Ieskatīties troksnī

Venēcietis Mauro Lanca (Mauro Lanza, 1975) ir komponists tīrradnis, viens no savdabīgākajiem savas paaudzes mūziķiem. Būtiska Lancas stila iezīme ir neordināru tembrālu resursu meklējumi: savā kamermūzikā viņš drosmīgi paplašina tradicionālo instrumentu iespējas un kombinē tos ar papildu elementiem, tādiem kā bērnu instrumenti un elektronika. Komponista radošā darba neatņemama sastāvdaļa ir programmēšana, kas ļauj viņam ar datora palīdzību strukturēt izvērstus muzikālus procesus.

Lanca 1998.–1999. gadā studējis slavenajos IRCAM kompozīcijas kursos Parīzē (Cursus Annuel de Composition et Informatique Musicale) un kopš 1999. gada regulāri strādājis IRCAM gan kā komponists pētnieks, gan kā pasniedzējs. Viņa skaņdarbus atskaņojuši daudzi ievērojamākie laikmetīgās mūzikas kolektīvi, to vidū Klangforum Wien, Ensemble Court-Circuit, Quatuor Diotima, Ensemble Intercontemporain. Rīgā komponists bija iegriezies šī gada martā pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas Jaunās mūzikas festivāla “Decibels” uzaicinājuma.

J. P.

Jānis Petraškevičs: Jūs esat dzimis Venēcijā un atgriezies tur dzīvot pēc ilgu gadu uzturēšanās vairākās Eiropas metropolēs. Vai jūsu mūzikā kādā veidā atspoguļojas fakts, ka esat venēcietis?

Mauro Lanca: Tas ir grūts jautājums – es neesmu drošs, vai tam maz ir kāda ietekme. Protams, es tur esmu dzimis un pirms diviem gadiem atgriezies tur dzīvot, tāpēc esmu ar šo pilsētu cieši saistīts. Turklāt visa mana agrīnā saskarsme ar mūziku, arī laikmetīgo, tā vai citādi bijusi saistīta ar Venēciju tur notiekošās Venēcijas mūzikas biennāles dēļ. Man bija 15 gadu, kad 1990. gadā nomira Nono...

Petraškevičs: Luidži Nono – vēl viens venēcietis...

Lanca: Jā... Un man apkārt bija daudz cilvēku, kas viņu pazina, piemēram, mana literatūras pasniedzēja liceja laikos draudzējās ar Nono, un viņas vīrs bija biennāles direktors – Mario Mesinis. Viņa vadībā notika visinteresantākās un greznākās Venēcijas biennāles.1 Bija viens lielisks koncerts, kurā atskaņoja Nono skaņdarba “La lontananza nostalgica utopica futura” “aizliegto” versiju. Šo darbu izpildīja Gidons Krēmers.

Un tā nu pēc Nono nāves es klausījos visus šos koncertus un pēc dažiem gadiem apmeklēju savu pirmo Venēcijas biennāli, kas bija veltīta Nono. Vēlāk es apmeklēju vēl vienu Venēcijas biennāli, kurā bija daudz interesantas mūzikas un interesantu izpildītāju, piemēram, Klangforum Wien, kas tur nospēlēja trīs koncertus pēc kārtas. Būt Venēcijā bija jauki, jo, no vienas puses, tā ir maza pilsēta, taču kultūras ziņā tā tolaik bija diezgan dzīvīga. Un tas man bija svarīgi. Vai tā atspoguļojas manā mūzikā? Es tiešām nezinu. Daudzi, klausoties manus skaņdarbus, kuros izmantots vokāls, man sacījuši: “Ir viegli pateikt, ka esat no Venēcijas, jo jūsu darbos saklausāma visa tā polifoniskās mūzikas tradīcija.” Patiesībā Venēcijā mūsdienās šādu polifonisko mūziku vairs īsti neatskaņo. Visu, kas man par to zināms, esmu iemācījies, klausoties ierakstus. Taču, protams, renesanses polifonija man bijusi svarīga.

Petraškevičs: Taču kā ir ar šīs ietekmes ārpusmuzikālajiem aspektiem? Kāds draugs man reiz stāstīja, ka viens no Nono operas “Prometejs” iedvesmas avotiem bijis Venēcijas ielu tīkls.

Lanca: Jā, Nono daudz runāja par Venēcijas “skaņas ainavu”. Venēcija ir ļoti klusa pilsēta, tādēļ tajā labi dzirdamas skaņas no tāluma. Un, protams, tās arhitektūra ir ļoti savdabīga. Raugoties ārpus mūzikas... Patiesībā šī ir pirmā reize, kad par to domāju. Jocīgi, taču šķiet, ka man ir diezgan svarīgi, ka Venēcijā – un, protams, citās Itālijas pilsētās, piemēram, Romā, kur tas ir vēl izteiktāk, – redzams, kā dažādi laika posmi cits citam pārklājas. Protams, Venēcijā ir vietas, kas tika pārveidotas, kad pilsēta bija Austrijas impērijas varā, kā arī Musolīni diktatūras laikā, taču mūsdienu Venēcija saglabājusies gandrīz tāda pati kā 19. gadsimtā. Turpretī Romā viss pārklājas – no Senās Romas līdz mūsdienām. Tā ir kā sendvičs ar vairākām kārtām. Un, manuprāt, no vēsturiskā skatpunkta tas ir svarīgi, arī tāpēc, ka... Mana kompozīcijas apguves līkne ir ļoti savāda. Es konservatorijā īsti nemācījos kompozīciju, man nebija vienas iecienītākās skolas, es arī nekad neskatījos uz mūzikas vēsturi no teleoloģiska skatpunkta. Man drīzāk šķita, ka viss laika gaitā savstarpēji pārklājas. Mēs joprojām visu laiku klausāmies tonālo mūziku – ieslēdzot radio, tas skaidri dzirdams. 19. gadsimtā kādā vecā un neievērojamā pilsētiņā joprojām bija atrodams kāds, kurš baznīcā sacerēja gregoriskos dziedājumus. Un savā ziņā tā ir joprojām. Vienmēr līdzās pastāv vairāki vēstures slāņi. Droši vien esmu to sapratis tāpēc, ka dzīvoju tik vēsturiskā pilsētā.

Petraškevičs: Jūs man reiz teicāt, ka alkstat doties uz Parīzi, jo Venēcijā viss ir tik šaurs.

Lanca: Protams, Venēcijā viss ir mazs uz šaurs. Skaidri atceros pirmo reizi, kad nonācu lielā pilsētā – Romā... Venēcija ir patiesi trausla un maza, turklāt tā celta uz purvainas zemes, tāpēc tajā nevar būvēt smagas celtnes. Nonākot Parīzē, biju patīkami pārsteigts – gan par tās pavisam atšķirīgo arhitektūru, gan dzīvesveidu.