Lai tu viņu atcerētos

Jānis Deinats: Ja tu gribēsi, lai es kaut ko tev stāstu…

Rīgas Laiks: Nāc, apsēdies, lūdzu.

Deinats: Es tūlīt riekstiņus tev…

RL: Ļoti man vajag tavus riekstiņus...

Deinats: Jā, tev vajag manus riekstiņus. Ne riekstus.

RL: Tā, dārgais.

Deinats: Dārgais – tas bija kā? Cik tu vērtē? Zini, ir bijuši gadījumi, kad es fotografēju, teiksim, kādu uzņēmēju un viņš saka: “Deinata kungs, man katrs jūsu klikšķis kā kases aparāta apgrieziens.”

RL: Tā nu tu esi iekārtojies.

Deinats: Nevar jau visu laiku tikai nodarboties ar iekārtošanos.

RL: Apsēdies, lūdzu, iekārtojies. (Smejas.) Izlasot gandrīz visu, ko tu jebkad esi kādam stūmis ar vārdiem, mani pārsteidz virkne formulu, kuras tev atkārtojas atkal un atkal.

Deinats: Tas laikam ir tas, ko es ļoti esmu gribējis pateikt. Vai arī viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus.

RL: Vai arī varbūt tev ir slinkums domāt. Tu kādreiz esi par kaut ko domājis?

Deinats: Tu šaubies?

RL: Nē, es tikai jautāju.

Deinats: Es atkal ar jautājumu uz jautājumu, klasika. (Smejas.) Protams, ka esmu.

RL: Par ko, piemēram?

Deinats: Kā man, teiksim, saplānot dienu. Vai man šodien doties uz Rīgu vai…

RL: Labi, es pārformulēšu jautājumu. Vai tu kādreiz esi domājis par kaut ko sev interesantu?

Deinats: Protams.

RL: Piemēram?

Deinats: Redzi, katrs gadījums ir ļoti konkrēts. Manā gadījumā tas, ko es daru… Uz to īstenībā ir šausmīgi garlaicīgi skatīties. Ir tāds tipisks pieņēmums, ka fotogrāfs – nu, tas ir interesanti, tur ir ekšens un tā tālāk. Es netaisu nekādu teijāteri, lai izskatītos, ka tas ir interesanti. Esi ievērojis, ka visos kultūras pasākumos vienmēr ir kaut kādi papildinājumi publikas izklaidēšanai? Dziesmu svētkos iet video rindas, kas tev jāskatās, un jāskatās vēl tas un tas, jo nevar vienkārši klausīties, kā koris dzied. Tas taču nav interesanti, noteikti jābūt vēl kaut kam klāt.

RL: Tu atceries manu jautājumu? Es tevi lūdzu pateikt kādu piemēru, kad tu esi domājis par kaut ko sev interesantu. Nu tā, ka – bļāviens! – tas gan ir interesanti.

Deinats: Jāsāk domāt… Skaisti nobildēju meiteni – nāciet, skatieties, cik skaista meitene! Viņa tāpat ir skaista, bet paskatieties, kā es to esmu izdarījis!

RL: Starp citu, tu taču Klubā tās meitenes…

Deinats: Tas bija sen. Bet zini, kas tur bija? Toreiz es varbūt to tā neredzēju, bet tur ir ļoti strikts ierobežojums.

RL: Ko drīkst fotografēt un ko ne?

Deinats: Nē. Pirmām kārtām – nekādu mākslu. Jo mums šis žurnāls ir jāpārdod Viļānos vai Varakļānos, konkrēti vairs neatceros. Tāds uzdevums. Tas uzreiz ierobežo, ka jābildē ir cieši tautiski. Viena mana bilde – skaista bilde, bet no cita žurnāla – tika demonstrēta par paraugu, kā nevajag fotografēt. Pārāk skaisti.

RL: Glamūrīgi?

Deinats: Jā, glamūrīgi. Tā nedrīkst.

RL: Tu dažkārt esi atsaucies uz frāzi no Šekspīra “Kā jums tīk”: visa pasaule ir skatuve. Droši vien atceries arī citu Šekspīra frāzi, no “Makbeta”, ka visa dzīve ir luga, pilna ar troksni, kuru stāsta idiots. Tātad, iztēlojoties, ka visa dzīve ir luga, vai tev ir sajūta, ka to lugu stāsta vai ka to ir sacerējis idiots?

Deinats: Es tikko svaigi no teātra, kur tieši “Idiotu” skatījos…

RL: Tad jau uzreiz tev ir vairākas nozīmes vārdam “idiots”.

Deinats: Man uzreiz ir divas asociācijas: fon Trīra filma “Idioti” un “Melnais gulbis”.¹ Un abos divos bija aizdomas, ka izliekas.

RL: Izliekas par idiotu?

Deinats: Jā. Filmā tas bija izteikti. Bet izrādē tika radītas aizdomas, ka viņš izliekas.

RL: Pakavējamies mazliet pie tās Šekspīra frāzes, ka dzīve ir luga, ko stāsta idiots. Kā tu raksturotu to, kurš ir izstāstījis tavu dzīvi?

Deinats: Manu dzīvi diez vai stāstīs.

RL: Bet, ja ieklausāmies šajā frāzē, tu taču vari paraudzīties uz savu dzīvi kā uz izrādi.

Deinats: Jā, bet tā ir improvizācija. Esmu spēlējis izrādēs, kur mēs vienojāmies, ar ko sākam, kas aptuveni būs vidū un ar ko beidzam, un viss pārējais ir absolūta improvizācija.

RL: Vai savas dzīves improvizācijas sakarā tu ar kādu esi vienojies par sākumu, vidu un beigām?

Deinats: Varbūt esmu, tikai es nezinu, ar ko.

RL: Ja nezini, ar ko, varbūt tu zini, par ko tu esi vienojies? Un, ja esi, tad par kādu sākumu, vidu un beigām?

Deinats: Man laikam nav atbildes uz šo jautājumu.

RL: Man gribētos pakavēties pie dzīves kā lugas un pasaules kā skatuves tēla, jo man šķiet, ka es tevi nekad neesmu redzējis izkāpjam no lomas.

Deinats: Redzi, mums skolā mācīja, kā pēc izrādes profesionāli izkāpt no lomas. Dzīve nav skatuve, un ir ļoti būtiski to iemācīties.

RL: Man rādās, ka tu esi iemācījies tieši pretējo: tu esi padarījis dzīvi par skatuvi. Uz to, kas ir ap tevi, tu skaties kā uz skatuvi.

Deinats: Nē, ja man nav aparāta, es neskatos.

RL: Tu iekāp lomā tikai tad, kad paņem fotoaparātu?

Deinats: Jā. Citkārt es varbūt esmu vērīgs, bet, ja nav fotoaparāta, es neiespringstu.

RL: Nu, tātad izskatās, ka no visām lomām, kas tev dzīvē pieejamas, svarīgākā tev ir fotogrāfa loma.

Deinats: Nūūū… tā sanāk. Lai gan es regulāri domāju, ka varētu kaut ko citu darīt, bet nezinu, ko īsti.

RL: Saki, kā tu raksturotu to, kurš šīs tavas lomas spēlē?

Deinats: Nesapratu jautājumu. Kā – kurš? Es esmu es. Es pēc horoskopa Dvīnis esmu.

RL: (Smejas.) Un?

Deinats: Es varu tā un varu šitā.

RL: Labi, es pārformulēšu jautājumu. Vai tu esi domājis par to, kurš spēlē šīs lomas?

Deinats: Virsvadītāju?

RL: Nu, ja tevī ir virsvadītājs, tad par virsvadītāju.

Deinats: Dažkārt tu domā: kā tas gadījās, vai kas lika man iet nevis tur, kur sākumā gribēju, bet citur, kur – o! – izrādās, man kā fotogrāfam tieši tajā brīdī bija jābūt.

RL: Vai tu esi brīvs savās izvēlēs, vai kāds tevi vada?

Deinats: Brīvs es esmu tad, kad kontrolēju visu. Ja es kā fotogrāfs nekontrolēju visu, es nevaru būt brīvs.

RL: Ar “visu” tu domā to mazo uzstādījumu, scēniņu?

Deinats: Jā, jā, jā. Un mani arī neviens netraucē tajā brīdī. Jo manā profesijā ļoti bieži ir šausmīgi daudz ierobežojumu. Kad šie ierobežojumi pazūd, tad atkal cita problēma: varētu neko nedarīt, tomēr gribas darīt.

RL: Neizkāpjot vēl no teātra metaforas, vai tu esi savas dzīves režisors?

Deinats: Simtprocentīgi, noteikti ne.

RL: Bet vai tu domā par sevi kā par savas dzīves režisoru? Lasot, ka tu uzskati par svarīgu izvirzīt mērķus, no kuriem izriet uzdevumi, kas padara tavu dzīvi interesantu, saprotu, ka tu par sevi domā kā par cilvēku, kurš veido savu dzīvi, nevis tai ļaujas.

Deinats: Tie ir stratēģiskie jautājumi.

RL: Tādā ziņā – režisora līmeņa jautājumi.

Deinats: Ja grib kaut ko izdarīt, kaut vai nofotografēt bildi, kuru gribas izstādīt, par to jādomā laicīgi.

RL: Nesteigsimies ar atsevišķām epizodēm, pakavēsimies pie dzīves kopumā – pie tādas, kurai ir sākums, vidus un beigas. Vai tai dzīvei tu esi režisors?

Deinats: Redzi, ja mēs sākam ar vielas nezūdamības likumu, tad mēs esam kaut kur vidū.

RL: Saki, ko tev iemācīja Oļģerts Kroders? Vai ko tu iemācījies no Oļģerta Krodera?

Deinats: Pirmkārt, filtrēt informāciju. Viņš teica, ka jāmāk to, kas tev ir ļoti svarīgi, paturēt un to, kas mazāk svarīgi, neturēt.

RL: Vai ar šo mācību saistīts tas, ka tu nelasi ziņas?

Deinats: Es neteiktu, ka pilnīgi nelasu ziņas. Es nelasu lokālās ziņas. Jo tās nonāk pie manis pašas. Es to sapratu, kad biju Parīzē. Viesnīcā ieslēdzu televizoru un sapratu, ka mūsu nemaz nav. Un kā var interesēties par to, kā nav?

RL: Mūsu – tādā ziņā, ka latviešu, Latvijas?

Deinats: Jā. Es ilgi nelasīju arī pasaules ziņas, bet sākās karš, un tagad šad tad tomēr izlasu, kas tur notiek.

RL: Filtrējot informāciju, kādu filtru tu lieto? Kas ir tavs iekšējais filtrs?

Deinats: Iekšējais algoritms kaut kāds. Es to nevaru pārstāstīt, jo tas ir atkarīgs no dažādām lietām.

RL: Tas tev nav pieejams refleksijā?

Deinats: Es to neanalizēju.

RL: Tu to lieto, nevis analizē.

Deinats: Jā, kā daudzas lietas. Es tējas krūzīti lietoju, bet neanalizēju.

RL: Labi. Ko vēl tev iemācīja Oļģerts Kroders?

Deinats: Skatoties, kā viņš strādā, iemācījos, ka cilvēks var būt radošs jebkurā vietā un situācijā. Pat ja viņš mēģinājumos reizēm snauda, viņš pamodās un pēkšņi varēja pateikt kaut ko tādu… Bija sajūta, ka viņš tajā snaudā ir kaut ko būtisku redzējis un to nodod tālāk.

RL: Ko tev iemācīja Modris Tenisons?

Deinats: Ļoti daudz. Visvairāk ar savu klātbūtni, ne tikai ar to, ko viņš teica. Tur varēja smelties… Kaut vai tas stāsts, kad mēs Dānijā spēlējām izrādi, kurai bija tikai sākums, vidus un beigas. Tas bija kopā ar Modri. Darbošanās uz skatuves, bet ne tikai.

RL: Tenisons strādāja žurnālā Teātra Vēstnesis. Vai viņš pirmais iesāka publicēt tavas fotogrāfijas?

Deinats: Jā. Viņš aicināja mani fotografēt teātri. Tāpēc vien viņš ir būtisks cilvēks manā dzīvē.

RL: Par to man nav šaubu, un es domāju, ka tā loma ir liela, jo viņš tomēr ir liels cilvēks.

Deinats: Līdz ar to nevar viņu noreducēt uz kādu vienu domu, ko viņš būtu pateicis.

RL: Krodera gadījumā tu atradi vismaz kādu formulu, kuru vari nodot tālāk.

Deinats: Es nezināju, ka man būs jāatskaitās un šajā sistēmā jāiekļauj Modris Tenisons un Oļģerts Kroders. Pilnīgi neērti…

RL: Nu kā – tev jāieskatās tajā, no kā esi uztaisīts.

Deinats: Es no daudz kā esmu uztaisīts.

RL: Tu tagad bēdz prom?

Deinats: Nē, es nebēgu, es vienkārši… Redzi, es negribu teikt, ka tas nav aktuāli. Mēs visi katru dienu no katra nieciņa, no katras skudriņas mācāmies.

RL: Tu taču tā nedomā par sevi – ka mācies no katras skudriņas?

Deinats: Bet, ja es sāktu iedziļināties…

RL: Tad mācīties var no jebkā, tikai vispirms tev viņā jāiedziļinās.

Deinats: Jā, lai saprastu. Pirmkārt, mācīties vajag to, kas interesē. Viena no izglītības sistēmas lielajām problēmām ir tā, ka nav interesanti. Bet, no otras puses, atnāk studenti, skolnieki, kurus interesē tikai tas, kas viņus interesē, un tās viņu intereses nav mācību programmā paredzētas. Turklāt vienus interesē viens, citus kas cits. Tu nevari izdabāt visiem, pedagoģija nedrīkst izdabāt. Tad ir vēl trakāk.

RL: Jā, bet jautājums bija par tiem, kas tavā tapšanā atstājuši lielu pēdu.

Deinats: Tik daudz cilvēku, ka bail. Pat neteiksim, ka bail, bet es tā nevaru. Tad vajag sarakstu un kaut kādas īpašības: ā, tas no turienes, tas no turienes.

RL: Spriežot pēc tā, kā tu apraksti savu atmiņu, tev tas saraksts jau ir, tu vienkārši nepievērs tam uzmanību.

Deinats: Priekš manis vēsture šobrīd ir negatīvi, fotogrāfiju faili, nevis vārdi. Un vizuālā valoda ir daudz plašāka nekā verbālā.

RL: Nu, tā gan ir tukša muldēšana – par to vizuālo valodu.

Deinats: Nē. Tāpēc, ka es tev rādu fotogrāfiju un…

RL: Un es tev varētu atbildēt ar citu fotogrāfiju, un tā mēs sarunātos. Vārdi nav vajadzīgi? Valoda, kurā tu vari tikai deklamēt, nevis sarunāties, nav nekāda valoda.

Deinats: Stop, stop, stop. Es par ko citu runāju – ka cilvēks, kas redz fotogrāfiju, var nesaprast latviešu valodu, viņam nav vajadzīgs tulks. Par to ir šī plašākā valoda.

RL: Nu, tā var runāt, nedomājot par valodu. Valodā ir jābūt iespējai sazināties. Ja valoda tevi interesē tikai kā monoloģisks instruments, ar kuru tu deklamē vai rādi kaut ko pasaulei, tad, lūdzu, sauc to par valodu. Taču valoda paredz iespēju tajā sarunāties.

Deinats: Tas ir viens no formulējumiem.

RL: Jā, viens no. Taču, kad valodas jēdzienu attiecina uz fotogrāfiju, kino vai kaut ko tādu, zūd viena svarīga valodas funkcija. Lai gan ir kaut kas tāds, kas savukārt ir pieejams tieši šāda veida komunikācijai, bet nav pieejams valodai.

Deinats: Es ar savām bildēm kaut ko stāstu. Bet tā stāstīšana notiek laukā, kurā vēl kāds stāsta. Svarīgais ir šo lauku papildināt. Bet, lai tiktu uz tā lauka, ir jākvalificējas, tāpat kā priekšsacīkstēs. Kurš katrs tur netiek.

RL: Kā tu to lauku raksturotu? Tā ir laba māksla?

Deinats: Labs radošs darbs.

RL: Ko citiem ir vērts pieredzēt, sajust?

Deinats: Jā. Es negarantēju, ka tur esmu.

RL: Bet tu gribētu tur būt?

Deinats: Jā, kaut ar vienu mazu darbiņu. Tas uztur mani pie nosacītas spriedzes turpināt.

RL: Un kas ir kritēriji, lai tev kāds darbs būtu tāds, ko ir vērts redzēt vai pieredzēt?

Deinats: Tur jābūt tam, ka tas, ko mēģina piedāvāt, ir organisks papildinājums tam, kas bijis līdz šim.

RL: Šis papildinājuma jēdziens gan paredz, ka tu jau visu to lauku zini.

Deinats: Bet, nonākot tur, ir skaidrs, ka tas ir papildinājums, kas bagātina. Tas papildinājums ir kā bagātinājums. Un tie, kas tur jau atrodas, saka: welcome! Viņi nosaka, kas tur ir.

RL: Tie, kas jau ir kaut ko labu radījuši?

Deinats: Jā, un tie saka: welcome to the club!

RL: Vai es pareizi saklausu, ka dzinējspēks nonākšanai tajā laukā, kur tie, kas tevi bagātinājuši, pieņem tevi par savējo, ir kaut kas līdzīgs godkārei?

Deinats: Varbūt jaunībā. Bet ar laiku tas tā… ir pofig.

RL: Tev ir pofig, vai labākie, kas bijuši vai ir, tevi atzīst par savējo?

Deinats: Es to negribu personificēt ar sevi. Es esmu es. Es tagad tikai tev to verbāli formulēju. Nav tā, ka es par to domātu ikdienā.

RL: Zini, kas šitas ir? Cikāde. Stāsta, ka divarpustūkstoš gadus veca.

Deinats: Iestāstīt var daudz ko.

RL: Bet nu vispār uiguru šamaņu instruments realitātes transformēšanai.

Deinats: Tu vienkārši neesi pamēģinājis īsto.

RL: Esmu mēģinājis, bet ir acīmredzami citi uzdevumi tam caurumam.

Deinats: Arī cilvēkiem daba ir devusi kaut kādu uzdevumu, bet viņi dara kaut ko pilnīgi citu.