Mazo kaimiņu slepenā dzīve

Bez Andreja Pojarkova, A. N. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas institūta līdzstrādnieka, vārda neiztiek neviena publikācija, kas veltīta Maskavas klaiņojošajiem suņiem, kuru pētīšanai Pojarkovs pievērsies jau studiju laikā Maskavas Universitātē 1979. gadā. Cits leģendārs dzīvnieku (vilku) pētnieks Jāsons Badridze Pojarkovu raksturo kā “to vienīgo cilvēku, kurš ne vien labi pārzina klaiņojošo suņu problēmu, bet arī lieliski pazīst to uzvedību”. Kopš pirmajām publikācijām par Maskavas klaiņojošajiem suņiem, kuri bija apguvuši prasmi dzīvot metro un pārvietoties vagonos, pagājuši apmēram desmit gadi, bet pa šo laiku Andreja Pojarkova iedvesmas un pētniecības objekts – Maskavas ielu un nomaļu suns – drudžainajā metropolē gandrīz pilnībā iznīdēts.

U. T.

RL: Kad īsti suņi sāka pilsētās, šajā gadījumā Maskavā, dzīvot patstāvīgi, nevis kā mājdzīvnieki?

Andrejs Pojarkovs: Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Manuprāt, viens no izšķirošajiem punktiem bija Otrais pasaules karš un Maskavas aplenkums. Ir skaidrs, ka tajā laikā bija bads un visi suņi tika apēsti. Tieši tāpat kā Pīterā, kur ēsti tika ne vien suņi, bet arī vārnas, žurkas, kaķi utt.

RL: Arī Maskavā tika ēsti suņi?

Pojarkovs: Jā, protams, viss bija ļoti skarbi.

RL: Četrdesmit pirmajā gadā?

Pojarkovs: Jā. Pirms tam Maskavā bija suņu populācija – un tāda noteikti bija –, bet pēc kara tā faktiski bija izzudusi. Vēlāk tā pamazām atjaunojās, par to ir šādas tādas ziņas, dokumentācija. Piemēram, mans tēvs, kurš strādāja par ārstu sanepidstacijā, 60. gadu beigās jau bija novērojis klaiņojošus suņus Izmailovas parkā un citur. Toreiz gan to laikam nebija pārāk daudz. Savukārt septiņdesmito nogalē, ap 1980. gadu suņu skaits Maskavā jau bija ļoti liels, apmēram 20 000 visā pilsētā, turklāt toreiz nenotika uzskaitīšana. 1996. gadā mēs jau veicām korektu uzskaiti, un mums iznāca 21–22 tūkstoši suņu, rēķinot ar ticamības intervāliem, ar mērījumu kļūdu utt. Mēs skaitījām divas reizes – ziemā un vasarā. Krievijas platība ir 17 miljoni kvadrātkilometru, Maskavas platība ir 870 kvadrātkilometru. Turklāt mēs skaitījām tikai Maskavas apvedceļa iekšpusē, bez visiem tiem piedēkļiem, kuros arī dzīvo daudz suņu. Tas ir savdabīgs šķērslis, un mēs šo radiālo apvedceļu izvēlējāmies kā labu kontūrgrāvi, kā galveno ārējo aploci. Un tā mēs ieguvām šo summu. Īstenībā tas ir grandiozs skaits – 870 kvadrātkilometros, turklāt ņemot vērā, ka lielāko daļu platības aizņem nami, kuros klaiņojoši suņi nedzīvo. Tādēļ reālais blīvums ir vēl lielāks. Un tāds kolosāls blīvums ir ļoti interesanta parādība pats par sevi, jo visos populācijas parametros blīvums ir ļoti svarīgs faktors, kas stipri modificē dzīvnieku uzvedību un ekoloģiju.

RL: Bet kā tas izskatās, salīdzinot ar žurkām?

Pojarkovs: Žurku, protams, ir vairāk. Taču žurkas pašas ir nesalīdzināmi mazākas. Jo mazāks zvērs, jo tam ir relatīvi lielāka platība.

RL: Kad jūs sākāt pētīt šos suņus, vai tā netika uzskatīta par pretpadomju nodarbi? Nu, jūs jau saprotat – vai tad Padomju Savienībā var būt klaiņojoši suņi?

Pojarkovs: Nē, netika uzskatīta. Manā institūtā mani pat ļoti atbalstīja. Es toreiz, un arī tagad, strādāju Zinātņu akadēmijas Severcova institūtā; akadēmiķis Severcovs bija ļoti ievērojams krievu evolucionists, morfologs, salīdzinošais anatoms. Agrāk tas bija morfoloģijas, ekoloģijas un dzīvnieku institūts, tagad – ekoloģijas problēmu un evolūcijas institūts. Toreiz Padomju Savienībā suņu skaita kontroles un regulēšanas pamatstratēģija bija šāda: suņus izķēra un pēc kāda laika iznīcināja. Izķēra galvenokārt pēc telefona zvaniem.

RL: Proti, kāds bija piezvanījis, paziņojis...

Pojarkovs: Jā: te, redz, ir suņi, brauciet! Tas bija valsts dienests. Lai gan vispār jau, lai cik tas paradoksāli arī izklausās, itin varenā padomju sistēma ar klaiņojošo suņu populāciju pilnīgi netika galā.

RL: Kāpēc?

Pojarkovs: Te ir vairāki momenti. Jūs atceraties, 80. gadā Maskavā bija vasaras olimpiāde...

RL: Protams. Nomira Visockis.

Pojarkovs: Tieši tā. Un pirms olimpiādes, dabiski, tika nolemts pilsētu maksimāli iztīrīt, arī no klaiņojošiem suņiem.

RL: Lai būtu glīti?

Pojarkovs: Nujā, it kā tāpēc, lai būtu glīti. Viņi izmantoja dažādus paņēmienus, galvenokārt saindētu ēsmu, ko paši suņiem iebaroja. Barbarisms, protams, pilnīgs un galīgs, tomēr izkasīja ļoti daudz suņu: es teiktu, kāda trešdaļa populācijas gāja zudībā. Taču pagāja pusgads, un 1981. gada vidū populācija bija gandrīz pilnībā atjaunojusies, vismaz manā paraugiecirknī noteikti. Daļēji tas bija imigrantu pieplūdums, daļēji – daudz lielāks bija kucēnu izdzīvošanas procents. Redziet, grupās, kuras vairojas, – piepildītā populācijā, kura attiecībā pret resursiem atrodas tuvu augšējam līmenim, – principiāli svarīgi ir ne tik daudz pārtikas resursi kā vieta, kur iespējams dzīvot. Šīs patvēruma vietas ir principiāli svarīgas. Un populācija atjaunojās. Kāpēc? Ļoti blīvā populācijā kucēni gandrīz nepaliek: no savu vecāku grupām tie aiziet uz kādām citām teritorijām un lielākoties neizdzīvo. Jauni kucēni – tā ir tāda lielgabalgaļa. Pastāv ļoti nežēlīgs atlases mehānisms, un tie nedaudzie, kuri izlaužas cauri, ir visīstākie klaiņojošie suņi, kas ļoti labi adaptējušies ielām, brīnišķīgi ielu pazīst – bet uz ielas ir ļoti daudz iespēju aiziet bojā dažādu cēloņu dēļ: var notriekt mašīna, kucēns var nonākt konfliktsituācijā ar pieaugušiem suņiem, nomirt badā, nosalt utt. Te gan jāpiebilst, ka aukstums nepavisam nav galvenais faktors. Man kucēni ir dzimuši pat 20 grādu salā. Esmu novērojis kucēnus, kuri ļoti labi dzīvoja uz ielas...

RL: Ko nozīmē “jums ir dzimuši”?

Pojarkovs: Nu, piedzima suņiem, bet manā iecirknī. Es šos suņus uztveru kā savējos.

RL: Kas tas ir par iecirkni?

Pojarkovs: Maskavas Valsts universitātes rajonā. Esmu beidzis Bioloģijas fakultāti un diezgan ilgi nodzīvoju MVU galvenajā ēkā Ļeņina kalnos. Tur, aiz Lomonosova prospekta, ir parks un rūpniecības zona. Tagad tā jau ir iznīcināta, bet tajos laikos bija liela rūpniecības zona. Novērot suņus es sāku tieši tur, tas bija mans paraugiecirknis. Un es atskārtu, ka par spīti šķietami kolosālajai populācijas pārvaldīšanas sistēmai īstenībā nekas nenotiek. Suņi paši dzīvo un paši sevi regulē. Pēc tam, daļēji dzīvnieku aizstāvju spiediena rezultātā, tika pieņemta jauna stratēģija; es pats tur itin daudz piedalījos, rakstīju, cik slikti ir suņus ķert un iznīcināt. Un jaunā stratēģija bija tāda, ka klaiņojošus suņus izķēra, sterilizēja un palaida brīvībā tajā pašā vietā. Tas tika īstenots Lužkova laikā, 2002. vai 2003. gadā. Šī stratēģija pastāvēja laikam gadus astoņus. 2006. gadā, proti, tieši 10 gadus pēc pirmās uzskaites, mēs sarīkojām otru skaitīšanu. Izrādījās, ka suņu skaits ir nedaudz pieaudzis. Sterilizācija nebija līdzējusi. Programmas īstenošanā tika pieļautas ārkārtīgi rupjas kļūdas, un cilvēki, kuri to visu darīja, proti, Maskavas administrācija, – šie cilvēki... nu, maigi sakot, īstenošanā bija ne pārāk apzinīgi. Viņi domāja, ka var tieši tāpat kā izķerot – pēc izsaukuma ierasties un sterilizēt. Bieži suņu sterilizācija bija vienkārši haltūra, tas ir, iegrieza, neko neizņēma ārā un palaida vaļā. Taču pat tad, ja viņi būtu vēlējušies visu izdarīt pareizi, tādā sadrumstalotībā visas pilsētas teritorijā šī iecere būtu lemta pilnīgai neveiksmei. Ko vajadzēja darīt? Vajadzēja – ja nu mēs jau esam pieminējuši Otro pasaules karu – izveidot īpašus iecirkņus, kuros sterilizētu ne mazāk par 85–90% kuču.

RL: Kāpēc tā?

Pojarkovs: Tāpēc, ka, piemēram, ja jums ir trīs kuču grupa, divas jūs esat sterilizējis, bet viena izsprukusi sveikā, tas nozīmē, ka nekas nav izdarīts.

RL: Viņa vienkārši vairāk dzemdēs, un kucēni vairāk izdzīvos?

Pojarkovs: Jā. Piedevām arī citas viņu netraucēs. Un vairošanās potenciāls ir 5–6 kucēni. Ar to pietiek atliektiem galiem. Tādēļ bija jāveido zonas ar ļoti augstu sterilizācijas procentu, bet tas netika izdarīts. Kolīdz pasākums tika sadrumstalots, tā būtībā bija vienkārši naudas atmazgāšana; no populācijas reakcijas viedokļa tā bija nulle. Populācija pat mazliet pieauga – taču interesanti, ka pieauga tikai par 4000: vidējais daudzums tagad bija 26 000. Tas vēlreiz apliecina, ka populācija pārsvarā atrodas pie savas maksimālās robežas un pati sevi regulē. Tur bija vēl viens ļoti interesants triks. Visās blīvajās, lielajās suņveidīgo populācijās – tādas ir vilki, suņi un koijoti –, ja skaits ir liels, vienmēr vairāk ir tēviņu. Maskavas populācija šai ziņā bija absolūti klasiska. Pirmo uzskaišu laikā tēviņu un mātīšu proporcija bija ne mazāk kā divi pret vienu – divi tēviņi, viena mātīte. Kad sākās sterilizācijas programma, mēs ievērojām, ka procentuālā attiecība ir mainījusies mātīšu virzienā. Es prātoju: kā tad tā? Skaits pieaug, bet mātīšu kļūst arvien vairāk? Bet tad atskārtu, ka principā, saskaitot mātītes un izslēdzot no proporcijas sterilizētās, nefertilās mātītes, attiecība absolūti precīzi atkal ir 2:1. Proti, vairoties spējīgu mātīšu atkal bija divreiz mazāk nekā pieaugušo, nejēdzīgo buferdzīvnieku – tēviņu un vairoties nespējīgu mātīšu. Populācija atkal bija nesatricināmi saglabājusi status quo. Un toreiz es nospriedu, ka ar to vispār nekas nav iesākams. Tomēr izrādījās, ka ir gan. Šimbrīžam Maskavā suņu tikpat kā nav.

RL: Jā, esmu pamanījis.

Pojarkovs: Ar suņiem ir cauri. Tie ir iznīcināti. Un tas pats par sevi ir ļoti interesants fenomens, jo pašās Lužkova beigās, Sobjaņina sākumā atkal mainījās regulēšanas un kontroles stratēģija. Mainījās ideoloģiskā ziņā. Pilsēta nolēma tā: mēs ārpus pilsētas uzbūvēsim lielas patversmes un vedīsim suņus ārā, uz tām. Un viņi tik tiešām uzcēla patversmes. Daudz izveda – tur sēž apmēram 16 000. Es uzskatu, ka tas ir absolūti nehumāni pret suņiem.

RL: Kas tad tur nehumāns?

Pojarkovs: Viņi tur sēž ļoti blīvi, cits citam uz galvas. Iztēlojieties: 16 000 suņu 9 vai 11 patversmēs.

RL: Tur nokļūst arī aizbēgušie mājas suņi?

Pojarkovs: Reti. Pa kādam mēdz būt, tomēr mērķgrupa ir tieši klaiņojošie suņi. Nezin kā ir izdevies šai populācijai dot tādu triecienu, ka tā nav atžirbusi. Un, manuprāt, tā ir diezgan rafinēta spēle. Tajā laikā bija ļoti attīstīta dog-hunters masu kustība – tie ir jaunieši, neģēļi, kuri suņus nīdē ārā un iznīcina ar vienām noteiktām cilvēkiem paredzētām zālēm pret tuberkulozi. Iedod lielu dozu, un sunim plaušas iznāk ārā līdz ar asiņainām putām.

RL: Kāpēc viņi to dara?

Pojarkovs: Viņi ienīst suņus un uzskata, ka iztīra pilsētu.

RL: Tātad tā ir ideoloģiska kustība?

Pojarkovs: Jā. Un to aizsāka cilvēks, kurš pozicionējās kā dzīvnieku aizstāvis. Viņš bija ļoti svarīgs dog-hunter kustības ideologs. Un interesanti, ka administrācija to necik diži neapkaro.

RL: Tāpēc, ka viņi it kā tīra pilsētu?

Pojarkovs: Jā. Turklāt, ar to piesedzoties, arī viņi paši var tīrīt pilsētu. Kad administrācija nolēma, ka ielās nedrīkst būt klaiņojošu suņu, viņi vienkārši sāka... Ir atsevišķi piemēri, kas parāda, ka šo pilsētas tīrīšanas dienestu darbinieki mēdza vienkārši izmētāt saindētu ēsmu un nīdēja suņus ārā. Vai, teiksim, tāds vārdu savienojums “izķeršana uz patversmēm”... Ir skaidrs, ka suņi tajās dzīvo visu mūžu, taču tas nav ilgs mūžs. Tādēļ patversmēs suņi pieplūst nepārtrauktā straumē. Plus dog-hunters kustība. Un otrs svarīgs faktors: sterilizācijas un atlases neesamības, kā arī neatslābstoša cilvēku spiediena rezultātā suņi ir zaudējuši rezistenci pret izķeršanu. Padomju laiku suņiem uzvedības principi, kas palīdzēja izvairīties no noķeršanas, bija ļoti labi izkopti.

RL: Kāpēc suņi ir to zaudējuši?

Pojarkovs: Tāpēc, ka viņus atkal laida ārā. Viņus noķēra, bet nenonāvēja. Tā bija pavisam cita situācija. Suns tika noķerts, izoperēts un palaists. Saprotiet, ja suņi vienkārši pazūd, viņi to kaut kā ļoti labi sajūt. Man liekas, tādējādi rezistence daļēji tika zaudēta. Iepriekš spiediens uz populāciju bija godīgs: ja mēs esam tevi noķēruši, ar tevi būtībā ir cauri. Bet tagad tu pēc kāda laika atgriezies. Un galvenais – pašā sterilizācijas sistēmā bija daudz mazāk izķeršanas. Viņi galvenokārt strādāja ar tā saucamo aizgādņu starpniecību. Cilvēki suņus iebaroja, pievāca, operēja un laida brīvībā. Un suņi no tā nebaidījās. Turpretī tādas īstas izķeršanas Lužkova laikā gandrīz nebija. Vārdu sakot, viņi populācijai ir devuši tik pamatīgu triecienu, ka nupat tās praktiski vairs nav. Tādēļ mēs runājam par fenomenu, kas palicis pagātnē. Nospiedošā vairākumā. Suņi ir, taču to ir ļoti maz.