākt sarunu – vienalga, ar ko: no iepriekšējiem avangarda celmlaužiem Volohonskim vairāk patikās “runāties ar”, mācīties pie Veļimira Hļebņikova, Aleksandra Vvedenska, Nikolaja Zabolocka, bet viņa izsmējīgais un vērojošais “Romāns Mironītis”, kā man šķiet, brīnišķīgi turpina Konstantina Vaginova iesākto: Volohonskis pievēršas pilsētas beigām, romāna un valodas beigām, kas sasaista dzejnieku ar viņa vietu.

Atvadījies no Ļeņingradas, Volohonskis nepazaudēja saites ar šīs pilsētas kultūras rēgiem, bet vienkārši paplašināja to ģeogrāfiju, turpināja izdomāt citas zemes un citus veidus, kā “savienot vārdus ar jēgas palīdzību”. Turklāt, kad mēs domājam par 60. gadu Ļeņingradu, par laikmetu, kad filozofs oberiuts Jakovs Druskins pārstāja gaidīt savus draugus “sagumzītās cepurēs, baltās žaketēs” atgriežamies no Elles un atļāva jaunajiem poētiem iepazīties ar “blokādes čemodāniņa” saturu, kad pilsētā dzima jauna radošā brīvība, tieši Anrī Volohonskis un viņa līdzautors Aleksejs Hvostenko arī kļuva par šīs brīvības simboliem.

Volohonska daiļrade dīvainā jo dīvainā un brīnišķīgā veidā savienojās ar Hvostenko darīto. Divatā viņi kļuva par AHV. Individuāli viņi ļoti atšķīrās, taču bija nešķirami daiļradē, viņi rakstīja fabulas un lugas, traktātus un dzeju bērniem, kā arī dziesmas jaunatnei. Arī es savu jaunību pavadīju, klausoties un zinot šīs AHV dziesmas. Dziesmas ar brīnumainu saturu: tur bija BG, bija Dievs, tur bija brīvība, tur bruņinieki un jaunavas vienojās pavedinošā sazvērestībā, tur bija Bahs, tur bija aizprāts. AHV gatavoja un izgatavoja mums jaunu jēgu, jaunu laiktelpu (kā, melanholiski saglaudīdams obligāto kaķi, teiktu galvenais Vaginova cienītājs Mihails Bahtins). Šajā jaunajā dimensijā uzdevums bija nevis pretoties “padomiskuma” dēmonam, bet atstāt to aiz muguras – par palīgu ņemot poētisko valodu.

Tagad, dienu pēc dienas pārvarot tukšumu, es saku: brīnums, ka viņš bija, brīnums, ka tagad mums ir iespēja lasīt, atcerēties un klausīties viņu un viņa vārdus, un viņa balsi, ko Leonids Fjodorovs ierakstījis automātiskajā atbildētājā. Rakstnieks, zinātnieks, klejotājs, tulks, brīvs cilvēks – Anrī Volohonskis noglabāja un (pār)radīja to, ko mēs tagad nesīsim tālāk jau bez viņa – pretī jaunām pārvērtībām.

_{Poļina Barskova}

Rīgas Laiks: Braucot pie jums, es domāju par divu krievu valodas vārdu līdzīgumu.

Anrī Volohonskis: Tā…

RL: “Пиздеть” un “пиздить”.¹

Volohonskis: Interesanti, vai Puškins zināja vārdu “пиздеть”? Ziniet, Puškinam ir tāds dzejolis: “Дома в ту пору без дела/ Злая мачеха…”

RL: Ko darīja?

Volohonskis: Ko darīja? – “Сидела”². (Abi smejas.) Tātad, vai Puškins zināja šo otro vārdu, kuru jūs minējāt kā līdzīgu pirmajam…

RL: Labi, par Puškinu vēl parunāsim, bet pagaidām…

Volohonskis: …paliksim…

RL: Jā! (Abi smejas.) …izvēlētās tēmas robežās. Vārdi ir līdzīgi, bet atšķiras semantiski; “runāt pa tukšo” un “zagt” ir divas pilnīgi atšķirīgas nodarbes.

Volohonskis: Ne gluži.

RL: Lūk, es gribēju uzsākt sarunu tieši ar šo līdzīgumu…

Volohonskis: Labi, labi, sāksim.

RL: Kā jūs izprotat divu tik līdzīgu vārdu rašanos? Šos vārdus “пиздеть” un “пиздить”, kurus jūs nevēlaties lietot, bet es lietoju pavisam viegli?

Volohonskis: Es domāju, tiem jābūt līdzīgiem visās valodās. Lai vai kādā valodā pateiktu “пиздеть”, tas vienalga sanāks kā “пиздить”.

RL: Bet ko zog tas, kurš muld pa tukšo?

Volohonskis: Ā! Ziniet, par to ir fabula, ko mēs ar Hvostenko uzrakstījām krietni sen: “У пробляди бюстгальтер кто-то спер, а дело было в многолюдном пляже, она же не заметила пропажи.” Morāle: “Кто до языка остер, тот скор на кражу”.³

RL: Tātad jūs to pamanījāt jau sen?

Volohonskis: Bez šaubām.

RL: Dažreiz tradicionāli to dēvē par tukšvārdību.

Volohonskis: (Smejas.) Par – ko?

RL: Tukšvārdību. Es par to iedomājos tāpēc, ka nejauši uzdūros dažiem jūsu izteicieniem…

Volohonskis: Kādiem? (Smejas.)

RL: Piemēram, jūs esot pamanījis, ka cilvēki galvenokārt nodarbojas ar tukšu pļāpāšanu.

Volohonskis: Jā.

RL: Bet vai tad jūs neesat sastapies, piemēram, ar drauga jēgpilnu izteikumu?

Volohonskis: Ar jēgpilnu – ko? (Abi smejas.)

RL: Nu, to, ko pateicis jūsu draugs.

Volohonskis: Draugs man..?

RL: Ar jēgu…

Volohonskis: Nē, tā nenotiek.

RL: Nenotiek?!

Volohonskis: Nē. Pirmoreiz ko tādu dzirdu. (Smejas.)

RL: Vai nu jums ir pārāk stingras prasības pret jēgu, vai arī ļoti plaša izpratne par bezjēdzību.

Volohonskis: Man ir ļoti plaša izpratne par divdomību. (Smejas.) Tāpēc, ka visi vārdi – viņi taču ir tādi…

RL: Kādi?

Volohonskis: Nu, gan šādi, gan tādi.

RL: Proti, nav nekā viennozīmīga?

Volohonskis: Nē. Nav nekā, jā.

RL: Bet kur jūs saredzat jēgu, ja cilvēku runa galvenokārt sastāv no bezjēgas? Vai divdomības?

Volohonskis: Daudz-daudzstāvības.

RL: Kur, kur jūs saredzat jēgu?

Volohonskis: Uzkumpis deguns, daudzstāvu. (Smejas.) Lūk, tādā garā. Kur saredzu? Es nekur to nesaredzu. Garlaicīgi, garlaicīgi.

RL: Pasaule ir garlaicīga?

Volohonskis: Nē, ne jau pasaule ir garlaicīga. (Smejas.) Tēmas sašaurināšana ir garlaicīga.

RL: Bet kurš sašaurina tēmu?

Volohonskis: Saruna.

RL: Jebkura saruna?

Volohonskis: Tikpat kā.

RL: Bet vai gadās, ka vārds ir dzīvs?

Volohonskis: Jā.

RL: Un tas skar, teiksim, dvēseli, sirdi vai kaut ko tādu?

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Bet tas taču nav bezjēdzīgi?

Volohonskis: Nuja, es saprotu. Jūs vēlaties (smejas) to pagriezt tā.

RL: Jā.

Volohonskis: Nu, es nevēlos jums traucēt, pagrieziet. (Smejas.)

RL: Kur jūs esat re… dzirdējis dzīvu vārdu, ja tādu esat dzirdējis?

Volohonskis: Neesmu dzirdējis.

RL: Esat lasījis?

Volohonskis: Ļoti reti.

RL: Un tomēr – kur?

Volohonskis: Kur… Kabalā, tur. Ne pašā Kabalā, ne “Zoharā”, bet “Sēfer Jecīrā”. Tas ir ļoti noderīgs darbs.

RL: Tur taču pārsvarā ir cipari!

Volohonskis: Ne gluži. (Smejas.) Ne gluži. Protams, uz beigām es jau… vīlos arī tajā.

RL: Arī Radīšanas grāmatā?

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Tātad jūs pašreiz esat vīlies visā?

Volohonskis: (Smejas.) Nē, tā gluži nav, ka es viss būtu tāds visā vīlies… Apburtais ceļinieks, dzīvē vīlies ceļinieks…⁴ Nē, nē, esmu kārtībā.

RL: Bet kas pagaidām jums vēl nav licis vilties?

Volohonskis: Nu lūk – galds, krēsls, vīnogas, visi šie nieki, pelnutrauks, brilles –, tā arī dzīvoju.

RL: Lietu pasaule.

Volohonskis: Nu, var teikt, ka lietu pasaule. (Smejas.)

RL: Lietu pasaule atšķirībā, teiksim, no domas pasaules un vārda pasaules.

Volohonskis: Jā, tā var, jā. Bet var citādi.

RL: Kā vēl var?

Volohonskis: Kaut kā ne tā. (Abi smejas.)

RL: Piemēram?

Volohonskis: Piemēram, jumts, jā, redziet, es vēroju jumtus. Tur ir daļa jumta, un vēl daļa ir noklāta ar fotoelementiem, kas uztver Saules gaismu un pēc tam to pārveido elektrībā. Šī elektrība pa vadiem kaut kur tur aizklīst un uzsilda ūdeni, kurā viņi… VIŅI! Nu, mēs, viņi, mēs visi mazgājamies. Lūk, šī dabas parādība ir ļoti laba. (Smejas.) Turpretī mēs… ziniet, mēs taču esam Gaismas dēli.

RL: Kas – mēs?

Volohonskis: Visi.

RL: Jūs domājat mūs, cilvēkus?

Volohonskis: Nuja.

RL: Gaismas dēli?

Volohonskis: Protams. Gaismas dēli.

RL: Atvainojiet, bet ko tas nozīmē?

Volohonskis: To, ko runāja Jēzus Kristus…

RL: Viņš mūs visus tā nosauca?

Volohonskis: Neesmu pārliecināts, ka visus (smejas), bet dažu labu nosauca. Jā gan.

RL: Jūs sajūtaties tā nosaukts?

Volohonskis: Es sevi tā īpaši tur nepieskaitu, taču vispār jā, jā, jā, nosaukts. Tā varētu teikt. Tā, kā gaisma pārvēršas par kaut ko un aizklīst tālāk. Šādi – noteikti.

RL: Un jūs esat šīs aizklīst… tālāk klīstošās Gaismas dēls?

Volohonskis: (Smejas.) Nu, esmu dēls, esmu arī Tēvs, esmu arī Svētais Gars, esmu – viss. Ne tikai es, arī jūs un mēs (smejas), un viņi.

RL: Jūs droši vien esat dzirdējis stāstu par trīsdesmit sešiem viedajiem?

Volohonskis: Kā tad.

RL: Vai esat ticies ar kādu no viņiem?

Volohonskis: Arī pašreiz tiekos, redzat, ar jums. Es domāju, ka jūs esat no viedajiem.

RL: To izlaidīsim. Es šobrīd nevaru nekā uz to reaģēt.

Volohonskis: Tā! Kāpēc?

RL: Es nezinu, ko ar to darīt.

Volohonskis: Es arī. (Smejas.)

RL: Jūs arī esat viens no viņiem?

Volohonskis: Nu, ja kāds mani tā nosauks, varbūt arī būšu, bet pagaidām tiešām nezinu.

RL: Es nesen ar vienu tikos.

Volohonskis: Kur?

RL: Kembridžā.

Volohonskis: O! Pastāstiet!

RL: Viņš tos dēvē par lamedvaviešiem; saka, esot saticis trīs.

Volohonskis: Jā, tas ir lamed vav, jā. Nu labi.

RL: Bet jūs – cik?

Volohonskis: Nezinu.

RL: Neesat skaitījis?

Volohonskis: Nē. Neesmu skaitījis un negribu.

RL: Vai jūs uztverat burtiski skaitli 36?

Volohonskis: Redziet, skaitlis 36 pirmām kārtām ir svarīgs skaitlis. Ja esat izskatījis tos manus sacerējumus, beigās noteikti redzējāt atzinumus par skaitli 666.

RL: Jā.

Volohonskis: Viens no 666 aspektiem ir 36, kas, izvērsts kā… ciparu summa…

RL: No viens līdz 36.

Volohonskis: Izveido precīzi 666. Vai jūs to pamanījāt?

RL: Jā.

Volohonskis: Tālāk, skaitlis 36 ir trīs pirmo kubu summa. Proti, 1 + 8 ir 9, un + 27 – tas ir trešais kubs – precīzi 36. Lūk, tas arī ir skaitlis 36.

RL: Bet kā trīs pirmie kubi ir saistīti ar viedajiem?

Volohonskis: Tas ir jautājums. Ar viedajiem un vai tiešām ar viedajiem… Es domāju, ka cilvēki par taisnajiem domā pārāk vienkāršoti. Proti, viņi uzskata, ka ir jābūt, lūk, tādam taisnajam. Bet patiesībā viss ir citādi. Taisnais – viņam nav noteikti jābūt kā taisnajam katrā savā solī, rīcībā, viņš ir brīvs cilvēks. Taisnais. Un kā tāds viņš var būt arī kubs.

RL: Ak tā… Mana iztēle it kā…

Volohonskis: Atsakās! (Smejas.)

RL: Jā.

Volohonskis: Nu kā… Nu labi. Sāksim ar tetraedru, jā, reku, tetraedrs. Jūs zināt, kā uzbūvēts tetraedrs?

RL: Ģeometriski iztēlojos. Četrskaldņu piramīda.

Volohonskis: Tā ir vienkāršākā ģeometriskā forma. Uzskatīja, ka tā attēlo uguni… Ziniet, es pašreiz varbūt arī esmu prātā pavājāks, agrāk varēju vienkārši kā ložmetējs to visu nobērt, tagad uz vecumu esmu piemirsis… (Smejas.)

RL: Bet tas… kurā telpā, kurā laukā šis tetraedrs un uguns dzīvo?

Volohonskis: Laukā… (Smejas.) Laukā. “Nabaga zirgs uz lauka krita!” To dzied tas jaunais cilvēks, atceraties? Vispirms kaut kur steidzas, pēc tam… Vai tas nebija no operas “Poltava”?

RL: Nezinu.

Volohonskis: Vārdu sakot, “nabaga zirgs uz lauka krita”. Tas arī ir tas lauks.

RL: Tas arī ir tas lauks… Es vienkārši neatradu labāku vārdu, lai nosauktu telpu, kurā dzīvo tetraedrs un uguns.

Volohonskis: Es arī neatradu.

RL: Varbūt kāds jau ir atradis?

Volohonskis: Nezinu. Kas to lai zina. (Smejas.) Nē, ko mēs te runājam pilnīgas blēņas…

RL: Bet es pat norakstīju citātu… Jūsu divrindi. “Двое бездарей сидят/ Потихонечку пиздят.”⁵

Volohonskis: Jā, tāda bija. (Abi smejas.)

RL: Man ir sajūta, ka jūsu vilšanās cilvēku teiktajos vārdos radusies no pārliecības par ko citu… par cita veida vārdiem. Vai vārdu. Man ir taisnība?

Volohonskis: Nē. Nav tā, kā jūs gribat teikt, – ka tie ir vārdi, vārdi, vārdi, bet šie ir VĀRDI! VĀRDI! VĀRDI! Tā tas nav. Es tā nedomāju.

RL: Bet kā jūs domājat?

Volohonskis: (Smejas.) Es arī pats… Es jau esmu aizmirsis, saprotat? (Smejas.)

RL: Jā, tas… (Smejas.) Kā domājat – kaut kādas atmiņu atblāzmas jums taču palikušas?

Volohonskis: Neesmu pārliecināts.

RL: Varbūt es varu palīdzēt atcerēties…

Volohonskis: Palīdziet, palīdziet.

RL: Jūs kaut kur teicāt, ka, izlasot “Radīšanas grāmatu”, “Sēfer Jecīru”, esat iespējis atrast savu skatījumu.

Volohonskis: Jā, tiesa, kaut kas tāds bija.

RL: Kāds ir jūsu skatījums, pie kura nonācāt, pateicoties šai grāmatai?

Volohonskis: Protams, ka atbrīvošanās no izteikuma, tieši tas. Proti, nav nekā tāda – vārdi, vārdi, vārdi – VĀRDI, VĀRDI, VĀRDI! Nav ne viena, ne otra. Viss ir māns.

RL: Izteikta doma ir meli?⁶

Volohonskis: Kā redzams, arī neizteikta.

RL: Bet kur tad ir patiesība?

Volohonskis: Nav. (Smejas.)

RL: Tātad viss ir vieni vienīgi meli?

Volohonskis: Jā, vairāk vai mazāk.

RL: Nē, nu pagaidiet…

Volohonskis: Jā, jā, jā, turpiniet! (Smejas.) Noskaidrosim!

RL: Pirmkārt…

Volohonskis: Jā, jā, jā.

RL: Jūs taču pamanāt dažāda veida melus? Tie atšķiras ar nodomu, iemesliem, virzienu… meli ir dažādi!

Volohonskis: Diezin vai.

RL: Bet kā jums šķiet? Kā domājat jūs?

Volohonskis: Nezinu… es… es… es taču jums teicu, ka vispār nedomāju, es tāpat, mazlietiņ sēžu. Ziniet, man ir dzejolītis, īsiņš. Vai drīkstu nocitēt? “Suņi rej, rej, rej, rēja…” (Pauze.) Tā, lūk.

RL: Jūs vispār esat cilvēks?

Volohonskis: Nezinu. O, jā, esmu cilvēks. Slikts, protams. (Smejas.) Bet vispār it kā cilvēks. Līdzīgs.

RL: Ir uzskats, ka cilvēks no citām dzīvām būtnēm atšķiras ar, nu, saprātu vai domāšanu…

Volohonskis: Ar saprātu…

RL: Bet jūs sakāt, ka nedomājat.

Volohonskis: Nezinu.

RL: Tātad jūs esat vai nu augstāk, vai zemāk.

Volohonskis: Tas… nē. Augstāk, zemāk. Augstāk. (Smejas.)

RL: Augstākais cilvēks... Varbūt jūs esat pārcilvēks?

Volohonskis: Nē, tas… kāpēc gan. Pārcilvēks… Tas viss ir pagājušā gadsimta 20. gadu izdomājums. Cilvēks, necilvēks… (Smejas.) Nē, mani tik vienkārši nepaķersiet.

RL: Es ieviesīšu mūsu sarunā personāžu, kurš… Viņš ir dzimis Rīgā.

Volohonskis: Jā.

RL: Un visai skarbi izturējās pret vārdiem.

Volohonskis: Tā!

RL: Bet ne pret visiem.

Volohonskis: Tā!

RL: Taču visdažādākajiem. Tas ir Ješajahu Leibovics.

Volohonskis: Ā, Jesajahu! Ješaja, nuja, Jesaja tātad. Leibovičs…

RL: Jā. Un viņš kaut kā ļoti asi izteicās par to iniciatīvu, kad kristieši ar jūdiem nolēma uzsākt dialogu, ekumenisku vai kaut kādu līdzīgu. Un Leibovics sacīja, ka starp kristiešiem un jūdiem nav iespējams nekāds dialogs – jo viņi cits citu neatzīst pašos pamatos.

Volohonskis: Nu labi.

RL: Kā jūs izprotat šādu attieksmi?

Volohonskis: Redziet, formāli es esmu kristietis. Tātad esmu izgājis atbilstošos rituālus, un pēc tam man bija ļoti labs garastāvoklis, lūk. Tā arī dzīvoju daudzus gadus ar šo jauko sajūtu. Taču kaut kādā brīdī es kristietībā sajutu nepatiesību. Teiksim, nevis manā kristietībā vai jūsējā, vai vēl kādā, vai arī šī jūsu Jesajas kristietībā, un ne tajā nozīmē. Bet pamatapgalvojumā. Redziet, Kalna sprediķis sākas ar ļoti interesantu apgalvojumu, ka…

RL: “Svētīgi garā nabagi…”

Volohonskis: O! Lieliski! “Svētīgi garā nabagi.” Ko tas nozīmē? Es pat uzrakstīju par to vienu lappusi, jūs, protams, to palaidāt garām…

RL: Nē, nepalaidu vis. Tur rakstīts, ka kristieši to ir aizguvuši no esēņiem.

Volohonskis: Nevis kristieši to aizguva no esēņiem, bet tas ir pašu esēņu nodēvējums. Pašnodēvējums. Proti, esēņi tā dēvē paši sevi – “garā nabagi”. Un tādu terminu ir daudz. Arī “Gaismas dēli” – tie visi ir esēņu pašnodēvējumi. Parasti uzskata, ka kristietība ir jauna morāle, aicinājums uz jaunu morāli, taču tā nav taisnība. “Kalna sprediķis” nav par jauno morāli, bet ir vienkārši esēņu pašnodēvējums. Lūk, un kopš tā brīža es sāku diezgan skeptiski izturēties vispār pret visu. Tāpēc, ka tas ir kas cits. Cits tas ir.

RL: Bet tas, ka esēņi paši sevi dēvē par “garā nabagiem”, taču neko neizskaidro. Tas pagaidām ir tikai pats problēmas sākums.

Volohonskis: Jā, jā, te es jūs noķeršu…

RL: Tādi hunter-gatherers...

Volohonskis: Lūk, lūk. (Abi smejas.) Protams, tas neko neizskaidro. Taču tas norāda, ka, teiksim, visa kristietības un jūdaisma pretrunu, nepretrunu problemātika ir… nesubstanciāla. Nebūtiska. Ka tas viss ir nepatiesība.

RL: Bet kas ir substanciāls un kas būtisks? Ja jūs teiksiet, ka nekas, tad jūs ar savu iepriekšējo izteikumu neko neesat pateicis.

Volohonskis: Skaidrs, ka es neteikšu “nekas”. (Smejas.) Jautājums. Jūs esat smalks metafiziķis. Esat smalks metafiziķis.

RL: Es ceru, tas nav teikts ar vēlmi aizvainot.

Volohonskis: Nē. Nē, nē, kāpēc gan? Taču es… (Smejas.) Atceraties, kā bija Hvostenko? “Mēs domājam citādi.” (Smejas.) Es precīzi neatceros: mēs nevienu neizdaiļojam, mēs domājam citādi. Esam labāki par visiem⁷. Lūk, tā.

RL: Kas ir būtisks?

Volohonskis: Lūk, TAS ir būtisks, TAS, nevis tas. Nav būtisks, nekas nav būtisks. Nav būtisks nekas. Nav būtisks…

RL: Man nesen bija tāda ideja, ka būtisks ir nevis kas…

Volohonskis: Jā, jā.

RL: …bet kā.

Volohonskis: Ā! Tas ir interesanti.Pastāstiet.

RL: Tas bija vienā… tādā situācijā, kad es nolēmu izmest vēstures miskastē jautājumu “ko darīt?”.

Volohonskis: Pareizi! Jau sen vajadzēja! (Smejas.)

RL: Un tas jāaizvieto ar jautājumu “kā man rīkoties šajā situācijā?”. Lūk, tieši tajā konkrētajā situācijā.

Volohonskis: Jā.

RL: Tomēr man bija svarīgāka nevis jautājuma nomaiņa, bet uzmanības pārslēgšana no “ko” uz “kā?”, tāpēc ka šajā “kā?” es ieraudzīju pāreju uz kaut ko tādu, ko vispirms nodēvēju par “neatkārtojamības plūsmu”. Ieskaties uzmanīgāk šajā “kā”, un tu izrausies no atkārtojamības plūsmas neatkārtojamības plūsmā. Tāds man bija…

Volohonskis: Nu, tā var gan, var arī tā.

RL: …uzliesmojums, tāda priekškara nolaišanās. Vai jūs saredzat kādu citu iespēju šajā pārejā no “ko” uz “kā”?

Volohonskis: Kāpēc gan ne.

RL: Bet jūs ar to nenodarbojaties?

Volohonskis: (Smejas.) Es tiešām ar to nenodarbojos.

RL: Un neesat nodarbojies?

Volohonskis: Neesmu nodarbojies un nenodarbošos. (Abi smejas.)

RL: Ja jau sākām par to runāt, ar ko jūs vispār nodarbojaties?

Volohonskis: Ak, nu es rakstu dzejolīšus. Uzrakstīju. Pēdējoreiz es pat pārtulkoju vienu dzejolīti. Labu. Gribat, pastāstīšu?

RL: Jā.

Volohonskis: Tātad, redziet, sāku rakstīt dzejolīti. “Nesaskatītie putni pret debesīm…”

RL: Tas ir kā piemērs jūsu nesenajam atdzejojumam?

Volohonskis: Jā, jā. No senebreju valodas. Tas saucas “1. Mozus grāmata”, pirmā nodaļa, no pirmā līdz piektajam pantam.

RL: Brīnišķīgi. Un kā tas skan?

Volohonskis: Lūk, šādi: “Visupirms dievība radīja debesis un zemi. Zeme bija bezdibenis un migla. Pār bezdibeni – tumsa. Un dievišķais viesulis pār ūdeņiem lidinājās. Bilda dievība: “Topi, gaisma!”, un gaisma tapa. Redzēja dievība, ka gaisma ir laba, nošķīra gaismu no tumsas. Gaisma – diena, nakts – tumsa. Vakars un rīts. Diena viena.”⁸ Tā, lūk. “Dievība” ir tulkojums no senebreju vārda “Elohīm”. Šis vārds ir daudzskaitlinieks.

RL: Jā.

Volohonskis: Parasti tulko: Dievs. Taču būtu jātulko tā, lai gramatiski līdzinātos paustajam senebreju valodā. Dievība jātulko nekatrā dzimtē, nevis daudzskaitlī – kā dievi. Bet tur jau tā lieta, ka daudzskaitlis kā pastiprinājums ir senebreju valodas forma. Tātad tā ir tieši dievība, nekatrā dzimte. Tas ir svarīgi. Un es domāju, ka tieši to esmu panācis. Jo it kā sanācis labi.

RL: Bet gara vietā jums ir viesulis?

Volohonskis: Viesulis pavisam noteikti. Tāpēc, ka…

RL: Dažreiz tulko kā “vējš”.

Volohonskis: Jā! Viesulis. Tas ir…

RL: “Rūach”.

Volohonskis: “Rūach”. Tas, protams, ir viesulis. Tas nav dievišķais… nav Dieva Gars.

RL: Kā jūs nonācāt pie tā, ka tas ir viesulis? Ko uzklausījāt?

Volohonskis: Nu, kaut ko. (Smejas.) Ziniet, Spinozam ir sacerējums, kurā viņš komentē tieši šīs rindas. Viņš to vispār pārtulkoja kā “spēcīgs vējš”. “Rūach elohīm” – tas nav Svētais Gars, tas ir “spēcīgs vējš”.

RL: Dažreiz es sarunājos ar cilvēkiem, kuri nopietni izturas pret Dievu vai vismaz pret vārdu “Dievs”…

Volohonskis: Ā, tas ir interesanti, tur ir atšķirība.

RL: Noteikti. Un man ir šaubas par vārdu… Kāpēc valodas viens vārds tiek izcelts kā kaut kas īpašs…

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Kristiešu teologi taču runāja par neiespējamību nosaukt dievību, par tās bezvārdību, viņi atvedināja vārdu “dievs” jeb “theos” no grieķu verba “skriet” vai “dedzināt”, un tā tālāk. Nu, tāda spēļlietiņu etimoloģija, tomēr tur cauri spīd šī nosaukuma otrreizība, atvasinātība…

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Vai jūs kaut kad esat domājis par vārdu “dievs” – par tā sevišķumu vai nesevišķumu?

Volohonskis: Kā tad. Var teikt, ka vienmēr par to domāju! (Smejas.)

RL: Un ko jūs esat izdomājis?

Volohonskis: Pirmām kārtām to, ka jūsu teiktais par neizrunājamību ir saistīts ar tetragrammas izzīmēšanu ebreju tekstā. Kad parādījās tetragramma, proti, tie paši četri burti, to rakstīja ar paleoebreju burtiem. Rakstīja nevis kvadrātrakstā, kā sāka apmēram no 6. gadsimta, bet rakstīja paleoebreju rakstībā. Manuprāt, pat šodien tā raksta labos tīstokļos. Un ap 4. vai 5. gadsimtu pirms mūsu ēras šis vārds kļuva neizrunājams, proti, tabuēts. Īstenībā tas absolūti nav tabuēts izteiciens, un to tik un tā vajadzēja izrunāt tā, kā izrunāja tolaik. Tagad, ja runā par vārda “dievs” jeb, kā tajā tulkojumā, “dievība” izrunāšanu, ir domāts nevis Jahve, bet Elohīms. Taču Elohīms ir pilnīgi normāls vārds, kuru izrunā arī šodien.

RL: Tas, ko jūs izrunājāt kā Jahve, tas būtu it kā personvārds?

Volohonskis: Tas ir personvārds. Un kāpēc… Vai jūs zināt Šifmanu? Zināt, ka viņš pārtulkoja Ugaritas poēmas krievu valodā?

RL: Nē.

Volohonskis: Man ir abas viņa grāmatas ar šo poēmu tulkojumiem, un tur viņš raksta, ka Jahve ir bijis viens no Ugaritas panteona otrā plāna dieviem (smejas), bet galvenais ir bijis Īlu… Ļoti smieklīgi.

RL: Un kas no tā izriet?

Volohonskis: No tā izriet, ka nevajag šos vārdus uztvert pārāk nopietni.

RL: Es varu papildināt…

Volohonskis: Jā, jā, jā.

RL: …jūsu stāstu ar to, ka agrīnajā kristietībā, kad rakstīja grieķiski, apmēram līdz 4. gadsimtam bija tradīcija grieķu tekstā ievietot ebreju burtus tajās tulkojuma vietās, kur senebreju oriģinālā atradās tetragramma. Taču tas viss izzuda, kad neizglītoti cilvēki mēģināja tos izrunāt grieķiski. Vai zināt, kā tetragrammu izrunāja grieķiski? – “Pi-pi”.

Volohonskis: Kā?

RL: Pi-pi. Tāpēc, ka vārds bija rakstīts ar ebreju burtiem, bet to pārrakstīja cilvēki, kas domāja, ka tie ir grieķu burti.

Volohonskis: Ļoti interesanti. Kā – pi-pi?

RL: Pi-pi.

Volohonskis: Bet kāpēc pi-pi?

RL: Tāpēc, ka … Ja jūs iztēlotos četrus ebreju burtus…

Volohonskis: Jā.

RL: Tagad iedomājiet neizglītotu pārrakstītāju, kurš äåäé uztver kā grieķu burtus ΠΙΠΙ…

Volohonskis: Jā.

RL: Un viņš saprot, ka tas ir “pi”.

Volohonskis: Jā… Ā! Tā ir tā zīme, labi, labi…

RL: Jā.

Volohonskis: Un…

RL: Un tetragrammu taču raksta: jod…

Volohonskis: Jā.

RL: …hē, vav, hē.

Volohonskis: Jod, hē, nu labi. Ā! Pi-pi, nuja.

RL: Raksta otrādi.

Volohonskis: Nuja.

RL: Un neizglītotais grieķu pārrakstītājs…

Volohonskis: Pi-pi, nuja, pi-pi.

RL: Te arī jums šī augstākā nenosaucamā, neaptveramā vārds…

Volohonskis: (Smejas.) Kāds kaifs! Mans Dievs! Cik tas ir jauki, paklausieties, tas ir vienkārši burvīgi!

RL: Dāvinu!

Volohonskis: Paldies! Pi-pi! (Smejas.) Pi-pi.

RL: Jā, un tad izglītotāki ļaudis nolēma, ka mums nav vajadzīgs šis pi-pi. Rakstīsim: theos.

Volohonskis: Jā, theos…

RL: Bet vai jūs piekrītat krievu etimoloģizācijai, kas no upurdzīvnieka sāniem (бок) izvelk vārdu “Dievs” (Бог)?

Volohonskis: Nē, nē. Blēņas.

RL: Bet no kurienes tad – Бог?

Volohonskis: Domāju, no vārda “bagātība” (богатство).

RL: Bet kā jūs domājat, ja nozaudē Dieva īpašvārdu… Vai vārda nozaudēšana kaut kā maina savstarpējās attiecības ar…?

Volohonskis: Jā, protams, maina.

RL: Ko?

Volohonskis: Visu! Vārds, nu, ja ir vārds, ir arī attiecības, bet, ja nav, tad arī nav.

RL: Ja vērīgāk ieskatāmies lūgšanā “Mūsu Tēvs”…

Volohonskis: Nē taču, protams, ka vārds ir…

RL: Bet kāds?

Volohonskis: Pagānisks.

RL: Svētīts lai top tavs vārds!

Volohonskis: Jā, jā, jā.

RL: Kāds vārds?

Volohonskis: Tieši tā – “tavs”. Tavs!

RL: Jā. Bet kāds?

Volohonskis: Es nezinu.

RL: Svētīts lai top tavs nevienam nezināmais vārds.

Volohonskis: Jā. Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība… tava griba. Lūk, šis “tavs”, “tavs”…

RL: Bet kas nepareizs šajā “tavs”?

Volohonskis: (Smejas.) Nē, gluži nepareizs nav, bet puspareizs.

RL: Tad palabojiet!

Volohonskis: Nē, es to ne… negribu. Kāpēc gan. Esmu necils cilvēks, es varu dzejolīšus, bet vairāk neko arī nevaru. (Smejas.)

RL: Sakiet, vai jūs esat kaut ko sapratis dzīvē?

Volohonskis: No dzīves?

RL: Dzīvē.

Volohonskis: Nezinu. Nē, neko neesmu sapratis.

RL: Bet ar brīnumiem esat sastapies?

Volohonskis: Viss ir brīnums. Viens vienīgs brīnums. Ziniet, brīnums ir tas, ka man izdevās aizbēgt no tā dēvētās Dzimtenes. Atceros, kā lidmašīna mani aizveda uz Vāciju, kā pēc tam uz Izraēlu un kā es pēc tam dzīvoju Izraēlā. Es atceros visu.

RL: Un tas viss ir brīnums?

Volohonskis: Viss ir brīnums.

RL: Un jūs nav pametusi šī brīnuma sajūta?

Volohonskis: Nē. Es zinu, ka tas viss ir brīnums.

RL: Es neesmu pārlie… kādā nozīmē brīnums… (Smejas.) Vienkārši ir tāda brīnuma izpratne, ka tas ir kaut kas, kas notiek ne jau dabisku iemeslu dēļ. Bet jūs droši vien runājat par brīnumu citā nozīmē.

Volohonskis: Nē, kāpēc gan.

RL: Tātad viss, kas notiek...?

Volohonskis: Ar mani.

RL: …ir it kā…

Volohonskis: Acīmredzams brīnums.

RL: Bet vai jūs neslīgstat tādā kā favorītismā?

Volohonskis: Varbūt. Ziniet, visu dzīvi man ir ļoti veicies. Visu dzīvi. Lūk, tas ir brīnums.

RL: Atļaujiet atgādināt, ka Aristoteli nodarbināja jautājums…

Volohonskis: (Smejas.) Aristotelis!

RL: …kāpēc dažiem tā veicas…

Volohonskis: Jā.

RL: …bet dažiem ne.

Volohonskis: Jā.

RL: Un viņš piedāvāja trīs variantus. Ka tas ir vai nu no Dieva…

Volohonskis: Tā-ā-ā.

RL: …un tādā gadījumā izskaidrojuma nav. Otrs: ka tas ielikts viņu iedabā, viņiem tāda iedaba, ka pastāvīgi veicas. Bet trešais: ka veiksme ir atkarīga no viņu prāta stāvokļa.

Volohonskis: Tā.

RL: Cik zinu, Provansas kabalisti…

Volohonskis: Jā.

RL: …ļoti nopietni lasīja Aristoteli…

Volohonskis: Protams.

RL: No šīm trim versijām viņi galvenokārt pievērsa uzmanību tam, ka veiksme atkarīga no prāta stāvokļa.

Volohonskis: Kaut vai.

RL: Es kļūdos?

Volohonskis: Es nezinu.

RL: Ja paturam prātā tās trīs versijas, kā jūs izskaidrotu savu veiksmi?

Volohonskis: Manu veiksmi? No Dieva, protams.

RL: Tāpēc arī pieminēju favorītismu.

Volohonskis: Jā.

RL: Bet kāpēc Viņš…

Volohonskis: Viņš...

RL: …ir tik izvēlīgs? Dažiem iedod veiksmi, bet dažiem…

Volohonskis: Nezinu. Varbūt.

RL: Tātad tur nekāda taisnīguma nav?

Volohonskis: Taisnīguma? Nē. Kāds tur taisnīgums? (Smejas.) Ak Kungs, tādam nelietim kā es…

RL: Vai jūs baidāties no nāves?

Volohonskis: No nāves? Nē, nemaz nebaidos.

RL: Nāve jums kaut ko nozīmē?

Volohonskis: Nē, neko nenozīmē. Nomiršu, un viss.

RL: Žēl nebūs?

Volohonskis: Nē.

RL: Pietiks?

Volohonskis: Pietiks.

RL: Jūs esat paveicis to, ko gribējāt?

Volohonskis: Pat vairāk.

_RL: Nu tad – paldies Dievam. (Smejas.)