Kinoproducenta gudrība

Britu producents Niks Pauels (Nik Powell, 1950) Eiropas kino kontekstā ir visai ekstravaganta personība. Šī ģeogrāfiskā “konkretizācija” gan prasa garākus skaidrojumus. Tos arī dāsni piedāvā intervija ar Niku Pauelu, kas tapusi, viņam uzturoties Rīgā. Pauels ir bijis arī ilggadējs prestižās Nacionālās kino un televīzijas skolas (NFTS) vadītājs (šo skolu beiguši arī divi vērā ņemami latviešu režisori – Anna Viduleja (“Homo Novus”) un Jānis Nords (“Mammu, es tev mīlu”, “Ar putām uz lūpām”)). Īsumā, Pauels ir vārds, ar kuru rēķinās Eiropas kino apritē – gan “kontinentālajā” Eiropā, gan arī Lielbritānijā.

Pamatīgu ekstravagances devu šim stiegrajam kungam, kurš savās publiskajās performancēs mīl arī neveikli jokot, nodrošina viņa karjeras pirmsākumi mūzikas industrijā. 1972. gadā viņš kopā ar vēlāko multimiljonāru Ričardu Brensonu lika pamatus ierakstu kompānijai Virgin Records, kas tika pārdota 1992. gadā.Kopš 80. gadiem Niks Pauels rosās britu kino: viņš nodibinājis kompāniju Palace Productions, vēlāk arī Scala Productions unproducējis filmas, to vidū ir arī vairākas zināmas un dāsni godalgotas filmas. Īpaši veiksmīga bijusi viņa sadarbība ar režisoru Nīlu Džordanu: melodramatiskā, šokējošā Raudu spēle (The Crying Game, 1992) tika nominēta sešiem Amerikas Kinoakadēmijas Oskariem un saņēma vienu – par labāko scenāriju. Ne viss, ko producējis Niks Pauels, paliks kino vēsturē, taču viņš noteikti ir viens no darbīgākajiem savas paaudzes britu kinoproducentiem, kurš strādājis kopā vai līdzās ar būtiskākajiem gadsimtu mijas britu kino spēlētājiem. Daudzi no viņiem minēti arī šajā sarunā. Jāsaka, ka Niks Pauels un viņa kolēģi Lielbritānijā vienmēr pratuši akcentēt savu “divdabību” – proti, gan izmantot Eiropas kino finansiālā atbalsta sistēmu, ko nodrošina Eiropas valstu valdības un fondi, gan arī izspēlēt savu piederību pie angļu valodas telpas. Britu filmām tā vienmēr nodrošinājusi daudz izdevīgākus apstākļus un arī pārliecinošākas iespējas ceļot pāri valstu robežām un piedalīties globālajā kinobiznesā, kurā angļu valodai ir būtiska nozīme.

Nikam Pauelam nepiemīt hipertrofēts snobisms. Pēdējo piecu gadu laikā viņš divreiz viesojies Rīgā – pirmo reizi 2014. gadā, kad šeit notika Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonija. (Viņš ilgstoši ir bijis Eiropas Kinoakadēmijas Valdes loceklis.) Otro reizi – Rīgas starptautiskajā kino festivālā 2017. gadā. Par Eiropu un kino Niks Pauels spriež precīzi un ar konstruktīva cinisma devu, kā jau kinobiznesa spēlētājs, kura kontā ir sešdesmit producētas filmas.

Dita Rietuma

Rīgas Laiks: Es ieslēgšu diktofonu, uz savu atmiņu paļauties nevaru.

Niks Pauels: Jā, tā mūsdienās ir izplatīta lieta. Nezinu, kas par vainu, – varbūt par daudz radioviļņu?

RL: Es gribētu sākt ar kaut cik nopietnu jautājumu. Kā jūs izprotat biznesa un mākslas attiecības kinematogrāfā?

Pauels: Biznesa un mākslas attiecības? Britu režisors Antonijs Mingela reiz teica: “Kino visas grūtības rodas no tā, ka tas vienlaikus ir māksla un bizness.” Protams, to pašu var teikt arī par citiem mākslas veidiem, piemēram, arhitektūru. Varbūt uz tēlotājmākslu tas attiecas mazāk, bet arī tā mūsdienās kļuvusi par biznesu. Vārdu sakot, kino ir gan bizness, gan māksla. Viena filma var būt tīra komercija, cita – tīra māksla, bet visbiežāk tās ir kā viens, tā otrs.

RL: Ja kino ir kā viens, tā otrs, tad jautājums ir tikai par proporciju. Un nekādu spriedzi tas nerada?

Pauels: Nē, spriedze noteikti ir. Pats fakts, ka kino ir kā viens, tā otrs, rada lielu spriedzi... Tā ir mazāka, ja esi kaut kur spektra vidū, un lielāka, ja esi vienā vai otrā galā. Piemēram, ja tu strādā pie lielas komerciālas filmas ar simt miljonu budžetu un tās režisors ir slavens, nopietns mākslinieks, teiksim, kā Tims Bērtons, spriedze ir milzīga, jo, no vienas puses, cilvēki riskē ar pamatīgu naudu, bet, no otras, tev ir režisors, kurš stingri tic tam, ko viņš dara. Tu vari būt arī spektra otrā galā, kur mākslinieks ir radījis filmu un cenšas panākt, lai izplatītājs to nogādā līdz skatītājam. Manuprāt, poļu filma “Ida” ir klasisks spektra otrā gala gadījums, kad producents, turklāt ļoti labs producents, ir sagājis ragos ar režisoru Pavelu Pavlikovski, kuru es arī labi pazīstu, un filma pie skatītāja nonāk tikai tāpēc, ka gūst balvas festivālos. Kādu brīdi šķita, ka šo lielisko filmu redzēs pavisam neliels cilvēku skaits. Festivāli izdara milzīgu pakalpojumu filmām ar izteikti māksliniecisku ievirzi. Kad es 80. gados sāku darbu šajā industrijā, bija tikai... nepateikšu, cik, bet ļoti maz festivālu. Tagad pasaulē ik dienu notiek kādi desmit festivāli, un tas ir ļoti izdevīgi filmu veidotājiem: festivāli kļūst par tādu kā sekundāro izplatīšanas sistēmu mākslinieciski orientētām filmām... Patiesībā daudzām filmām festivāli ir galvenie izplatītāji, un tas ir ļoti labi, jo festivālos mēdz būt lielisks filmu demonstrēšanas aprīkojums. Līdz šim neesmu bijis ne uz vienu Splendid festivālu, taču draugi saka, ka Splendid Palace ir viens no lieliskākajiem kinoteātriem, kādu nācies redzēt. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu pats tajā pabūt.

RL: Vakar Vimam Vendersam uzdeva jautājumu, vai viņš gribētu uzņemt filmu par 200 miljoniem, uz ko viņš nevilcinoties atbildēja: “Nē!”, un piebilda, ka, jo vairāk naudas filmai, jo mazāka brīvība režisoram.

Pauels: Tas atkarīgs no režisora, bet, ja tu esi režisors, kuru atbalsta liela studija... Dažiem režisoriem tiek dota gan mākslinieciska brīvība, gan liela nauda – kā Warner Brothers attiecībā uz Stenliju Kubriku vai Klintu Īstvudu. Taču viņam ir pilnīga taisnība, vismaz attiecībā uz tādiem režisoriem kā Mihaels Hāneke, Vims Venderss... Kā tas pierādījās ar Mihaela Hānekes filmas rimeiku, kas nebija lielbudžeta filma.

RL: Rimeiks bija briesmīgs.

Pauels: Rimeiks – jā. Filmas oriģināls man ļoti patika, un es biju pārsteigts, ka viņš nolēma to taisīt par jaunu. Kādēļ lai kāds gribētu pavadīt veselu gadu, pārstrādājot to pašu tēmu? Tomēr tā viņš bija izlēmis. Šī rimeika producents ir mans draugs; cik sapratu, viņš bija uzstādījis pārāk daudz ierobežojumu, bet... Warner Brothers, iespējams, ir vienīgā studija, kas konkrētus režisorus atbalstījusi visa mūža garumā, jo uzticas viņiem un uzskata par mākslinieciski un komerciāli veiksmīgiem. Bet tas ir izņēmums, nevis norma. Un varu tikai piekrist Vimam, arī pats nekad neesmu strādājis ar lielajām studijām, jo... runa pat nav par brīvību, bet drīzāk par neatkarību, par to, ka, taisot filmu ar daudziem dažādiem finansētājiem, nevienam no viņiem nav pilnīgas kontroles pār filmu. Es šonakt redzēju jocīgu sapni.

RL: Jocīgu sapni? Kāds tas bija?

Pauels: Parasti sapņos es neredzu savas filmas, ir daudz interesantākas lietas, par ko sapņot. Taču šoreiz sapnis bija par filmas veidošanu un tikšanos kādā lielā studijā. Mēs dodamies iekšā, lai satiktu vadītāju un mainītu darījuma nosacījumus. Taču notiek kaut kas jocīgs: pie galda visi vārās, runā vienā runāšanā. Es esmu producents, un viņi ir tās otras kompānijas darbinieki, bet viņi tikai runā cits caur citu un nedomā aizvērties. Es uzlecu uz galda, lai viņus apklusinātu un panāktu vienošanos, un pēkšņi viņi visi pazūd. Tas bija savādi. Ļoti dīvains sapnis. Beigās kompānijas vadītājam kļuva garlaicīgi, viņš vienkārši aizgāja prom, es tā arī paliku, nepanācis vienošanos. Un tad es pamodos.

RL: (Smejas.)

Pauels: Es nodomāju: tas nu gan bija viens murgs, jo man taču vienmēr izdodas panākt vienošanos.

RL: Vai filmu producēšanas stils Eiropā un ASV atšķiras?

Pauels: Dabiskā robeža ir starp kontinentālo un angliski runājošo Eiropu. Cilvēkiem Anglijā es bieži aizrādu: “Nē, nē, mēs arī esam Eiropā. Ja jūs domājat to Eiropas daļu, kas atrodas Lamanša otrā pusē, jums jāsaka “kontinentālā Eiropa”, nevis vienkārši “Eiropa”!” Sentpankrasas stacijā ir pat tāda zīme: “Lēti braucieni uz Eiropu!”

RL: Tiešām? (Smejas.)

Pauels: Jā, man arī vienmēr jāsmejas... Runājot par filmu veidošanu, tradīcijas atšķiras. Daudzi mani draugi producenti Eiropas kontinentālajā daļā pie filmām strādā līdzīgi kā es. Deviņos gadījumos no desmit ierastā prakse ir tāda, ka pie viņiem atnāk kāds pazīstams režisors vai režisors scenārists, kurš sevi uzskata par auteur vai patiešām arī ir auteur,un saka: “Vai vari palīdzēt man salikt šo visu kopā?” Arī mani draugi Lamanša otrā pusē, britu krastā, uztur draudzīgas attiecības ar autorrežisoriem – Džeremijs Tomass, Bernardo Bertoluči, Stīvens Vūlijs, Nīls Džordans vai Andrū Ītons –, tādā ziņā atšķirības nav. Taču visi šie producenti, varbūt izņemot Džeremiju, attīsta arī paši savas idejas, viņi nolīgst scenāristu un režisoru, un tie ir projekti, kurus uzsācis producents, nevis režisors scenārists. Un ir arī tādi režisori kā Stīvens Frērss vai Kens Loučs: daudzi viņus uzskata par autorrežisoriem, lai arī ne viens, ne otrs paši neraksta savus scenārijus, bet vienmēr strādā ar scenāristiem. Stīvens absolūti atsakās pats rakstīt scenāriju, toties viņam patīk tos lasīt. Vakar kāds teica: “Ja Stīvens izlasa scenārija pirmo trešdaļu un uzskata to par patiešām lielisku, viņam pamirst sirds divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš baidās, ka atlikušās divas trešdaļas visu samaitās, bet otrkārt – ja nesamaitās, viņam šī filma būs jātaisa.” Stīvenam patīk bozties, taču viņš ir absolūti fantastisks. Viņš sevi uzskata par tādu kā līgumrežisoru, kas strādā no projekta uz projektu – izvēlas labākos projektus un strādā tikai pie tiem.

RL: Vai tas nozīmē, ka producenti mainās atkarībā no...

Pauels: Frērsa gadījumā – jā. Viņš ir strādājis ar ļoti daudziem producentiem. Bet tagad pēdējām... varbūt piecām vai sešām viņa filmām ir viens un tas pats producents. Protams, angliski runājošajā pasaules daļā ir daudz vairāk šādu režisoru, daļēji tāpēc, ka ir daudz vairāk cilvēku, kas kaut ko raksta. Līdz ar to ir daudz vairāk potenciāli interesantu projektu, kas klīst apkārt un meklē savu režisoru. Mazākās valstīs cilvēkam bieži nemaz nav citas iespējas kā pašam būt gan režisoram, gan scenāristam, tomēr es viņus neuzskatu par auteur. Man liekas, ka auteur ir kaut kas vairāk – kādu līmeni vai varbūt pat vairākus līmeņus augstāks. Bet viņi skaitās režisori scenāristi. Man kā producentam, protams, ir interesantāk taisīt filmu, ja varu darīt abas šīs lietas un man ir izvēles brīvība. Es varu strādāt pie scenārija attīstīšanas un atkarībā no tā, kā tas veidojas un kuru tas interesē, piesaistīt pats savu režisoru. Un dažreiz šis režisors būs Terenss Deiviss, kuru es uzskatu par visīstāko autorrežisoru, vai arī Stīvens, kurš, līdzko pabeidzis filmu, jau meklē nākamo interesanto scenāriju.

RL: Es aptuveni iztēlojos, ko nozīmē būt filmas režisoram. Bet jūs teicāt “es taisu filmas kā producents” – kā tas izpaužas?

Pauels: Pirmkārt, man laikam nevajadzētu teikt “es”. Tas nekad neesmu tikai es, jo vienmēr strādāju kopā ar otru producentu, režisoru, scenāristu. Mēs parasti esam kādi četri, pieci, seši vai vairāk cilvēku, kuru darba rezultātā kopīgiem spēkiem un sastrādājoties rodas kas īpašs. Pēc analoģijas ar arhitektūru es producentu drīzāk redzu kā projekta attīstītāju.