No rīta pamosties par vaboli

Uldis Tīrons: Mēs atrodamies Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra kabinetā.

Arnis Rītups: Jā. Kurš to būtu gaidījis, vai ne?

Tīrons: Mājā, kas tika uzbūvēta septiņdesmito gadu beigās.

Rītups: 1974. gadā.

Tīrons: Jā. Un kura pēdējos trīs gadus stāvējusi tukša kā tāds spoks. Un tu šo namu tagad, 2023. gadā, esi pārdēvējis par muļķu māju jeb mmāju.

Rītups: Jā.

Tīrons: Savukārt tevi parasti pazīst kā ļoti izglītotu, gudru, asprātīgu un bieži vien visai enerģisku cilvēku, kas spēj savienot domāšanu ar rīcību. Bet tagad tu sevi dēvē par muļķi.

Rītups: Mhm.

Tīrons: Varbūt pat pašu galveno muļķi.

Rītups: Nē, nē, es esmu tikai viens no septiņiem lielākajiem Rīgas muļķiem.

Tīrons: Kā šis pašnodēvējums saskan ar tiem priekšstatiem par tevi, kurus iepriekš minēju?

Rītups: Nu, šajos priekšstatos es sevi nepazīstu. Šī gada martā es apzināti nolēmu uz gadu pabūt muļķis: tas bija saistīts ar mūsu sarunu par to, ka mēs varētu izmantot divus ceļus, kā pietuvoties žurnāla Rīgas Laiks 30 gadu dzimšanas dienai. Tu varētu saglabāt skaidru prātu un stingru gaumi, bet es – ienirt neprāta dzīlēs. Viena no pirmajām lietām, ko es tur atradu, bija muļķa tēls, kurš varbūt dažādos literāros sacerējumos vairāk pazīstams ar vārdu “āksts”. Muļķa tēls, kā man šķiet, ir viena no iespējām, kā paskatīties uz visu no malas. Jebkura sociālā loma, ko līdz šim esmu spēlējis vai atradis, tomēr bijusi iebūvēta kādas struktūras vai sistēmas iekšpusē. Un, kā šis tēls līmējas kopā ar tevis aprakstīto varoni, es īsti nezinu. Drīzāk to es varētu pajautāt tev: vai tev tās lietas līmējas kopā?

Tīrons: Nu, man tās īsti nelīmējas vis. Turklāt bieži vien tu esi ne tikai pats sevi deklarējis par vienu no, kā tu saki, septiņiem lielākajiem Rīgas muļķiem, bet prasījis būt par muļķiem arī citiem. Piemēram, aicinot neieiet tavā telpā nevienu, kurš pats nav muļķis...

Rītups: Jā.

Tīrons: ...un tamlīdzīgi. Tas man ir licis piemērot šo masku vai šo tēlu sev, un man tas nav izdevies. Man šķiet, ka, valkājot šo masku, es nenodarbojos ar to, ar ko man vajadzētu nodarboties, bet ar kaut kādu... savas personas teatralizāciju. Bet – es jau tev to esmu teicis – es ne pārāk interesējos par savu personu kā par tādu, ja drīkst teikt, reālu būtni.

Rītups: Kad tu saki, ka neinteresējies par savu personu, varu piemetināt, ka šis jēdziens nav nekas cits kā “maska, caur kuru skan balss”. Personare. Tā ir maska, kuru teātrī uzlika aktieri.

Tīrons: Persona?

Rītups: Jā. Tā ir maska. Un, kad tu saki, ka neinteresējies par savu personu, tu citiem vārdiem saki, ka neinteresējies par savu masku, vēl citiem vārdiem – tu to vienkārši neredzi. Tu neredzi, ka tu valkā masku, vai tev nešķiet svarīgi, ka tu to valkā. Man arī ir ilgi licies, ka tas nav svarīgi, varu uzvilkt, kādu masku vajag. Taču patlaban es mēģinu izvēlēties masku apzināti un ar to spēlēt, ieraudzīt tās iespējas, spēku un vājumu attiecībā pret sistēmu kopumā.

Tīrons: Bet, pieņemot, ka cilvēks valkā masku vienmēr, vai tas nenozīmē, ka zem tavas apzināti izvēlētās maskas ir vēl viena?

Rītups: Man noņemt šo? Un parādīt kādu citu?

Tīrons: Jā.

Rītups: Man ir vairākas, jā. Un es ar viņām spēlējos.

Pirms gadiem 35 es redzēju pilsētā tādu tēlu, kurš staigā garā, melnā mētelī, vienmēr nedaudz skumju izteiksmi sejā, un bija zināms, ka šis cilvēks lasa Nīči un dzīvo eksistenciālu jautājumu ieskauts.

Tīrons: (Smejas.)

Rītups: Bet nepagāja ilgs laiks, kad Haralda virtuvē mēs ar šo cilvēku jau runājām par Vitgenšteinu, un izrādījās, ka mani un tevi – kurš arī bija tas cilvēks melnajā mētelī – interesēja līdzīgas lietas un jautājumi. Tas man liek domāt, ka tev ir pazīstams masku teātris, karnevāliskas kustības.

Tīrons: Tā ir tiesa, es tiešām nēsāju melnu mēteli, cepuri un eksistenciālas skumjas, bet svarīgākais, manuprāt, tomēr bija tas, kas nebija saistīts ne ar kādām skumjām: mēs varējām sarunāties, runāt, ja drīkst tā teikt, par lietu. Un tagad attiecībā uz sevi – varbūt Meraba ietekmē – es teiktu, ka būt samērā nemanāmam un nenēsāt āksta cepuri ir izdevīgāk, dod lielāku brīvību.

Rītups: Gadus 2300 pirms Meraba to ieteica arī Epikūrs: “Dzīvo nemanāmi!” – λάθε βιώσας.

Tas ir viņa ieteikums, kā saglabāt iekšēju mieru, kā izvairīties no ārējiem traucēkļiem. Tā, manuprāt, ir visnotaļ iespējama pozīcija, taču no tādas pozīcijas ir grūti iesaistīties jelkādā sociālā darbībā, bet žurnāla izdošana ir visnotaļ sociāla darbība. Un tā nav ļoti nemanāma dzīve, ka nu jau 30 gadus iznāk žurnāls Rīgas Laiks. Vai tajā tu nesaskati savu sociālu aktivitāti?

Tīrons: Nē, droši vien, ka tā ir sociāla aktivitāte, kā tu to sauc... Taču man vienmēr ir šķitis, ka žurnālu var izdot, sevi it kā ieliekot iekavās. Var jau būt, ka es to saku, sekodams Flobēram, kurš savā prozā darīja visu iespējamo, lai no tās sevi aizvāktu. Un es varētu teikt, ka man ideāls Rīgas Laiks būtu tāds, no kura es sevi pēc iespējas vairāk būtu aizvācis.

Rītups: Flobēra gadījumā sevis aizvākšana no katra teikuma pārvēršas par sevis izplūšanu visā viņa tekstā.

Tīrons: Jā, tā varētu teikt.

Rītups: Viņš sevi tā izvāc, ka kļūst par visu. Un, iespējams, domājot, ka tas ir iespējams – sevi izvākt –, tu vienkārši nepamani, cik lielā mērā tu esi sevi tur ielicis: tavas izvēles, tava gaume, tavi spriedumi, tava saprašana caurauž Rīgas Laiku nu jau gadu desmitiem. Un iedomu... ideāls žurnāls, tas nozīmē – nereāls žurnāls. Iespējams, ka tāds kaut kur arī ir, taču žurnāls Rīgas Laiks nav ideāls žurnāls.

Tīrons: Bet tas jau nenozīmē, ka...

Rītups: ...ka nevajadzētu pēc viņa tiekties.

Tīrons: Tieši tā.

Rītups: Jā, tu vari droši tiekties, taču es domāju, ka tur ir kaut kāds pašapmāna elements, arī tavā atsaucē uz Flobēru. Flobērs piepūšas milzīgs ar to, ka viņš sevi izvāc, un tāpēc no viņa mācās Prusts, no viņa mācās Džoiss, no viņa mācās citi. Jo viņš ir... nu kā, viņš ir tās pasaules radītājs.

Tīrons: Redzi, es... Kaut viņš būtu desmit miljonu pasauļu radītājs, katra no tām būs kaut kas vairāk nekā Flobērs. Un es nekad neteiktu, ka Flobērs, kādu mēs viņu pazīstam no biogrāfijas vai no sarakstes ar Luīzu Kolē, aizsedz to pasauli, ko viņš ir uzbūvējis kā rakstnieks. Tas pats attiecas arī uz Prustu, kuram tas teksts, ko viņš būvē, ir viņa nemirstības ķīla.

Rītups: Ķīla?

Tīrons: Jā. Varētu teikt tā, ka viņš sasniedz nemirstību tekstā, taču nevis tajā stulbajā nozīmē, ka “pēc manas nāves mani atcerēsies”, bet tiešā nozīmē: viņš pārvēršas par šo tekstu kā par tādu apziņu, kas ir nemirstīga, kas turpinās.

Rītups: Piekrītu. Bet tu jau saki to pašu: viņš pārvēršas par visu šo tekstu, izņemot sevi no iekavām vai ieliekot sevi iekavās. Ne velti pirms 13 gadiem, kad uzdevu vairākiem cilvēkiem jautājumu kameras priekšā, vai jums Tīrons un Rīgas Laiks ir sinonīmi, bija vairāki cilvēki, kas teica: a kā savādāk, protams! Un tas ir tas pats stāsts par to, kā Flobērs pārvēršas par savu romānu un Tīrons pārvēršas par žurnālu.

Tīrons: Nu, es varu tikai piebilst, ka, atgriežoties pie Haralda Elcera virtuves, man šķiet svarīgāk sasniegt to sarunu stāvokli nekā darīt kaut ko ar savu personu.

Rītups: Saprotu, man lielākoties dzīvē ir bijis tieši tāpat.

Tīrons: Jā. Bet saki, vai šī tava fragmentētā, daudzveidīgā uzvedība, gandrīz vai nepārtraukta performance, valkājot to vai citu masku, vai tā ir saprotama ārpus tevis minētā mērķa – ietekmēt sistēmu, sabiedrību? Vai šai darbībai, šai performēšanai ir kāds labums arī... ir kāds labums arī tev pašam? To jautāju arī tādēļ, ka man pašam patīk sev radīt norobežošanos, klusumu un vienatni. Tikmēr sarunas un ņemšanās ar lielu daudzumu cilvēku man īsti neko nedod; tādā stāvoklī es nespēju nodrošināt pastāvīgu refleksiju par savu domāšanu.

Rītups: Man tā labuma meklēšana...

Tīrons: Labuma – labā nozīmē.

Rītups: Jā, es sapratu, kaut vai vislabākajā. Tas mūs vedina kaut kādā ļoti specifiskā, bezmaz vai pragmatiskā žanrā, kur vajadzētu domāt par to, kāpēc kaut kas tiek darīts vai kaut kas tiek nedarīts. Tu saki, ka tu daudz vairāk esi guvis vienatnē, taču, ja mēs pašķetinātu to guvumu, tas var izrādīties vienkārši nonākšana pie kaut kādiem apziņas stāvokļiem vai, es nezinu…

Tīrons: Pie kaut kādām domām.

Rītups: Nu tad es varētu tev jautāt, pie kādām tādām domām tu vienatnē esi nonācis, kuras tev šķiet vērtīgākas par iesaistīšanos sarunās ar citiem vai kaut kādā interakcijā, vai kā nu tas saucas latviešu valodā? Tikmēr man šķiet auglīgi padomāt par transformācijas iespējām, par tādām, kad, piemēram, Tīrons pārvēršas par žurnālu un žurnāls, piemēram, pārvēršas par māju. Kā tas vispār ir iespējams? Tomēr nav pat jālasa Ovidija “Metamorfozes”, lai saprastu, ka lietas pārvēršas visādos brīnumainos veidos. Vai nav jālasa Kafka, lai no rīta pamostos par vaboli. Tas vienkārši visu laiku notiek, mēs – es un tu – atrodamies nepārtrauktā transformatīvā procesā, gribam to vai negribam.

Tīrons: Nu labi, tu man piedāvā pārvērsties par žurnālu un žurnālam piedāvā pārvērsties par muļķu māju vai muļķu kuģi... Par ko tu, Arni, īsti taisies pārvērsties?

Rītups: Es uzskatu, ka es jau esmu pārvērties par muļķi. Vismaz uz kādu laiku. Reizēm man šai līmenī neizdodas noturēties, un tad es saskumstu. Pēdējā pusgadā ir bijušas vairākas lomas, kuras esmu izspēlējis, bet ārprātīgā loma ir... nu, es teiktu, grūtākā. Jo, lai tā darbotos, kaut kādā brīdī ir jānotic caur mani ejošajam ārprātam, bet, tam noticot, tomēr jāspēj vakarā to masku novilkt. Šī riskantā spēle jau ir uz robežas ar... nu, ar neatgriezenisku ārprātu. Jo tās lomas un maskas, tāpat kā lelles, – viņas jau ap sevi kaut ko rada un rada ne tikai to, ko tu tur pats esi ielicis. Tās rada tur arī to, kas ir viņās pašās. Piemēram, ārprātīgais vai pirāts no nākotnes, vai anarhistisks huligāns, vai jebkura cita no manis izmantotajām maskām, tās... Un, tā kā es neesmu apguvis nekādus tur aktiermeistarības kursus, es riskēju ar sevi.

Es tev reiz aizsūtīju vienu frāzīti no pazīstamas Dekarta piezīmes, pirms viņš izgāja Parīzes sabiedrībā: “Larvatus prodeo,” izeju maskā. Viņam ne sevišķi patika tā Parīzes sabiedriskā dzīve; vēstulēs viņš raksta, ka pret viņu attiekušies kā pret ziloni, ko izrādīt cirkā. Taču šī individuālās apziņas vai domāšanas piesegšana ar masku – konvencionālu vai nekonvencionālu, konformistisku vai ekscentrisku – tā, manuprāt, ir izvēle, ko nākas izdarīt. Un tai ir sekas. Piemēram, to tavu vientuļā domātāja tēlu es visādi atbalstu – un ne velti es tevi aicināju sēdēt šajā kabinetā, kurš ir vismazāk pieejamais. Jo kurš uzdrošināsies pie tevis atnākt, pie muļķu mājas ģenerālsekretāra.

Tīrons: Tu piespēlē.

Rītups: Tādā ziņā es piespēlēju tavam vientuļā domātāja tēlam, kuru sevišķi neinteresē nekas cits kā viņa paša domas un sajūtas, un pieredzējumi. Jautājums, vai šāda... Mūsu vietas šajās mājās ir diametrāli pretējas. Es atrodos pirmā stāva sargu būdiņā, nu, vispār atbildu par drošību pie ieejas. Un tu atrodies tālu virs... tuvu pie mākoņiem un vari vērot Rīgas panorāmu, vari iejusties Rīgas valdnieka lomā vai kaut vai tevis paša valdnieka lomā, tu valdi pats pār sevi. Olimpa kalnā.

Tīrons: Domāju, ka noteikti ir vērts parunāt ne tikai par personu-masku, bet arī par žurnālu. Vai žurnālam var būt maska, tas vēl ir jautājums.

Rītups: Nu, žurnālam droši vien ir kaut kāds tēls; iespējams, ka tas pat nav apzināti veidots, tas vienkārši ir tāds izaudzis. Var jau būt, ka sākotnēji, to veidojot, tev prātā bija, teiksim, žurnāls Stern vai kas tamlīdzīgs. Iespējams pat, ka tu domāji arī par kādu sociālu funkciju, kādu tas žurnāls varētu pildīt. Lai nu kā, kamēr vēl ir kaut daži cilvēki, kas to lasa, bibliotēkās vai vannasistabās, tas arī pilda kādu sociālu funkciju. Tas kaut ko dara ar cilvēkiem, kas to lasa. Ja pareizi saprotu, tev šķiet, ka tā nav tava darīšana: tu izdari savu lietu, un katrs lasītājs dara savu. Man kopš iesaistīšanās žurnālā 2010. gada nogalē vienmēr šķitis, ka žurnāls var būt kaut kas vairāk, nekā tas ir, nekā tas ir bijis.

Tīrons: Kādā ziņā – “vairāk”?

Rītups: Nu, tādā ziņā, ka žurnāls var būt gan dažādākas lietas, gan arī apzinātāk attiekties pret to, ko tas dara ar saviem lasītājiem. Ne tāpēc, lai viņiem izpatiktu, bet lai saprastu, kas viņi ir un ko viņi dara. Ja es tev tagad drīkstu uzdot vienu jautājumu: ko, tavuprāt, žurnāls Rīgas Laiks, ja to aplūko kā laikā izstieptu veselumu, kā kaut kādu vienotu organismu, ko tas dara latviešu valodā un, tā teikt, latviešu sabiedrībā?

Tīrons: Jāpiebilst, ka pēc Pjatigorska novēlējuma un tavas iesaistīšanās tas iznāk arī krieviski un pāris numuru – arī angliski, no kuriem kādus 10 eksemplārus pat notirgoja brīnišķīgajā Ņujorkas grāmatnīcā Strand.

Rītups: Kurā žurnālus nepārdod principā.

Tīrons: Jā. Bet es saprotu tavu jautājumu... Nezinu, man vienmēr ir bijis patīkami, ka Rīgas Laiku lasa to cilvēku bērni, kas sāka to žurnālu lasīt vēl deviņdesmitajos. Galu galā, žurnāls iznāk jau faktiski divu paaudžu garumā. Un tas aizkustinošais gadījums, kad, šķiet, Aizputē, bija abonēts tikai viens Rīgas Laika eksemplārs un to laikam arī lasīja viens cilvēks, meitene, kura vēlāk teica, ka nav aizbraukusi prom no Latvijas tikai tāpēc, ka ir Rīgas Laiks. Bet man patiešām šķiet, ka tā ir katra lasītāja personiskā darīšana, kas ar viņu notiek, lasot šo žurnālu. Un, dīvaini, arī man vienmēr bijusi sajūta, ka Rīgas Laiks ir kaut kas vairāk, – es tagad neatsaucos uz tevis nupat teikto. Jau teikts, ka žurnālu kopš paša sākuma veidojuši nevis žurnālisti, bet filozofi vai tuvu tam – Inese, Ilmārs, Ieva... Un ikvienam no viņiem ir vienmēr bijusi arī sava paralēla nodarbošanās; to var redzēt arī tagad, kad viņi vairs nav tik cieši saistīti ar Rīgas Laiku: Inese nodarbojas ar bērnu grāmatām un dzeju; Ieva milzu apjomā – ar tulkojumiem un literatūru, Ilmārs arī ar dzeju un vēl šo to... Un, runājot par sevi, man arī vienmēr ir šķitis: žurnāls ir viena lieta, bet es – kaut kas cits. Tāpēc arī es jau sākumā, vēl 1996. gadā, aizbraucu uz Tibetu un gandrīz tur atmetu pedāļus.