Prospekts blakus tumsai

Pie pilsētas vēsturnieka un, ja drīkst tā teikt, novadpētnieka Ļeva Lurjē es pirmo reizi aizgāju 2019. gada 27. februārī, lai parunātu par Sanktpēterburgu. Neformālās izglītības entuziasts Ļevs Lurjē, kurš pats ir ekskursiju vadītājs un Ļeva Lurjē Kultūras nama dibinātājs, man šķita šim nolūkam ideāls kandidāts. (“Es mazāk pētu, galvenokārt stāstu. Tā ir daļa no manas intereses par mūsdienām. Un no manas vēlmes patikt.”) Turklāt viņa vectēvs bija pazīstams antīkās pasaules pētnieks Solomons Lurjē, bet pats Ļevs bija viens no Sanktpēterburgas Klasiskās ģimnāzijas dibinātājiem un strādā tur līdz pat šim laikam. Pēc pirmās sarunas mēs vienojāmies tikties vēlreiz, un šī tikšanās notika šī gada 6. maijā, taču turpināt dīki runāt par pilsētu vairs nepavisam negribējās. Tādēļ lai šī publikācija sākas ar pēdējo sarunu, bet 2019. gada parunāšana lai veido, tā teikt, intervijas otro, pagātnes plānu.

U. T.

2022. gada 6. maijā

Rīgas Laiks: Braucienā uz Krieviju mani, atklāti sakot, neatstāja sajūta, ka es ierodos kaut kādā ļaunuma valstībā. Nu, bet, jāatzīst, ārēji es neko, pilnīgi neko tādu neieraudzīju.

Ļevs Lurjē: Nekas nav mainījies, absolūti nekas. Vēl vairāk: atšķirībā no 2014. gada, kad patiešām bija neomulīgi no visām tām Georga lentītēm, kad pa Ņevas bulvāri pārvietojās ārprātīgu patriotu grupas ar prasībām kādu noteikti apcietināt, teiksim, Čubaisu, vai bumbot Kijivu, tagad nekā tāda nav. Nav pat nekādu burtu Z. Un parasti tā ir kaut kādas vietējās priekšniecības iniciatīva. Turklāt man šķiet, ka valdošā šķira nodarbojas ar klusu sabotāžu.

RL: Sabotāžu? Vai tas, ka uz ielām jūs neredzat...

Lurjē: Nē. Uz ielām redzams, ka nav nekāda patriotiska pacēluma. Visi mani paziņas ir pret karu Ukrainā, nav neviena paša, kurš būtu citādās domās. Tiesa, es nezinu, ko šajā sakarā domā mani kaimiņi augšā un apakšā, tādēļ man grūti teikt par citiem. Un tomēr: es tiekos ar lielu skaitu cilvēku, jo mana profesija ir lasīt lekcijas, vadīt ekskursijas. Savu klausītāju vidū neesmu sastapis nevienu, nevienu pašu, kurš justu līdzi Krievijai tās karā ar Ukrainu. Lai gan tā viņiem, protams, ir vispārēja histērija, smags stress. Es saprotu, ka viņu smagais stress nekā nespēj izpirkt cilvēku ciešanas Mariupolē, taču tā nu tas ir. Un es redzu, kā cilvēki ir noskaņoti, viņi ir izmisuši, notiekošo uztver kā apokalipsi, viņiem ir smagi, bet pie manis viņi nāk kā uz psihoterapijas seansu. Un tas, ka es runāju mierīgi, prātīgi, ar humoru, ļauj viņiem no šīs psiholoģiskās situācijas uz mirkli izkļūt. Viņi saprot arī, ka es pret to attiecos tāpat kā viņi.

Bet priekšnieki, spēka struktūru pārstāvji, FSB, militāristi – viņi, protams, uzskata iebrukumu par šausmīgu kļūdu, kas sola vēl lielas nepatikšanas, taču pret to cīnīties nav iespējams. Jo tas ir bīstami. Tādēļ es arī uzskatu, ka galvenā reakcija ir tāda, ka viņi pēc ierastās krievu sistēmas cenšas atbildēt: “Klausos!”, taču vienlaikus neko no tā, ko viņiem pavēl darīt, cenšas nedarīt. Vai darīt pēc iespējas maz. Es to redzu pat pēc tiesas spriedumiem.

RL: Proti?

Lurjē: Piemēram, Petrogradas rajonā nav iesēdinājuši nevienu. Pie mums tomēr daudzas svētdienas pēc kārtas simtiem cilvēku vācās kopā pie Гостиный двор, nu, un parasti viņus pēc tam uz kādu laiku iesēdina, taču ne uz ilgu laiku, uz dienām 10. Bet spriedums atkarīgs no tā, kura tiesa: ir cietsirdīgas tiesas, bet ir – un to ir vairākums – liberālas, kas piespriež tikai nelielas sodanaudas. Vārdu sakot, nekāda fašizācija no apakšas nav jūtama. Jo fašisms... Tas taču ir kaut kāds noskaņojums, kuru var izvērst vara, vai ne? Lai varētu galināt nost ebrejus, vajag viņus nemīlēt.

RL: Man pēdējā laikā jau vairākkārt nācies atsaukties uz Hannu Ārenti, kura raksta, ka fašizācija notika tieši nevis noskaņojuma dēļ, bet tādēļ, ka iedzīvotāji centās no nacisma norobežoties, noslēgties ģimenē un darbā, privātajā dzīvē. Un kā tādus viņus arī ievilka ideoloģiskajā mašīnā, kas...

Lurjē: Labi, atbildēsim Ārentei. Ir klusējošais vairākums, kas cenšas neievērot to, kas notiek, un ir arī aktīvs mazākums, kas karu vēlas. Tāds ir. Un tie tieši arī ir cilvēki, kuri, starp citu, varētu Putinu gāzt. Piemēram, Strelkovs. Tāpat kā carismu taču lielā mērā gāza, nevis pateicoties tiem, kuri bija pret karu, bet pateicoties tiem, kuri uzskatīja, ka impērija karo neefektīvi, ka Nikolajs II netiek galā, ka valsts iegrimusi korupcijā. Un patlaban ir tāda pati ideja – ka Putins un viņa draudziņi izzaguši armiju un tādēļ mēs nevaram uzvarēt karā. Un man šķiet, ka – lai cik dīvaini tas izklausītos – šīs divas līnijas drīz varētu savienoties. Viena ir proukrainiskā, proeiropeiskā, pacifistiskā, un otra – fundamentālā, karojošā un ekstrēmistiskā. Un šis režīms tiks šūpots no divām pusēm. Vārdu sakot, ja trešajā kara dienā notiktu uzvaras gājiens Kijivā, bet pēc tam sāktos situācijas normalizācija, kā tas bija 1957. gadā Ungārijā vai 1968. gadā Čehoslovakijā, tad, kā saka, uzvarētājus netiesā, mūsu komanda uzvarējusi. Taču, tā kā pat ar televizora palīdzību nav iespējams noslēpt, ka nekas tāds nav noticis un nenotiek, ka ukraiņi cīnās, bet visa pasaule ir pret mums, tad, protams, neapmierinātībai ir jāaug un jāaug.

RL: Labi, bet tad... Šeit, kā teica klasiķis, “neviens nav vainīgs”. Proti, iznāk, ka šī tā saucamā specoperācija, karš, saistāms tikai ar kaut kādu tur kaut kur augstu esošu vadību, ar kuru vienkāršiem cilvēkiem nav nekāda sakara.

Lurjē: Jā, tāda vadība patiešām pastāv, un es labi saprotu Putinu, jo viņš ir no manas paaudzes un no šejienes. Un es zinu, ko lasīja virsnieki, kuri... Nu, FSB virsnieki tomēr ir nedaudz kulturālāki nekā tie, kas bruņotajos spēkos.

RL: Un ko viņi lasīja?

Lurjē: Man gan, dabiski, nebija paziņu no kāgēbistiem, taču miličus es pazinu daudzus. Es pasniedzu vēsturi kriminālizmeklēšanas virsniekiem. Lūk, viņi lasīja Valentīnu Pikuli, jūsējo, rīdzinieku. Viņi lasīja visādu antisemītisku huiņu par to, kā ebreji pazudinājuši Krieviju. Viņos arī tika ieaudzināta antirevolucionāra attieksme, tādēļ arī Putins “organiski” necieš Ļeņinu, jau kopš padomju laikiem. Bet tas nozīmē zināmu pretpadomju noskaņojumu, vai tad ne? Un šī ideja par vienoto, nedalāmo Krieviju, pret kuru iestājusies visa pasaule, tā teikt, Grāla kauss, kas atrodas Krievijā, un kaut kādi ļaunie burvji, anglosakši, žīdmasoni un tā tālāk – šī ideja bija populāra jau 70. gados. Putins tikai vienā jautājumā atšķiras no tāda vidējā miliča: viņš nav antisemīts.

RL: Un kādēļ?

Lurjē: Viņa dzīvē milzīga loma bija klases audzinātājai, uzvārdā Gureviča. Nu, viņš, kā var saprast, jau bija tuvu mazgadīgo kolonijai, proti, viņš bija huligāns, bet viņa, pirms sāka strādāt skolā, strādāja bērnu istabā milicijā, darbojās ar grūti audzināmiem bērniem. Un, jā, viņa bija laba padomju skolotāja, viņa gāja pie viņa uz mājām, palīdzēja un iekārtoja viņu tai pašā sambo pulciņā, kur treneris bija Anatolijs Solomonovičs Rahļins. Jā? Un kur viņa jaunie paziņas bija brāļi Rotenbergi. Tas, protams, atstāja iespaidu, tā ka Putins – jā, krievu šovinists, taču bez antisemītisma.

RL: Pagājušajā mūsu sarunā jūs izvērsāt tādus, ja drīkst tā teikt, pastaigu ekskursus Sanktpēterburgas vēsturē. Un es gribēju jums jautāt, jau pēdējo notikumu gaismā: vai var uzskatīt, ka pilsētas militārā līnija, KGB stingrās rokas līnija, varbūt arī kriminālā pasaule, ir tas, kas radījis Putinu kā tipu? Pagājušo reizi jūs viņu nosaucāt vienkārši par somu. Kādā mērā Putins ir Pēterburgas bērns?

Lurjē: Jā, Putins ir Pēterburgas bērns, un viņš pat runā kā pēterburdzietis.

RL: Proti?

Lurjē: Vai jūs iztēlojaties Lužkovu?

RL: Jā, un?

Lurjē: Lužkovs ir maskavietis. Tā ir tāda vaļīga krievu valoda, vienkāršruna, emocionāla. Prastu bābu valoda. Bet Putina runā katrā teikumā ir teikuma priekšmets, izteicējs, jūtami loģiskie uzsvari. Viņš nekad nepaceļ balsi. Tā ir tāda, es teiktu, Pēterburgas īpatnība. Pēterburgā runā tā, kā raksta. Iespējams, tas vēsturiski nāk no kancelejas darbinieku un ierēdņu vides. Un vidējais pēterburdzietis ir nokrāsots surika krāsā, kā kara kuģis.