Mums ir jānožēlo mūsu labie darbi

Vasarā pārlasīju Margeritas de Valuā memuārus. Es tajos meklēju cēloņus un izskaidrojumus naidam, bailēm un mežonībai, ar kādu 1572. gada 23. augustā satrakots katoļu pūlis izkāva hugenotu jeb franču kalvinistu kopienu, kas bija ieradusies Parīzē uz katoļu princeses Margeritas un hugenota Navarras ķēniņa Anrī IV kāzām, rīkotām ar mērķi pārtraukt konfesionālos nemierus. Memuāros nekāds izskaidrojums šiem notikumiem nav atrodams, un Margerita – pieņemot, ka viņa neliekuļo, – spriež tā, kā spriestu jebkurš dievbijīgs kristietis: man ir sava dievbijība, kalvinistiem ir sava, visam pāri spīd Dieva gaisma, un, ja mums būtu mazliet vairāk laika un dzīve nebūtu tik sarežģīta, mēs par visu saprastos.

Laika šobrīd mazliet vēl ir, un ir arī brīvība. Tāpēc mēs satikāmies ar seno kalvinistu garīgajiem un intelektuālajiem mantiniekiem – Rīgas reformātiem –, lai noskaidrotu, ko un cik daudz Dievs par mums lemj. Šajā sarunā var redzēt, kā es izmisīgi kārpos viņiem pretī, jo nevēlos atdot mazo cilvēka brīvības lodziņu. Lodziņu, pa kuru raugās kristīgie humānisti Roterdamas Erasms, Mišels de Monteņs un dažus gadsimtus vēlāk Imanuels Kants, kurš bija dziļi, gandrīz dievbijīgi pārliecināts, ka cilvēks pats ar savu prātu spēj saprast, kas ir labs. Un pilnā brīvībā spēj piekrist evaņģēlija stāstam, jo tas ir vislabākais stāsts.

Šī bija brīnišķīga saruna.

A.I.

Agnese Irbe: Varbūt mēs varētu sākt pavisam no paša sākuma. Kāds ir visu konfesiju kristiešu kopīgais pamats? Tas, ka mēs ticam Kristus stāstam. Proti, mēs ticam šim notikumam. Nevis primāri tekstiem. Notikumam! Kā mēs par šo notikumu zinām? Tāpēc, ka mums ir teksts – trīs sinoptiskie evaņģēliji. Tiem mēs pievienotu Jāņa evaņģēliju un arī Apustuļu darbus, pieņemot, ka tas ir vēsturisks materiāls par pirmo kristiešu gaitām un nostāju. Bet pašos pamatos tas, kam mēs ticam, ir notikums un stāsts. Proti, mēs ticam Kristus vārdiem, ticam viņa dzīves un nāves stāstam, ticam augšāmcelšanās stāstam. Tad, pieņemot šo minimālo kodolu, kas ir stāsts par notikumu, varbūt jūs varētu ieskicēt, kas mums, runājot par tekstiem, paliek abos tālajos galos – proti, jūdu grāmatas jeb Vecā Derība un Pāvila vēstules.

Ungars Gulbis: Un Atklāsmes grāmata…

Artis Celmiņš: Jā. Bet varbūt preliminārs jautājums… Es pilnīgi piekrītu, ka tas ir minimālais kodols, par to nav nekādu šaubu, bet vai viņš nav lielāks? Vai tu varētu nosaukt kādu denomināciju, kurai būtu šaubas par Bībeles kanonu?

Irbe: Mans jautājums drīzāk būtu par metodoloģiskajiem principiem. Kad mēs evaņģēlijos sastopam Jēzus vārdus, kurus nesaprotam, mēs mēģinām atbildi uz neskaidrību atrast Vecajā Derībā – Psalmos vai Izceļošanas grāmatā, vai kaut kur citur. Kāpēc mēs tā darām? Tāpēc, ka Jēzus pats bija iegremdēts šajā kultūrā, neapšaubīja Izraēla izredzētības stāvokli, pats atsaucās uz šiem tekstiem un neko no šī mantojuma nenoraidīja. Pareizi?

Celmiņš: Jā. Pilnīgi pareizi. Lūk, tādā veidā mēs Veco Derību savā korpusā jau iekļāvām.

Irbe: Labi. Bet tad vēl ir jautājums par Pāvilu. Jo, kad mēs nonākam pie teoloģiskiem strīdiem, tajos gandrīz vienmēr notiek darbošanās ar Pāvila apgalvoto dažādās vēstuļu vietās. Bet Pāvils ir kas? Pāvils ir viens no pirmajiem kristiešiem.

Celmiņš: Nē, Pāvils ir apustulis.

Irbe: Vai jūs varētu to izvērst? Ar ko teoloģiskā nozīmē Pāvila statuss atšķiras no Akvīnas Toma vai Žana Kalvina statusa? Pāvils ir cilvēks, kuru Kristus ir personīgi uzrunājis un kuram ir viedokļi.

Gulbis: Kad apustulis Pēteris raksta, viņš apustuļa Pāvila vārdus nosauc par “Dieva vārdu”. Viņš saka: Pāvila rakstītajā daudz kas ir nesaprotams, ko nemācīti cilvēki sagroza – tieši tāpat, kā viņi to dara ar pārējiem rakstiem. Bet, kad Pāvils pats par sevi runā, piemēram, Otrajā vēstulē Timotejam, viņš saka: “Es esmu apustulis Dieva uzdevumā.” Respektīvi, kad es runāju, runā Dievs.

Irbe: Tas ir spēcīgi teikts no kāda, kas ir cilvēks.

Gulbis: Jā. “Es jums atnesu Dieva vārdu,” viņš saka. Tāpēc arī baznīcas koncilos, kad runāja par to, kas ir kanons un kas nav, Pāvila vēstules netika apšaubītas.

Celmiņš: Protams. Tāpēc arī Apustuļu darbos, kas mums ir tajā minimālajā kodolā, ļoti nozīmīgu lomu spēlē Pāvila pievēršanās un aicināšana. Tas ir pamatojums, kāpēc Pāvils ir apustulis un kāpēc viņš tiek pieskaitīts pie šiem divpadsmit. Viņš arī vēstulēs velta laiku tam, lai aizstāvētu savu statusu.

Irbe: Tātad viņš par sevi saka, ka caur viņu runā Dievs, un mēs viņam uzticamies.

Celmiņš: Jā, viņš izvirza šādas milzīgas pretenzijas.

Irbe: Milzīgas. Jo vēlākos laikos nebūtu viegli atrast kādu, kas par sevi to teiktu.

Celmiņš: Bet ir liela atšķirība starp Pāvilu ar viņa apustuļa statusu un jebko citu – vienalga, vai tas būtu Augustīns vai kāds no agrīnajiem tēviem, vai Kalvins. Arī apustuļu mācekļi, kā Timotejs, piemēram, ir kaut kas cits, viņiem vairs nav tāda statusa kā Pāvilam. Timotejam bija jāmāca tas, ko Pāvils viņam deva.

Irbe: Es jums to jautāju tāpēc, ka mana problēma… ir nevis ar Pāvilu, bet ar veidu, kā norisinās strīdi. Visas starpkonfesionālās diskusijas – ne tikai par teoloģiju, bet arī, piemēram, par kristīgo ētiku: vai tā ir palikusi spēkā tāda, kādu to saprata apustuļi, vai varbūt ir evolucionējusi; visi šie strīdi notiek, iebakstot vienā vai otrā Pāvila vēstulē un sakot: “Re, kur ir rakstīts! Tāpēc tā arī ir!” Savukārt oponents tad iebaksta kādā citā Pāvila vēstules vietā un saka: “Nē, no šitā man pilnīgi citādi izskatās.” Es teiktu, ka ir otrādi: Pāvilam mēs uzticamies tāpēc, ka viņš paliek Kristū, nevis tāpēc, ka viņš šajā vai citā vietā ir uzrakstījis tā vai šitā.

Celmiņš: Ar to būtu par maz. Lai gan pēc būtības tā ir. Bet ar to būtu par maz, jo tad būtu pretenzijas kādiem vēlākiem rakstītājiem, kas arī uzdrošinātos uz atklāsmi un teiktu: “Man Dievs ir atklājis to un to. Es esmu Kristū. Man ir svēta dzīve.” Tur paceļas jautājums par Baznīcas tradīcijas autoritāti, jo bija svēti cilvēki, kas rakstīja noderīgas lietas. Bet kāds ir viņu statuss? Tas, ko tu sākumā pieteici un kas man liekas ļoti noderīgs jautājums... Jo vēl pirms Augustīna bija ļoti nozīmīgi Baznīcas tēvi…

Irbe: Kas ir izstrādājuši, piemēram, Trīsvienības doktrīnu, zem kuras visi kristieši parakstās.

Celmiņš: Te jāatgriežas pie tā, par ko visas konfesijas ir vienojušās, – pie minimālā kodola. Ir ļoti, ļoti liela vienotība praktiski visā kristietībā par Kristus personu. Cits jautājums ir par Kristus veikumu – tur sākas zināmas atšķirības. Bet par Kristus personu, par pirmajiem septiņiem konciliem, par Trīsvienību – par to visu ir ļoti liela vienotība un tā obligāti iekļauj Pāvilu, Pāvila vēstules, standarta Bībeles kanonu. Būtu ļoti grūti jebkādā flangā atrast kristieti, kas nepiekristu Apustuļu ticības apliecībai, Nīkajas ticības apliecībai, pat Atanasija ticības apliecībai.

Gulbis: Minētais dažādo interpretāciju jautājums, proti, kad saka: “Te, šajā vietā, ir tā, bet citā vietā atkal citādi,” – šī problēma neattiecas tikai uz Pāvila vēstulēm, tā attiecas arī uz pašiem evaņģēlijiem.

Mārtiņš Martinsons: Šī doma nāk no liberālās teoloģijas, no Bultmaņa. Tas bija aicinājums atmest visus mītus un saglabāt tikai tīro evaņģēliju. Bultmanis teica: “Mums ir daudz dažādu tekstu, bet mums tos kā sīpola kārtas vajag nomizot, lai atbrīvotos no uzslāņojumiem, lai mēs redzētu vēsturisko Jēzu un to, ko viņš ir teicis.” Pirmais, kas tika atmests, bija dažādi brīnumi, visas pārdabiskās lietas. Un pāri palika tikai Jēzus kā vienkāršs cilvēks, gudrības skolotājs. Kā paraugs.

Irbe: Bet viņu ir grūti ņemt par paraugu, vai ne? Jo tomēr ļaut sevi piesist krustā…

Celmiņš: Jā, bet viņu tomēr ņem kā paraugu. Cilvēki tā rīkojas – tāpēc, ka viņi kārtīgi nelasa, ko viņš īsti dara. Viņi nezina citu kategoriju, kurā šo tēlu ielikt. Tāpēc viņš tiek pasniegts kā ideālais paraugs, kam reāli varbūt nevar līdzināties, bet kas tomēr vienmēr ir jāpatur acīs.

Gulbis: Paturpinot par Bultmani un pārējiem, viņu nostāja ir tāda: evaņģēliji, kas mums šobrīd ir, radušies ļoti, ļoti vēlu; ir bijis kaut kāds kodoliņš, kaut kas reāls, kas jau daudz vēlāk apaudzis ar teikām un leģendām.

Irbe: Antīkajā pasaulē pierakstīt notikumus 70 gadus pēc notikšanas nepavisam neskaitījās vēlu. Šis ir ļoti slikts arguments.

Celmiņš: Bet viņi teiktu, ka tas ir rakstīts 2. gadsimtā. Un vēl vēlāk.

Gulbis: Tas ir maldīgais pieņēmums par to, kā evaņģēliji ir radušies un izveidojušies. Šobrīd mums Britu bibliotēkā un citur ir gabaliņi no tekstiem, kas rakstīti jau ap 100. gadu. Pāvils ir vērtīgs arī tāpēc, ka viņš raksta ļoti agri.

Irbe: Pāvila Vēstule romiešiem ir pats senākais kristīgais teksts?

Gulbis: Pāvila Pirmā vēstule tesalonīkiešiem ir pats senākais – ap 50. gadu. Tā rakstīta vēl pirms evaņģēlijiem.

Irbe: Ļoti labi, tātad mēs nostiprinājām Pāvila autoritāti. Lai gan es… Man neizdodas to noformulēt… Tas nav jautājums par to, vai Pāvils būtu vajadzīgs. Tas ir jautājums par to, vai tu saproti, ko nozīmē “palikt ar Dievu”, “turēties pie Kristus”. Piemēram, runājot par to pašu kristīgo ētiku, par kuru visi kristieši tagad ir sašķēlušies divās lielās nometnēs. Ja tu paliec Kristus stāstā, turies pie viņa svārka, tad tev nav nepieciešams, lai Pāvils tev pa punktiem uzrakstītu priekšā, kā ir jāuzvedas un kā jādzīvo. Šī vīzija par dzīvi ar Dievu – manuprāt, tā dabiski izriet no paša Kristus stāsta. Tu dabiski redzi robežas un to, ko tev prasa upurēt. Kā mana krustmāte saka: “Ja tu mīli Dievu, tu nespersi kaķim.”

Celmiņš: Tas, ko tu saki, ir pareizi, bet tas neiet pietiekami tālu. Būs jautājumi. Es nezinu, vai tas, par ko tu runā, gadījumā nav baznīcas autoritāte? Tā tik tālu šo kristīgo ētiku ir centusies iemiesot, ka vairs nav tādas nepieciešamības norādīt uz avotu. Bet, kad rodas tādi apstākļi, ka kristīgo ētiku, ka kristīgo kopienu kāds sāk noārdīt, ka tā vairs nav pieņemta un saprasta, – tad ir jāiet pie senā avota un jāsaprot, kā ir. Ja daudzi cilvēki pēkšņi sāks apšaubīt, drīkst vai nedrīkst spert kaķim, tad kļūs svarīgi noskaidrot, vai ir kāda autoritāte pāri visām autoritātēm, kas pateiks: nē, nedrīkst.